Hasselblad joprojām orbītā. I daļa from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Hasselblad joprojām orbītā. II daļa from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Lielbriedis par Hasselblad from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

20. gadsimtā tieši Somija cieta visvairāk no Otrā pasaules kara, kā arī no pēc kara uzspiestām ekonomiskām “reparācijām” Padomju Savienībai, kas bija cena par to, ka Somija palika neitrāla un neatkarīga valsts. Somija pat karoja divas reizes. Pirmā bija Ziemas karš no 1939. līdz 1940. gadam un otrā, – karš pret PSRS no 1941. gada vasaras līdz 1944. gada septembrim. Citās karā ierautajās Ziemeļvalstīs kara darbība bija minimāla. Vienīgi Zviedrija nosargāja savu neitralitāti un neatkarību kara laikā. Pēc kara tā varēja “izrauties” kā ar uzviju bagātākā un ekonomiski attīstītākā no visām Ziemeļvalstīm, vismaz līdz naftas buma sākumam Norvēģijā 1980.-tajos gados un Somijas pārsteidzošā lēciena uz vairākiem (tiesa gan, daļēji subjektīviem) pasaules “topiem” tehnoloģiju attīstība un inovācijā 1990.-tajos gados.

Par “high tech” Somijas ikonu kļuvis mobilo telefonu ražotājs Nokia, kas ir patiess globāls zīmols. Pasaulē vairāk nekā miljardam iedzīvotāju ir Nokia telefoni. Viena daļa, iespējams, vispār nezina kur šie telefoni izstrādāti un ražoti, citi ir pārsteigti, ka tie nāk no kaut kādas “Finland” netālu no “Estonia”, vienas no Balkānu valstīm un Switzerlandes, kur dzied “Abba” un jodelē. Daudzi vaicā, kas ir Nokia noslēpums, pēc kādas receptes tiek taisīta slepenā veiksmes mērce?

Viss sākās ar papīrfabriku

Nokia neradās no nekurienes 90.-tajos gados, kad parādījās pirmie GSM standarta mobilie telefoni. Nokia ir saknes 19. gadsimta 60.-tajos gados, kad zviedru tautības somu uzņēmējs un inženieris Fredriks Idenstams (Fredrik Idenstam) nodibināja papīrfabriku Nokia pilsētiņā pie Nokia upes, kas savukārt bija nosaukta senā somu vārdā par godu kādam melnam dzīvniekam, kas dzīvojis upes apkaimē. Nokia papīrfabrika 1902. gadā uzcēla hidroelektrostaciju uz Nokia upes, un sāka tirgot elektrību.

1898. gadā Nokia pilsētas apkaimē tika dibināta gumijas apavu ražotne Finnish Rubber Works, bet 1912. gadā nodibināja telegrāfa, telefona un elektrības pārvada kabeļu kompāniju Finnish Cable Works, kas dažus gadus vēlāk nopirka sākotnējo Nokia kompāniju, to izglābjot no bankrota grūtajos gados pēc Pirmā pasaules kara un sev nodrošinot Nokia ražotās elektrības nepārtrauktību. Finnish Cable Works 1922. gadā nopirka Finnish Rubber Works, un abas kompānijas tiek uzskatītas par modernās Nokia stūrakmeņiem. Riepas ar Nokia zīmolu vēl ražoja 80.-tajos gados, bet kabeļu ražošana pārtapa par Nokia mobilo sakaru un telekomunikāciju infrastruktūras biznesu.

Tehno avantūristi

Varētu sacīt, ka agrīnais Nokia attīstības posms bija lielo, par tehniku ziņkārīgo un nedaudz avantūristisko Ziemeļvalstu uzņēmēju laiks. Otrpus Baltijas jūrai Lars Magnuss Eriksons (Lars Magnus Ericsson) pārvērta savu 1870.-to gadu beigās dibināto telefonu remonta darbnīcu par telefona aparātu un telefonijas tīkla iekārtu ražotāju ar filiālēm Lielbritānijā un Krievijā 1890.-tajos gados. Eriksons dibināja un deva vārdu mūsdienu telekomunikāciju sistēmas izstrādātājam, Ericsson koncernam. Telefons parādījās gan Zviedrijā, gan tagadējā Somijā ļoti ātri pēc tam, kad pirmo aparātu izgudroja un demonstrēja Aleksands Grēms Bels (Alexander Graham Bell) ASV.

Somijā telefonijas iekārtu tirgus bija atvērts, – pretēji kaimiņvalstu un dažu citu Eiropas valstu politikai, – tādēļ tirgū ienāca arī ārzemju ražotāju jaunumi un izgudrojumi

Somijā kabeļu ražotāji apgādāja turienes strauji augošo telefonsakaru biznesu (pirmos telefonus ierīkoja 1877. gadā), bet vietējā somu pašpārvalde veicināja daudz un dažādu mazu telefona tīklu rašanos, jo vienu lielu uzņēmumu būtu bijis vienkāršāk pakļaut cara valdības uzraudzībai. Brīžiem radās sīva konkurence starp operatoriem, kas stimulēja iekārtu ražotājus piedāvāt jaunus, uzlabotus produktus. Pirms simt gadiem Somijā jau bija 250 vietējo telefonijas uzņēmumu, un 1938. gadā to bijis pāri par 800, no kuriem katrs savā atrašanās vietā bija maziņš monopols.
Pēc Somijas neatkarības tika nodibināts valstij piederošs publiskais starppilsētu telefonsakaru operators ar regulēšanas tiesībām, bet tā darbību līdzsvaroja spēcīgā mazo operatoru asociācija.

Augstskolu, militārais un privātais sektors

1930.-tajos gados valstij piederošā telekomunikāciju kompānija nodibināja pētniecības un attīstības laboratoriju, kas lika pamatus vēlākai telekomunikāciju elektronikas nozares (ciparu centrāļu) attīstībai trīsdesmit gadus vēlāk. Somijas aizsardzības spēki, Helsinku universitāte un valsts telekomunikāciju operators (kas vēlāk pārtapa par Telecom Finland, pēc tam par Sonera) attīstīja radiosakaru tehnoloģijas, kas vēlāk veidoja pamatu mobilo sakaru industrijas attīstībai. Kā rakstīts Somijas valsts inovāciju fonda SITRA nesen veiktā pētījumā, līdz 1960.-tajiem gadiem bija radusies neformāla radio un telekomunikāciju speciālistu kopiena, kas tik samērā mazā sabiedrībā kā Somijā, satuvināja militāros, augstskolu un privātā sektora pētniekus un attīstītājus.

Šajā kopienā arī iekļāvās Nokia sakaru kabeļu elektronikas nodaļas speciālisti, kuriem bija jārisina signālu komutācijas un pārraides problēmas savu klientu uzdevumā. Pētījumu un attīstības darbā radās pirmie iedīgļi ciparu centrāļu attīstībai, aizstājot vecās, visā pasaulē tolaik pazīstamās milzu elektromehāniskās centrāles, kur telefonsarunas savienoja tūkstošiem klabošu slēdžu.

1967. gadā uzņēmumi, kas veido mūsdienu Nokia, apvienojās daudznozaru konglomerātā, kas ražoja kabeļus, riepas un darbojās meža nozarē (sākotnējās Nokia biznesā). 70.-tajos gados Nokia arvien vairāk pievērsās elektronikai, taču visai plaša spektrā. Tā iegūst televizoru ražotāju Salora, sāk ražot datoru monitorus un pat datorus (80.-tajos gados) un kopā ar Salora dibina mobilo (tobrīd pārnēsājamo) telefonu biznesu Mobira.

Kā norāda cits pētījums “The Nokia Revolution”, Nokia “uzrāviens” mobilo sakaru tirgū nebūtu bijis iespējams bez Ziemeļvalstu sadarbības. Sadarbība radiotelefonijas standartu veidošanā sākās jau 1970.-to gadu sākumā. Valstīm (varbūt, izņemot Dāniju) bija kopējas mazapdzīvotas teritorijas, lieli attālumi starp apdzīvotām vietām un sarežģīta topogrāfija (kalni, fjordi, salu arhipelāgi), tādēļ arī kopēja interese par radiosakariem, kas bija lētāki un vienkāršāk ierīkojami, nekā maģistrālu telefona kabeļu un vadu vilkšana.

NMT un GSM

Valsts telekomunikāciju pārvaldes vienojās par standarta izstrādi, liekot pamatus analogajam Nordic Mobile Telephony (NMT) standartam. Par vienu no galvenajiem NMT virzītājiem uzskata zviedru telekomunikāciju inženieri Estenu Mekitalo (Östen Mäkitalo), kurš vēl šodien tiek uzskatīts par “mobilā telefona tēvu”. Par kuriozu var uzskatīt, ka inženierim ir zviedru vārds, bet somisks uzvārds, jo viņš dzimis pierobežā, Zviedrijas tālajos ziemeļos, kur abas tautas sajaukušās.
1978. gadā Somijā, Tamperes pilsētā, tika veikta pirmā NMT saruna. Pašu pirmo komerciālo NMT sistēmu pasaulē faktiski uzstādīja Saūda Arābijā (tobrīd ar 1200 klientiem) 1981. gadā, mēnesi pirms NMT tīkla palaišanas komercrežīmā Zviedrijā. 1982. gadā sāka darboties pirmais NMT tīkls Somijā.

Vienlaikus 70. un 80.-tajos gados Somijas valsts daudz investēja pašmāju tehnoloģiju un ražošanas kapacitātes attīstībā mobilo un ciparu telesakaru nozarē, cita starpā atbalstot pētniecisku sadarbību starp privātiem uzņēmumiem, valsts iestādēm un universitātēm. Tika pētītas tādas nozares, kā ciparu telesakaru komutācija. Valsts arī veica pasūtījumus no pašmāju nozares firmām un paplašināja universitāšu piedāvājumu elektronikas un informācijas tehnoloģiju fakultātēs, lai apmierinātu nozares augošo pieprasījumu. Tas nāca par labu Nokia.

Uz agrākās Ziemeļvalstu sadarbības NMT radīšanas pamata tika izstrādāts nākamais, ciparu mobilo sakaru standarts GSM, taču jau Eiropas mērogā. Projektu vadīja un būtiskus attīstības ieguldījumus deva norvēģu telekomunikāciju inženieris Torleivs Masengs (Torleiv Maseng), un ievērojama loma arī bija Nokia un kaimiņvalsts Zviedrijas Ericsson. Pirmo komerciālo GSM tīklu 1991. gadā ierīkoja Somijas mobilo sakaru operators Radiolinja, gan uz Ericsson platformas.

IT&T – Somijas ceļš uz nākotni

1991. gads bija PSRS sabrukuma gads, kas nozīmēja galu Somijas īpašajām tirdzniecības attiecībām ar Maskavu. Reparācijas bija pāraugušas stabilā preču plūsmā abu valstu starpā, ar savā veidā garantētu noietu somu precēm kaimiņvalsts tirgū. Tam beidzoties, Somijā iestājās ekonomiska krīze un bija strauji jāpārorientējas uz citiem eksporta tirgiem un citiem tirdzniecības nosacījumiem.
Valstī notika radikālas ekonomiskās politikas pārmaiņas, procesu lielā mērā vadot Zinātnes un tehnoloģiju politikas padomei Science and Technology Policy Council (STPC), kura pulcēja Somijas biznesa eliti, universitāšu vadītājus, politiķus un arodbiedrību pārstāvjus. Tie nosprauda jaunu “darba kārtību”, kas paredzēja, ka informācijas tehnoloģijas un telekomunikācijas būs izaugsmes dzinēji. Tika veidota “valsts mēroga inovāciju sistēma”, kā to apzīmē SITRA pētījums. STPC arī ieteica liberalizēt telekomunikāciju tirgu (kas jau lielā mēra bija privāts) un panāca būtiski lielāku finansējumu valsts mēroga pētniecības un attīstības aktivitātēm un augstākai izglītībai.

Krīze nopietni skāra arī Nokia, un, sākot no 1992. gada, kompānija bija spiesta pārdot visus savus biznesus, kas nebija saistīti ar mobilajām telekomunikācijām. Tā rezultātā Nokia mazāk kā desmit gadu laikā kļuva par galveno spēku, kas kopā ar saviem piegādātājiem, apakšuzņēmējiem un visu pētniecības un attīstības aktivitāšu tīklu publiskajā un privātajā sektorā padarīja Somiju par vadošo pasaules bezvadu sakaru infrastruktūras un mobilo telefonu aparātu ražošanas centru.

Nokia “izrāviena” pamatā 90.-tajos gados bija vairāki procesi, tostarp eksporta tirgus apguve un sadarbība ar stratēģiskajiem partneriem. Tā, piemēram, Nokia nodrošināja savu produktu izplatīšanu ASV tirgū, sadarbojoties ar lielo elektronikas veikalu tīklu Radio Shack. Uzņēmums arī pielika lielas pūles ražošanas procesu efektivizācijā un piegādes ķēdes (supply chain) attīstībā. Kā norāda SITRA pētījums, Nokia kļuva par visefektīvāko (cost effective) mobilo telefonu ražotāju pasaulē.

Attīstot jaunus produktus, Nokia balstījās uz klientu vēlmēm, nevis uz esošām tehnoloģijām un centās piemērot tehnoloģijas tirgus vajadzībām. Tas ne vienmēr bija veiksmīgi – agrīnie “spēļu telefoni”, kā piemēram Nokia N-Gage, nesasniedza iecerētos pārdošanas apjomus. Tomēr tas balstījās uz veiksmīgi pamatideju – atrast jaunus tirgus segmentus, piemēram, tīņus, kas telefonus izmanto kā spēļu platformas un mūzikas nesējus.

… un tomēr ir laiks mainīties

SITRA pētījums šodienas Nokia tomēr novērtē ar zināmu skepsi. Koncerns ir kļuvis patiesi globāls, ar ražotnēm vairākās vietās pasaulē un ar daudziem pēdējos gados nopirktiem meitas uzņēmumiem, kas darbojas dažādās mobilo telekomunikāciju apakšnozarēs un ar telekomunikācijām saistītās programmatūras izstrādes nozarēs. Tas ir sācis atrauties no savām saknēm Somijas IT un telekomunikāciju pētniecībā un attīstībā. Nokia arī pievērsis tik daudz uzmanības savas globālās ražošanas un piegādes tīkla attīstībai, ka nav bijis pilnībā gatavs reaģēt uz pārsteidzošām un tirgu satricinošām (disruptive) tehnoloģijām. Viens piemērs – Apple iPhone ar skārienjūtīgo vadību un mazo lietojumprogrammu (aplikāciju jeb apps) tirgus sprādzienveidīgā attīstība. Nokia arī nesteidzās ražot starp daudziem lietotājiem populāros atvāžamos telefonus.

Pētījumā arī norādīts, ka mobilie telefoni un pat mobilo telekomunikāciju infrastruktūra (bāzes stacijas, centrāles, programmatūra) ir pārvērtušies vai pārvēršas par bezsejas precēm (commodities). Nokia un citi etablētie ražotāji vairs nevar pārvaldīt “tehnoloģiju attīstības robežu” (technological frontier). Tā ir kļuvusi pieejama daudz vairāk spēlētajiem, cita starpā, pateicoties internetam un modernām informācijas tehnoloģijām. Laiks pārformulēt Nokia veiksmes slepeno mērci?

Bieži vien kvantitatīvi dati par pacienta sirds ritmu var būt vērtīgāki par atsevišķiem izmeklējumiem ar dārgu un sarežģītu tehniku.

Pirms vairākiem gadiem zviedru menedžeris un sirds slimnieks Anderšs Bjērlīns (Anders Björlin) piedzīvoja nepatīkamu atgadījumu: sēžot pie stūres, viņš juta, ka tūliņ uz dažām sekundēm paģībs. Par laimi, nekas ļauns nenotika, bet A. Bjērlīns nekavējoties devās pie sava ārsta, lai noskaidrotu ģīboņa iemeslu. Sirdszāles sirds aritmijai viņš taču lietoja.

Ārsts lika veikt vairākas ilgstošas elektrokardiogrammas. No tām netika pie skaidrības, taču beidzot, pusotru gadu vēlāk, pēc vienas ilgstošas sirdsdarbības ierakstīšanas, ārstam laimējās piefiksēt, ka A. Bjērlīnam izrakstītās zāles faktiski pagarina, ja ne izraisa īslaicīgu sirds apstāšanos, kas, savukārt, noved pie samaņas zaudēšanas. Pārstājot lietot zāles (vai lietojot citas), bīstamās ģībšanas lēkmes, kas piespieda zviedru menedžeri pārtraukt vadīt mašīnu, izzuda.

Dati no pacienta ikdienas

A. Bjērlīns juta lielu atvieglojumu, bet sāka domāt, ka pamatproblēma ir mediķu nespēja nepārtraukti un ar analītisku redzējumu veikt katra sirds slimnieka “monitoringu”. Viņam kopā ar draugu (tagad uzņēmuma Kiwok mārketinga menedžeri) Bjērnu Sēderbergu (Björn Söderberg) radās ideja dibināt uzņēmumu, kas izstrādātu sistēmu sirdsdarbības uzraudzībai un analīzei diendienā, nepiesaistot pacientu slimnīcas telpām vai aparatūrai, kas sirdsdarbību ierakstīja nepietiekami ilgu laika posmu.

Kā skaidro B. Sēderbergs, Kiwok tika dibināts, labi zinot, ka tirgū jau eksistēja dažas pacientam uzkabināmas un pat ieoperējamas sirds monitoringa sistēmas, taču tām bija dažādi trūkumi. Pāris sistēmas ierakstīja sirdsdarbību pārāk īslaicīgi, citas (ieskaitot implantu) iedarbināja pacients pats pie anormālas sirdsdarbības pazīmēm (taču brīžiem nejūtot arī to).

Bizness + Zinātne + Valsts

Kiwok izstrādātais BodyKom izmanto parastu elektokardiogrammas sensoru uzkabi, Bluetooth īsa darbības rādiusa radio saikni ar pacienta/lietotāja mobilo telefonu un mobilā telefona programmatūru, kas ik pa laikam nosūta sirds monitoringa datus uz datu centrāli pa mobilā operatora datu tīklu. BodyKom faktiski veic nepārtrauktu sirds monitoringu pacienta ikdienas gaitu laikā un datu analīzei izmanto katram pacientam pielāgojamu analītisko programmatūru, kas izstrādāta sadarbībā ar ASV lēmumatbalsta sistēmu izstrādātāju FICO (agrāk FairIsaac). Pacients dzīvo neatkarīgu dzīvi un nav piesiets ārsta kabinetam vai slimnīcai.

Tomēr, lai pilnībā izstrādātu produktu, bija nepieciešama sadarbība ar veselības aprūpes iestādēm. Kā stāstīja B. Sēderbergs, Kiwok nodibināja sadarbību ar pazīstamo Karolinska slimnīcu Stokholmā, kur tikai veikts BodyKom pilotprojekts. Kiwok arī tika testēts Upsalas universitātes slimnīcā. Datu pārraides jautājumos palīdzēja TeliaSonera mobilo sakaru speciālisti. B. Sēderbergs raksturo šādu sadarbību, kur iesaistītas arī publiskās pārvāldes iestādes (par veselības aprūpi Zviedrijā atbild reģiona/lēņa pārvalde) kā dabisku, bez kuras Kiwok nebūtu veicies.

“Kā mazam pētniecības uzņēmumam mums nekas nebūtu izdevies bez slimnīcas un citu partneru palīdzības,” B. Sēderbergs teica. Viņš skaidro: “Te ir runa par trijotni – universitāti, lēmumu pieņēmējus valsts vai pašvaldības līmenī un industriju. Zviedrijā šādi sastrādāties varam ļoti labi.” Elektroniskā pacientu datu krāšana un analīze arī veicina pilnīgas informācijas nonākšanu pacienta elektroniskajā žurnālā, kā arī rada iespēju mainīties ar kardioloģisku mērījumu datiem pasaules mērogā, sniedzot konsultācijas un papildinot pasaules zināšanu bāzi par dažādām slimībām un terapijām.

Papildus monitoringa risinājumiem Kiwok kā telemedicīnas uzņēmums jau šobrīd piedāvā arī risinājumu asinsspiediena nepārtrauktai uzraudzībai, paverot iespēju pacientu novērot diendienā un atklāt sākotnējās diagnozes un terapijas trūkumus, tāpat kā gadījās ar A. Bjērlīna sirdszālēm.

Nākotnē – glikozes līmeņa novērojumi cukura diabēta slimniekiem

B. Sēderbergs arī teica, ka Kiwok strauji iesaistījies mobilo telekomunikāciju un IT klāsterī Kista Science City. “Tas mums ļoti palīdzēja, jo te mēs varam kontaktēties ar interesentiem no visas pasaules, te varam reāli demonstrēt mūsu produktu,” viņš paskaidroja. B. Sēderbergs raksturoja Kista Science City kā zināšanu apkopojuma bāzi, kur pat konkurenti var atrast kopēju valodu un iespēju sadarboties inovāciju procesos.

“Bija tāds pasākums, kas līdzinājās pastaigai pa mēli modes nozarē, kur katrs pastāstīja par savu nodarbošanos un tiem darbības aspektiem, kur vajadzīga palīdzība. Tas bija pasākums ar fantastiskiem rezultātiem,” stāstīja B. Sēderbergs.

Nākotnē iecerēts attīstīt BodyKom kā diabēta slimnieku monitoringa sistēmu, taču pagaidām nav attīstīti sensori, kas var izmērīt glikozes līmeni asinīs bez adatu dūrieniem un asins paraugu ņemšanas. “Līdz tā izgudrošanai paies vēl kāds gads,” teica B. Sēderbergs, norādot, ka Kiwok šajā jautājumā sadarbojas ar vairākiem ārzemju uzņēmumiem ASV, Izraēlā un Austrālijā. Mērķis ir reālā laikā mērīt cukura līmeni asinīs, prognozēt un novērst veselībai kaitīgas svārstības.

“Šāda sistēma brīdinātu pašu pacientu, viņa ārstējošo māsiņu (Zviedrijā rutīnas darbu ar diabētiķiem uztic medmāsām) vai, bērna gadījumā, skolotāju vai skolas māsiņu,” tā B. Sēderbergs. Līdzīgi BodyKom sirds monitoringa sistēmai ierīce sniegtu pacientam lielāku kustības un rīcības brīvību, saglabājot drošības apziņu, ka jebkura stāvokļa nobīde tiks nekavējoties izpētīta un taps zināma pacientam vai medicīnas iestādei.

Par šo tēmu vēl lasiet: Kiwok

Rotaļa ir labākais veids, kā mācīties, un bērniem rotaļa ir daudz nopietnāka nekā pieaugušajiem pati dzīve. Kurš gan to zinās labāk par Lego.

Lego ir kompānija, kura jau kopš pagājušā gadsimta sākuma ražo rotaļlietas, kuru galvenā ideja ir tieši inovācija rotaļājoties. Tagad Lego nolēmuši veidot īpašu, privātu universitāti savā dzimtajā pilsētā Billundā, Dānijā. Idejas pamatā ir izmantot Lego izstrādātās tehnoloģijas bērnu radošās un tehniskās domāšanas veicināšanai. Un, kaut arī šī ideja pagaidām mājo tikai uz papīra, nav šaubu, ka šādai universitātei ir nopietns pamats.  Nelieli roboti, kas pievienojami datoram un kurus var programmēt pamatskolas skolnieks, jau redzami šajā video – raidījuma Ziemeļu Puse 2.epizodē.

Ziemelu puse / Episode 2 from Vides filmu studija on Vimeo.