Kadrs no filmas "Himera" ("Splice")

Norvēģijā avīzes nesen rakstīja, ka kādā jaunās mākslas izstādē Oslo filmā tiek atainots, kā māksliniecisku mērķu vārdā nošauj kazu. Tiesa, pat pie labākās gribas dzīvnieku aizstāvji nevarēja panākt, ka darbu aizliedz, jo šauts un filmēts tika ārpus Norvēģijas robežām, konkrētajā gadījumā – ASV. Arī biomāksla šķietami darbojas pieļaujamā robežās un liek domāt par ētiskiem jautājumiem, līdzīgi kā gadījuma ar nelaimīgo kazu – vai dzīvībai tiek nodarīts pāri? Vai biomākslinieks īsteno kaut ko bīstamu, kaut ko viņpus savām pilnvarām?

Bieži tiek jautāts, kā iepriekš minētajā Holivudas filmā „Himera”, – vai cilvēks uzņemas Dieva lomu? Savā veidā jā. Galu galā cilvēkiem patīk eksperimentēt, un biomāksla ir viena no šīs tendences pretrunīgākajām izpausmēm. Nosaukumu „biomāksla” izdomāja viens no šī virziena pionieriem Eduardo Kacs (Eduardo Kac) sava darba „Time Capsule” („Laika kapsula”) sakarā. Īsumā darbs sastāvēja no tā, ka viņš iešuva savā kājā mikroshēmu. Banāli, ne tā? Bet tas bija 1997.gads, kas mūslaiku tehnoloģiju kontekstā valdīja cita ēra. Šodien biomākslā izmanto dzīvo matēriju, un darbi bieži tiek radīti nevis mākslinieku darbnīcās, bet laboratorijās. Biomākslas pamatrīks ir biotehnoloģijas – gēnu inženierija, šūnas un klonēšana. Respektīvi, viss, kas cilvēkus fascinē un biedē.

FLUORISCĒJOŠAIS TRUSIS

Mūsdienu biomākslas izpratnei atbilstošāks ir E.Kaca leģendārākais darbs – „Alba”. Tas savā ziņā ir kļuvis par biomākslas emblēmu. Šis veikums materializējās, kad kāda franču laboratorija palūdza E.Kacam radīt fluoriscējošu… trusi. Lai to izdarītu, viņš dzīvnieciņā ievadīja zaļu fluoriscējošu medūzas proteīnu gēnu. Jāprecizē, ka trusis nespīd visu laiku – tikai īpašā zilā gaismā. Pēc īsas uzturēšanās galerijā trusim Albam tika „apsolīts” kļūt par E.Kaca ģimenes mīluli. Taču pēdējā brīdī laboratorija lauza vienošanos un trusi paturēja. Kas ar to notika tālāk, nav zināms.

Eduardo Kaca "Fluoriscējošais trusis"

Mūsdienās bioārts ir kļuvis bezpersoniskāks. Objekti parasti nav dzīvnieki, bet šūnas, un reizēm arī cilvēki – paši mākslinieki. Rezultāti bieži ir tikpat groteski vai kariķēti kā truša Albas gadījumā – teiksim, mākslinieciski notecināt sev asinis (Kira O’Reilija), ar draņķīgu estrādes mūziku 48 stundas pēc kārtas bombardēt E. coli baktēriju, kas atrodama zarnu traktā, lai noteiktu, vai šīs skaņas negatīvi ietekmē baktērijas augšanu (ietekmē, kā secināja mākslas darba autors Ādams Zareckis), vai ar kartupeļiem barot datoru (Mogens Jākobsens). Reizēm tie ir mīlīgāki un estētiskāki veidojumi, kā izstādē „Transbiotics”, ar ko Rīgā biomāksla pieteica sevi jūlijā. Izstādi organizēja RIXC – apņēmīgi cilvēki, kas ilgstoši strādā ar jauno tehnoloģiju jeb tā dēvētajām mediju mākslām. Piemēram, britu mākslinieks Endijs Greisijs (Andy Gracie) savā instalācijā interpretēja kosmosam līdzīgos apstākļos veiktos baktēriju eksperimentus. Savukārt somu māksliniece Terike Hāpoja (Terike Haapoja) izstādīja darbus, kuros risināja cilvēku un citu dzīvo būtņu savstarpējo mijiedarbību.

SKULPTŪRA VĒDERĀ

Biomākslas aizsākumi daļēji ir meklējami tā dēvētajā bodīārtā jeb ķermeņa mākslā – virzienā, kas ir ne mazāk radikāls. Tas attīstījās 1960.gados, kad bija populāri izmantot savu ķermeni par mākslas objektu, respektīvi, pakļaut to dažādiem izaicinājumiem. Stelarks (Stelarc) ir pazīstamākais šī virziena pārstāvis, „vecās skolas” biomākslinieks. Šis nu jau 64 gadus vecais Kipras grieķu izcelsmes austrālietis kļuva slavens pirms vairāk kā 40 gadiem ar performancēm, kurās savu ķermeni iekarināja āķos. Pēc tam sekoja citi „mākslas darbi”: vēdera skulptūra vai, kā saka pats Stelarks, „estētisks rotājums”, kas ir ievietots mākslinieka vēderā, trešā roka — mehānisms ar taustes maņu, kas ir piestiprināts māksliniekam un tiek ģenerēts ar citu ķermeņa daļu elektriskajiem impulsiem. Daudz uzmanības ir izpelnījies viens no pēdējiem darbiem — papildu auss jeb uz rokas „audzēta” auss, mīksts ādas un protēzes hibrīds. Pirmajā mēģinājumā to pieaudzēt, Stelarks dabūja asins saindēšanos, kas viņam gandrīz maksāja dzīvību.

Stelarks un viņa trešā auss

ĶERMENIS IR NOVECOJIS

„Es domāju, ka patlaban notiekošais ir attīstība, kurā mēs izskatām alternatīvu anatomiskas arhitektūras iespēju,” Stelarks savas darbības loģiku man paskaidroja intervijā Berlīnē. „Respektīvi, cilvēka ķermenim nav obligāti vajadzīga tā esošā forma ar tam šobrīd piemītošajām funkcijām.” Viņaprāt, ķermeni būs iespējams paplašināt ar tehnoloģiskiem elementiem vai pat implantēt tajā mikrominiatūras mašīnas. Cilvēka ķermenis, viņaprāt, kļūst arvien izvērstāks. Tehnoloģija nāk talkā ne vien ķermeņa iekšienei, ģenētiskas iejaukšanās veidā, bet arī tā ārienei. „Mašīnas ir precīzākas un darbojas ātrāk par cilvēka ķermeni,” uzskata Stelarks. „Vai nu mēs to vienkārši akceptējam, vai arī konstruējam efektīgākas saskarnes, vai arī pārveidojam pašu ķermeni, lai labāk pielāgotos mašīnām.”

Lai kā gribētos, neviens satiktais bioloģiskais mākslinieks nav bijis tuvu „vājprātīgā zinātnieka” tēlam. Arī Stelarks ne. Viņš stingri noliedza tieksmi uz ko pārcilvēcisku. „Protams, slikti cilvēki, kas izmanto tehnoloģijas sasniegumus savtīgiem nolūkiem, ir bijuši un būs vienmēr. Tā ir evolūcijas loģika,” Stelarks atzīst. „Taču man prātā nav kāds utopisks, perfekts ķermenis. Es drīzāk domāju par veidiem, kā indivīdi, iespējams, vēlētos pārveidot savu ķermeni, ņemot vērā tā novecošanos intensīvajā informācijas vidē, ko tas pats ir radījis. Šim ķermenim piemīt ārprātīga dziņa uzkrāt aizvien vairāk informācijas, ar ko tas pats nespēj tikt galā.”

Viņš atzīst, ka ķermenis ir ļoti komplekss un jūtīgs organisms, kas ir attīstījies miljoniem gadu laikā, un ka tas ir jānovērtē. Taču cilvēka ķermenim, viņaprāt, ir daudz ierobežojumu. „Vispirms — pat pie labas veselības tas dzīvo vidēji 75 gadus,” viņš saka un, pašironiski iesmejoties, piebilst „Tā ir problēma, ja jums jau ir sešdesmit.” Cilvēka ķermenis var izturēt tikai dažas minūtes bez gaisa, nedēļu bez ūdens un aptuveni mēnesi bez ēdiena. Ja tā iekšējā temperatūra svārstās par pāris grādiem, tas ir nopietna riska zonā. Ja tas zaudē 10% ķermeņa šķidruma, tas nomirst. Ķermenim, viņaprāt, ir inženierijas problēmas. „Tā ir analoga sistēma,” viņš precizē. „Respektīvi, ja sabojājas viens orgāns — sirds, aknas, nieres —, galu galā mirst viss ķermenis. Citiem vārdiem, ja ķermenis būtu vairāk modulāri veidots, mēs nefunkcionējošos orgānus varētu nomainīt.” Sterlaks uzskata, ka tā vietā, lai domātu par cilvēka ķermeni kā bioloģisku status quo, mums ir drīzāk jādomā par ķermeni kā inženierijas un evolūcijas arhitektūru, ko mēs varbūt varētu pārveidot.

NEKĀDI PASAKU ZVĒRIŅI

Uz Rīgā notiekošo „Transbiotics” izstādi bija ieradušies arī cilvēki, kas cita starpā strādājuši ar Stelarka ķermeni – Orons Katss (Oron Catts) un Ionata Zūra (Ionatt Zurr) – „skandalozie”, kā viņi reizēm tiek saukti medijos. Tie ir divi izraēliešu mākslinieki, kas dzīvo Austrālijā un strādā ar dzīvajām šūnām. Viņi atzīst, ka strādāt ar dzīvo matēriju ir gan biedējoši, gan vilinoši.

Ja, domājot par māksliniekiem, prātā parasti nāk trūcīgi bohēmiķi un ideālisti, tad šajā gadījumā tā nav. Viņiem ir sava apmaksāta augsto tehnoloģiju laboratorija Rietumaustrālijas universitātē – SymbioticA. Ko līdzīgu šādām biomākslas „darbnīcām” var atrast daudzās prestižās un bagātās universitātēs, tostarp Hārvardā un Renselaera Politehniskajā institūtā ASV, kas ir viens no biomākslas centriem.

Kas tajā visā interesē augstskolas? „Viņi iegūst uzmanību un mums ļauj darīt to, ko vēlamies,” paskaidro O.Katss un uzreiz piebilst, „Mēs drīkstam strādāt ētikas komitejas nospraustajos ierobežojumos.” Visi projekti, ko viņi veic Austrālijā, ir universitātes ētikas komisijas izskatīti un apstiprināti. Turklāt, lai arī viņi strādā šajā jomā jau 15 gadus, viņi uzsver, ka ir tikai mākslinieki un tas, ko viņi dara, nav nekas sarežģītāks par to, ar ko zinātne jau ir nodarbojusies ilgstoši. „Mēs vienkārši izmantojam zinātnes paleti citādā kontekstā, bet pati palete jau eksistē,” saka O.Katss. „Mēs izaudzējam audus spārnu, steika vai mazas lellītes formā. Mums apkārt jau neskraida pasaku zvēriņi. Mēs ceram, ka ar savu darbu iedzīvinām mākslas īpašo spēju izaicināt cilvēku priekšstatus.” Ar saviem darbiem viņi vēlas parādīt, ka pasaulē notiek kaut kas sevišķs un ka sabiedrībai jāsāk tam pievērst uzmanību un jālemj, ko ar to iesākt.

Aizstāvot savu kolēģi Eduardo Kacu saistībā ar viņa luminiscējošo trusīti, abi mākslinieki norāda, ka luminiscējoši dzīvnieki nav liela manipulācija – zinātniski tā ir ļoti triviāla lieta. E.Kacs neesot radījis neko jaunu. „Šādi eksperimenti tiek veikti nemitīgi, un pērnā gada Nobela prēmijas laureāts fizioloģijā un medicīnā šo tehniku izmantoja savās laboratorijās vismaz desmit gadus,” paskaidro O.Katss.

Oliver Kunkel "Mosquito Box" /oliverkunkel.com/

Oron Catts, Doll /dlux.org.au/

Kira O'Reilly "Wet Cup" /kontejner.org/

STERILA UN AKLA NOGALINĀŠANA

Tiesa, padarīt trusi luminiscējošu joprojām šķiet dīvaini. Nākamais solis, ko varētu iedomāties – padarīt luminiscējošu arī cilvēku. „Jums taisnība,” situācijas divdomību atzīst Orons Katss.

„Daļēji dzīvi,” atbild O.Katss, kad jautāju par viņu veidotajiem mākslas „objektiem”. Piemēram, viņu pazīstamākais darbs ir „Upura āda” – no sakrustotajām cilvēka un peles šūnām izaudzēta maza jaciņa, biotehnoloģisks ķermenis. Tāpat viņi no dzīvām šūnām izaudzēja steiku. Tas bijis ironisks komentārs par to, kā ēst gaļu, garīgi nesaskaroties ar upuri.

Daudzi O.Katsa un I.Zuras projekti grozās ap to, ka rietumu sabiedrībā upura esamība tiek atbīdīta aizvien tālāk prom no acīm, lai cilvēkiem, atņemot tam dzīvību, nevajadzētu pieņemt nekādus ētiskus lēmumus. „Piemēram, lai nogalinātu govi, tev atliek aiziet uz lielveikalu un nopirkt gaļu,” paskaidro I.Zura. Viņas kolēģis papildina: „Tas ir ļoti līdzīgi tam, kā amerikāņi īsteno karu, sevišķi Afganistānā. Cilvēki, kas atrodas ASV, nospiež pogu, lai palaistu raķeti no bezpilota lidaparāta. Tādējādi tev nav tieša kontakta ar tavu upuri.”

Viņuprāt, populārais apgalvojums, ka biomākslinieki uzņemas Dieva lomu, nav adekvāts. „Šis apgalvojums liecina par plaisu starp mūsu dzīves uztveri un to, kas notiek laboratorijās,” uzskata O.Katss. „Tiklīdz šī plaisa aug lielāka, aktualizējas arī šī frāze.” Viņaprāt, tā norāda uz cilvēku bažām: „Daudzi cilvēki atsaucas uz reliģisku terminoloģiju, sakot, ka ir robežas, ko cilvēki nedrīkst šķērsot un pārkāpt dievišķās pilnvaras. Tā ir sava veida mitoloģija – ja tu mēģināsi spēlēt dievu, tiksi sodīts,” rezumē pazīstamais biomākslinieks. „Es tam galīgi nepiekrītu, jo, manuprāt, atsaukties uz dieviem šajā gadījumā nav adekvāti.”

Hasselblad joprojām orbītā. I daļa from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Hasselblad joprojām orbītā. II daļa from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Drīz vien noskaidrojās, ka spēlēšanās ar burtiem un bildītēm var būt ne tikai interesanta, bet arī peļņu nesoša, pateicoties poligrāfijas un izdevniecības industriju straujajai pārejai uz DTP jeb Desktop Publishing. Mac Classic. Tā 9 collu monohromais monitors ar 512×343 pikseļiem bija pietiekams darbarīks, lai maketētu apmēram divreiz lielāka izmēra avīzes nekā ir pierasts tagadējam Dienas vai Neatkarīgās lasītājam. Ar laiku Adobe Photoshop, kas monohromajā pasaulē vēl neizskatījās pēc pilnvērtīga darbarīka, pieņēmās spēkā un turpmākajos gados reklāmas un dizaina kantoros un izdevniecībās kļuva par svarīgāko instrumentu tūlīt aiz paša Maka.

FOTOGRĀFIJU RETUŠA

Tāpat kā pirmie, kas apguva datorizēto maketēšanu, nebija ne burtliči, ne grafiskie dizaineri, profesionālie Photoshop pionieri Latvijā nebija fotogrāfi. Gluži pretēji – fotogrāfi labprāt distancējās no digitālās pasaules, atstājot skanēšanu, putekļu un švīku novākšanu, krāsu korekciju, objektu atdalīšanu no fona un citus rutīnas procesus garmatainu, no picas un kolas pārtiekošu jaunu cilvēku rokās. Tomēr jau tajos tālajos laikos Photoshop bija kas daudz, daudz vairāk par attēla nepilnību labošanas rīku. Cilvēkiem ar iztēli tā bija iespēja radīt jaunu realitāti, neatraujot dibenu no ofisa krēsla sēdekļa. Viena cilvēka galva tiek pārvietota uz cita cilvēka ķermenņa; satiekas cilvēki, kas dzīvojuši dažādos laikmetos; no grupu foto pazūd vienas personas un uzrodas citas; slaids cilvēks pārvēršas tusnī, un otrādi… Visdrīzāk, lielai daļai attēlu manipulēšanas entuziastu nebija ne jausmas, ka identiskus uzdevumus ir risinājuši attēlu retušētāji jau desmitiem gadu pirms fotošopa un makintoša. Šodien var tikai apbrīnot anonīmo profesionāļu veikumu, atbrīvojoties no politiskajiem sāncenšiem diktatoru līdzgaitnieku fotogrāfijās Krievijā un Vācijā. Pat demokrātiskajā Kanādā 1939. gadā premjerministrs nolēma, kas svarīgāks izskatīsies divvientulībā ar britu karalieni, tāpēc karalim no fotogrāfijas nācās pazust.

1939. gads. Attēlā pa kreisi: Karaliene Elizabete un Kanādas premjerministrs William Lyon Mackenzie King. Attēlā pa labi: Abi iepriekšminētie un karalis Džordžs VI, kuru “izdzēsa”. Foto: cs.dartmouth.edu

Pa kreisi: Vilija Branta un Leonīda Brežņeva tikšanās padomju preses versijā. Pa labi: Tas pats notikums vācu presē. Foto: cs.dartmouth.edu

Nesenākā pagātnē no galda pazudušas šampanieša pudeles padomju preses reportāžā par ģenerālsekretāra Brežņeva 1971. gada tikšanos ar Rietumvācijas kancleru Villiju Brantu. Padomju pilsoņiem nebija jāzin, ka ideoloģiskās atšķirības netraucēja dārgajam Iļjičam “piesvilpties” ar buržuāzisko dziru.

TEHNOLOĢIJAS IZKROPĻO REALITĀTI

Pašā fotogrāfijā simtgadīgas tehnoloģijas joprojām sadzīvo ar jaunievedumiem. Nevarētu arī teikt, ka filmu fotogrāfija palikusi tikai nostaļģisku frīku protektorātā. Tā joprojām ir ekonomiski pamatota izvēle, kad kadra izmērs ir lielāks par klasisko spoguļkameras 24×36 mm. Bieži vien analogās fotogrāfijas entuziasti ieņem anti-fotošopa pozu, uzskatīdami, ka tādējādi kalpo īstai, patiesai fotogrāfijai. Kā zināms, fotogrāfija nebija brīva no manipulācijām arī tad, kad Photoshop vēl nebija izgudrots, tikai šīs manipulācijas bija grūtāk izdarāmas un līdz ar to arī retākas. Tehnoloģijas pieejamība izraisījusi tik biežus skandālus par realitātes izkropļošanu, ka jebkurai interesantai fotogrāfijai ir jāiztur ne tikai estētiska kritika, bet arī Photoshop skeptiķu burkšķēšana. Pat atspoguļojot tādus notikumus (vai – jo īpaši tādus), kas ir lielas sabiedrības daļas uzmanības fokusā, fotoreportieriem vai viņu pārstāvēto mediju redaktoriem mēdz paslīdēt pele, lai apmierinātu publikas sakāpināto interesi. Kas notiek tālāk, ir atkarīgs no tā, cik neuzkrītoša vai, tieši otrādi, neprofesionāla ir Photoshop iejaukšanās, kā arī no attēlotā notikuma dalībnieku reakcijas. Reuters atlaida fotogrāfu Adnan Hajj acīmredzami ”klonētā” dūmu mākoņa dēļ, kas parādījās virs Beirūtas ainavas pēc Izraēlas gaisa spēku trieciena.

Tenisists Endijs Rodiks bija pārsteigts par savu bicepsu brīnumainajām pārvērtībām uz kāda žurnāla vāka.

Ralph Lauren nevēlējās, lai blogotāji apspriež šo Photoshop izmantošanas neveiksmi un iesūdzēja blogotājus tiesā par neatļautu reklāmas publicēšanu. fOTO: boingboing.net

Blogs Photoshop Disasters sacēla troksni par Ralph Lauren reklāmā attēlotās modeles mākslīgi radīto kalsnumu, saņemot modes preču giganta prettriecienu — apsūdzību autortiesību pārkāpšanā, publicējot kritizēto reklāmu bez atļaujas un saskaņošanas ar tās pirmavotu. Ralph Lauren modes nams gan bija spiests atzīt, ka savā reklāmā ir pieļāvis sliktas kvalitātes attēla atveidi un retušu, kā rezultātā sievietes ķermenis attēlots īstenībai neatbilstoši. Līdzīgā veidā cieta aktrise Keita Vinsleta, kura, ieraugot savu attēlu uz GQ vāka, paziņoja, ka ne tikai tā neizskatās, bet arī nevēlas tā izskatīties dzīvē. Tobrīd viņa bija viena no retajām zvaigžņu saprāta balsīm, kura riskēja noslīkt bezgalīgajā nogludinātā, izbalinātā un ”notievinātā” skaistuma straumē. Kā apgalvo Bostonas fotogrāfs Toms Linčs (Tom Lynch), vairākums Holivudas zvaigžņu rūpējas, lai nekad un nekur medijos neparādītos neviens viņu attēls, kas nebūtu pienācīgi retušēts. Nav nekāds brīnums, ka vienlaikus ar skaistuma industriju nesaudzīgai kritikai tika pakļauts arī Photoshop, kļūstot par sinonīmu visam, kas ir neīsts un realitātei neatbilstošs. Adobe centieni atgādināt, ka tas ir cienījama produkta nosaukums, izklausījās pēc saucēja balss tuksnesī.

NEUZLABOTAIS SKAISTUMS

Tikai 2006. gadā  skaistuma un reklāmas industrijas gaišākie  prāti pamanīja iespēju tur, kur citi redzēja vien lejup veļošos problēmu kamolu. Ja jau ”apstrādātais” un idealizētais skaistums ir kļuvis par ikdienišķu normu, jaunu ideālu varētu meklēt tā pretmetā — reālajā un ”neuzlabotajā” skaistumā. Vēl vairāk, viss Photoshop skartais jāpasludina ja ne gluži par noziegumu, tad vismaz par grēku, kas likumsakarīgi pašiem ļautu kļūt par gaišo spēku nesējiem. Ideja nostrādāja – Dove kampaņas “For Real Beauty” ievadrullītis ieguva galveno balvu reklāmas lielākajā un autoritatīvākajā festivālā Cannes Lions. Desmitiem miljonu cilvēku to ir noskatījušies Youtube mājaslapā, un vēl simtiem ir centušies to parodēt vai radīt tā alternatīvās versijas. Toties Dove patiesā skaistuma kampaņa izvērtās atbilstoši visiem globālās zīmolvedības standartiem, aptverot daudzas valstis un vēl vairāk sieviešu dabīgā skaistuma aspektus.

Vistālāk ir gājis fotogrāfs Džeimss Dejs (James Day), kura Dove sērijā grumbas ir uzskatāmi, pat pārspīlēti ”fotošopētas”, taču nevis lai tās maskētu, bet izceltu.

Dove iesaka: mīli savu dzīvi. Foto: jamesdayphoto.com

UZMANĪBU, MANIPULĒTS!

Tomēr ne visi sajūsmā sit plaukstas. Pamatīgu jandāliņu izsauca Vogue attēlu redaktors Paskāls Danžēns (Pascal Dangin), kurš, stāstot par Real Beauty projektu, atklāja, ka tas bijis patiesi interesants darbs un īsts izaicinājums —neslēpjot modeļu vecumu, panākt, lai viņu sejas un ķermeņa āda izskatītos pievilcīgi. Vēl viens iemesls gausties, ka nekas šajā samākslotajā reklāmas pasaulē nav patiess, vai varbūt jautāt – kam tas patiesums vispār ir vajadzīgs? Vai tiešām sievietes grib reklāmā redzēt to, kas ir reāls — grumbas, pumpas, celulītu? Nezinu, vai šādu jautājumu savā pētījumā uzdotu Dove apmaksāti sociologi, taču viņi ir noskaidrojuši – 2/3 sieviešu uzskata, ka mediji un reklāma uzstāda nereālus, vairumam sieviešu nesasniedzamus skaistuma standartus. Tāpat varētu jautāt, vai šo standartu esamība ir tik svarīga, lai par to uztrauktos vēl kāds, izņemot Dove konkurentus?

“Sociāli bezatbildīgi”, nosprieda britu reklāmas uzraugi. Foto: guardian.co.uk

Britu politiķe Džoanna Svinsone (Jo Swinson) no liberāldemokrātu partijas domā, ka ir gan. Viņa uzsākusi kampaņu REAL WOMEN, kuras mērķis cita starpā ir panākt obligātu norādi par reklāmas attēlā veiktajām manipulācijām. Svinsones kundze gan ir pieklājīga pret Adobe un nelieto terminu photoshoped (latv. – ”apstrādāts ar Photoshop”), tā vietā izvēloties airbrushed (”apstrādes skarts”, ”retušēts”), kaut arī Airbrush (”pulverizators”) ir tikai viens no daudzajiem instrumentiem nereālistiskā skaistuma manipulatoru rokās. Grūti iedomāties mūsu Saeimas deputātus diskutējam par to, kā mānīgais skaistums reklāmā un medijos ietekmē sieviešu dzīvi, taču britu parlamentā šāda diskusija notikusi pilnā nopietnībā, tiesa, gandrīz tukšā sēžu zālē.

Par vienu no liberālās demokrātes Svinsones upuriem kļuva Olay acu krēma reklāma, kurā bija attēlota 60 gadus vecā bijusī supermodele Tvigija (Twiggy). ASA (Advertising Standards Authority) – organizācija, kas uzklausa iedzīvotāju sūdzības par reklāmām – piekrita, ka maldināšana ir notikusi, taču ne “sociāli bezatbildīgs” akts. Procter & Gamble reklāmu atsauca un paskaidroja, ka ir noticis kompānijas iekšējo pēcapstrādes noteikumu pārkāpums, kas nu ir novērsts.

Neatkarīgi no politiķu kampaņām, spēkā pieņemas estētika, kas ekspluatē ”neapstrādātu” raupjumu kā vērtību, kas ir aktuāla jauniem un ļoti jauniem patērētājiem, kurus nenomāc rūpes par novecošanas neizbēgamību.

Džoannas Svinsones plānus par “retušēto” attēlu marķēšanu atbalsta angļu psihiatri, kuri piekrīt apgalvojumam, ka šādi attēli nopietni kaitē sieviešu un meiteņu garīgajai veselībai, radot ēšanas traucējumus. Visdrīzāk, zīmodziņus, kas brīdina par Photoshop lietojumu reklāmā mēs tomēr tik drīz neieraudzīsim. Neatkarīgi no politiķu kampaņām, spēkā pieņemas estētika, kas ekspluatē ”neapstrādātu” raupjumu kā vērtību, kas ir aktuāla jauniem un ļoti jauniem patērētājiem, kurus nenomāc rūpes par novecošanas neizbēgamību. 2009. gada Kannu reklāmas festivālā galvenā balva tika piešķirta Wrangler džinsu preses reklāmu sērijai We are Animals (Mēs esam dzīvnieki), pie kuras strādāja fotogrāfs Raiens Makginlijs (Ryan McGinley). Tajā pašā gadā arī Wrangler konkurenti Levi’s noticēja, ka raupjums ir stilīgs, palaižot savu kampaņu Go Forth (Uz priekšu), pie kuras strādāja… uzminiet, kurš? Pareizi – Raiens Makginlijs. Protams, džinsu reklāmā izvairīties no uzkrītošas ”fotošopēšanas” ir vieglāk nekā tīņu kosmētikas reklāmā, tāpēc, kas zina, – ja skaistuma industrija neatradīs jaunu vizuālo valodu, kas apmierina pieprasījumu pēc īstuma, varbūt tajā neviens vairs neklausīsies, un uztraukumi par sieviešu traumēto pašapziņu un ēstgribu atkritīs paši no sevis.

Mēs esam dzivnieki, kas gan cits?, nosprieda Wrangler reklāmas aģentūra Fred&Farid Francijā. Foto: adsoftheworld.com

Protams, skaistumkopšanas līdzekļu un apģērbu reklāmas ne tuvu nav vienīgās, kas šodien vairs nav iedomājamas bez Photoshop. Tas ir vizuāla naratīva darbarīks, kas palīdz izteikties tik bagātā valodā, kas pirms 20 gadiem nevienam nevarēja rādīties pat viskrāšņākajos sapņos. Džeimss Dejs, kurš šogad vada D&AD (Design & Art Direction) konkursa fotogrāfu žūriju atzīst, ka pēcapstrādes daudzums un tās raksturs kolēģu acīs ir kļuvis par būtisku, pat polarizējošu vērtēšanas kritēriju. Iespējams, ka šībrīža tendence nav vis aizvien biežāka atteikšanās no manipulācijām ar fotogrāfiju, bet fotogrāfu, dizaineru un zīmolu apzināta un stingra izvēle — vai nu par pilnīgu fotogrāfijas tīrību un patiesumu, vai arī par brīvību izvēlēties jebkādus attēla apstrādes un ģenerēšanas līdzekļus.

Tīras un neskartas fotogrāfijas piekritējiem derētu iepazīties ar 1932. gadā Sanfrancisko dibinātās Group f/64 manifestu, kurā rakstīts: “Tīrai fotogrāfijai pēc definīcijas nepiemīt nekādas tehniskas, kompozicionālas vai idejiskas kvalitātes, kas aizgūtas no citām mākslas formām.” Manuprāt, ne Photoshop lietošana, ne apzināta atteikšanās no tā, ne modeļu izvēle, ne sižeta dabiskums nekādā veidā nepalīdz tuvināties šajā manifestā definētajai īstas jeb tīras fotogrāfijas būtībai. Real Beauty ideja nav ne par mata tiesu tuvāka tīras fotogrāfijas jēdzienam kā 60 gadus vecas sievietes pārvēršana 30-gadīgā, izmantojot Airbrush. Abos gadījumos komunikācijas pamatā ir autoru skaidri apzināta koncepcija par to, kas cilvēkiem patiks. Protams, ideja par pašapziņas celšanu tām sievietēm, kuras jūtas nelaimīgas sava izskata dēļ, sabiedrības acīs izskatās labāk, jo ir Tik Pareiza. Tomēr pēc būtības tā ir tāda pati manipulācija kā visnekaunīgāk lietotais Photoshop filtrs.

Uz priekšu, Levi Straus! Aģentūra Wieden+Kennedy. Foto: creativereview.co.uk

Grāmatas par arhitektūru reti, lai neteiktu nekad, nenokļūst bestselleru topos. Pat paši arhitekti ir slinki lasītāji un lielākoties tālāk par bilžu apskatīšanu un kafijas galda albumiem savu biroju plauktos netiek. Tipiska grāmata par arhitektūru ir respektabla izskata skaistu bilžu albums ar sausiem ēku kompozīcijas, materiālu un vidi aprakstošiem tekstiem. Šos izdevumus reti kurš lasa. Uz šī fona radīt grāmatu par arhitektūru, kas būtu interesanta ne tikai arhitektiem, patiešām ir izaicinājums.

GRĀMATA TIEM, KAS NELASA

Jaunākais visvairāk aprunātais dāņu arhitekta Bjarke Ingelsa veikums ir nevis kāds no neskaitāmajos pēdējā laika konkursos uzvarējušajiem projektiem, bet gan grāmata Yes Is More. Tā ir monogrāfija par BIG biroju, kas tapusi kā pavadošs materiāls izstādei ar tādu pašu tematiku un nosaukumu. Rietumu kultūrā īsākais ceļš, lai kādu sarežģītu jautājumu censtos izskaidrot plašākam lokam, ir tā pārcelšana komiksu formātā. Arī Bjarke izvēlējās tieši šo ceļu. Protams, tas ir arī skaļi vārdos neizteikts paša jaunības sapņa piepildījums un iespēja apvienot komiksa mākslinieka un arhitekta darbu. Oficiāli par būtiskāko šādas formas izvēles faktoru Bjarke min arhitektu nevēlēšanos lasīt. Komiksiem raksturīgie īsie un fragmentētie teksti esot veids, kā likt iepazīt BIG vēstījumu un to norīt nemanot, gluži kā zāles, kas ieceptas saldā pudiņā. „Iebarot” stāstus par arhitektūru Bjarkem ir izdevies. Taču no tiem pašiem lasīt negribošajiem arhitektiem Bjarkem nākas klausīties kritiku par arhitektūras vienkāršošanu un nevēlēšanos pamatīgi iedziļināties lietas būtībā.

Grāmatas ievadā Bjarke konspektīvi atklāj 20. gadsimta arhitektūras attīstību – ceļu no Mīsa van den Roes saukļa „mazāk ir vairāk” līdz paša proponētajam kredo „’jā’ ir vairāk”. Tālāk seko Bjarkes vadībā izstrādāto projektu apskati komiksu formā, parādot projektu tapšanas, konkursu noteikumu un pasūtītāju prasību aizkulises. Tie nav tikai paveiktā un iecerētā mehānisks apkopojums – katrs atsevišķs objekta apraksts ir Bjarkes kopējā vēstījuma daļa, kas paskaidro kādu tā aspektu.

Iespējams, vēl neparastāks par grāmatas formu ir tās saturs. Bjarke diezgan konsekventi izvairās apspriest arhitekta darba galarezultātu – pabeigtu vai vēl tikai projektu vizualizācijās redzamo ēku veidolu.  Galvenā uzmanība veltīta projektu attīstības gaitai, pasūtītāju, birokrātijas un politiķu ietekmei uz procesu un galarezultātu. Bjarke liek saprast, ka ēkas veidols ir atkarīgs no arhitekta spējām pielāgoties daudziem, bieži vien mainīgiem ārējiem faktoriem, nevis liecina par radošu un konceptuālu pašizpausmi.

NEVARI BŪT DRAUGOS AR IKVIENU

Bjarke Ingelss arhitektūras blogveidīgajā portālā www.archi-ninja.com ir vienlaicīgi ierindots gan starp desmit pasaules profesionāļu sabiedrībā pārāk salielītajiem (7.vieta), gan arī starp desmit līdz galam nenovērtētajiem (3.vieta) arhitektiem. Viņš pats savā tvitera profilā to komentē šādi: „Nevari būt draugos ar ikvienu”. Taču tieši arhitekta spēju patikt ikvienam arī visvairāk kritizē Bjarkes oponenti, jo tā liecinot par nepamatotu arhitektūras būtības vienkāršošanu un cinisku piekāpību pasūtītāju vēlmēm un interesēm.

VIENĪGAIS, KAS LASĪJIS KOLHĀSU!

1974. gadā Kopenhāgenā dzimušais arhitekts Bjarke Ingelss tiek dēvēts par dāņu brīnumbērnu un vienu no ietekmīgākajiem gados jaunajiem arhitektiem pasaulē. Viņš vada sava vecuma profesionālim netipiski lielu arhitektu biroju ar apmēram 80 darbiniekiem: to vidū ir ne tikai arhitekti, bet arī dizaineri, pilsētplānotāji, domātāji un pētnieki. Lai arī Ingelsa karjera šķiet katra jaunā profesionāļa sapņa mērķtiecīgs iemiesojums, pats Bjarke pašreizējo kaislīgo aizraušanos ar arhitektūru nesauc par mīlestību no pirmā skatiena. Vienmēr gribējis būt par komiksu mākslinieku, iestājies Dāņu Karaliskās mākslas akadēmijas Arhitektūras skolā vien tāpēc, lai iemācītos pēc iespējas labāk zīmēt. Vēlāk ar draugiem gribējis uzņemt filmas, bet šo radošo projektu realizācijai neesot saņēmuši finansējumu, toties uzvarējuši vairākos arhitektūras priekšlikumu konkursos.

Viena no Rema Kolhāsa grāmatām "Delirious New York"

Rems Kolhāss

Pēc studijām dzimtenē un izglītības papildināšanas Barselonā Bjarke trīs gadus strādājis nīderlandiešu izcelsmes „stārhitekta” Rema Kolhāsa birojā OMA. Laikā, kad Ingelss tikko iestājies augstskolā, Rems Kolhāss izdevis grāmatu „S, M, L, XL”.  Tā nu Bjarke sācis iepazīt arhitektūru ar Kolhāsa redzējumu, nevis ar modernisma pravieti Lekorbizjē. Kolhāss ir viens no harizmātiskākajiem un arī strīdīgākajiem mūsdienu arhitektiem-teorētiķiem, kurš atklāj patērētājsabiedrības, globalizācijas un arvien ātrākas cilvēku savstarpējās komunikācijas neatgriezenisku ietekmi uz arhitektūru, turklāt iepriekšējos arhitektūras parametrus uzskatot par mirušiem. Ieradies slavenajā OMA birojā, Bjarke ātri vien sapratis, ka te viss notiek pavisam citādāk nekā aprakstīts Kolhāsa grāmatās un ka viņš birojā ir vienīgais, kas tās ir lasījis. Lai arī daļēji vīlies veidā, kā tiek sasniegti Kolhāsa arhitekta profesionālie panākumi, Bjarke Ingelss tiek dēvēts par nīderlandieša skolas sekotāju un tālāku attīstītāju.

Bjarke Ingels

Viņš ir viens no tā sauktajiem „Rema bērniem” – mūsdienās nozīmīgiem jaunās paaudzes arhitektiem, kas, profesionālo pieredzi guvuši OMA, pēc tam turpina sasniegt panākumus arī individuāli pašu dibinātajos neatkarīgos birojos. Pēc trim gadiem, kas pavadīti pie Kolhāsa, Bjarke kopā savu OMA kolēģi, beļģu izcelsmes arhitektu Juliānu de Smedtu, Kopenhāgenā nodibina savu biroju PLOT, kas ātri vien gūst uzvaras arhitektūras konkursos, saņem pirmos pasūtījumus, profesionālu atzinību un kļūst pazīstams arī ārpus Ziemeļvalstīm. Pēc piecu gadu strādāšanas duetā partneru ceļi šķiras, sadalot kopīgi uzsāktos projektus un katram nodibinot savu biroju. Ingelss izveido BIG – Bjarke Ingels Group (www.big.dk).

ĒKA – KALNS

Kalns ir vienlaikus autostāvvieta un dzīvokļu nams. Šī projekta attīstītājs Pērs Hopfners (Per Høpfner) un viņa pasūtītā dzīvokļu ēka VM atnes Ingelsam viņa pirmo starptautiskās slavas vilni. Blakus VM bija paredzēts uzbūvēt lielu autostāvietas namu un atsevišķu dzīvokļu bloku. Lielākā daļa arhitektu, saņēmuši šādu pasūtījumu, vai nu no tā atteiktos, vai arī ciniski un burtiski izpildītu pasūtītāja prasības. Lai gan īstenībā nevienam profesionālim godu nedara dzīvojamais nams, kura iedzīvotājiem pa logu jāskatās uz blakus esošu daudzstāvu autostāvvietu.

Autostāvietas un dzīvokļu ēkas hibrīds Kalns

SARKANĀS ROZES

Bjarke negaida naudīga pasūtītāja zvanu, bet pie pilsētā pamanītu problēmu risināšanas ķeras pats. Piemēram, pirms 2005.gada Kopenhāgenas pašvaldības vēlēšanām viens no aktuālajiem jautājumiem bija samērīgas īres maksas dzīvokļu trūkums pilsētā. Nekustamā īpašuma cenas bija tik augstas, ka iedzīvotāji ar nelieliem vai vidējiem ienākumiem nevarēja atļauties dzīvot galvaspilsētā un to pameta, bet līdz ar viņu aiziešanu Kopenhāgenā trūka auklīšu, medmāsu un citu salīdzinoši mazatlagotu darbu strādnieku. Viens no pašvaldību vēlēšanās startējošās sociāldemokrātu partijas saukļiem bija – 5000 mājvietu par 5000 kronu mēnesī piecu gadu laikā.

Daudzdzīvokļu ēku ķēde, kas ieskautu futbolla laukumus

Bjarkem radās ideja, kā šo partijas saukli pārvērst par īstenību. Kā radīta jaunajiem mājokļiem viņam šķita vieta netālu no pilsētas centra kādreizējā lidlauka, kas tagad tika izmantota futbola spēlēm. Bjarke nevēlājās piedāvāt jaunus dzīvokļus, iznīcinot iespēju pilsētniekiem nodarboties ar sportu. Viņa projekts paredzēja saglabāt futbola laukumus, tos ieskaujot ar daudzdzīvokļu namu ķēdi. Savu priekšlikumu kopā ar sarkanu rožu pušķi Bjarke nosūtīja sociāldemokrātu partijas līderei. Politiķiem principā nekas pret šādu ideju nebija iebilstams, tomēr bija arī protestētāji, kuri nevēlējās šajā vietā redzēt daudzstāvu apbūvi un kas raizējās par futbola laukumu turpmāko likteni. Sabiedrībā sākās karstas diskusijas, un arhitektūra no tai ierastajām izklaides un kultūras sadaļām pārcēlās uz laikrakstu pirmajām lapām, ieņemot karstajām ziņām atvēlētās slejas. Bjarke pats organizēja parakstu vākšanu par projekta tālāku attīstību. Rezultātā pašvaldība pieņēma lēmumu šajā Kopenhāgenas rajonā celt daudzdzīvokļu ēkas un, lai viss būtu demokrātiski pareizi, izsludināja arhitektūras projektu konkursu. Tajā neuzvarēja BIG, bet gan kāds cits priekšlikums, kurā tika paredzēta apbūve arī futbola laukumu vietā.

NEIESPĒJAMAIS BANKROTS

Lands Banki

BIG uzvarēja konkursā par Īslandes nacionālās bankas Landsbanki arhitektūru. Profesionāli interesantais šajā projektā ir bankas novietne Reikjavīkas centra parkā, kur katru gadu pulcējas īslandieši, lai atzīmētu valsts iegūto neatkarību no dāņiem. Arhitektiem nācās bankas korporatīvo identitāti savienot ar publisku visiem pilsētniekiem piederošu vietu. Bankas ēka noteiktu Reikjavīkas centra arhitektonisko koptēlu, kas Ingelsam šķita ļoti vilinošs profesionāls izaicinājums. Pēc uzvaras konkursā Ingelss pie šampanieša glāzes uzrunā saviem darbiniekiem sajūsmināts teicis, ka šis nu gan esot pasūtījums, kurš nevar nerealizēties. Tā būvniecību varētu izjaukt vien dabas katastrofa, kuras rezultātā Īslande tiktu iznīcināta, vai arī valsts izputēšana, taču neviens no šiem scenārijiem nekad nepiepildīšoties. Diemžēl tikai četrus mēnešus pēc uzvaras konkursā tika izziņots Īslandes bankrots…

100 NEREALIZĒTU VIZUALIZĀCIJU

Kultūras un izklaides debesskrāpju pilsēta uz Zira salas Azerbaidžānā

No 200 Bjarkes vadībā izstrādātiem projektiem realizēti ir tikai 8, bet vēl 3 pašlaik atrodas būvniecības stadijā. Tie ir apmēram pieci procenti veiksmes, kas iegūti ar neatlaidību, milzīgu pašiniciatīvu, pacietību, kā arī spēju pielāgoties. BIG tiek dēvēts par vienu no pasaules veiksmīgākajiem arhitektu birojiem, taču aiz šīs smaidīgā veiksminieka maskas ir biroja noliktava, kas pilna ar vēl nerealizētām idejām, kā arī pasūtījumu teju absolūts neizvēlīgums, mēģinot tos iespēju robežās izpildīt pēc iespējas profesionāli un vēl profesionālāk. Protams, jebkurš arhitekts jau studiju laikā tiek sagatavots tam, ka tikai pavisam nelielu daļu no savām idejām izdosies redzēt realizējamies uzceltu ēku veidā.

Daudzfunkcionāls debesskrāpis Šanhajā

Viss pārējais tā arī paliks vien krāsainu vizualizāciju veidolā ar smaidīgiem, jauniem un bezpersoniskiem cilvēku tēliem grandiozu ieceru priekšplānā. Arhitektu vidū nav pieņemts stāstīt par konkursiem, kuros uzvarējušās idejas tā arī netiek realizētas, par bankrotējušiem pasūtītājiem, par to mainīgajām vēlmēm un interesēm. Turpretī Bjarke spēj par neveiksmēm uzskatītus gadījumus pārvērst par publiku uzjautrinošiem stāstiem ar pašu Ingelsu galvenajā lomā, kas liek smaidīt pat par bankrotējošo Īslandes Nacionālo banku.

“NĒ” VIETĀ IZVĒLĒTIES “JĀ”

Bjarkes oponenti viņam pārmet pārlieku tuvošanos „stārhitektu” aprindām, šīm zvaigznēm lidzīgo cinisko attieksmi pret arhitektūru un tās lietotājiem, kā arī Kolhāsa ideju novešanu līdz galējai un pārspīlētai robežai. Bjarkes arhitektūras filosofijas pamatā ir nevis spītīga nostāšanās pret visu priekšgājēju paveikto un pusaudziska dumpošanās pret visu pastāvošo, bet gan iesāktā turpināšana jaunā veidā, par attīstības ceļu izvēloties nevis revolūciju, bet gan evolūciju. Viņš sevi dēvē par „Yes Man” – cilvēku, kurš nepazīst vārdu „nē”, kurš ir gatavs pieņemt jebkurus pasūtītāja nosacījumus un intereses, jebkuru politisko situāciju un jebkuros apstākļos radīt izdevušos arhitektūru, kuru par veiksmīgu uzskatītu ne tikai pasūtītājs, bet arī lietotāji un pārējā sabiedrība. Bjarke nepiekrīt, ka, izvēloties vienu, jāatsakās no kaut kā cita. Šāda samierināšanās vienkārši esot apstāšanās pusceļā. Pirmie Bjarkes realizētie projekti atzīti par veiksmīgiem un bagātīgi novērtēti ar atzinībām. Taču tie ir izmēros nelieli salīdzinājumā ar daudzām jaunākajām BIG konkursos uzvarējušām idejām. Redzēs, vai tiešām arhitektūras brīnumbērnam izdosies savu filosofiju realizēt arī apjomīgos daudzfunkcionālos debesskrāpjos, kā arī ilgtspējīgas un vidi saudzējošas pilsētas būvniecības gaitā uz tuksnesim līdzīgas salas pie Azerbaidžānas krastiem. Uz neapdzīvotas salas netālu no Baku paredzēts uzbūvēt septiņus debesskrāpjus, kas, simbolizējot septiņus Azerbaidžānas nozīmīgākos kalnus, piedāvās kultūras un izklaides iespējas. Jaunā pilsēta būšot arī pilnībā pašpietiekama un nodrošināta ar savu „zaļo” enerģiju.

Dānijas Nacionālā Opera

VIENS NO MODERNĀKAJIEM UN DĀRGĀKAJIEM

2005.gada sākumā publikai atvērto Dānijas Nacionālās operas ēku vispirms raksturo kā vienu no pasaules modernākajām un vislabāk aprīkotajām kultūras būvēm, kā arī vienu no visu laiku dārgākajām savas funkcijas ēkām, kas izmaksājusi vairāk kā 500 miljonus dolāru. Turklāt to pavada arī skandaloza slava, ko nodrošina operas nama dāvinātājs Mēlers un viņa konflikts ar ēkas arhitektu Henningu Larsenu.

Nacionālās operas nams, kuru apsaimnieko Dāņu Karaliskais teātris, atrodas uz Holmenas salas Kopenhāgenas centrā – tieši iepretī Dānijas karaļpāra ziemas mītnes vietai Amalienborgai. Operu ar sauszemi savieno ozolkoka tilts, kas izgatavots no 19.gadsimtā stādītiem ozoliem, kas bija paredzēti dāņu nacionālās flotes vajadzībām. Ēkā ir sešas skatuves. No tām gan tikai lielākā ar apmēram 1500 sēdvietām ir atvēlēta koncertiem, pārējās paredzētas mūziķu mēģinājumiem un treniņiem pirms uzstāšanās. Galvenās skatuves aizmugurē gan ir vēl viena neliela zāle, kas īpaši domāta eksperimentālām teātra izrādēm. Visas operas nama vairāk kā 1000 telpas izvietotas 14 stāvos, no kuriem pieci atrodas zem zemes.

Ēku no ārpuses klāj kaļķakmens, bet centrālā foajē grīda ir no Sicīlijas marmora.

Operas zāles sienas un balkonu apdare ir no kļavas koka. Sākotnēji tika pretenciozi iecerēts, ka šī apdare būs gluži tāda pati kā vijolēm. Taču tas izrādījās pārāk dārgs prieks un tika izvēlēta ļoti precīza šī efekta imitācija. Balkonu virsmas dizains veidots ar īpaša raksta perforāciju, kas uzlabojot gan skaņas kvalitāti, gan nodrošinot papildus dekorativitāti ar balkonu virsmā iestrādātajiem LED gaismekļiem. Tāpat klāts arī Dānijas karalienes personīgais balkons, kas atrodas pie pašas skatuves zāles kreisajā pusē. Šāda Viņas Majestātes sēdekļa atrašanās vieta izvēlēta, atsakoties no daudz ierastākās godpilnās sēdvietas zāles centrā, jo Dānijas Karalienei tīkot vērot mākslinieku gatavošanos aizkulisēs pirms iznāciena uz skatuves. Zāles griestus klāj 105 tūkstoši zelta lapiņu ar gandrīz 24 karātu dārgmetāla saturu. “Gandrīz” tīrs zelts tika izmantots ne jau taupības nolūkos, bet gan tāpēc, ka 100% zelta lapiņas neturējās pietiekami stipri pie griestu apšuvuma. Grīdu klāj ozolkoks.

DĀVINĀTĀJS – KUĢNIECĪBAS MAGNĀTS

Viņa Ekselence, Arnolds Majerskis Makkinnijs Mēlers

Operas nama pretenciozais izskats, kurš tiek dēvēts arī par vulgāru un par lielummāniju liecinošu, lielākoties ir tās dāvinātāja vēlme. Dāņu valstij iespaidīgo kultūras būvi pasniedza viens no zemes bagātākajiem (Forbes viņu nosaukuši kā otro bagātāko, bet dāņu Berlingske Nyhedsmagasin kā pašu bagātāko) pilsoņiem Arnolds Majersks Makkinnijs Mēlers ar A.P. Mēlera un Čestīnas Makkinnijas Mēleres fonda starpniecību. 1913. gadā dzimušais Majersks Makkinnijs Mēlers ir Moller-Maersk Group mantinieks un dāņu kuģniecības nozares magnāts, kurš kļuva par milzīgā uzņēmuma partneri jau tālajā 1940.gadā. 20. gadsimta 70. gados viņš bija pirmais IBM padomes loceklis, kurš nav amerikānis. Lai arī kopš 2003. gada Mēlers ir oficiāli atstājis Moller-Maersk Group vadības grožus, viņš joprojām aktīvi piedalās nozīmīgu lēmumu pieņemšanā un interesi par uzņēmumu nav zaudējis. Mēlers ir viens no valstī respektētākajiem Dānijas uzņēmējiem, kuru daudzi apbrīno un pat dievina.

Dānijas Nacionālās operas ēka nebūt nav vienīgā vērienīgā Mēlera dāvana sabiedrībai. Viņš ir Kopenhāgenai dāvinājis parku starp ostu un Amalienborgas pili, atbalstījis jaunas vidusskolas celtniecību Šlēsvigā Vācijā turienes dāņu minoritātei, baznīcas celtniecību dāņiem Flensburgā, arī Vācijā, Mēlera Tālākizglītības centra izveidi un būvniecību Čērčila koledžā Kembridžā un vēl, un vēl. Mēlers vienmēr ir devīgi finansiāli atbalstījis arī dāņu partijas, iegūstot savam biznesam izdevīgus politiskus lēmumus.

DOTS DEVĒJAM ATDODAS

Mēļo, ka Nacionālās operas nams valstij nav nācis gluži par velti. Saņemot tik vērienīgu dāvanu, pretī nācās dot iespaidīgas nodokļu atlaides ziedotājiem, kas principā nozīmēja operas nama daļēju atpirkšanu. Šis bija viens no iemesliem, kāpēc daļa politiķu un sabiedrības jau sākumā bija pret Mēlera labās sirds izrādīšanu savai valstij, taču parlaments un valdība nobalsoja par zaļās gaismas došanu vērienīgās dāvanas saņemšanai. Nama un tajā mītošo kultūras iestāžu uzturēšanu sedz Dānijas valsts, daļēji izdevumus dalot ar Kopenhāgenas pilsētu.

Zīm. Agris Liepiņš

Iespējams, ka dāņu valstij nācās arī citādi pateikties mecenātam Mēleram. 2000. gada 15.decembrī, četrus mēnešus pēc paziņojuma par dāvanu valstij, Mēlers tika iecelts bruņinieku kārtā un kļuva par Dāņu Ziloņu ordeņa kavalieri un saņēma tiesības uz uzrunu “Viņa Ekselence”. Mēlers ir vienīgais dzīvais ordeņa bruņinieks, kurš nepieder karaliskajai ģimenei un nav valsts galva. Ordeņa vēsturē otrs šāds izņēmums bija fiziķis Nils Bors, kurš arī tika iecelts Ziloņu ordeņa bruņinieka kārtā. Mēleram šis tituls bija viena no kārotākajām lietām, kuru iegūt nenācās tik viegli. Lai arī dāņu uzņēmējam ir personiski tuvas attiecības ar Karalieni Margarētu II un pārējo karaļnamu, viņš uzstāja uz Nacionālās operas nama pašreizējo atrašanās vietu Holmenas salā, kuru bija iegādājies jau divus gadus pirms operas nama idejas, tādējādi jaunajai ēkai liekot vizuāli konkurēt ar karaļnama ziemas mītnes vietu Amalienborgu.

Visus sabiedrības pārmetumus Mēlers uzņem stoiskā mierā tikai atgaiņājoties, ka Nacionālās operas nams ir dāvana, nevis dāvanu karte, par kuru dāņi varētu iegādāties vienalga ko.

Mēlers pilnībā izmantoja savas dāvinātāja tiesības un noteica dāvanas izskatu un lielumu. Viņš ļoti aktīvi piedalījās Nacionālās operas nama tapšanā, pats interesējoties un pētot dažādas šādas kultūras iestādes īpatnības un uzspiežot savu viedokli pārējiem procesā iesaistītajiem. Viņa attieksmi pret dāvanas saņēmējiem – dāņu sabiedrību, nosodīja prese un viņu kritizēja par sabiedrības pārstāvju izslēgšanu no operas nama tapšanas procesa.

Četrus mēnešus pēc paziņojuma par dāvanu valstij, Mēlers tika iecelts bruņinieku kārtā.

OPERAS NAMA ARHITEKTS

Nosodījumu izpelnījās arī Mēlera vienpersoniskā jaunā operas nama arhitekta izvēle bez demokrātiskā sabiedrībā ierastā publiskā konkursa. Gods projektēt vērienīgo būvi krita citam dāņu sabiedrības grandam arhitektam Henningam Larsenam un viņa vārdā nosauktajam birojam. 1925. gadā dzimušais Hennings Larsens pēc strādāšanas pie dāņu visu laiku slavenākajiem arhitektiem Ārnes Jākobsena un Sidnejas operas autora Jorna Utcona 1959. gadā nodibināja savu biroju. Projekts, kas dāņu birojam nodrošināja pasaules slavu, ir Ārlietu ministrijas ēka Rijadā Saūda Arābijā 1984.gadā. Pašlaik Henning Larsen Architects ir viens no dāņu lielākajiem arhitektu birojiem, kurš šobrīd strādā gan pie Der Spiegel biroja ēkas Hamburgā, gan pie mūzikas un konferenču centra Lancarotes salā, gan arī turpina darbu Tuvajos Austrumos – šoreiz pie Karaļa Abdula Finanšu rajona projekta Saūda Arābijā.

Arhitekts Hennings Larsens

KĀ OPERAS NAMS PĀRTAPA “PONTIAKA” DEKORATĪVAJĀ REŽĢĪ

Dānijas Nacionālās operas nams nebija pirmais Henninga Larsena un Arnolda Mēlera sadarbības projekts. Taču šoreiz divu grandu sadarbība vainagojās ar lielu personību cienīgu konfliktu. Sākotnēji arhitekts, lai arī nebūdams mierā ar mecenāta lielo iejaukšanos projekta tapšanas un realizācijas gaitā, par kopdarbu izteicās visnotaļ diplomātiski. Tagad par šo klusēšanu saņemdams vislielāko sabiedrības nopēlumu. Larsenam tiek pārmesta sākotnējā samierināšanās un piekrišana Mēlera iegribām, bet pēc krietna laika sprīža, kad opera jau atklāta, arhitekta nākšana klajā ar pārmetumiem.

Larsens pat publicēja grāmatu ar nosaukumu “Tev būtu jāsaka paldies!”, kurā atklāja, kā kuģniecības magnāts sagrauj viņa arhitektonisko ieceri un pieprasa virkni neiespējamu izmaiņu.

Mēlers operas nama būvniecību nevēlējās vilkt garumā un būvlaukumā darbi sākās jau tad, kad projektēšana vēl nebija pabeigta. Taču lielākais strīds starp mecenātu un arhitektu izcēlās par operas nama galvenās fasādes veidolu. Larsens to bija iecerējis pilnībā stiklotu, no kuras pavērtos skaisti skati uz pilsētu un otrādi – pilsētnieki varētu redzēt operas namā notiekošo. Taču Mēleram šķita, ka stikls ir materiāls, kurš ar laiku kļūst nevis pievilcīgāks, bet gan arvien neglītāks. Viņš vēloties operas veidolu, kas būs skaists arī pēc daudziem gadu desmitiem. Tā nu Mēlers panāca, ka nama galvenās fasādes stiklojumu no ārpuses sedz metāla konstrukciju režģis, kurš vizuālās līdzības dēļ nu tiek dēvēts par 1955. gada Pontiaka dekoratīvo režģi.

Hennings Larsens ir viens no retajiem dāņu sabiedrībā augsti vērtētajiem cilvēkiem, kas uzdrošinājies skaļi apstrīdēt miljardieri Mēleru.

Strīdu karstumā viņš norādījis pat uz tādiem sīkumiem, ka Mēlers gan Tālākizglītības centrā Kembridžā, gan arī operas namā licis izvēlēties savam augumam atbilstošus tualetes podus, kas citiem lietotājiem esot pavisam neērti. Mēlers esot noteicis, ka neviens no operas logiem nav atverams un noraidījis īpašas platformas izbūvi operas priekšā, lai ēka būtu pieejama ar laivām braucošajiem, baidoties, ka no laivas ūdenī varētu iekrist toreiz ratiņkrēslā sēdošā, bet nu jau mirusī magnāta sieva. Vissmagākais apvainojums, kuru visgrūtāk apstrīdēt, ir arhitekta apgalvojums, ka Mēleram operas nama dāvināšana nebija augstsirdības izrādīšana, bet gan veids kā tikt pie bruņinieka titula un iekļūt Ziloņu ordeņa biedru vidū. Te nu bija! Izrādās, ka dāvinātam zirgam mutē tomēr skatās.

Ietvju apmale, kura savienojuma vietā ar braucamo daļu nav augstāka par centimetru, būs viegli pārvarama vecākiem ar bērnu ratiņiem un mazajiem riteņbraucējiem. Stabs, kurš nokrāsots tā, lai atšķirtos no apkārtējās vides, būs vieglāk uztverams ikvienam gājējam. Tās ir ikdienišķas lietas, par kurām piedomājot un tās veidojot, iespējams uzlabot simtiem un tūkstošiem cilvēku ikdienu.

Braila raksts

Liepāja ir viena no pirmajām pilsētām Latvijā, kur plaši tiek runāts par universālo dizainu un jau pirmajiem paveiktajiem darbiem, kas vērš pilsētas ielas pieejamas ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti. Liepājas Neredzīgo biedrībai, rīkojot informatīvus pasākumus, izdevās apgāzt daudzus iesīkstējušus uzskatus par to, kas patiesībā ir svarīgi cilvēkiem gan ar redzes traucējumiem, gan sabiedrībai kopumā.

Pieredzes braucieni

2004.gadā desmit Liepājas Neredzīgo biedrības biedriem un darbiniekiem pēc Rūgalannes (Rogaland) Neredzīgo biedrības uzaicinājuma bija iespēja viesoties Norvēģijā. Vizītes laikā tika apskatītas tādas vietas kā Bergena, Rūgalannes filke un Hūrdāles (Hurdal) centrs Oslo, kurā darbojas cilvēki ar redzes traucējumiem. Bijām patīkami pārsteigti par vides pielāgojumu redzes invalīdu vajadzībām: marķējumi uz stikla durvīm, kontrastējošas durvis, uzraksti Braila rakstā, kā arī reljefās vadlīnijas pilsētu ielās. Šeit mēs pirmo reizi dzirdējām par universālo dizainu – pieejamu, drošu un humānu vides veidošanu, kurā komfortabli jūtas ikviens cilvēks, neskatoties uz iespējamām uztveres vai veselības problēmām.

Viesojoties Stokholmā un Briselē, bija patīkami novērot, ka arī šeit redzes invalīdu vajadzības bija ņemtas vērā – „runājošie” luksofori, taktilās kartes un vadlīnijas pilsētu ielās. Redzēt ko tādu Latvijā mums likās tāls un neaizsniedzams sapnis.

Ielu vadlīnijas Norvēģijā

Sākas aktīvs darba posms

Atgriežoties mājās, sākām ar Liepājas Neredzīgo biedrības telpām. Ar spilgti dzeltenu krāsu nomarķējām durvis, iekrāsojām pirmo un pēdējo trepju pakāpienu, veidojām kontrastējošas durvju aplodas un veicām citus pasākumus. Pateicoties Liepājas domes atbalstam, dažas izmaiņas ieviesām arī pilsētā – tajā skaitā arī pirmos skaņu luksoforus Latvijā un marķētos ielu stabus.

Pienāca 2006.gads, kad Sabiedrības Informācijas fonds mūs informēja par Eiropas Ekonomiskās zonas un Norvēģijas finansētajiem projektiem. Sapratām, ka tas pavērtu iespējas sabiedrības informēšanai. Mūsu iesniegtais projekts guva atbalstu, un sākās intensīvs darba laiks. Noorganizējām trīs dienu semināru, kurā uzaicinājām piedalīties mūsu partnerus no invalīdu nevalstiskajām organizācijām, Liepājas domes ekspertus sabiedrības integrācijas lietās, pasniedzējus no Liepājas mākslas skolas, studentus no Latvijas Mākslas akadēmijas. Semināru vadīja Bjērns Fāgerheims (Bjørn Fagerheim), universālā dizaina eksperts no Norvēģijas, kurš pats ir redzes invalīds.

Stāvas kāpnes, tumšas telpas…

Mācoties, kas ir universālais dizains un kādas ir redzes invalīdu vajadzības, semināra dalībnieki apsekoja četrus sabiedriskos objektus Liepājā – poliklīniku, domi, kultūras centru un augstskolu.

Pieejamības ziņā stāvoklis nevienā no šiem objektiem ne tuvu nebija ideāls, taču dažos tika novērotas vairākas pozitīvas iezīmes. Liepājas Domē ir marķētas stikla durvis un pirmais pakāpiens jau iekštelpā, taču pa smagajām domes ārdurvīm cilvēks ratiņkrēslā patstāvīgi neiebrauks, tāpat tās ir grūti atveramas, piemēram, cilvēkiem ar sāpošām roku locītavām. Liepājas Universitāte nav pieejama – tai ir stāvas kāpnes, tumšas iekštelpas un grūti salasāmi telpu apzīmējumi, jo tie novietoti pārāk augstu. Redzes invalīdiem, kuri mācās šajā augstskolā, pilnībā jāpaļaujas uz kursabiedru atbalstu, savukārt ratiņkrēslā sēdošiem telpās vispār neiekļūt. Universitātes rektors solīja, ka pēc renovācijas būs pieejamas augstskolas telpas Kūrmājas prospektā.

Liepājas Olimpiskais centrs ir Liepājas lepnums, kas tika uzcelts beidzamo gadu laikā un kura celtniecības gaitā konsultācijas sniedza sabiedriskie eksperti cilvēku ar invaliditāti jautājumos. Telpās ir daudzas labas iezīmes – pa durvīm var iebraukt cilvēki ratiņkrēslā, ir lifts, plašas ejas, nav sliekšņu, ir saskatāmi uzraksti, kā arī pārdomāti izvietots apgaismojums, kas ļauj cilvēkiem ar redzes traucējumiem vieglāk orientēties. Taču vairākas svarīgas lietas tā arī netika ņemtas vērā – ārējie pakāpieni ir nemarķēti un pelēki, un lietainā laikā pat redzīgam cilvēkam var būt grūti pamanāmi. Vasaras kafejnīcas terase izveidota no stikla, taču palikusi nemarķēta un saplūstoša ar apkārtējo vidi. Informācijas centra lete ir skaista, taču aiz tās diemžēl pat nevar pamanīt bērnu vai cilvēku ratiņkrēslā, jo tā ir pārāk augsta. Ieeja VIP zonā ir ar pakāpieniem – invalīdi jau šeit nenākšot, skanēja atbilde objekta nodošanas laikā. Bieži vien mēs uzvedamies tā, it kā mums būtu nodrošināta mūžīga jaunība – bez redzes pasliktināšanās vecumdienās, bez locītavu sāpēm un sirdskaitēm.

Ieeja VIP zonā ir ar pakāpieniem – invalīdi jau šeit nenākšot, skanēja atbilde objekta nodošanas laikā.

Dažkārt objektu apsaimniekotāji maldīgi domā, ka tagad viņiem jāņem dzeltenā krāsa, jāmarķē, tā izjaucot visu iekštelpu dizainu. Tā tas nav. Kaut rozā ziloņi vai zili mākoņi – galvenais, lai marķējums kontrastē, vienlaikus atbilstot iekštelpu dizainam. Runājot par dzelteno krāsu – tas gan ir tiesa, ka cilvēki ar dažādām redzes saslimšanām šo krāsu spēj atšķirt vislabāk.

Kas to būtu domājis…

Pēc šiem semināriem uzsākām sabiedrības informēšanas kampaņu – vadījām seminārus 15 pašvaldībās, tostarp arī Rīgā. Mūsu mērķgrupa bija cilvēki, kuri gan tieši, gan netieši ir saistīti ar fiziskās vides veidošanu. Tikāmies ar arhitektiem, būvniekiem un citiem interesentiem; stāstījām, rādījām un pārliecinājām.

Ietves apmale Liepājā, kurai vajadzētu būt vienā līmenī ar ielas segumu

Bieži vien netiek saprasts, ka vidējais statistiskais iedzīvotājs nebūt nav spēcīgs jauns cilvēks, ar labu redzi, izcilu dzirdi, metru astoņdesmit garš un ar skaidru prātu. Ir mūsu vidū citādi cilvēki – tikko dzimuši un mūža novakari sasnieguši, ir tādi, kam traucēta intelektuālā attīstība, ir kas slikti redz vai slikti dzird. Ir tādi, kas pārvietojas uz velosipēda, un tādi, kas ratiņkrēslā.
Mēs jautājām: – Kā ir vieglāk pārvietoties – ja ietves apmale krustojumā ir 0cm vai 5cm augstumā? Kā ir vecākiem ar bērnu ratiņiem un kā – velosipēdistiem?

- Hm? Patiešām! Vieglāk taču, ja pār apmali nav jākratās.

- Un sakiet, lūdzu, vai kāds no klātesošajiem ir kādreiz ieskrējis stikla sienā vai durvīs?

Nebija nevienas auditorijas, kur neatrastos kāds cietušais. „Zemgales Ziņu” žurnālists vēl pēc semināra nāca rādīt senu rētu. Pateicoties Norvēģijas kolēģu 2004.gadā iedāvinātajam simulācijas briļļu komplektam, ikvienam klātesošajam bija iespēja izbaudīt pasauli tādu, kādu to redz cilvēks, piemēram, ar kataraktu, tuneļredzi, sānu redzi vai citām saslimšanām. Vai mēģināt ar aizsietām acīm atrast izeju no telpas, palīgā ņemot vien balto spieķi.

- Tātad tiešām nav tā, ka cilvēks vai nu redz, vai neredz?!

- Tiešām, kataraktas gadījumā labāk saskatīt durvis, ja aploda ir kontrastējoša!

- Jā, ja nebūs reljefa izmaiņas pirms kāpnēm, es kā neredzīgs varu uz tām nokrist…

- Un tie „čivinošie” luksofori laikam jau palīdz gan, ja es neredzu…

Protams, arhitekti un būvuzraugi pamatoti norāda arī uz to, ka ne viss likumdošanas līmenī ir sakārtots, jo pasūtītājs, kurš principā iestājas pret pieejamas vides nodrošināšanu visiem cilvēkiem, var gluži likumīgi to arī nedarīt. Lai gan Pēteris Vilmans (Peter Willmann), pilsētplānotājs un ainavu arhitekts no Klepas (Klepp) komūnas Norvēģijā, pārsteigts secināja, ka likumdošana Latvijā ir sakārtotāka nekā viņa zemē.

Bieži vien pietrūkst nevis finanšu vai ideālas likumdošanas, bet gan pašvaldību un pilsoņu labās gribas.

Arī internets ir dzīves vide

Stāsta Gatis Preiss, 1.grupas redzes invalīds, kurš Liepājas Universitātē pabeidzis 3 kursus programmēšanā:
„Kādai jābūt mājaslapai cilvēkiem ar īpašām vajdzībām? Ja ņemam kopumā, tad lielākais iespējamais traucēklis ir dažāda veida reklāmas. Piemēram, ja neredzīgs cilvēks ar ekrānlasošo programmu Jaws ieiet kādā mājaslapā un pa visu telpu uzreiz sāk skanēt reklāma, viņš diemžēl neko nevar izdarīt. Ir vai nu jāgaida, kad šī reklāma beigsies, vai jāiet no šīs mājaslapas ārā.

Mājaslapā jāiestrādā tehnoloģija, kas palielina vai pēc tam samazina tekstu, un tekstam jābūt viegli uztveramā valodā. Tekstiem dažādos izmēros jābūt visā mājaslapā, nevis tikai dažos teikumos, kas satur novecojušu informāciju. Jābūt pareizi noformētam virsrakstam ar H tagu. Tad cilvēks, ieejot jebkurā sadaļā, var nospiest H burtu un uzreiz nokļūt uz virsraksta, neejot cauri visam lapas saturam. Diemžēl ļoti daudzas mājaslapās šajā ziņā „grēko”: it kā virsraksti ir, taču tie nav pareizi noformēti.Cilvēkiem, kas izmanto ekrānlasošo programmu, rodas grūtības, ja mājaslapas saturs veidots flash tehnoloģijā, jo tad nevar izlasīt neko. To ļoti labi var pārbaudīt Yahoo e-pastā…

Vērtējot pēdējā laika situāciju Latvijā, attīstība ir neviennozīmīga. Ir biedrības „Ideju forums” atbalstītas mājaslapas, kas ievēro W3C* standartus, bet ir arī tādas, kas to neievēro. Lai cik ilgs laiks būtu pagājis un lai cik ieteikumi ir bijuši, nekas nemainās. Te uzskatāms piemērs ir Latvijas lielākā e-pasta vietne inbox.lv. Gadās arī tā, ka interneta projektos pēc dažiem gadiem notiek izmaiņas un labās ieceres līdz ar to pazūd. Tā tas notika, piemēram, ar 1188.lv. Pagaidām visaugstāk varu novērtēt nevalstisko organizāciju mājaslapas.”

*W3C (World Wide Web Consortium) izstrādātie standarti aprakstīti Interneta pieejamības vadlīnijās (WCAG – Web Content Accesibility Guidelines). Lai novērtētu šo vadlīniju realizāciju dzīvē, der aplūkot Liepājas Neredzīgo biedrības mājaslapu www.redzigaisma.lv

Jaunas zināšanas „Dzīves skolā”

Lai ieviestu universālā dizaina principus, Liepājā tika izveidots rehabilitācijas centrs redzes invalīdiem ar nosaukumu „Dzīves skola”. Tas ir komplekss, kurā atrodas Neredzīgo Biedrības telpas un norisinās tās aktivitātes. Tāpat tajā ietilpst atjaunoti dzīvokļi blakus esošajos namos, kur no viena līdz diviem mēnešiem uzturas cilvēki no attālākiem reģioniem.

Sadarbībā ar citām institūcijām personas ar invaliditāti tiek konsultētas par iespējām saņemt savlaicīgu un konkrētai vajadzībai atbilstošu sociālo palīdzību un atbalstu. Dzīvskolnieki apgūst datora lietošanu, Braila rakstu, mācās orientēties ar balto spieķi, pīt klūdziņu izstrādājumus, apgūst makramē tehniku un papildina savas kulinārās prasmes. Ar viņiem daudz tiek runāts – par dzīvi, par pagātni, par nākotnes plāniem; notiek diskusijas par to, ko var un nevar cilvēks ar invaliditāti un vai vispār ir jēga kaut ko mainīt savā dzīvē. Bieži vien šiem cilvēkiem ir jānotic vispirms pašiem sev – jānotic tam, ka viņi patiešām spēj izdarīt daudz!

Viņi domāja, ka nevar

Pirmās grupas redzes invalīde Edīte pie mums „Dzīves skolā” jau uzturējusies divas reizes. Sākotnēji viņa gribēja tikai iemācīties lietot datoru un neko citu, jo „es jau nevarēšu!”. Tagad ir apgūtas datora prasmes, Braila raksts, tiek regulāri apmeklēti trenažieri, taču pats galvenais ir tas, ka Edīte ir atklājusi jaunu aizraušanos – ādas apstrādi! Ar viņas rokām tiek darinātas krellītes un auskari, pases vāciņi un dažādas cibiņas. Viņa ir rīdziniece, kas uz „Dzīves skolu” atnāca pirms gada. Tagad viņas dzīve ir apmetusi kūleni, un šodien viņa ir jau liepājniece, kas kalpo „Pestīšanas armijā”.

Cits piemērs ir Aivars, pirmās grupas invalīds, kura ikdiena paiet pansionātā „Venta”. Kā viņš pats saka, tur aiz garlaicības varot nomirt. Reizi gadā cenšamies izkārtot, lai Aivars mēnesi varētu dzīvot „Dzīves skolā”. Viņš ir apguvis Braila rakstu, iemācījies pats sev pagatavot ēdienu, kā arī darināt brīnišķīgus klūdziņu pinumus. Sākotnēji nedrošs, pat bailīgs, patstāvīgi nesperdams ne soli, Aivars šobrīd ir apzinājies, ka daudzas lietas var izdarīt pats. Un viņš ir priecīgs būt sabiedrībā, kur neviens neko gatavu klāt nepienes.

Labu gribēdami, ir iemācījuši bezpalīdzību…

Tuvinieki bieži ir steidzīgi: „Es varu izdarīt ātrāk un labāk!” Ātrāk sanāks, ja palīdzēs apģērbties, ja pagatavos ēst, ja otra vietā piezvanīs, noskaidros, sarunās. Tā reizi no reizes, un cilvēks ar tādu vai citādu invaliditāti aprod ar domu, ka viņš neko vairs nespēj, un pats sevi noraksta kā nederīgu. Līdzcilvēki bieži ir pārguruši, būdami atbildīgi gan par sevi, gan otru pieaugušu cilvēku, tāpēc līdz iekšējam rūgtumam un atklātam konfliktam ir viens solis. „Varbūt viņš to varētu iemācīties darīt pats?” – šāds jautājums pat netiek uzdots, jo „viņš taču ir slims.”

Bieži vien ģimenes locekļiem ir jau izveidojies pieradums: vienam pie tā, ka viss tiek pienests klāt un izdarīts viņa vietā, bet otram – pie tā, ka ir kāds, kurš jāaprūpē kā bērns.

Lielākajai daļai cilvēku šodien gandrīz nemaz nav izpratnes par to, kā izturēties cilvēka klātbūtnē, kuram ir invaliditāte. Viņi mulst, nezina, kā varētu palīdzēt, baidās uzbāzties ar savu palīdzību. Līdz ar to var gadīties, ka cilvēkam ar redzes invaliditāti netiek palīdzēts situācijās, kad tiešām ir vajadzīga palīdzība. Piemēram – iet cilvēks ar balto spieķi un nomaldās, bezpalīdzīgi taustās pa zemi, meklējot kādu orientieri, pēc kā vadīties. Ļaudis steidzas garām un nemaz neiedomājas apstāties, lai pavaicātu, vai ir nepieciešama palīdzība. Mēs baidāmies citiem uzbāzties, baidāmies no iespējamās nelaipnās atbildes vai noraidījuma. Bet ja nu cilvēkam tiešām ir vajadzīga palīdzība!?

Aicinot uz „Dzīves skolu”, vienlaikus piedāvājam šeit uzturēties arī vēl vienam ģimenes loceklim, kuram ir iespēja piedalīties tajās pašās nodarbībās, kurās piedalās cilvēks ar invaliditāti. Tā iespējams parādīt, ka, neraugoties uz invaliditāti, ikvienam ir iespēja daudzas lietas paveikt patstāvīgi.

Pilnīgi visi dzīvskolnieki ir teikuši lielu paldies par piedāvāto iespēju. Daudzi no viņiem atzina, ka sākotnēji baidījušies, nav gribējuši vieni braukt uz svešu vietu, neesot ticējuši saviem spēkiem. Bet noslēgumā ir prieks par patstāvīgi aplieto kafiju krūzītē, par uzceptu olu, uzpītu groziņu, uzmezglotu paklāju, par iespēju atkal rakstīt vēstules, pateicoties Brailam, kā arī par iespēju izrauties no ikdienas pelēcības.

Mazs sākums lieliem darbiem…

Neredzīgam vai vājredzīgam cilvēkam apkārtējā vidē ir nepieciešami orientieri – gan saskatāmi, gan sataustāmi. Par vadlīnijām var kalpot zaļais zāliens gar ietves malu, košumkrūmu stādījumi, apgaismes lampu rinda, ietves bruģakmeņu reljefās atšķirības no braucamās daļas klājuma, asfalts pret kalto akmeni, grants pret zemes taciņu utt. Aizputē un Liepājā ir tā dēvētās iebūvētās vadlīnijas – ietves klājumā iebūvēti bruģakmeņi ar reljefām līnijām. Šo vadlīniju cilvēks ar vāju redzi sataustīs vai nu ar kāju caur apavu zoli, vai ar spieķi. Tai sekojot, viņš aizies vajadzīgajā virzienā.

Apvienības „Apeirons” un Ekonomikas ministrijas sadarbības rezultātā 2009.gadā tika ieviestas izmaiņas atsevišķos Latvijas Būvnormatīvos (LBN 209-09 un LBN 208-08), kuros tagad ir agrāk neminētais termins „universālais dizains”. Tajos norādīts, kā būtu pielāgojama vide cilvēkiem ar redzes traucējumiem.

Šis projekts ir sākums vides pieejamības sakārtošanā cilvēkiem ar redzes traucējumiem, vecākiem ar bērnu ratiņiem, cilvēkiem ratiņkrēslos, velosipēdistiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, bērniem, t.i. visiem sabiedrības locekļiem. Protams, vēl paies ilgs laiks, līdz sabiedrībai kopumā radīsies izpratne par to, ka ikvienam cilvēkam ir brīvi jāspēj pārvietoties vidē, saņemt pakalpojumus, informāciju, iegādāties un lietot pieejamos produktus. Tomēr process ir sācies: ir iesaistījusies Labklājības ministrija, ir saņemts atbalsts no Ekonomikas ministrijas, daudz vairāk cilvēku ar invaliditāti apzinās savas tiesības, un sadarbība starp dažādām nevalstiskām organizācijām ir kļuvusi daudz rezultatīvāka.

Marķētie stabi un nulles līmeņa apmales Liepājā

Marķētās kāpnes Liepājas Sociālā dienesta telpās

foto: Matti Paavola

No sākuma kristiešiem no tagadējās Vācijas, Hamburgas un Brēmenes diacēzes izdevās Skandināvijas teritorijā vietām uzcelt kādu baznīcu vai klosteri, taču to ietekme uz iedzīvotājiem bija ierobežota.  “Pagānu” svētvietas turpināja darboties paralēli ar kristiešu misionāru daļēji veiksmīgiem centieniem pievērst skandināvu ciltis jaunajai ticībai. Baltu ciltīm raksturīgi gadījumi, kad savu ar ūdeni saņemto kristietību turpat upē nomazgāja, kad tas sāka apnikt, gadījās itin bieži.

Zviedrijas karalis vienojas ar pagāniem

Pirmos centienus pievērst Zviedriju kristietībai 830. gadā esot veicis garīdznieks Ansgars no Vācijas. Viņa uzcelto baznīcu senā zviedru cilšu galvaspilsētā Birkā vietējie ignorēja. Simts gadus vēlāk Hamburgas arhibīskaps Unni atkal neveiksmīgi centās izplatīt kristietību pie zviedriem. Aptuveni tai pašā laikā Zviedrijas teritoriju apmeklēja arī misionāri no Anglijas, kuriem veicās nedaudz labāk. Kad Zviedrijas troni 990. gados mantoja pirmais kristītais karalis, Ūlofs Šētkonungs (Olof Skötkonung), viņam izdevās nodibināt pāris diacēzes ap 1000. gadu, tostarp noslēdzot vienošanos ar vecā „pagānu” kulta sekotājiem par abu ticību savstarpējo toleranci. Visas Zviedrijas arhidiecēzi Upsalā izdevās nodibināt tikai 1164. gadā pēc toreizējā katoļu pāvesta iniciatīvas.

Stokholma 1570.gadā. Fransa Hogenberga gravīra.

Dāņi kristījās, bet nemaksāja.

Arī Dānijas kristīšana notika lēnam un fragmentāri, lai gan dāņiem bija plašāki kontakti ar pārējās Eiropas kristiešiem laikā starp 9. un 11. gadsimtu. Dāņu vikingi, kas kolonizēja daļu no Anglijas un slēdza laulības ar vietējiem kristīgajiem, pamazām izplatīja šo ticību arī savu ģimenes un cilts locekļu vidū Dānijā. Tomēr Dāniju par kristīgu zemi var uzskatīt tikai, sākot ar 11. gadsimtu, kad tajā valdīja karalis Kanuts (Knuts) IV, vēlāk dēvēts par Svēto Kanutu. Par svēto viņš kļuva tolaik visai ierastā kārtā, proti, pēc savas mocekļa nāves 1086. gadā, kad viņu nogalināja baznīca saistībā ar dižciltīgo un tautas sacelšanos pret dažādām ar baznīcu saistītām nodevām. Dāņi varbūt arī skaitījās kristīti, bet nelabprāt par to maksāja. Tā ir parādība, ko sastopam daudz jaunākos laikos Skandināvijas vēsturē, taču bez dumpjiem un zilu asiņu izliešanas. Kanuta iecelšana par svēto 1188. gadā tiek uzskatīta par kristīgās ticības uzvaras apliecinājumu un tās nepārprotamu nostiprināšanos.

Norvēģu karalis izdzen pagānismu ar uguni

Norvēģijā kristīgā ticība ienāca samērā skarbā ceļā. Vairāki kristīti karaļi centās jauno ticību uzspiest ar varu, liekot nopostīt vecās jeb „pagānu” ticības svētvietas. Par kristietības nostiprinātāju 10. gadsimta beigās varētu saukt karali Ūlafu (Olaf), kurš pārgāja kristietībā pēc sirošanas Anglijā. Arī Ūlafs „pagānismu” apkaroja ar uguni un zobenu, nopostot svētvietas, spīdzinot un nogalinot vecās ticības priesterus. Cits Ūlafs, kas valdīja 11. gadsimta sākumā, tika pie svētā statusa kā tālaika Norvēģijas aizbildnis, kļūstot par Svēto Ūlafu. Tomēr pagāja vairāk nekā simts gadu, iekams Romas pāvests Norvēģijā nodibināja diacēzi 1154. gadā.

Somu Pērkodievs

"Svētā Henrija pirksts", kas tika izmantots kā diacēzes simbols Turku sākot ar 1618.gadu

Pirms teju 1000 gadiem arī Somijā bija „pagānu cilšu” apdzīvota teritorija. Somi ticēja dažādām dievībām, tostarp debesu un pērkona dievam Ukko. Pētījumos minēts, ka šai dievībai bijušas kopīgas īpašības ar senlatviešu un senbaltu Pērkonu un Pērkūnas.

Pirmie kristieši Somijas teritorijā esot ienākuši no Austrumiem ap 11. gadsimtu. Vēlāk Somijā valdīja zviedru karaļi, un kristīgo baznīcu pēc toreizējās Zviedrijas katoļu baznīcas hierarhijas noteikumiem pārvaldīja Turku diacēze. Kristīgās ticības ienākšana Somijā noritējusi mierīgi un lēnām, bez tāda mēroga represijām un konfliktiem, kādus pieredzēja Skandināvija Baltijas jūras Rietumos.

Gustavs Vāsa necieš katoļus

Lielās pārmaiņas kristīgajā pasaulē, ko 16. gadsimtā aizsāka Mārtiņš Luters, visai strauji skāra Skandināvijas valstis. Luterāņu reformācija, pateicoties mūkam Hansam Tausenam (Hans Tausen), izplatījās Dānijā. Formāli katoļticīgais monarhs tai nepretojās, kas savukārt iedrošināja tautu sacelties pret klosteriem un katoļu baznīcu. Tā kā Dānija tobrīd pārvaldīja Zviedrijas dienvidus un Norvēģiju, karaļa Kristiana III (Christian III) atbalsts reformācijai pasteidzināja luterticības izplatību arī kaimiņvalstīs. Gandrīz vienlaicīgi reformācija nostiprinājās

Gustavs Vāsa, Zviedru karalis no 1523.g - 1560.g

arī Zviedrijā, kur karalis Gustavs Vāsa sastrīdējās ar pāvestu par Zviedrijas arhibīskapa kandidatūru. Karalis sadarbojās ar brāļiem garīdzniekiem Olausu (Olaus) un Laurenciusu (Laurentius) Petri un pat piekrita katoļu tekstu publicēšanas aizliegumiem un citiem katoļu baznīcas darbības ierobežojumimem. Viņa valdīšanas laikā Jaunā Derība tika izdota zviedru valodā. Gustavu Vāsu faktiski var uzskatīt par Zviedrijas luteriskās valsts baznīcas dibinātāju.

Ar Zviedrijas pāreju luterticībā arī mainījās Somijas oficiālā ticība. Varētu sacīt, ka 16. gadsimta gaitā visās toreiz politiski savstarpēji saistītās Ziemeļvalstis pārgāja reformētajā jeb luterticībā un to iedzīvotāji pakāpeniski tika pārliecināti (ar Jaunās derības un citu baznīcas tekstu publicēšanu tautu valodās) un brīžiem piespiesti pieņemt jauno, reformēto ticību. Visās Ziemeļvalstīs luteriskā baznīca kļuva par valsts baznīcu, vienīgi Somijā, kur arī atzina cariskās Krievijas kundzības laikā izplatījusies pareizticība.

Atkristītie?

Šobrīd visās Ziemeļvalstīs pēc oficiālās statistikas dominē luterticība, kas vienlaikus ir (vai vismaz nesen vēl bija) arī valsts baznīca, kas joprojām saņem nodokļu maksātāju atbalstu. Par luterāņiem un Dānijas luterāņu baznīcai piederošiem sevi uzskata 81.5% dāņu, taču dievkalpojumus apmeklē tikai daži nieka procenti. Līdzīga aina paveras Zviedrijā, kur luterticīgi ir 72.9% iedzīvotāju, taču uz baznīcu iet retais. Zviedrijas likumdošanā, kas saistīta ar oficiālo valsts reliģiju, pēdējos gadu desmitos ir tikušas veiktas izmaiņas. Pastāv pilnīga ticības brīvība: luterāņu vecākiem dzimuši bērni vairs netiek automātiski pierakstīti pie luterticīgiem, bet tikai pēc viņu kristīšanas baznīcā. Savukārt Zviedrijas baznīcas nodokļu ieņēmumus izmaksā arī citām konfesijām, bet, izstājoties no Zviedru baznīcas, var pārtraukt maksāt arī baznīcas nodokli.

Norvēģijā 80.7% iedzīvotāju pieder luterāņu baznīcai, bet dievkalpojumus apmeklē tika 3%. Somijā 79% iedzīvotāju ir luterāņi, bet vairums apmeklē dievkalpojumus tikai dažos svētkos – Ziemassvētkos vai Lieldienās – un vēl ierodas tikai uz kāzām, kristībām vai bērēm.

Cits jautājums ir, vai draudzēs reģistrēto statistika atspoguļo iedzīvotāju reālo dievticību. Piemēram, kāda aptauja Somijā liecina, ka apmēram puse valsts iedzīvotāju lūdzot Dievu vismaz reizi mēnesī. Tas esot augstākais rādītājs visās Ziemeļvalstīs. Savukārt pētījumi liecina, ka dāņi ir pasaules trešie lielāki bezdievji, ar ateistu (Dievam neticošo) un agnostiķu (dievticības jautājumā neizlēmīgo) skaitu, kas svārstās starp 43 un 80%. Cita aptauja liecina, ka tikai 31% dāņu tic konkrētam Dievam, kamēr lielākais vairums paļaujas uz kādu nedefinētu garīgu virzītājspēku vai dzīvības garu.

Zviedrijā Dievam ticošo ir tikai 23% – tikpat daudz, cik neticīgo jeb ateistu. Pa vidu ir cilvēki, kas tic kaut kādiem garīgiem spēkiem, taču ne pietiekami, lai pieslietos kādai reliģiskai konfesijai. Tomēr visās Skandināvijas valstīs ir novērojams tā saukto „brīvo baznīcu” (frikyrkor) skaita pieaugums. Parasti tās saistītas ar protestantu konfesijām, kas piedāvā emocionālākus rituālus vai „skaidras un vienkāršas” atbildes uz dzīves jautājumiem (ar noslieci uz fundamentālismu). Tomēr šīs konfesijas galvenokārt pārdala to nelielo skandināvu skaitu, kuriem ir svarīga aktīva reliģiskā dzīve ar piedalīšanos dievkalpojumos, lūgšanu sapulcēs u.tml.

Pat ja baznīcā gājēju skaits ir niecīgs, visās Ziemeļvalstīs baznīca turpina papildināt labklājības un sociālās valsts funkcijas, strādājot ar jauniešiem, iebraucējiem un bēgļiem, kā arī rūpējoties par sociāli neaizsargātiem un izstumtiem sabiedrības elementiem. Kā zināms, Pestīšanas armijas darbību Latvijā atjaunoja Zviedrijas Pestīšanas armija.

Vispesimistiskākais, kas ir dzirdēts no Ziemeļvalstu organizēto reliģiju puses – ka reģions, kurā kristīgā ticība ienāca grūti, lēnām, caur politiskām intrigām un dažkārt arī represijām un asinsizliešanu, tagad faktiski tiek „atkristīts”. Zviedri pat ir sākuši sevi dēvēt par „atkristījušos tautu” („avkristnat folk”). Tomēr tas nenozīmē, ka Zviedrijā un citās Ziemeļvalstīs izsīkst vai tiek noniecinātas tās vērtības, kuras parasti asociē ar kristīgo ticību – cieņa pret cilvēku kā unikālu indivīdu, līdzcietība un iecietība. Zviedrijā un citās Ziemeļvalstīs šīs vērtības tiek augsti godātas arī bez baznīcas un Dieva autoritātes.

Nāves draudi dāņu karikatūristiem, vēstniecību dedzināšana un vairāk nekā 150 bojāgājušie vardarbīgās demonstrācijās. Divpadsmit pravieša Muhameda zīmējumi dāņu laikrakstā 2006.gadā izraisīja konfliktu starp islāma pasauli un Eiropu. Divi pētnieciskās žurnālistikas pārstāvji no laikraksta Jyllands-Posten, kurā pirmoreiz tika publicēti zīmējumi, savā grāmatā “Provoen og Profeten” („Provokators un pravietis“) atklāj dramatisko stāstu, kas slēpjas aiz šiem notikumiem. Tāpat viņi skaidro, kurš patiesībā uzkurināja šo karikatūru krīzi. Lūk, fragmenti no grāmatas, kas Dānijā tika publicēta 2006.gada maijā.

Kādā vasaras vakarā…

Kåre Bluitgenm, foto: Morten Bjørn Jensen/Scanpix

…. 2005.gada jūnijā dāņu bērnu grāmatu autors Kāre Blūtgens (Kåre Bluitgen) kopā ar seniem draugiem, politikas kreisā spārna piekritējiem, piedalījās viesībās kādā vienkāršā Frederiksbergas villā Kopenhāgenas pievārtē. Tur Kāre Blūtgens satika žurnālistu no Dānijas ziņu aģentūras Ritzau. Pie alus kausa Blūtgens izstāstīja, ka gatavojas rakstīt bērnu grāmatu par pravieša Muhameda dzīvi, bet viņam esot grūti atrast mākslinieku, kas gribētu grāmatu ilustrēt. Trīs ilustratori jau bija atteikušies, baidoties no islāmistu vardarbības un atmaksas. Žurnālists šajā situācijā saskatīja labu materiālu rakstam un jau pēc kāda laika atkal sazinājās ar bērnu grāmatu autoru, kurš tostarp mākslinieku jau bija atradis. Tomēr arī šis mākslinieks, baidoties par savu drošību, uzstāja, ka vēlas palikt anonīms.

„Es zinu, ka ir smieklīgi pakļauties šāda veida fanātismam, bet man ir bail tikt atpazītam uz ielas un piekautam vai būt gatavam uz vēl ko ļaunāku,“ sekojošajā intervijā skaidroja ilustrētājs.

Aģentūras Ritzau ziņa „Dāņu mākslinieki baidās kritizēt islāmu“ sasniedza Dānijas ziņu nodaļas piektdien, 14.septembrī plkst. 4 no rīta. Ilustratoru bailes citu iemeslu starpā tika saistītas arī ar holandiešu filmu režisora Teo van Goga (Theo van Gogh) slepkavību, kā arī vardarbīgo uzbrukumu Kopenhāgenas universitātes lektoram pēc tam, kad viņš saviem studentiem bija skaļi priekšā lasījis Korānu. Raksts Dānijas medijos izraisīja skaļas debates par pašcenzūru un bailēm konfrontēt islāmu. Nacionālās autoru asociācijas priekšsēdētājs brīdināja, ka notiekošais liecina par izteikšanās brīvības ierobežojumiem. Kāds kristiešu laikraksts savukārt iedrošināja ilustratorus izrādīt pilsonisku drosmi: „Ļauj savai rakstāmspalvai vaļu,“ laikraksts rakstīja redakcijas slejā.

Pēc neilga laika…

…  šīs publiskās debates tika pārrunātas Jyllands-Posten redakcijas sapulcē; tas ir dienas laikraksts ar lielāko tirāžu Dānijā. Pirmdien, 16.septembrī, žurnālistu grupa sprieda, kā labāk uzrakstīt par notiekošo. Kādam no žurnālistiem bija šāda ideja: „Varbūt uzrakstām visiem Ilustratoru savienības biedriem un ierosinām uzzīmēt Muhamedu?“
Dažiem kolēģiem šī ideja šķita oriģināls risinājums, lai saprastu, vai tā ir pašcenzūras problēma, vai nē. Toties citi uzskatīja, ka tas būtu nevajadzīgs uzbrukums Dānijas musulmaņu reliģiskajai pārliecībai. Šī ideja tika prezentēta vienam no laikraksta galvenajiem redaktoriem un kultūras nodaļas redaktoram Flemingam Rosem (Flemming Rose). Tajā pašā vakarā, pieminot iepriekšējās dienas sarunas, Rose vērsās pie apmēram 40 Ilustratoru savienības biedriem. Savu vēstuli viņš beidza ar vārdiem:

„Dienas laikraksts Jyllands-Posten iestājas par vārda brīvību. Šī iemesla dēļ mēs gribētu jūs aicināt uzzīmēt Muhamedu tādu, kā jūs viņu saskatāt.“

Asociācijas sastāvā bija 25 aktīvi biedri, no kuriem trīs – laikraksta paša ilustratori. Divpadsmit mākslinieki izaicinājumu zīmēt Muhamedu pieņēma, un katrs radīja ļoti atšķirīgu interpretāciju. Daži ilustratori savu sarkastisko dzēlienu vērsa pret Blūtgenu pašu, jo viņiem šķita, ka Blūtgens šo visu izraisījis, lai veicinātu publicitāti savai grāmatai.Vēl kāds nezīmēja pravieti vispār, tikai izmantoja skolēna vārdā Muhameds tēlu un uz tāfeles uzrakstīja: „Jyllands-Posten redaktori ir reakcionāru provocētāju kompānija.“

Viens no Jyllands-Posten ilustratoriem, Kurts Vestergards (Kurt Westergaard), ātri nofokusēja savas domas uz faktu, ka islāma fundamentālisti uzkurina pašnāvnieku-spridzinātāju reliģiskos uzskatus, kuri spridzina sevi Muhameda vārdā. Vestergards pats uzauga 1940.gados fundamentālu kristiešu sabiedrībā, un īsteni ticīgie kristieši bieži vien pie rīta kafijas bija ķiķinājuši, skatoties laikrakstā Jyllands-Posten viņa zīmējumus par Jēzu. Tagad Vestergards uzzīmēja pravieti ar spridzekli turbānā. Viņaprāt, zīmējums nebija vērsts pret islāmu kopumā; tas tika mērķēts tikai uz islāma ekstrēmistiem, kuri sagūstījuši reliģiju kā ķīlnieci asiņainās teroristiskās darbībās.

Turpmākajās dienās…

… laikraksta redaktori dabūja dzirdēt arī par citiem gadījumiem, kad kultūras dzīvē bija notikusi pašcenzūra ar mērķi nekonfrontēt islāmu: Teita muzejs Londonā, baidoties no musulmaņu negatīvās reakcijas, noņēma mākslinieka Džona Latema (John Latham) darbu. Muzejs Gotenburgā, Zviedrijā, reiz rīkojās tāpat. Tulks, kurš iztulkoja holandiešu-somāliešu izcelsmes islāma kritiķes Ayaan Hirsi Ali grāmatu, uzstāja, lai viņa vārds netiktu publicēts. Pazīstams dāņu komiķis kādā intervijā teica, ka baidās uzstāties ar provokatīvu satīru par islāmu. Tāpat redakcijas darbinieki ievēroja, ka Dānijas imāms Mahmoud Fouad al-Barazi, kuram bija cieša saikne ar lielāko islāma kustību Vidējos Austrumos, Musulmaņu brālību, pieprasīja, lai Dānijas premjerministrs Anders Fogs Rasmusens (Anders Fogh Rasmussen) uzstātu, ka prese nedrīkst izturēties ar necieņu pret reliģijām.

Flemingam Rosem šķita, ka tas viss nostiprināja plānotā projekta pamatus. Tā kā Rose bija nostrādājis savu laiku kā korespondents Maskavā komunistu laikos, viņš juta spēcīgu naidīgumu pret jebkādu vārda brīvības ierobežojumu. Galvenais redaktors Karstens Juste (Carsten Juste) par notiekošo bija mazāk pārliecināts, bet nolēma nestāties ceļā. Viņš uzskatīja, ka zīmējumi neradīs nekādu ļaunumu; ka tie pilnībā atbilst dāņu satīras tradīcijai. 2005.gada 30.septembrī laikraksta Jyllands-Posten kultūras sadaļā tika nodrukāti 12 zīmējumi. Tos pavadīja Fleminga Roses raksts, kurā viņš izskaidroja karikatūru sērijas tapšanas gaitu un piebilda:

„Daži musulmaņi atsakās no modernas, sekulāras sabiedrības. Viņi pieprasa īpašu izturēšanos, kad uzstāj, lai pret viņu reliģiskajām jūtām būtu kāda īpaša attieksme. Šāda nostāja ir nesavienojama ar laicīgu demokrātiju un izteiksmes brīvību, kur tev jābūt gatavam pieņemt aizskārumu, izzobošanu un izsmieklu. To ne vienmēr ir patīkami un jauki piedzīvot, un tas nenozīmē, ka par katru cenu ir jātaisa joki par reliģiskiem principiem, taču šajā kontakstā šiem apsvērumiem ir pakārtota loma.“ Jyllands-Posten redakcijā gaidas par notikušā sekām bija dažādas. Daži paredzēja apjomīgas debates, jo islāmisti Dānijā bija saņēmuši „ārstēšanu demokrātijā ar elektrošoka metodi“. Savukārt redaktors Juste un citi nedomāja, ka publikācijai būs liela nozīme. Tūlītējā reakcija arī bija visai ierobežota. Vairāki musulmaņu veikalu īpašnieku atteicās pārdot laikakstu, sakot, ka viņuprāt zīmējumi ir tīša provokācija.

Taču ārpus mediju redzesloka Dānijas musulmaņu lokā radās spraigas diskusijas. Tikai daži cilvēki bija redzējuši laikrakstu un diezgan ievērojams skaits prominentu musulmaņu nedomāja, ka bija jēga protestēt – vai nu tāpēc, ka zīmējumi viņus neuztrauca, vai arī tāpēc, ka viņi baidījās: ar vardarbīgiem protestiem dāņu musulmaņi varētu nopelnīt negatīvu publicitāti. Dānijas slavenākais imāms, Ahmed Abu Laban no Palestīnas, kuram arī ir saikne ar Musulmaņu brālību, dažās konfidenciālās sarunās izteicās, ka viņš bija gatavs karikatūras ignorēt.

Citi imāmi absolūti nepiekrita. Viņuprāt apvainojums bija tik nopietns, ka bija nepieciešama mācība, sods. Tajā pat laikā viņi nopietni kritizēja tos musulmaņus, kuri nepiekrita šai pozīcijai. Viņiem tika pārmests lojalitātes trūkums un tas, ka viņi neaizstāvot pravieti.

Visskaļākie šīs pozīcijas aizstāvji, kuri pārliecināja dāņu musulmaņus protestēt, bija saistīti ar mošeju Ārhusā; to vadīja fundamentālistu organizācija Vienlīdzība un brālība. Šī grupa jau iepriekš bija nonākusi dāņu mediju uzmanības centrā – saistībā ar sakariem ar ekstrēmistiem, ieskaitot dāņu ieslodzīto Gvantanamo Slimane Hadj Abderrahmane, kā arī Abu Rached el-Halabi no Sīrijas, kuru Spānijas policija turēja aizdomās par teroristu organizētajiem sprādzieniem Madridē.

Mošejā…

Raed Hlayhel

… kopā sanāca pieci imāmi, tostarp Raed Hlayhel, lai dalītos savās dusmās un izstrādātu cīņas plānu. Viņi jau no senākiem laikiem bija nikni uz Jyllands-Posten, jo laikrakstā bijušas kritiskas publikācijas par viņu darbībām. Laikraksts bija nopublicējis Piektdienas lūgšanu, kurā Saūdi Arābijas pilsētas Medīnas universitātē šariata likumus apguvušais palestīnietis Raed Hlayhel pieprasīja, lai sievietes būtu nosegtas no galvas līdz kājām arī tad, ja ir kopā ar citām sievietēm, un izteicās, ka „sievietes var būt Sātana instrumenti pret vīriešiem“.

Tajā reizē Raed Hlayhel izcīnīja iekšējo cīņu par varu, lai varētu noteikt pasākumu kopējo stratēģiju. Jau divas dienas pēc publicētajiem zīmējumiem viņš 10 islāmistu organizācijām noorganizēja ārkārtas tikšanos Kopenhāgenā. Šajā sanāksmē viņu ievēlēja par vadītāju komitejai, kuras uzdevums bija aizstāvēt pravieša godu. Dalībnieki vienojās par 19 punktu cīņas plānu.

Vissvarīgākie punkti paredzēja, ka imāmi un viņu atbalstītāji sūdzēsies Dānijas valdībai, un ka musulmaņu vēstniecībām tiks iesniegtas petīcijas, lai tās pievērstos šim gadījumam. Tiks rakstītas vēstules islāma garīdzniekiem visā pasaulē, notiks sazināšanās ar ietekmīgo Al-Azhar Universitāti Kairā un reliģiskajiem līderiem Mekā. Tāpat Vidējo Austrumu vadošajiem medijiem, ieskaitot satelītstaciju Al Jazeera, lūgs publiskot informāciju par apkaunojošajiem zīmējumiem.

Al Jazeera televīzijas studija

Tajā pat laikā viņi bombardēs laikrakstu ar īsziņām, e-pastiem un telefona zvaniem, viņi mošejās vāks parakstus, organizēs masu protestus Kopenhāgenā un izpētīs iespēju sūdzēt laikrakstu tiesā. Tāpat viņi neformāli pārrunāja, kā panākt lai islāma pasaule organizētu dāņu produktu boikotu.

Imāmi ātri sāka plānu ieviest dzīvē; viņi organizēja visiespaidīgāko musulmaņu protestu Dānijas vēsturē. „Mēs nevienam nedraudam, bet ja tu zini, kas notika Holandē, un vēl aizvien drukā karikatūras, – tas vienkārši ir muļķīgi,“ teica Raed Hlayhel, atsaucoties uz Teo van Goga slepkavību. Citi draudi bija vājāk slēpti. Pirmie izskanēja no 17 gadus veca musulmaņa, kurš piezvanīja uz laikrakstu un paziņoja, ka viņam ir visu ilustratoru vārdi un adreses, un ka pirmais mirs 14 dienu laikā. Divas dienas vēlāk viņš tika arestēts. Vēl pēc nedēļas divi ilustratori saņēma tik nopietnus draudus, ka policija viņiem ieteica slēpties.

Šo pirmo divu…

… nedēļu laikā dāņu mediji lielā mērā ignorēja notikušo. Situāciju mainīja 14.oktobra demonstrācija Kopenhāgenas centrālajā rātslaukumā, kurā ap 3000 cilvēku piedalījās musulmaņu Piektdienas vakara lūgšanā. Tā parādīja, ka imāmi spēj mobilizēt musulmaņus apjomīgiem protestiem. Turklāt tie imāmi, kuri sākumā bija vilcinājušies ar protestiem, tagad bija spiesti kampaņai pievienoties, – lai saglabātu savu varas pozīciju.

Vairāki musulmaņi intervijās apgalvoja, ka viņus ne īpaši aizvainoja zākājošais zīmējumu saturs, bet viņiem radās sajūta, ka viņu kultūra un reliģija kopumā Dānijā netika respektēta un ka zīmējumu parādīšanās bija simbolisks gadījums, kas viņus saliedēja. Kad 24.oktobrī imāmi e-pastā aktīvajiem biedriem apkopoja kampaņas rezultātus, viņi atzīmēja, ka visi 19 punkti lielākoties ir izpildīti. Trūka tikai protesta demonstrācijas rātslaukumā, kur viņi dedzinātu savas pases.

Īpaša veiksme bija imāmu spiediens uz musulmaņu vēstniekiem, kurus aicināja iestāties pret „šausmīgo noziegumu“. Ēģiptes vēstniece Mona Omar Attia izrādījās sevišķi atsaucīga. Viņa uzņēmās iniciatīvu rakstīt vēstuli premjeministram Andersam Fogam Rasmusenam, kurā vēstnieki žēlojās par „notiekošo apmelošanas kampaņu“, kas vērsta pret islāmu un musulmaņiem Dānijā.

Anderss Fogts Rasmunsens

Viņi aicināja valdību „pamatojoties uz valsts likumiem, saukt pie atbildības iesaistītās personas“ un „spert nepieciešamos soļus“, lai izvairītos no islāma apmelošanas. Tāpat, ņemot vērā šī gadījuma „jutīgo dabu“, viņi lūdza nekavējošu tikšanos.

Savā atbildē premjers Anders Fogs Rasmusens paskaidroja izteikšanās brīvības principus un ar zaimošanu saistīto likumdošanu Dānijā. Taču viņš nekomentēja vēstnieku lūgumu satikties, jo viņaprāt vēstnieku prasība iestāties pret presi radīja nepareizu pamatu diskusijai.

Šāds solis ļoti sarūgtināja vēstniekus un viņu valdības islāma pasaulē. Vēlāk tas kļuva par nopietnu argumentu pret dāņu premjerministru vērstajā kritikā. Viņam pārmeta, ka, vairāk ieklausoties vēstnieku protestos, viņš būtu varējis izvairīties no sekojošā konflikta. Savukārt citi uzteica Rasmusenu par to, ka viņš neļāva sevi iebiedēt Vidējo Austrumu „totalitārajiem režīmiem“.

Ēģiptes reakcija…

…uz premjerministra atbildi bija jo īpaši asa. Ēģiptiešu aizkaitinājuma pamats meklējams jau iepriekš, jo viņuprāt Fogs Rasmusens bija pārspīlējis savu lomu kā tuvs ASV sabiedrotais, kā arī 2005.gada pavasara vizītes dēļ, kad viņš bija lūdzis tikšanos ar Ēģiptes opozicionārajiem spēkiem. Kaira uzskatīja, ka dāņi vēlas ēģiptiešiem mācīt demokrātiju. Hosni Mubarak režīma laikā tas nebija populāri. Gadījumu ar zīmējumiem tādējādi varēja izmantot, lai nosūtītu atbildes vēstījumu: arī mēs varam sagādāt grūtības; neizturies pret mums rupji.

Ēģiptes valdībai bija vēl kāds motīvs: 2005.gada novembrī notikušo vēlēšanu laikā islāmisti no Musulmaņu brālības izdarīja spiedienu, un valdībai bija akūta nepieciešamība sevi attēlot kā simpātisku reliģiskajiem uzskatiem. Valsts kontrolēto mediju atbalstīti, novembrī un decembrī ēģiptieši veiksmīgi padarīja dāņu laikraksta apvainojumu par populāru tēmu un parādīja valdību kā islāmu uzraugošu sargsuni.

Tāpat Ēģiptes ārlietu ministrs Ahmed Aboul Gheit mēģināja izmantot savu ietekmi, lai šo notikumu izceltu starptautiskā līmenī. Viņam izdevās pārliecināt iesaistīties gan ANO, gan Arābu līgu un Islāma konferences organizāciju (The Organization of the Islamic Conference). „Mūsu mērķis ir panākt, lai tiktu saņemta atvainošanās, lai šādai rīcībai pienāktu gals un lai Eiropai tas būtu stimuls izlabot savu attieksmi,“ Gheit teica aģentūrai Reuters 15.novembrī. Islāma konferences organizācijai (IKO) un Arābu līgai bija skaidrs, kas jādara. Gadiem ilgi šīs divas organizācijas bija darbojušās, lai starptautiski aizliegtu aizskart reliģijas kopumā un jo īpaši islāmu. Tās centās to panākt ar dažādām metodēm, tostarp arī ar ANO rezolūciju palīdzību – rezolūciju, kurām ES valstis konsekventi pretojās, jo bažījās par iespējamiem vārda brīvības ierobežojumiem. Vārda brīvības versija, kuras pieņemšanu vēlējās IKO dalībvalstis, atrodama 1990.gadā pieņemtajā Kairas Cilvēktiesību deklarācijā: „Katram būs tiesības brīvi paust savu viedokli tā, lai tas nav pretrunā ar šariata principiem.“ Mērķis bija panākt, lai islāma likums definētu izteiksmes brīvības robežas.

Lūkojoties no IKO dalībvalstu skatu punkta, plašu protesta vilni par Muhameda zīmējumiem varēja izmantot, lai izdarītu spiedienu uz ES valsīm un liktu tām pieņemt rezolūciju, kā arī noteikt stingrāku likumdošanu par zaimošanu Eiropā. Tieši tā notika 2006.gada pavasarī, kad IKO nāca klajā ar vēl citām prasībām juridiskam nosodījumam: „Situācija ir tik kritiska, ka bez juridiskām saistībām mēs nespēsim regulēt krīzi. Mēs nevaram samierināties ar vienkāršām deklarācijām,“ paziņoja IKO ģenerālsekretārs Ekmeleddin Ihsanoglu.
Eiropas aizliegums aizskart islāma svētos simbolus kļuva par miera cenu.

Pirms kāda laika, …

… 2005.gada rudenī, Ēģiptes vēstniecība Kopenhāgenā noslēdza savienību ar Raed Hlayhel, Ahmed Abu Laban un citiem imāmiem, kuri vadīja protestus Dānijā. Vēstnieks imāmiem palīdzēja organizēt delegāciju braucienus uz Ēģipti, Libānu un Sīriju, kur imāmus gaidīja ietekmīgu politiķu un reliģisku līderu auditorija, kā arī prominenti mediji.

Bagāžā imāmiem bija kaudze ar mapēm, kurās atradās materiāli ar viņu saskatītajiem pārkāpumiem. Taču viņi neaprobežojās tikai ar laikrakstā Jyllands-Posten nodrukātajiem zīmējumiem. Tāpat viņi rādīja ļoti izteiksmīgus attēlus, kas acīmredzot bija anonīmi sūtīti dāņu musulmaņiem: pravietis kā pedofīlas orientācijas, ragains velns. Pravietis ar cūkas šņukuru un ausīm. Un pravietis seksuāla sakara laikā ar suni. Viena daļa Vidējo Austrumu mediju nenošķīra šīs divu attēlu kategorijas. Tie vienkārši ziņoja, ka dāņu laikraksti Muhamedu bija attēlojuši kā cūku. Kā atbalss pēc delegācijas vizītes izplatījās daudz greizas informācijas – piemēram, ka bijuši 120 zīmējumi un ka Dānijas valdība tos esot atbalstījusi.

Neatkarīgi no tā, kurš galu galā bija atbildīgs par šīm kļūdām, un vai tās bija tīši domātas vai nē, nav šaubu, ka imāmu brauciens palīdzēja uzkurināt kaislības Vidējos Austrumos.

Ēģiptes ārlietu ministrs Gheit arī parūpējās, lai mape ar strīdīgajiem materiāliem decembrī tiktu izplatīta IKO samitā Mekā. Tur ar rezolūciju zīmējumi tika netieši nosodīti, bet valsts un valdības līderi koridoros aktīvi pārrunāja šo gadījumu. Nu jau bija aizdedzināts deglis procesiem, kas janvārī eksplodēs. Dānijas valdība zināja, ka konfrontē ar spēcīgu opozicionāru aliansi – no Musulmaņu brālības islāmistiem līdz laicīgiem, bet totalitāriem Vidējo Austrumu režīmiem. Tajā pat laikā gan valdība, gan Jyllands-Posten sāka sajust arvien pieaugošo spiedienu savās mājās Dānijā. Pirmajās nedēļās politiķu un viedokļu veidotāju starpā lielākoties valdīja vienprātība: skaidri un gaiši jānoraida musulmaņu prasība gan par Jyllands-Posten atvainošanos, gan valdības iejaukšanos, noliekot laikrakstu pie vietas. Novembrī veikts pētījums tāpat parādīja, ka 57 procenti dāņu uzskatīja zīmējumu publicēšanu par „pareizu“ soli, bet 31 procents – par „nepareizu“.

Taču laikrakstam Jyllands-Posten izvirzītā kritika pakāpeniski kļuva aizvien asāka. Piemēram, laikraksts tika apsūdzēts tīšā uzbrukumā musulmaņiem un viņu apsmiešanā, kā arī tam pārmeta, ka zīmējumu publicēšana bijusi rasistiska rīcība. Viena daļa kreisā spārna intelektuāļu sākotnēji bija aizstāvējuši laikraksta tiesības publicēt zīmējumus, taču atbalsts pakāpeniski zuda, jo šī situācija tika izmantota politiskiem uzbrukumiem liberālajam premjerministram. Andres Fogs Rasmusens palika pie savas nostājas, ka, izrādot cieņu pret cilvēku reliģiskajiem uzskatiem, nevajadzētu nonākt situācijā, kurā „mēs nosakām ierobežojumus preses iespējām nodarboties ar kritiku, humoru un satīru“.

Janvāra sākumā…

… izskatījās, ka krīze būs pāri. No Ēģiptes valdības tika saņemti signāli, kas liecināja par samierināšanos. Pēc vēlēšanām tai vairs nebija nepieciešamības sevi pozicionēt tā, kā līdz šim. Taču tas izrādījās tikai klusums pirms vētras. Citiem aktoriem bija izteikti spēcīgas intereses atmodināt lielākus protestus zīmējumu sakarā. Pirmie uzstājās valsts kontrolētie imāmi Saūda Arābijā. 10.janvārī Svētajā pilsētā Mekā viņi svinēja Eid al-Adha un atzīmēja ikgadējā svētceļojuma beigas. Sprediķa laikā imāma Abdul Rahman Alsidi rīcībā bija pasaulē lielākā musulmaņu auditorija: divi miljoni cilvēku viņu uzklausīja Mekā. Vēl 100 miljoni viņam sekoja tiešās TV pārraidēs, ko nodrošināja arābu satelītkanāli.

Abdul Rahman Alsidi runā viņi dzirdēja, ka islāms un pravietis saņem uzbrukumus no mediju puses. Nepieminot ne Dāniju, ne Jyllands-Posten, viņš iedrošināja musulmaņus pretoties tam, ko viņš nosauca par „tīšu kampaņu pret pravieti Muhamedu“. Analītiķiem ir vairākas versijas par Saūdi Arābijas motīviem: fundamentālisti, kuru vidū redzamākais ir Al Qaeda līderis Osama bin Ladens, pastāvīgi kritizē valdošo karalisko ģimeni par korupciju un pagrimumu, kā arī ne-islāmisko dzīvesstilu. Šī iemesla dēļ režīms varētu izmantot tādu „nevainīgu“ situāciju kā, piemēram, Muhameda zīmējumus Dānijā, lai veicinātu par sevi īstena pravieša aizstāvja tēla veidošanos. Tajā pat laikā arī novirzītu uzmanību no fakta, ka cilvēku masu drošība ikgadējā svētceļojuma laikā atkal izrādījusies nepietiekama: pirms dažām dienām kādā incidentā 362 svētceļnieki gājuši bojā. Saūdi Arābija neliedza zīmējumu parādīšanos medijos, arī mošejās, kur tie bija iemīļota tēma Piektdienas lūgšanu laikā, kā arī lielveikalos, kuri atbalstīja dāņu produktu aizliegumu.

Yusuf al-Qaradawi

Tajā laikā uz skatuves parādījās arī 79 gadus vecais sludinātājs no Kataras: Ēģiptē dzimušais Yusuf al-Qaradawi ir viens no pasaulē ietekmīgākajiem reliģiskajiem līderiem. Jaunībā viņš bija aktīvs dalībnieks Musulmaņu brālības cīņā pret bijušo karaļa varu Ēģiptē, un pirms pārcelšanās uz Kataru četras reizes bijis cietumā. Šodien daudzi viņu uzskata par brālības neoficiālo garīgo līderi.

Savā bāzes vietā Katarā viņš ir nodrošinājies ar vairākiem nozīmīgiem musulmaņu ietekmes kanāliem gan islāma valstīs, gan Eiropā: viņam ir sava programma Al Jazeera kanālā, internetā – pašam savs ziņu portāls IslamOnline. Tāpat viņš nodibinājis divas organizācijas, kuras pats arī vada: Fatwa un tā pētniecības Eiropas Padomi (European Council for Fatwa and Research) un Musulmaņu zinātnieku starptautisko savienību (International Union of Muslim Scholars).

Tieši pēdējā organizācija piedāvāja platformu, kurā sākties Yusuf al-Qaradawi cīņai pret Muhameda zīmējumiem.

Savā sestdienas, 21.janvāra, deklarācijā viņš draudēja, ka mudinās visas pasaules musulmaņus boikotēt Dāniju un Norvēģiju – ja vien abu valstu valdības neuzsāks „apņēmīgas“ darbības pret mediju uzbrukumu pravietim. Norvēģijai draudi tika tāpēc, ka neliels kristiešu laikraksts Magazinet janvāra sākumā bija paŗpublicējis Jyllands-Posten karikatūru lappusi kopā ar kultūras redaktora Fleminga Roses tekstu. Tāpat avīze bija sagatavojusi savus rakstus arī par norvēģu ilustratoru pašcenzūru, lai neizraisītu musulmaņu dusmas.

Deklarācija bija domāta kā pēdējais brīdinājums. Ja netiks izpildītas al-Qaradawi prasības kontrolēt medijus, viņš vērs vaļā slūžas.

Kad ES ārlietu ministri…

… 30.janvārī tikās Briselē, atbalsts Dānijai bija pavisam kūtrs. Daži ārlietu ministri uzskatīja, ka Dānija bija palaidusi garām iespēju pati atrisināt konfliktu. Luksemburgas ārlietu ministrs Jean Asselborn skaidri un gaiši pauda savu viedokli, ka šī „ ir vairāk Dānijas nekā Eiropas problēma“. Austrijas ārlietu ministre Ursula Plassnik savu kritiku par Muhameda zīmējumiem pauda, sakot, ka „vārdi un darbi, kas agresīvā veidā noniecina reliģiju, ir jānosoda“. Tajā nedēļā no notikuma distancējās arī daži ES komisāri.

Arī ASV neizveidoja kopēju fronti ar Dāniju. Dienas laikā trīs dažādi runātāji no ASV Valsts departamenta situāciju raksturoja ar tādiem vārdiem kā „nepieņemami“, „uzbrūkoši“ un „aizskaroši“. Viens no viņiem, Kērtiss Kūpers (Kurtis Cooper) gāja pat tik tālu, ka Reuters savu rakstu nosauca: „Karikatūru strīdā ASV aizstāv musulmaņus“. Tas, ka Dānija šai situācijā palika relatīvi viena pati, bija galvenais iemesls, kāpēc tika pieļauts, ka skandāls par pravieša zīmējumiem kļūst aizvien lielāks. Jeruzālemes galvenais muftijs Ekrima Sabri intervijā apgalvoja: „Dānija ir viegls mērķis. Maza valsts, kurai nav nozīmīgas vērtības arābu valstu acīs. Tāpēc neviens neuztraucas par to, ka protesti turpinās.“ Valdot šādai atmosfērai, atkal sabiedrībā parādījās Yusuf al-Qaradawi, kurš musulmaņus visā pasaulē mudināja cīnīties:

„Padarīsim piektdienu, 3.februāri, par dienu, kurā musulmaņi visā pasaulē protestēs pret apvainojošajām kampaņām pret Allāhu un viņa pravieti Muhamedu (lai miers ar viņu),“ skanēja viņa uzsaukums, ko pārraidīja Musulmaņu zinātnieku starptautiskā savienība. Al-Qaradawi ziņu aģentūra IslamOnline piektdienu, 3.februāri, paziņoja par „dusmu dienu“.

Un Al-Qaradawi uzsaukums tika sadzirdēts: Muhameda zīmējumi bija Piektdienas lūgšanu tēma visā pasaulē – no tādām Eiropas lielpilsētām kā Liona un Londona līdz musulmaņu valstīm kā Sudāna, Pakistāna un Indonēzija. Vismaz 13 valstīs Piektdienas lūgšanai sekoja demonstrācijas pret zīmējumiem. Imāmi aicināja pasaules ticīgos musulmaņus paust savas dusmas, boikotējot tās valstis, kuras bija publicējušas zīmējumus.

No valdošās retorikas, jo īpaši Piektdienas lūgšanām, bija skaidrs, ka „dusmu dienu“ daudzi uzskata par iespēju sanākt kopā un nodibināt ummu – islāmistu reliģisko nāciju, kas principā apvienotu visus pasaules musulmaņus, neatkarīgi no viņu tautības un islāmiskās ticības. Karikatūras bija radījušas kopīgu pamatu, vienotu lietu, par kuru spēja vienoties visi musulmaņi; kurā tas, ka viņi ir musulmaņi, ir svarīgāk, nekā tas, ka viņi ir šiīti, sunnīti vai Indonēzijas, Turcijas vai Francijas pilsoņi: aizstāvēt pravieti!

Savā Piektdienas lūgšanā Katarā Yusuf al-Qaradawi teica: „Visai nācijai ir jābūt niknai un jāsaceļas, lai izrādītu savas dusmas. Dusmām ir jābūt. Mēs neesam ēzeļu nācija. Mēs esam lauvu nācija.“ Arī Rijādas imāms šeihs Badr bin Nader al-Mashari savā uzrunā, ko izplatīja islāmistu interneta lapas, vērsās pie pasaules musulmaņiem: „Brāļi, tas ir karš pret islāmu! Ķerieties pie saviem zobeniem! Miljardiem musulmaņu: kur ir jūsu ieroči? Jūsu ienaidnieki ar kājām mīda pravieti. Sacelieties!“

Piektdienas…

… vakara lūgšanu laikā retorika kļuva vēl asāka, daudzviet, tostarp Libānā un Londonā notika demonstrācijas. Indonēzijas galvaspilsētā Džakartā piektdien pirmo reizi demonstrāciju dalībnieki uzbruka Dānijas vēstniecībai. Dzirkstele salmos bija palaista, un dāņu imāmi uguni vēl uzkurināja: iepriekšējā pirmdienā Mahmoud Fouad al-Barazi, kurš 2005.gada septembrī bija pieprasījis, lai mediji kļūtu draudzīgāki pret islāmu, tagad TV kanālam Al Jazeera sniedza nepatiesu informāciju – it kā dāņu ekstrēmisti būtu plānojuši sadedzināt Korānu Kopenhāgenas rātslaukumā.

Mērenāk noskaņotie imāmi gan turpmākās nedēļas laikā mēģināja notušēt baumas, arābu medijos uzsverot, ka tās ir tikai baumas, kuras nevajadzētu ņemt vērā. Taču sestdienas, 4.februāra, rītā uzreiz pēc „dusmu dienas“ mediji atkal pievērsās situācijai. Šoreiz tas bija interneta portāls IslamOnline, ko kontrolēja al-Qaradawi. Ārhusas imāms Raed Hlayhel, kurš iniciēja dažādas protesta akcijas un bija visstingrāko uzskatu pārstāvis, ziņoja, ka dāņu rasisti demonstrācijas laikā Hillerodas pilsētā uz ziemeļiem no Kopenhāgenas gatavojoties dedzināt Korānu.

„Ja šie ekstrēmisti sadedzinās Korānu, sāksies elle,“ Raed Hlayhel teica. Tajā sestdienā demonstrācijas Sīrijas galvaspilsētā Damaskā beidzās ar uzbrukumiem Dānijas un Norvēģijas vēstniecībām, kuras pēc tam aizdedzināja. Aculiecinieki vēlāk ziņoja, ka sākotnēji relatīvi mierīgie demonstrācijas dalībnieki satrakojās pēc tam, kad bija saņēmuši mobilās īsziņas par plānoto Korāna dedzināšanu Dānijā.

Nākamajā dienā, svētdien, 5.februārī, demonstrācijas dalībnieki aizdedzināja Dānijas vēstniecību Beirūtā, Libānā. Savukārt pirmdien dāņu misijai Irānas galvaspilsētā Teherānā uzbruka ar ugunsbumbām. Kopš tā brīža pasaulē sākās protestu vilnis. Arī citas Eiropas valstis saņēma draudus un uzbrukumus, jo saniknotie demonstranti bija dzirdējuši, ka Francijas un Vācijas laikraksti februāra sākumā bija izvēlējušies publicēt vai nu Jyllands-Posten zīmējumus vai paši uzzīmējuši jaunus. Demonstrācijas un konflikti, ko izraisīja protesti pret Muhameda zīmējumiem, kopumā paņēma 150 cilvēku dzīvības. Bailēs no uzbrukuma Dānija bija spiesta atsaukt savus diplomātus no piecām valstīm. Tādās valstīs kā Indonēzija, Afganistāna, Jemena, Sīrija un Palestīnas pašpārvaldes teritorija Dānijas pilsoņi saņēma draudus dzīvībai, tāpēc no tām evakuējās.

Martā un Aprīlī…

…demonstrācijas beidzās, diplomāti atgriezās savās vietās, un atslāba arī dāņu produktu boikots. Dzīve atgriezās normālās sliedēs – visiem, izņemot 12 ilustratorus. Viņu ikdiena nav tāda, kā bija iepriekš. Viņi turpina dzīvot policijas uzraudzībā un ir spiesti saglabāt savu anonimitāti, kas dažiem no viņiem apgrūtina iztikas pelnīšanu. Dāņu policija izmeklē vairāk nekā 150 gadījumus, kad viņiem izteikti nāves draudi. Un izskatās, ka draudiem no ārvalstu ekstrēmistiem nav gala.

Aprīļa beigās Al Qaeda līderis Osama bin Ladens pieprasīja, lai ilustratori tiktu viņiem izdoti, un tādējādi viņus varētu sodīt islāma tiesa. Tāpat starptautiskajā presē ir bijušas neskaitāmas reportāžas par desantniekiem ( vai korekts tulkojums?) no Afganistānas un Pakistānas, kuri devušies ceļā, lai māksliniekus nogalinātu. Ir pilnīgi skaidrs, ka vislielākie zaudētāji šajā vērtību cīņā ir 12 ilustratori. Karikatūras izraisīja cīņu ar spēcīgiem spēkiem abās frontes pusēs: liberālo rietumu sekulārismu vienā un dogmatisko islāmu otrā.

Konflikts parādīja, ka nav iespējams atrast patiesu kompromisu starp islāmistu prasībām nekad neaizskart pravieti, un rietumu tradīciju, kas nosaka, ka nav tādas reliģiskās dogmas, ko nedrīkstētu kritizēt. Rezultātā iespējams tikai „vai nu – vai“ scenārijs. Galu galā karikatūru krīze ir politiska cīņa. Tā beidzās ar trīs ceturtdaļu zaudējumiem islāmistiem: viņu prasības pēc bezierunu atvainošanos netika izpildītas, kā arī viņi nesaņēma garantijas nesodītam islāma simbolu aizskārumam nākotnē.

Taču viena ceturtdaļa uzvaras viņiem ir: visi, kuri nevēlas mirt, nākotnē īpaši rūpīgi pārdomās, kā skart tik jutīgu tēmu kā islāms, – jo viņi ir pieredzējuši, cik vardarbīgi var attīstīties situācija. Tomēr šis bija tikai cīņas pirmais raunds. Tuvākajos gados sagaidāmas līdzīgas cīņas par vērtībām. Iespējams, tās nebūs tik vardarbīgas. Bet tikpat iespējams, ka tām būs vēl lielāki apmēri.

No angļu valodas tulkojusi Elīna Stengrēvica

Tā es pirmo reizi uzzināju par datorspēli EVE ONLINE, islandiešu kompānijas CCP (Crowd Control Productions) radītu virtuālu Visumu, kurā simtiem tūkstošu pilotu ar saviem kuģiem cīnās par ietekmes sfērām. Tā ir īsta Zvaigžņu Karu paradīze, kurā iespējams pārvietoties ar ātrumu, kas lielāks nekā gaismai, izmantot galvu reibinošas tehnoloģijas, kas spēj noturēt pretinieka kuģi vienā vietā, ļauj teleportēties laikā un telpā, un šaut ar ieročiem, par kādiem mēs šodien pat nemēģinām sapņot. Tur – EVE pasaulē šobrīd ir 37 010.gads.  Nav šaubu, ka tik tālā nākotnē cilvēks var arī vairs nebūt cilvēks, planētas var būt kā sīki ciemati un katrs strādājošais varēs atļauties miljardu vērtu zvaigžņu kuģi.

Daiņa vārds ir Deff DSP. Viņš ir pieredzējis pilots no korporācijas Dawn of The Empire, kas ietilpst aliansē The Initiative. Savukārt tā, kopā ar citām aliansēm, ietilpst blokā, ko vieni dēvē par Southern Block, citi par Superfriends.  Ar industriju, tirdzniecību un citām darbības nozarēm Deffs aizraujas maz. Viņu interesē karošana, kas visbiežāk notiek grupās, un tām parasti ir komandieri. Deffa aliansē tie ir vairāki, bet visbiežāk floti vada divi komandieri, Codin un Bliss.

Lielais karš

- “Abi ir ļoti precīzi un korekti džeki. Nevis kā ar Tri FC, kuram aiz katra vārda nāk laukā fuck, shit, utt. Viņiem pašiem tāds stiliņš tā patīk, ka komandieriem par godu viņi ir uztaisījuši parodiju par sevi.”
Šobrīd ir sācies viens no lielākajiem kariem Eve Online vēsturē.  The Initiative kopā ar citām aliansēm ir nolēmuši izstumt no iesildītās vietas vecu, slinku, bet sasodīti bagātu alianšu bloku NC (Northern Collition), kas ieperinājušies konkrētā Visuma apgabalā jau vismaz ceturto gadu.
- “Žēl, ka man patreiz ir pārāk daudz reālā stafa, ko darīt. Ir jau interesanti piedalīties šāda mēroga cīņā”, stāsta Dainis. Reālais stafs (Real Life) ir reālā ikdienas dzīve, kas aizņem aizvien vairāk Daiņa laika.

Karš nenotiek vienā vakarā. Esmu ieradies ciemos, kad spēles forumā izsludināta alianses pulcēšanās 18:00 pēc Eve laika. Ieradies, lai noklausītos līdzīgos vārdu plūdos, kā pirms dažiem gadiem dzirdētajā telefona saruna.
- “Iespējams, šodien būs kaut kāds POS bashing – prasa close range remote repping battleship – jeb RRBS. Nenormāli garlaicīgi, bet savādāk jau pretinieku neizvilks ārā no viņu midzeņiem. Alianses čatā notiek mierīga čalošana, mūsu sistēmā pretinieka nav, te ir ap 500 sabiedroto. Mums šodien gan cits mērķis paredzēts, nelīdīsim lagā, bet nekāda fun arī nebūs. Alianses lielie džeki klusē, laikam pa citiem kanāliem apspriežas ar citiem lielajiem večiem par to – kur un kā, un kas. Viņi tikai brīdi pa brīdim apjautājas mūsu scoutiem vai pretinieku frontē ir kādas izmaiņas, flotes kustība utt. Skauti ir džeki tajos mazajos, ātrajos, neredzamajos kuģos, kas izklīduši pa visu pretinieka teritoriju.
OK, stunda paiet lēnām salasoties un gaidot. Aha, mums ir plānu maiņa, ar Titānu bridžosim cauri kaut kur – būs lags… 800 cilvēku sistēmā… kaut kur notiek karš, alianses mumblē jau sauc mērķus vienu pēc otra, es esmu ielecis kara zonā, bet neko neredzu vēl, lai gan zinu – kaut kur man apkārt notiek baigais fights, varbūt es pat esmu miris. Tai brīdi atceros, bāc, antilag settingus vajag sastutēt….”
Viss notiek milzīgā ātrumā. Dainis stāsta saraustīti, koncentrē uzmanību, lai nepieļautu kļūdas. Taču iznākums ir vienkārši neciešams. Spēlē iestājas lags – aizture, kas ir saistīta ar serveru un interneta darbību. Dainis nespēj nedz notēmēt, nedz izšaut.
- “250 pilotu vienā sistēmā, tas ir daudz, bet spēlējami. Taču, ja ir 800… viss. Šodien te man nekas nenotiks. Vienīgais, ko es varu darīt, ir izslēgt spēli un vakarā ielēkt atkal. Cerībā, ka pa šo laiku jau neesmu nošauts.”

Eve Online spēlētāji mēdzot jokot, ka šī spēle esot kā vecs moskvičs.

Visi zina, ka lielajās kaujās iestājas neciešama bremze, taču visi ar to samierinās un turpina spēlēt. Spēles izstrādātāji periodiski atjauno serverus, aizvien palielinot jaudu, taču tūkstošu armijām viņi vienalga netiek līdzi.

Krīze neskar galaktikas

Eve Online aizsākumi meklējami 1996.gadā, kad trīs datorspēļu cienītāji no Islandes nolemj, ka ir jāizveido kaut kas vēl nebijis, – tīkla spēle, kuras darbība norisināsies miljardiem gaismas gadu attālās galaktikās. 1997.gadā Reynir Harðarson,  Ívar Kristjánsson un Thórólfur Beck dibina kompāniju CCP ar diezgan samocītu devīzi we care more, we work harder. Lai tiktu pie naudas, viņi sāk ar vienkāršāko un izlaiž galda spēli Hættuspil, kas iegūst popularitāti vienīgi Islandē. Tomēr tas ir saprotams, jo trijotnes mērķis ir gluži cits un pēc sešiem gadiem tiek atvērti pirmie zvaigžņu vārti uz nebeidzamiem kosmosa plašumiem. Patlaban tā ir akciju sabiedrība ar vairāku miljonu dolāru ienākumiem gadā un apskaužamu noturību pret krīzes situāciju, jo lielākā daļa spēlētāju atrodas ārvalstīs. Tiesa, tīri ziemeļnieciskā garā viņi paši apgalvo, ka pasaules ekonomiskā krīze ietekmējusi arī viņus. Protams, protams, – kompānijas darbinieki ļoti jūt līdzi saviem tautiešiem.
Kompānijai ir 200 akcionāru, diezgan liela daļa ir pašu darbinieki ar relatīvi mazām akciju paketēm. CCP apgrozījums pērnajā gadā bija 55 miljoni dolāru.

Ziemeļu Stāsti viesojas pie Eve Online spēlētāja un, liktenīgi novēršot uzmanību, izraisa kuģa bojāeju.

Negodīga politika – interesanta politika

Protams, pasaulē ir pietiekoši daudz pāraugušu vai nepieaugušu puisēnu, kuri ģībst, ieraugot milzīgus kosmosa kuģus. Taču ne jau Zvaigžņu karu tēma ir tā, kas šeit piesaista visvairāk. Galvenā Eve Online atšķirība ir tā, ka spēles laukumu būtībā sagatavo paši spēlētāji.  Alianses, korporācijas, savstarpējas vienošanās, naudas aizdevumi, kopīgu kuģu būvēšana un mantu vākšana, krāpniecība, zagšana un laupīšana – lūk, īstais spēles laukums. Tādas politiskas intrigas, kā šajā spēlē, nevar sastapt nekur citur.  Šeit var veselu gadu  cītīgi strādāt, izpelnīties uzticību, kļūt par alianšu komandieru uzticamības personu un tad kādā jaukā dienā savākt visu kopīgo mantu un pazust. Patiesībā nevienam jau nekur nav jāpazūd. Eve Online nav reālā dzīve, kurā par noziegumiem sēdina cietumā.  Neko vairāk par “kretīns” un “nelietis” savā pastkastītē noziedznieks nesaņems.  Kā izteicies kāds no spēlētājiem forumā – ja spēlētājiem aizliegtu pastrādāt nekrietnības vienam pret otru, virtuālā pasaule nebūtu nekas vairāk kā spēļmantiņa.

If you stop people from doing horrible things to each other, the virtual space becomes more lika a toy.

400 dolāri par saspraudi

Bez naudas nekas nenotiek arī 35 000 gadu tālā nākotnē. Spēlē tiek izmantota iekšējā nauda iski (ISK), kurus var sapelnīt ejot misijās, kas parasti izpaužas vienkārši datora vadītu kuģu iznīdēšanā, rokot minerālus vai būvējot kuģus. Lai vispār tiktu pie spēlēšanas, mēnesī jāmaksā abonēšanas maksa 10 lati. Šo abonementu var pārdot arī par iskiem, jo vienmēr atrodas tādi, kas labāk strādā Eve universā nekā reālajā dzīvē. Tādējādi rodas tāds kā savdabīgs kurss 10 Ls pret 300 mlj. ISK. Oficiāli šeit visa veida reālās naudas iesaistīšana spēlē beidzas. Taču realitāte ir gluži cita. Interneta izsolē E-bay var iegādāties, piemēram, papīra saspraudi par 400 dolāriem un dāvanā saņemt jau gatavu spēlētāju ar satrenētiem 50 miljoniem prasmju punktu. Spēles izstrādātāji par to satraucas, ik pa laikam izdzēš kādu lietotāju, taču  īsti padarīt neko nevar.

Dainis Butkēvičus par dzīvi Eve Online from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Misija – planēta X

Ir viena laba ziņa tiem, kuri labprāt pašauda mošķus piektdienas vakaros, bet ne acu galā neieredz lidināties cauri miljoniem gaismas gadu lielām galaktikām un orientēties trīsdimensiju telpā. Pēc dažiem gadiem tie varēs reģistrēties spēlē DUST 514 un skraidīt pa planētām, izšaujot pretiniekus un pildot Eve Online korporāciju dotos uzdevumus. Citiem vārdiem – algotņu spēle, kurā spēlētājs pat īsti nezinās, kā vārdā cīnās. Spriežot pēc visa, tā būs vēl viena papildus politikas dimensija Eve izplatījumā. Obi Van Kenobi, lidodams milzīgajā kuģī Titāns, būs spiests izdomāt, kā piespiest baru ar algotņiem iznīcināt sakaru sistēmu uz planētas X.

foto: Arria Belli

Joprojām dalās viedokļi, vai tā bija bezdievīga bezatbildība vai rietumu pamatvērtību aizstāvība. Tā dēvētais Jyllands-Posten Muhameda karikatūru skandāls eskalēja kādu laiku pēc tam, kad 2005.gada 30.septembrī dāņu avīzē Jyllands-Posten tika publicētas 12 karikatūras, kas galvenokārt atainoja islāma pravieti Muhamedu. Avīze paziņoja, ka publikācija ir mēģinājums rosināt diskusiju saistībā ar islāma kritiku un pašcenzūru.

Sākotnēji šis notikums netika īpaši pamanīts uz Irākas kara un starptautiskā terorisma fona. Tad dāņu islāma organizācijas, kas iebilda pret karikatūrām, noturēja protestus, mēģinot pievērst uzmanību, viņuprāt, zaimojošajām publikācijām. Drīz atsevišķas karikatūras tika pārpublicētas avīzēs vairāk nekā 50 valstīs, tādējādi nonākot musulmaņu redzeslokā. Vislielākā uzmanība tika pievērsta Kurta Vestergorda (Kurt Westergaard) karikatūrai, kur Muhameds atainots turbānā, no kura rēgojas laukā degaukla.

Konflikts savu briedumu piedzīvoja gandrīz gadu vēlāk, kad islāma pasaulē sākās protesti, kas pārauga vardarbībā. Tika dedzinātas dāņu vēstniecības Sīrijā, Libānā un Irānā, uzbrukts eiropiešu ēkām un dedzināti dāņu, holandiešu, norvēģu un vācu karogi Gazas sektorā. Sadursmēs ar policiju gāja bojā vairāk kā simts cilvēku. Pretējās nometnes pārstāvji, galvenokārt rietumos, pauda atbalstu dāņiem, labēji noskaņotie amerikāņi pirka Bang & Olufsen mūzikas aparatūras un Lego konstruktorus. Savukārt bijušais Dānijas premjers Anderss Fogs Rasmusens (Anders Fogh Rasmussen) notikumus nodēvēja par nopietnāko Dānijas starptautisko krīzi kopš Otrā pasaules kara.

Kritiķi karikatūras raksturoja kā islamofobiskas un rasistiskas un pauda viedokli, ka tās zaimo islāmticīgos, mēģina pazemot dāņu musulmaņu minoritāti un pauž nezināšanu par rietumu imperiālisma vēsturi. Turpretim atbalstītāji atbildēja, ka to publikācijas ir leģitīma vārda brīvības izpausme laikā, kad islāma terorisms ir novedis pie pašcenzūras. Viņi norādīja, ka neglaimojošas karikatūras par citām reliģijām tiek publicētas regulāri, un apšaubīja, vai tiešām dažas no demonstrācijām bija spontānas, jo tās notika vietās, kur šādas demonstrācijas parasti nav atļautas.
Kopš karikatūru publikācijas ir atklāti daudzi atentāta mēģinājumi pret karikatūras publicējušajiem preses pārstāvjiem, tostarp vairāki pret karikatūristu Kurtu Vestergordu.