Ja Demjena Hērsta pārgrieztās haizivis un puvusī govs galva risināja attiecības starp dzīvību un nāvi, tad biomāksla jau spērusi soli tālāk, aktualizējot diskusiju par dzīvības formām. Mākslinieki ir pārlēkuši kaut kādu robežu. Nedzīvās matērijas – akmens, koka, papīra – vietā viņi sāk izmantot pēdējos zinātnes sasniegumus gēnu inženierijā un biotehnoloģijās. Māksla top no šūnām un dzīviem audiem.

Hasselblad joprojām ražo foto kameras Gēteborgā un daļu Kopenhāgenā. Tiesa, katra skrūvīte vairs netiek veidota uz vietas, dažādas detaļas tiek pasūtītas citiem ražotājiem. Un, šķiet, ka tieši spītīgi turoties pie kvalitātes, Hasselblad būs izdevies pārdzīvot digitālās ēras iznīconošo uznācienu.

Reiz, sensenos laikos fotogrāfija bija godīga un patiesa. Cilvēki ticēja fotogrāfijai, jo skaists bija skaists arī fotogrāfijā, savukārt neglītie varēja cerēt, ka fotogrāfijā izskatīsies “tā nekas”. Tad kādu dienu fotogrāfijai palīgā pieteicās Photoshop. Laiks gāja, un cilvēki sāka palikt neizpratnē — ticēt tai fotogrāfijai vai neticēt? Vai fotogrāfija vispār vēl ir tā, kas kādreiz bija?Un vēl tā reklāma… Runāja, ka viņa fotogrāfiju izmanto…

Kritiķi atzīst, ka šī ir pirmā grāmata par arhitektūru, par kuru, viņiem to lasot metro, interesi izrādījuši arī blakussēdētāji un slepus pār plecu lūkojušies Yes Is More lappusēs. [..] Tipiska grāmata par arhitektūru ir respektabla izskata skaistu bilžu albums ar sausiem ēku kompozīcijas, materiālu un vidi aprakstošiem tekstiem. Šos izdevumus reti kurš lasa. Uz šī fona radīt grāmatu par arhitektūru, kas būtu interesanta ne tikai arhitektiem, patiešām ir izaicinājums.

Katras pašvaldības vai valsts sapnis ir kāds tās turīgs pilsonis, kurš uzdāvinātu nozīmīgu sabiedrisku ēku, tādējādi uzņemoties daļu raižu uz saviem pleciem. Dāvinātam zirgam mutē neskatās – atdodot viena pilsoņa ziņā visas rūpes, nozīmē arī atteikties no daļas tiesību uz to. Tieši tāds stāsts ir par Dānijas Nacionālās operas ēku un tās dāvinātāju Maersk mantinieku Arnoldu Majersku Makkinniju Mēleru (Arnold Maersk Mc-Kinney Møller).

To, ka nemarķētas stikla durvis ir „neredzamas” vecāka gada gājuma cilvēkiem un skrienošiem bērniem, ka nemarķētos ielu aprīkojuma stabos mēdz ieskriet pa mobilo telefonu runājoši vai vienkārši savu domu pārņemti cilvēki, ir ikvienam pazīstama situācija. Termins „universālais dizains” ir radies, pūloties izveidot tādu vidi, produktus un pakalpojumus, kas ir ērti pieejami ikvienam, ne tikai cilvēkiem ar dažāda veida invaliditātēm.