Pērnā gada nogalē kādā vēsā ziemas pirmdienā 20 000 cilvēku 6500 policistu pavadībā pulcējās, lai divās nedēļās notiesātu 300 tonnas ēdiena un piedalītos notikumā, kuru nereti dēvē arī par 21. gadsimta cilvēces kauna traipu. Tā bija ANO Klimata konference, kuru dāņi ar patiesu lepnumu sirdī bija sarīkojuši Kopenhāgenā, Bella centrā.

foto: Johannes Jansson/norden.org

Šim bija jākļūst par notikumu, kas izšķir gan planētas, gan visas cilvēces nākotni, kā to raksturoja ANO ģenerālsekretārs Bans Gimuns. Taču, kad konference bija noslēgusies, vīlies palika gan Ban Gimuns, gan politiķi, gan neskaitāmi protestētāji, kuru pūļus nācās izdzenāt ar asaru gāzi.

ANO ģenerālsekretārs pat bija aiztraucies uz polāro loku, lai pārliecinātos, ka Ziemeļpolā ledāji patiešām kūst. Viņš atzina – kūst gan! – un lika aizvien lielākas cerības uz konferences rezultātu. Dānija, pārējā Eiropa un pasaule arī cerēja, ka spēs panākt globālu vienošanos par vidējās gada temperatūras samazināšanu par 2 grādiem pēc Celsija, samazinot CO2 izmešus visā pasaulē. Pasākumā piedalījās 193 valstu delegācijas ar to ministriem un prezidentiem priekšgalā. Bija sabraukusi arī virkne slavenību, tostarp Kalifornijas štata gubernators Arnolds Švarcenegers, kurš aicināja sabiedrību izdarīt spiedienu uz politiķiem, jo citādi tie neko nepaveikšot. Starp citu, Švarcenegers bija pirmais, kas izvilka uz ielas milzīgo armijas džipu Hummer, lai parādītu „mazajiem zēniem”, ar kādu automobili jābrauc uz veikalu.

Arī viņš un mēs cerējām, pat ticējām, ka pasaule spēs distancēties no savām ekonomiskajām un politiskajām interesēm gaišākas nākotnes vārdā. Mūsu cerības tapa pieviltas un izrādījās, ka pasaule nav gatava Kopenhāgenas Klimata konferences nospraustajiem mērķiem.

Par to, kas notika un kas notiks nākotnē, uz decembra notikumiem atskatoties, runā žurnālists un raidījuma Vides Fakti vadītājs Sandijs Semjonovs.

Sandijs Semjonovs par COP15 from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Sandija reportāža no Kopenhāgenas raidījumā Vides Fakti:

Vides Fakti 09.01.10 from vides fakti on Vimeo.

No sarunas ar Valdi Bisteru, LR Vides ministrijas Klimata politikas un tehnoloģiju departamenta direktoru, kurš Latvijas delegācijas sastāvā strādāja Klimata konferencē Kopenhāgenā 2009.gada decembrī.

Kāpēc pasaule nebija gatava COP15?

Tas, ko Kopenhāgena gribēja un kas līdz galam neizdevās, bija panākt kaut kādu vienošanos ar valstīm, kas nekad un nekur nav uzņēmušās nekādas saistības. Piemēram, Ķīnai, Indijai, Brazīlijai – šīm valsīm ir dažādi vides mehānismi, kas tiek realizēti, bet Kopenhāgenas konference bija mēginājums panākt to, ka visi kopā kaut ko apņemtos. Taču šī sarežgītā politiskā inženierija nebija pārāk veiksmīga. Manuprāt, Dānijas prezidentūra pārvērtēja valstu vadītāju lomu, kas pēdējā brīdī it kā varētu daudz ko izšķirt. Man šķiet, ka tās bija zināmas ilūzijas par to, ka var līdzīgi kā Eiropadomē politiski pieņemt svarīgus lēmumus, jo globāli tas vienkārši ir pareizi. Īsti nenostrādāja pāreja no ekspertu līmeņa uz politisko. Palika politiska deklarācija “Kopenhāgenas vienošanās”(Copenhagen Accord), kas iezīmē apņemšanos, bet bez saistībām.

Kas notiek tālāk?
Attīstītajām valstīm līdz 2010. gada janvārim bija jāiesniedz versijas par to, ko tās apņemas darīt un ko ieguldīt klimata pārmaiņu samazināšanas pasākumos. Un tie priekšlikumi, kas tiktāl ir iesniegti, izskatās diezgan cienīgi. Tie attiecas uz aptuveni 80% no visām globālām enerģētikas emisijām – tas jau ir nopietns pieteikums. Kaut gan bija vismaz piecas valstis, tajā skaitā Ķīna, kas iesniedza tādus priekšlikumus, kas nav saistīti ar “Kopenhāgenas vienošanos”. Tālākais process būs redzams nākamajā konfrencē, kas šī gada beigās norisināsies Meksikā.

Izskatās, ka ātrums, ar kādu tiek pieņemti tik lieli lēmumi sarežgītajā ANO sistēmā, ir ļoti grūti paredzams. Pašreiz tiek spriests, ka ir vajadzīgi citi formāti: G20, visāda veida lielo ekonomiku forumi vai, piemēram, G77.

Kopenhāgena parādīja, ka ar tik sarežģītu procesu vienas sanāksmes laikā tikt galā nav iespējams.

Kādas ir valstu ekonomiskās un politiskās intereses?

Tas viss balstās uz konkurences jautājumiem. Eiropas Savienība ir gatava uzņemties ambiciozus mērķus, parādīt kopīgu virzienu plānā, kas izstrādāts līdz 2020. gadam ar iespēju pagarināt pārejas periodu līdz 2030. gadam, ja vien arī pārējās valstis tam piekristu. Amerika, šķiet, ir nolēmusi nedarīt neko, kamēr soli pretim nebūs spērusi Ķīna. Tā ir ļoti nopietna ekonomiska spēle. Tas nosacījums, ko izvirza Japāna, ir ļoti atkarīgs no tā, ko izvēlēsies Amerika. Savukārt Kanāda vispār skatās tikai uz Ameriku… Austrālija pašreiz turas mazliet nostāk.

Ir vajadzīgi samērāmi nosacījumi. Lai cementa nozare Eiropā vai Amerikā ir samērojama ar cementa nozari Ķīnā, lai nenotiktu oglekļa pārplūde jeb tā saucamā pārrobežu investīciju pārplūde uz turieni, kur ir mazākas prasības. Bet ir vēl viena interesanta lieta: Amerika un Krievija Kopenhāgenā runāja, ka klimata pārmaiņu politika ir nepieciešama viņu ekonomikām. Varbūt tā ir tāda zināma manipulēšana? Krievijai jau patīk spēlēt dažādas spēles vienlaicīgi. Taču skaidrs ir tas, ka klimata pārmaiņu politika nosaka fosilās ekonomikas norietu. Tie, kas spēs mainīties, būs konkurētspējīgāki.

Pirms pašas konfrences klīda stāsti par nopludinātiem dokumentiem, kas it kā norādot uz zinātnieku negodīgu manipulēsanu ar informāciju, pārspīlējot izmešu ietekmi uz temperatūras paaugstināšanos.

Jā, tādas ziņas bija. Es arī par to esmu informēts tikai no preses. Zinu tikai, ka pašreiz Anglijā zinātnisko aprindu līmenī ir izveidotas nopietnas komisijas, kas veiks zinātnisku ekspertīzi, pētīs šos nopludinātos e-pastus un dokumentus. Tas tiek uztverts ļoti nopietni.

Kāpēc dāņiem šķita, ka viņi iees vēsturē ar vēl nebijušu vienošanos?

Ziemeļvalstīm ir labi attīstīta atjaunojamo energoresursu izmantošanas tehnoloģijas. Dānijai ir liels vēja enerģijas īpatsvars, Zviedrija ir spēcīga biomasas izmantošanā, tāpat Somija. Viņiem ir savs starta kapitāls, labi attīstīts augsts labklājības līmenis, kas ļauj sabiedrībai vieglāk pieņemt dārgākus risinājumus. Viņi ir daudz atvērtāki. Līdz ar to viņi var kalpot par paraugu pasaulei. Mums [šajā jomā] ir bagāts vēsturisks mantojums, bet paspert vēl tos dažus soļus uz priekšu mums ir ļoti grūti…

Latvijā mēs dzīvojam tā, it kā nekādu klimata izmaiņu nebūtu…

Latvija no tā distancējas. Tas liekas kaut kas nesaistīts ar mums. Mēs esam trešie Eiropā „zaļās” elektrības ražošanā un otrie – biomasas producēšanā. Ledāju kušana, vētras Atlantijas okeānā vai Dienvideiropas izdegšana – no mums tas viss liekas diezgan tālu esam. Un, ja cilvēks gaida autobusa pieturā un viņam salst, viņš domā: nekas jau daudz nenotiek, viss ir kārtībā -ziema!

Vispār šis ir interesants jautājums. Mūsu emisijas veido mazāk nekā 0,1% no visiem pasaules izmešiem. Mēs esam kaut kur tajā mazajā galā, un varētu domāt – ja mēs kaut ko darīsim, vai klimatam tiešām kļūs labāk? Bet, ja līdzīgi (ne)rīkosies visi miljoni „mazo emitēju”, tad tāpat nonāksim pie negatīva iznākuma.

Tas, ka mēs esam tik “zaļi”, šajā spēlē mums nāk par sliktu?

Protams. Zināmā mērā – par sliktu. Mēs nevaram tā iet uz priekšu kā, piemēram, Polija, kur 94% visas elektrības ražo no oglēm. Mēs ražojam 50% no HES – nulle emisiju; 30% tiek importēti – arī nulle emisiju; 20 – 30% tiek iegūti koģenerācijā ar pasaules modernāko tehnoloģiju palīdzību. Lūk, kur mēs esam salīdzinājumā ar ukraiņiem, poļiem un rumāņiem.

Mums tas ir izaicinājums – parādīt, ka jomas, kurās mēs varam investēt, ir saistītas ar strukturālām izmaiņām, kas ilgtermiņā nodrošina emisiju nepalielināšanu vai pat pilnīgu novēršanu.

Šīs problēmas risināšanā būtu vajadzīga lielāka piederības sajūta. Klimata pārmaiņas apvienojumā ar šībrīža ekonomisko krīzi rada jaunus izaicinājumus. Krīze ir īstais laiks, lai kaut ko mainītu – resursu patēriņā, fosilās ekonomikas darbībā – principā pagrieztu šīs lietas citā virzienā un radītu jaunu ekonomiku. Tādu ekonomiku, kas balstās uz oglekļa emisijas reducējošām investīcijām.

Ko īsti domāja Arnolds Švarcenegers, kad Kopenhāgenas klimata konferencē teica: „…jebkura kustība sākas no ierindas cilvēkiem. Kad viņi vienosies, valdība reaģēs. Ja nebūs spiediena no iedzīvotājiem, valdība neko nedarīs”? Vai to, ka valdības ir sabiedrības marionetes, kas, “kamēr saimnieks neskatās, laizās ap krējuma podu”? Vai arī to, ka ļaudīm ir laiks mainīties, mainīt savu ikdienu un savus paradumus?

Foto: Gert Vincent

Lai arī kas būtu slavenākā gubernatora prātā, iespējams, ka Klimata konfrences izgāšanās īstais iemesls ir nevis politiskās spēles, bet gan attīstīto valstu iezīvotāju patērēšanas kāre. Tirgotāju aprindās mēdz lietot vārdu salikumu “ātras aprites preces”, un atliek vien minēt, vai ātra ir vienīgi preču izlietošana, vai tomēr būtiskāka ir naudas un peļņas aprite. Tāpat skaidrs, ka preču apriti balsta iepakojumu industrijas un loģistikas tīkls, kas nebūt un ne vienmēr pretendē uz vidi saudzējošu attieksmi.

Viens no klasiskiem un pēdējā laikā daudz aprunātiem patērēšanas piemēriem ir apģērbs. Lai mēs varētu tērpties moderni, ražotājs kādā Ķīnas kalnu ielejā atver rūpnīcai līdzīgu baraku virkni, kurā strādā tūkstošiem strādnieku, daļai no kuriem nav pat pases. Viņi ir dzimuši, pārkāpjot Ķīnas „viena ģimene – viens bērns” politiku, tāpēc uzaug slēpjoties un mūžu pavada, strādājot un ēdot vienuviet. Ražošanā tiek izmantotas kaitīgas vielas, to skaitā indīgi pesticīdi un ārkārtīgi daudz ūdens. Stāsta, ka viens džinsu pāris “apēdot” tikpat daudz ūdens, cik cilvēkam nepieciešams gada laikā. Ja kaut vienam no mums, Eiropas patērētājiem, vajadzētu “salikt” savus apavus ar pašu rokām, mēs izvēlētos staigāt basām kājām. Diez vai kāds būtu gatavs visu dienu pavadīt ražotnē kopā ar simtiem citu strādnieku, elpojot līmes tvaikus un šķiedru putekļus.

Jaunus vidējās klases auto mēs iegādājamies par tādu pašu cenu kā 10 gadus vecu „Jaguāru”. Taču atšķirība ir tā, ka „Jaguārs” pat tādā vecumā ir kvalitatīvāks nekā Korejā ražotie Hyundai, Chevrolet u.c. Ekonomika, kas ir balstīta uz naudas aprites ātrumu, var izdzīvot tikai tad, ja mēs pērkam preces regulāri – vēlams, vairākas reizes dienā. Lai mēs izmetam vecās un iegādājamies jaunas. Ikviens mobilo telefonu servisa meistars jums neslēps, ka vairums mobilo telefonu pilda savas funkcijas tieši divus gadus. Pēc tam tie apgrūtina savu īpašnieku ar dažādām “vecuma kaitēm” tik ilgi, kamēr cilvēkam zūd pacietība un viņs izdara to, ko ražotājs gaida visvairāk – iegādājas jaunu telefonu.

Patēriņa kults un vienreiz lietojamas preces, kas mūsdienās apņem dzīves telpu, īslaicīgi nodrošina komfortablu sadzīvi un ir kļuvuši par standartu daudzviet pasaulē. Rūpnieciski attīstītās valstīs grūti atrast pretargumentu tādam jēdzienam kā „peļņa”, kas ir brīvā tirgus virzītājspēks.

Labklājības formula

Kas īsti nosaka valsts iedzīvotāju labklājību? Subsahāras Āfrikas valstīs par bagātu vadoni tikai priecājas, jo viņš pārstāv savus sekotājus. Un nav tik svarīgi, kas pieder valsts iedzīvotājiem. Kaut kas tāds ir absolūti neiedomājams Dānijā, kur bagātāks cilvēks mēdz pat slēpt savu mājokli un apstādīt ar kokiem, lai no ceļa puses to nevar redzēt.

Mēs esam pieraduši savu labklajību mērīt pēc iekšzemes kopprodukta jeb IKP. Citiem vārdiem – jo vairāk pelna iedzīvotāji un jo vairāk viņi piedalās nacionālā produkta patēriņā, jo labklājīgāka ir viņu dzīve. Tomēr šādas patēriņa iespējas tikpat labi varētu būt „kārtējā pagale” patērētāju sabiedrības ugunskurā, kas izraisa aizvien lielāku darvas resursu izmantošanu un, attiecīgi, klimata pārmaiņas globālā mērogā.

To, ka dzīves kvalitātes uzlabošanai nepietiek ar IKP pieaugumu, rāda Labklājības indeksa mērījumi ko veic Londonas Legatum institūts. Tie ietver 9 sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai svarīgas nozares: personisko brīvību, valsts pārvaldi, drošību un aizsardzību, ekonomikas pamatus, uzņēmējdarbību un inovācijas, demokrātisku institūciju attīstību, cilvēkresursu kapitālu, izglītību, kā arī veselību. Pagājušā gada oktobra beigās publiskotajā Labklājības indeksa galvgalī atradās visas Ziemeļvalstis, savā lokā iekļaujot vien Šveici (2.vieta): Somija (1.), Zviedrija (3.), Dānija (4.), Norvēģija (5.). Savukārt Latvija palika 37. vietā…

Ekoloģija kā preču zīme.

Vienīgais veids, kā „iedēstīt” ļaužu prātos zaļo domāšanu, ir pārvērst ekoloģiju par zīmolu, par patēriņa preci. To ātri saprot ikviens, kurš cenšas ieiet tirgū ar ekoloģisku krēslu, matu želeju vai automobili. Eko-dzīvesveids vienkārši ir jāreklamē tāpat kā Coca Cola vai veļas pulveris. Jāražo krekliņi ar uzrakstu“dzīvot zaļi ir lētāk”, lai gan patiesībā dzīvot zaļi ir dārgi. Vismaz šobrīd. Zaļās tehnoloģijas līdzinās dārgam mobilajam telefonam. Ražotājs zina, ka vienīgais veids, kā iepludināt tirgū jaunas tehnoloģijas, ir pārdot tās tiem, kuriem galva sagriežas pie katra jauna megabaita vai megapikseļa. Un kas zina – varbūt tādas valstis kā Lielbritānija, Vācija un, protams, Ziemeļvalstis ir šie “tehnofrīki”, kas spēs radīt, attiecīgi pielāgot un, galvenais, samazināt cenas jaunajām, no CO2 izmešiem brīvajām tehnoloģijām.

Ingrīda Peldekse, Guntars Graiksts