Ziemeļu stāsti » Cilvēki

Dzirdi ar acīm un sirdi

Ilze Klapere — Tue, 25 Oct 2011 10:18:37 +0000

Mēs sēžam Latvijas Nedzirdīgo savienības Zīmju valodas centra direktores Lilitas Janševskas kabinetā un runājamies. Logs vaļā, dzirdams ielas troksnis, auto rūkoņa un strādnieku sasaukšanās. Fonā klusi skan radio, pa reizei saklausām tālas suņa rejas. Gaitenī kāds noklaudzina durvis un dodas lejup pa kāpnēm. Tinkš! – dzirdam, ka uzvārījies ūdens kannā. Nopīkst diktofons, ziņodams, ka jānomaina baterijas, un Lilita zīmīgi pabungo ar pildspalvu pa galdu: „Tik daudz dažādu skaņu vienlaikus, vai ne? Mēs pie šī ikdienas skaņu fona esam tik ļoti pieraduši, ka, tikai speciāli ieklausoties un uzskaitot skaņas, saprotam, cik to patiesībā ir daudz! Savukārt nedzirdīgie nezina, kas ir skaņa – viņi nesaprot, kas to rada un ka vienlaikus var būt vairāki trokšņi. Kā īsti ir dzīvot skaņu trūkumā – dzirdīgam cilvēkam grūti tā uzreiz to iedomāties!”

Pasakas, kuras zīmju valodā stāsta otrs cilvēks ar emocijām un mīmiku, nedzirdīgajiem bērniem ir daudz labāk uztveramas, nekā lasot grāmatā.

Projekts īsti laikā

2004. gada jūlijā SIA LNS Zīmju valodas centrs (turpmāk ZVC) īstenoja Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā finansēto projektu „Nedzirdīgi bērni – sabiedrības daļa”. Tā ietvaros tapa 5 videomateriāli: divas pasakas „Sarkangalvīte” un „Neglītais pīlēns”, kā arī trīs tematiskās vārdnīcas video formātā „Skola”, „Daba” un „Ikdiena”. Stāsta Daina Mežecka, šī projekta vadītāja Ziemeļu Ministru padomes birojā: „Izvērtējot projektu pieteikumus, parasti viens no svarīgiem jautājumiem ir arī konkrētas jomas vispārīgā aina sabiedrībā – piemēram, ilgstoši neatrisināti jautājumi, informācijas, speciālistu vai izglītojošo materiālu trūkums utt. Un Latvijas Nedzirdīgo savienības ZVC iesniegtajam projektam šis fons bija tiešām sasāpējis – pēdējais izglītojošais materiāls bija 2002. gadā izdotā tematiskā zīmju valodas vārdnīca “Brīvais laiks”, bet 1998.gadā pirmais mēģinājums izdot lasāmu grāmatu ar pasakām un tautasdziesmām zīmju valodā. Un vēl pirms tam – tikai pagājušā gadsimta 60.gadu (1962.) beigās izdotā zīmju valodas vārdnīca „Nedzirdīgo runas žestu vārdnīca”. Latvijas sabiedrībā ilgus gadus gan tiešā, gan pārnestā nozīmē „neredzēja” cilvēkus ar īpašām vajadzībām, viņiem nebija iespēju pilnvērtīgi iekļauties sabiedriskajā dzīvē. Pēc valsts neatkarības atgūšanas situācija mainījās, un arī šī projekta prasība un mērķis bija mazināt nedzirdīgo atstumtību, veicināt izglītošanos un integrēšanos sabiedrībā. Man personīgi darbs pie šī projekta bija pirmā lielākā pieredze tieši ar nedzirdīgo cilvēku problēmām – nezināju, ka bieži vien lielākās komunikācijas grūtības ir tieši ģimenēs, kurās ir dzirdīgi vecāki un nedzirdīgi bērni. Ja vecāki nepārzina zīmju valodu un nevēlas to apgūt, viņi nevar pilnvērtīgi sarunāties ar bērnu, nevar atbildēt uz viņa jautājumiem, nevar pastāstīt šķietami tik dabisku lietu kā pasaku, jo tās tēlainība prasa krietni plašāku zīmju valodas krājumu, nekā sadzīviskas tēmas. Ja ģimenē nelieto vispārpieņemto zīmju valodu, bērniem vēlāk ir grūtības gan iekļauties sabiedrībā, gan atrast draugus un mācīties skolā.”

LNS Zīmju valodas centra direktore Lilita Janševska: „Projekta mērķis ilgtermiņā bija arī izveidot zīmju valodas bibliotēku – tas ir izdevies!"

Kas ir kas zīmju valodā

Katrai valodai ir sava zīmju valoda, turklāt pat vienā valodā runājošās zemēs, piemēram, ASV un Lielbritānijā, nedzirdīgo zīmju valoda atšķiras. Katrā valodā katram vārdam ir sava zīme, un zīmju valodas specifika ir tāda, ka vienam vārdam var būt pat līdz 7 zīmēm (piemēram, vārdam „lasīt” lieto atšķirīgas zīmes, atkarībā no darāmā – lasīt var grāmatu, sēnes, ogas, akmeņus utt.), un vienlaikus septiņiem vārdiem var būt tikai viena zīme (piemēram, vārdus „sīkums”, „zāles”, „benzīns” utml. apzīmē vienādi). Ir arī gadījumi, kad ir viena zīme, bet divi vārdi, piemēram, „ēst ābolu” – šī vārdu kopa iekļauta vienā zīmē.
Zīmju valodā ir arī atšķirīga gramatika un teikuma uzbūve – piemēram, nākotnē nedzirdīgais rāda: „Es būs braukt”. Rakstu valoda arī ir citāda, piemēram: teikums “Jauns draugs skatās filmu” zīmju valodā tiek attēlots kā: „draugs, jauns, filma, skatīties”, vai arī – lai pateiktu “gudrāks”, nedzirdīgais rāda zīmes: „gudrs, uzlabojas”.
Viss iepriekšminētais un vēl daudzas citas zīmju valodas īpatnības dzirdīgam cilvēkam rada izpratni par to, kāpēc nedzirdīgajiem valodas mācību procesā ļoti noderīgi un vienkāršāk saprotami ir videomateriāli un tematiskās vārdnīcas. „Līdz projekta „Nedzirdīgi bērni – sabiedrības daļa” realizācijas brīdim latviešu Latvijā nedzirdīgajiem bija pieejama vienīgi zīmju valodas vārdnīca alfabēta secībā – ja vajadzēja atrast kādu vārdu, nācās šķirt un meklēt, bet nereti meklējamais vārds tā arī neatradās (ja pasakas bija papildinātas ar zīmējumiem, tad vārdnīcās attēlu nebija – to, ka vajadzētu, mēs sapratām, kad vārdnīcas jau bija izsniegtas skolām).” skaidro Lilita Janševska.

Grāmatā nav emociju!

Vai pasaku var izstāstīt bez vārdiem? Jā, ja tikai zina, kā! Un, ja tas, kuram pasaku stāsta, uztver un saprot stāstītāja centienus. Nedzirdīgam bērnam, kurš saprot zīmju valodu, pasaku grūti uztvert lasāmā formātā, tāpēc vislabāk to viņam var izstāstīt tēlaini otrs cilvēks – ar zīmēm, mīmiku un emocijām žestiem.
Lilita Janševska rāda pasakas un tautasdziesmas, kas izdotas drukātā formātā: „Informācija grāmatā ir, ja tā var teikt, salīdzinoši sausa un nereti pārāk abstrakta – piemēram, nedzirdīgiem bērniem grūti saprast: kā tas ir: „Rudens nāca sētiņā…” Kā graudi bira klētiņā?! Paši bira? Nē, paši nebira, mēs skaidrojam. Jāpastāsta, ka graudus kāds bēra, citādi bērni nevar saprast… Video ir pavisam cita lieta, jo nedzirdīgie lielākoties ir ļoti acīgi un vērīgi – filmā zīmes ir kopā ar emocijām, redzams cilvēks ar dzīvu mīmiku, izteiksmīgiem žestiem.” Jā, tā patiešām ir – kam nācies redzēt sarunājamies nedzirdīgus cilvēkus, tas noteikti ir ievērojis, cik ļoti izteiksmīgi viņi to dara! Nezinātājam var šķist, ka tiek skaidrotas attiecības visai augstos toņos, bet patiesībā saruna ir par gluži ikdienišķām lietām. Lilita skaidro, ka pastiprināti izteiksmīgie žesti un pārspīlētā emocionālā mīmika nedzirdīgajiem kalpo balss intonāciju un modulāciju vietā.
Runājot tieši par pasaku nepieciešamību, Lilita Janševska teic, ka, salīdzinoši ar dzirdīgajiem bērniem, nedzirdīgajiem ir reālistiskāka pasaules uztvere – viņiem ikdienas norisēs un arī skatoties, piemēram, televīziju, vajadzīgs dialogs un skaidra saprašana, kurš un kāpēc kaut ko saka, kur skrien, kas notiek! “Tolaik, kad pieteicāmies šim projektam, iespējas bērniem bija minimālas – ja televīzijā rādīja kādu pasaku filmu, tā tika dublēta latviski, taču subtitri bija krieviski. Tāpat arī internets nebija plaši pieejams. Ja dzirdīgie bērni reizēm labprāt skatās arī asociatīvas un simboliskas multiplikācijas filmiņas, kā piemēram, “Ezītis miglā”, nedzirdīgajiem tas neder! Ja viņu valodas krājums ir niecīgs, bērni labāk saprot konkrētas lietas ar skaidru, secīgu darbību un notikumiem. Tomēr pasakas mazajiem ļoti patīk un ir vajadzīgas valodas attīstībā, jo tās ievērojami paplašina vārdu krājumu, kas nereti ir visai ierobežots.”

Latviešu, krievu, ungāru, čehu, zviedru, igauņu, lietuviešu, amerikāņu, korejiešu pasakas nedzirdīgajiem kalpo par uzskatāmu piemēru, cik zīmju valodu ir daudz un cik tās ir dažādas. Tāpat ir paplašinājies arī tematisko videovārdnīcu klāsts – pēdējās izdotās ir „Īpašības vārdi”, “Darba drošība”, “Finanšu darījumi” un “Celtniecība un tehnika”.

Trūkst informācijas un konteksta

Lai daudzas dzīves norises uztvertu pašsaprotami, nedzirdīgajiem bieži vien pietrūkst konteksta un informācijas, kas savukārt pie dzirdīgajiem mēdz nonākt gluži neviļus. Piemēram, ja bērnībā kaut vai pa ausu galam uzzinām par Karmenu vai Mazo nāriņu, mēs jau sākam pazīt šos mīlas stāstus – varbūt nemaz neesam lasījuši grāmatu vai redzējuši operu, bet noklausījušies pieaugušos par to runājam, dzirdējuši radiopārraidi vai tamlīdzīgi. Savukārt nedzirdīgam bērnam, ja viņš vēl neprot zīmju valodu, tikpat kā nav iespēju kaut ko uzzināt „nejauši” un garāmejot. Lai šo atšķirību varētu labāk iztēloties, līdzīgi notiek reizēs, kad latvietis iepazīstas ar ārzemnieku: viņi var lieliski saprasties līdz brīdim, kad pietrūkst informācijas, kas otram ir pašsaprotama kopš bērnības – piemēram, visādi joki, bērnībā skatīto multfilmu un lasīto pasaku humors, lietas, par kurām raud vai smejas – tas viss apgūstams vien pamazām.

Zīmju valoda jāmācās agri

Viens no projekta mērķiem bija palīdzēt nedzirdīgiem bērniem veiksmīgāk iekļauties un attīstīties ģimenē, kur vecāki ir dzirdīgi. Šķiet, vai tad dzirdīgie vecāki nav ļoti motivēti apgūt zīmju valodu, lai pēc iespējas labāk sazinātos ar savu bērnu? Izrādās, ka daudzos gadījumos tomēr ne – vecāki baidās no diagnozes “nedzirdīgs” un cenšas no tās norobežoties, cer uz bērna dzirdes uzlabošanos, negrib ieviest zīmju valodu savā ikdienā, jo uzskata to par „zīmogu” uz mūžu. Lilita Janševska uzsver, ka vecākiem tomēr vajadzētu zīmju valodu apgūt, un, jo ātrāk, jo labāk: „Cilvēki bieži nesaprot, ka zīmju valoda arī ir valoda, ko vērts apgūt – ja arī viss vērsīsies par labu un bērna dzirde uzlabosies, viņš noteikti nebūs neko zaudējis, protot sazināties ar zīmēm! Vēl vairāk – zīmju valodas prasme šajā gadījumā viņam tikai palīdzēs apgūt rakstu valodu un paplašināt zināšanas. Ja vecāki tam pretojas, bērnam ir grūtāk iekļauties sabiedrībā – lielākoties viņš mājās pieradis sazināties pašizdomātā un nereti visai „nabadzīgā” zīmju valodā, tāpēc bērnudārzā vai skolā nākas apgūt visu no jauna. Esmu novērojusi, ka nedzirdīgie bērni no ģimenēm, kur vecāki arī ir nedzirdīgi un saziņa notiek zīmju valodā, ir daudz prasmīgāki un sabiedrībā iejūtas vieglāk, nekā nedzirdīgi bērni no dzirdīgām ģimenēm, kurās neviens nav pūlējies apgūt zīmju valodu un bērnam to iemācīt. Turklāt šiem vecākiem bieži vien nav arī pietiekoši labs kontakts ar bērnu, izņemot elementāros „ēst, dzert, nokārtoties, braukt uz veikalu” un tamlīdzīgi. Tāpēc tieši videomateriāli ir labs veids, kā zīmju valodu mācīties kopā – gan nedzirdīgajam, gan viņa ģimenei un citiem tuviniekiem.”

Pasakas, kuras zīmju valodā stāsta otrs cilvēks ar emocijām un mīmiku, nedzirdīgajiem bērniem ir daudz labāk uztveramas, nekā lasot grāmatā.

Dzirdi ar acīm un sirdi from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Ville Lenkkeri un stāsts par ziemeļu utopiju

Vairis Strazds — Thu, 19 Aug 2010 15:13:59 +0000

10. augustā Ziemeļu Ministru padomes birojā savus pēdējo gadu darbus prezentēja fotogrāfs Ville Lenkkeri. Dzimis Somijā, strādā Zviedrijā, mācījies Prāgā, Leipcigā, Londonā un Helsinki Mākslas un dizaina universitātes foto nodaļā. Tieši piederība Helsinki School ir Villes Lenkkeri pazīšanās zīme mūsdienu fotogrāfijas ainavā, kaut arī nav nekādu konkrētu stila vai žanra parametru, kas precīzi definē Helsinki skolu. Villes Lenkkeri pieeja fotogrāfijai liek domāt par izkoptu un apzināti praktizētu estētisku kvalitāti, kas nav maniakāli pašmērķīga. Ja to var raksturot kā valodu, tad Villes Lenkkeri fotogrāfijas runā izsmalcināti, bet bez liekvārdības, ļoti tieši un atklāti, bet bez moralizēšanas un augstprātības.

fotogrāfs un stāstnieks Ville Lenkkeri /Ziemeļu Stāsti/

FOTO STĀSTNIEKS

Klēpjdators, projektors, balts ekrāns — tas ir kļuvis par ierastu un pieņemtu uzstāšanās formātu, vienalga, vai strādājat bankā vai kādā no t.s. radošajām industrijām. Iespējams, var šķist neparasti, ka fotogrāfijai ir nepieciešams autora komentārs, lai tā sasniegtu skatītāju, taču Villes Lenkkeri darbu gadījumā viņa balss ar attēlu saplūst vienā veselumā. Atklājot savu fotogrāfiju tapšanas ilgo, brīžiem mokošo vēsturi, arvien mazsvarīgāk šķiet kādam žanram vai skolai tās piederas. Villes Lenkkeri personā mums ir darīšana ir stāstnieku, kuram fotogrāfija ir ļoti personīgs, intīms piedzīvojums. Tā ir stāsts ar vēsturi, kas sākas ar nezināšanu, ar iztēlē radītiem priekšstatiem. Turpinājumā seko iedomātās realitātes sabrukums, tad tā tiek ieraudzīta vai iztulkota no jauna. Daudz kas no šī tulkojuma nenokļūst fotogrāfijā, jo tā uzstāda pati savus noteikumus vai interpretē citādi nekā fotogrāfa iztēle. Attēls nonāk dziļā atvilktnē, noguļ tur vairākus mēnešus, tad autors to ierauga atkal citā kvalitātē, un stāsts, kas nonāk pie viņa grāmatu skatītājiem vai izstāžu apmeklētājiem ir nobriedis, bet joprojām dzīvs, ļaujas jaunam, personīgam skatītāja tulkojumam.

NEPIEPILDĪTĀ UTOPIJA

Viens no šādiem stāstiem, kas pārtapis arī grāmatā , ir par Spitsbergenas salu Arktikā, kuras sarežģītais liktenis ir kā radīts visekstrēmākajām sadursmēm starp sapņiem, ekonomiku, utopisku ideoloģiju un romantizētiem priekšstatiem par cēlumu un pašaizliedzību, kas uzplaukst visskarbākajos apstākļos.

Aukstā sala ar neparasto politisku statusu uzbūrusi Villes Lenkkeri sapni par no tradionālās rietumu civilizācijas pavisam atšķirīgu sabiedrības modeli ideāli atbilstošā vietā — tik tālu prom, ka ārpasaules ietekme praktiski nav iespējama. Tā būtu sabiedrība, kas līdzinātos ģimenei — kopīgas vērtības, kopīgs īpašums. Tā vietā viņš saticis tikai savādi atsvešinātu, mākslīgi veidojušos cilvēku grupu, kas ierodas un aizbrauc, neatstājot pēdas, neiesakņojoties.

Krievu 1998. gadā pamestajā ogļraču apmetnē Pyramiden vairs nav arī cilvēku, taču tieši piramīdveidīgajiem kalniem par godu nosauktā pilsētiņa ir kļuvusi Villes Lenkkeri vairākkārtīgu apmeklējumu un to rezultātā tapušo fotogrāfiju-stāstu galvenо subjektu, vietu, ko viņš patiesībā bija meklējis. Piramīdai bija jākļūst par sociālisma paraugpilsētu, vistālāk ziemeļos, kapitālistu degungalā novietotu padomju tautas sasniegumu izstādi. Pateicoties finansiālai motivācijai, uz Piramīdu nevarēja nokļūt kurš katrs. Tikai labākie, padomiskajā izpratnē — veselīgi, sportiski, aktīvi cilvēki. Katrs varēja ēst bez maksas pilsētiņas ēdnīcā, peldēties baseinā, saņemt medicīnisku palīdzību, darboties kultūras namā pēc vēlēšanās. Kas varētu būt vēl tuvāk komunistiskai paradīzei?

Ville Lenkkeri Pyramiden stories from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Padomju laiku ideoloģiskie nospiedumi patriotisku sienas avīžu, mākslinieciskās pašdarbības pulciņu, pelēku dokumentu mapju un Ļeņina kopoto rakstu izskatā nešķiet nekas neparasts Latvijas pilsonim, kurš viesojies pamestās padomju militārās bāzēs Kurzemes mežos, taču Villes Lenkkeri stāstos nav ne mazākās vīpsnāšanas par dīvaino sovjetu “sviestu”. Foto sērijā The Place of No Roads daudz vairāk ir kaklā kāpjošs kamols, kāds var piemeklēt vecāku māju bēniņos atrodot bērnības mīļāko rotaļlāci bez vienas acs, ar dažos diegos karājošos priekšķepu un Monas Lizas smaidam līdzīgu grimasi.Villes Lenkkeri vienlaikus skumjie un uzjautrinošie stāsti liecina, ka katrs cilvēks var ieguldīt utopijas veidošanā tikai to, ko ir paņēmis līdzi — reālās dzīves kataklizmās noplukušos, klibos, acis un ausis zaudējušos sapņus.

… katrs cilvēks var ieguldīt utopijas veidošanā tikai to, ko ir paņēmis līdzi — reālās dzīves kataklizmās noplukušos, klibos, acis un ausis zaudējušos sapņus.

Zīmīgākā fotogrāfija šajā fotogrāfiju kolekcijā, kas ir stāsts par mirušu utopiju un tās aprakstītāju, ir skats Piramīdas pamestajā kultūras namā, kuru rotā sienas gleznojums — zilganā dūmakā tītu kalnu ainava, tieši tāda, kāda tā atklājās ogļraču acīm katru dienu. Iespējams, ka nezināmais padomju mākslinieks noformētājs mēģināja darīt to pašu, ko Ville Lenkkeri — iztulkot realitāti kādā jaunā, jēdzīgā veidā, lai samierinātu apjukušu utopijas meklētāju ar nepiepildīto cerību radītajām skumjām. Villes Lenkkeri stāstnieka drosme un meistarība radījusi aizkustinošu stāstu par ideālo pasauli, kas projicēts uz realitātes kā balta audekla.

Villes Lenkkeri stāsti par cilvēkiem, kurus viņš saticis savos ceļojumos, liecina, ka jautāt un saņemt atbildes var arī tad, ja katrs lieto savu, otram nepazīstamu valodu. Pasaule škiet daudz saprotamāka, kad tā sastāv no vienkāršiem, personīgiem un ļoti atklātiem stāstiem, kurus Ville Lenkkeri pasniedz savā īpašajā fotogrāfa-stāstnieka valodā.

Rotaļu laukums /Ville Linkkeri/

V.I.Ļeņina kopotie raksti /Ville Lenkkeri/

Birztala /Ville Linkkeri/

Ville Lenkkeri Pyramiden stories from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Ville Lenkkeri people stories from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Hasselblad ir kā tvaika lokomotīve

Guntars Graiksts — Thu, 10 Jun 2010 03:00:33 +0000

Fotogrāfs un Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolas pasniedzējs Raimo Lielbriedis ir strādājis ar vairākām 500 sērijas Hasselblad kamerām un piekrīt, ka to izturība un kvalitāte ir īpaši augstu vērtējama.

Lielbriedis par Hasselblad from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Arhitektūras supervaronis, kas nepadodas

Kristīne Budže — Fri, 28 May 2010 09:08:47 +0000

Kritiķi atzīst, ka šī ir pirmā grāmata par arhitektūru, par kuru, viņiem to lasot metro, interesi izrādījuši arī blakussēdētāji un slepus pār plecu lūkojušies Yes Is More lappusēs.

Grāmatas par arhitektūru reti, lai neteiktu nekad, nenokļūst bestselleru topos. Pat paši arhitekti ir slinki lasītāji un lielākoties tālāk par bilžu apskatīšanu un kafijas galda albumiem savu biroju plauktos netiek. Tipiska grāmata par arhitektūru ir respektabla izskata skaistu bilžu albums ar sausiem ēku kompozīcijas, materiālu un vidi aprakstošiem tekstiem. Šos izdevumus reti kurš lasa. Uz šī fona radīt grāmatu par arhitektūru, kas būtu interesanta ne tikai arhitektiem, patiešām ir izaicinājums.

GRĀMATA TIEM, KAS NELASA

Jaunākais visvairāk aprunātais dāņu arhitekta Bjarke Ingelsa veikums ir nevis kāds no neskaitāmajos pēdējā laika konkursos uzvarējušajiem projektiem, bet gan grāmata Yes Is More. Tā ir monogrāfija par BIG biroju, kas tapusi kā pavadošs materiāls izstādei ar tādu pašu tematiku un nosaukumu. Rietumu kultūrā īsākais ceļš, lai kādu sarežģītu jautājumu censtos izskaidrot plašākam lokam, ir tā pārcelšana komiksu formātā. Arī Bjarke izvēlējās tieši šo ceļu. Protams, tas ir arī skaļi vārdos neizteikts paša jaunības sapņa piepildījums un iespēja apvienot komiksa mākslinieka un arhitekta darbu. Oficiāli par būtiskāko šādas formas izvēles faktoru Bjarke min arhitektu nevēlēšanos lasīt. Komiksiem raksturīgie īsie un fragmentētie teksti esot veids, kā likt iepazīt BIG vēstījumu un to norīt nemanot, gluži kā zāles, kas ieceptas saldā pudiņā. „Iebarot” stāstus par arhitektūru Bjarkem ir izdevies. Taču no tiem pašiem lasīt negribošajiem arhitektiem Bjarkem nākas klausīties kritiku par arhitektūras vienkāršošanu un nevēlēšanos pamatīgi iedziļināties lietas būtībā.

Grāmatas ievadā Bjarke konspektīvi atklāj 20. gadsimta arhitektūras attīstību – ceļu no Mīsa van den Roes saukļa „mazāk ir vairāk” līdz paša proponētajam kredo „’jā’ ir vairāk”. Tālāk seko Bjarkes vadībā izstrādāto projektu apskati komiksu formā, parādot projektu tapšanas, konkursu noteikumu un pasūtītāju prasību aizkulises. Tie nav tikai paveiktā un iecerētā mehānisks apkopojums – katrs atsevišķs objekta apraksts ir Bjarkes kopējā vēstījuma daļa, kas paskaidro kādu tā aspektu.

Iespējams, vēl neparastāks par grāmatas formu ir tās saturs. Bjarke diezgan konsekventi izvairās apspriest arhitekta darba galarezultātu – pabeigtu vai vēl tikai projektu vizualizācijās redzamo ēku veidolu. Galvenā uzmanība veltīta projektu attīstības gaitai, pasūtītāju, birokrātijas un politiķu ietekmei uz procesu un galarezultātu. Bjarke liek saprast, ka ēkas veidols ir atkarīgs no arhitekta spējām pielāgoties daudziem, bieži vien mainīgiem ārējiem faktoriem, nevis liecina par radošu un konceptuālu pašizpausmi.

NEVARI BŪT DRAUGOS AR IKVIENU

Bjarke Ingelss arhitektūras blogveidīgajā portālā www.archi-ninja.com ir vienlaicīgi ierindots gan starp desmit pasaules profesionāļu sabiedrībā pārāk salielītajiem (7.vieta), gan arī starp desmit līdz galam nenovērtētajiem (3.vieta) arhitektiem. Viņš pats savā tvitera profilā to komentē šādi: „Nevari būt draugos ar ikvienu”. Taču tieši arhitekta spēju patikt ikvienam arī visvairāk kritizē Bjarkes oponenti, jo tā liecinot par nepamatotu arhitektūras būtības vienkāršošanu un cinisku piekāpību pasūtītāju vēlmēm un interesēm.

VIENĪGAIS, KAS LASĪJIS KOLHĀSU!

1974. gadā Kopenhāgenā dzimušais arhitekts Bjarke Ingelss tiek dēvēts par dāņu brīnumbērnu un vienu no ietekmīgākajiem gados jaunajiem arhitektiem pasaulē. Viņš vada sava vecuma profesionālim netipiski lielu arhitektu biroju ar apmēram 80 darbiniekiem: to vidū ir ne tikai arhitekti, bet arī dizaineri, pilsētplānotāji, domātāji un pētnieki. Lai arī Ingelsa karjera šķiet katra jaunā profesionāļa sapņa mērķtiecīgs iemiesojums, pats Bjarke pašreizējo kaislīgo aizraušanos ar arhitektūru nesauc par mīlestību no pirmā skatiena. Vienmēr gribējis būt par komiksu mākslinieku, iestājies Dāņu Karaliskās mākslas akadēmijas Arhitektūras skolā vien tāpēc, lai iemācītos pēc iespējas labāk zīmēt. Vēlāk ar draugiem gribējis uzņemt filmas, bet šo radošo projektu realizācijai neesot saņēmuši finansējumu, toties uzvarējuši vairākos arhitektūras priekšlikumu konkursos.

Viena no Rema Kolhāsa grāmatām "Delirious New York"

Rems Kolhāss

Bjarke Ingels

Viņš ir viens no tā sauktajiem „Rema bērniem” – mūsdienās nozīmīgiem jaunās paaudzes arhitektiem, kas, profesionālo pieredzi guvuši OMA, pēc tam turpina sasniegt panākumus arī individuāli pašu dibinātajos neatkarīgos birojos. Pēc trim gadiem, kas pavadīti pie Kolhāsa, Bjarke kopā savu OMA kolēģi, beļģu izcelsmes arhitektu Juliānu de Smedtu, Kopenhāgenā nodibina savu biroju PLOT, kas ātri vien gūst uzvaras arhitektūras konkursos, saņem pirmos pasūtījumus, profesionālu atzinību un kļūst pazīstams arī ārpus Ziemeļvalstīm. Pēc piecu gadu strādāšanas duetā partneru ceļi šķiras, sadalot kopīgi uzsāktos projektus un katram nodibinot savu biroju. Ingelss izveido BIG – Bjarke Ingels Group (www.big.dk).

ĒKA – KALNS

Autostāvietas un dzīvokļu ēkas hibrīds Kalns

SARKANĀS ROZES

Daudzdzīvokļu ēku ķēde, kas ieskautu futbolla laukumus

Bjarkem radās ideja, kā šo partijas saukli pārvērst par īstenību. Kā radīta jaunajiem mājokļiem viņam šķita vieta netālu no pilsētas centra kādreizējā lidlauka, kas tagad tika izmantota futbola spēlēm. Bjarke nevēlājās piedāvāt jaunus dzīvokļus, iznīcinot iespēju pilsētniekiem nodarboties ar sportu. Viņa projekts paredzēja saglabāt futbola laukumus, tos ieskaujot ar daudzdzīvokļu namu ķēdi. Savu priekšlikumu kopā ar sarkanu rožu pušķi Bjarke nosūtīja sociāldemokrātu partijas līderei. Politiķiem principā nekas pret šādu ideju nebija iebilstams, tomēr bija arī protestētāji, kuri nevēlējās šajā vietā redzēt daudzstāvu apbūvi un kas raizējās par futbola laukumu turpmāko likteni. Sabiedrībā sākās karstas diskusijas, un arhitektūra no tai ierastajām izklaides un kultūras sadaļām pārcēlās uz laikrakstu pirmajām lapām, ieņemot karstajām ziņām atvēlētās slejas. Bjarke pats organizēja parakstu vākšanu par projekta tālāku attīstību. Rezultātā pašvaldība pieņēma lēmumu šajā Kopenhāgenas rajonā celt daudzdzīvokļu ēkas un, lai viss būtu demokrātiski pareizi, izsludināja arhitektūras projektu konkursu. Tajā neuzvarēja BIG, bet gan kāds cits priekšlikums, kurā tika paredzēta apbūve arī futbola laukumu vietā.

NEIESPĒJAMAIS BANKROTS

Lands Banki

BIG uzvarēja konkursā par Īslandes nacionālās bankas Landsbanki arhitektūru. Profesionāli interesantais šajā projektā ir bankas novietne Reikjavīkas centra parkā, kur katru gadu pulcējas īslandieši, lai atzīmētu valsts iegūto neatkarību no dāņiem. Arhitektiem nācās bankas korporatīvo identitāti savienot ar publisku visiem pilsētniekiem piederošu vietu. Bankas ēka noteiktu Reikjavīkas centra arhitektonisko koptēlu, kas Ingelsam šķita ļoti vilinošs profesionāls izaicinājums. Pēc uzvaras konkursā Ingelss pie šampanieša glāzes uzrunā saviem darbiniekiem sajūsmināts teicis, ka šis nu gan esot pasūtījums, kurš nevar nerealizēties. Tā būvniecību varētu izjaukt vien dabas katastrofa, kuras rezultātā Īslande tiktu iznīcināta, vai arī valsts izputēšana, taču neviens no šiem scenārijiem nekad nepiepildīšoties. Diemžēl tikai četrus mēnešus pēc uzvaras konkursā tika izziņots Īslandes bankrots…

100 NEREALIZĒTU VIZUALIZĀCIJU

Kultūras un izklaides debesskrāpju pilsēta uz Zira salas Azerbaidžānā

Daudzfunkcionāls debesskrāpis Šanhajā

Viss pārējais tā arī paliks vien krāsainu vizualizāciju veidolā ar smaidīgiem, jauniem un bezpersoniskiem cilvēku tēliem grandiozu ieceru priekšplānā. Arhitektu vidū nav pieņemts stāstīt par konkursiem, kuros uzvarējušās idejas tā arī netiek realizētas, par bankrotējušiem pasūtītājiem, par to mainīgajām vēlmēm un interesēm. Turpretī Bjarke spēj par neveiksmēm uzskatītus gadījumus pārvērst par publiku uzjautrinošiem stāstiem ar pašu Ingelsu galvenajā lomā, kas liek smaidīt pat par bankrotējošo Īslandes Nacionālo banku.

“NĒ” VIETĀ IZVĒLĒTIES “JĀ”

Bjarkes oponenti viņam pārmet pārlieku tuvošanos „stārhitektu” aprindām, šīm zvaigznēm lidzīgo cinisko attieksmi pret arhitektūru un tās lietotājiem, kā arī Kolhāsa ideju novešanu līdz galējai un pārspīlētai robežai. Bjarkes arhitektūras filosofijas pamatā ir nevis spītīga nostāšanās pret visu priekšgājēju paveikto un pusaudziska dumpošanās pret visu pastāvošo, bet gan iesāktā turpināšana jaunā veidā, par attīstības ceļu izvēloties nevis revolūciju, bet gan evolūciju. Viņš sevi dēvē par „Yes Man” – cilvēku, kurš nepazīst vārdu „nē”, kurš ir gatavs pieņemt jebkurus pasūtītāja nosacījumus un intereses, jebkuru politisko situāciju un jebkuros apstākļos radīt izdevušos arhitektūru, kuru par veiksmīgu uzskatītu ne tikai pasūtītājs, bet arī lietotāji un pārējā sabiedrība. Bjarke nepiekrīt, ka, izvēloties vienu, jāatsakās no kaut kā cita. Šāda samierināšanās vienkārši esot apstāšanās pusceļā. Pirmie Bjarkes realizētie projekti atzīti par veiksmīgiem un bagātīgi novērtēti ar atzinībām. Taču tie ir izmēros nelieli salīdzinājumā ar daudzām jaunākajām BIG konkursos uzvarējušām idejām. Redzēs, vai tiešām arhitektūras brīnumbērnam izdosies savu filosofiju realizēt arī apjomīgos daudzfunkcionālos debesskrāpjos, kā arī ilgtspējīgas un vidi saudzējošas pilsētas būvniecības gaitā uz tuksnesim līdzīgas salas pie Azerbaidžānas krastiem. Uz neapdzīvotas salas netālu no Baku paredzēts uzbūvēt septiņus debesskrāpjus, kas, simbolizējot septiņus Azerbaidžānas nozīmīgākos kalnus, piedāvās kultūras un izklaides iespējas. Jaunā pilsēta būšot arī pilnībā pašpietiekama un nodrošināta ar savu „zaļo” enerģiju.

Kritiķi atzīst, ka šī ir pirmā grāmata par arhitektūru, par kuru, viņiem to lasot metro, interesi izrādījuši arī blakussēdētāji un slepus pār plecu lūkojušies Yes Is More lappusēs.

[grāmatas bilde] – ieskanēt

Grāmata tiem, kas nelasa

[Bjarke portrets] bjarkeingels_1 vai BJARKE INGELS – SELF PORTRAIT DEGAULE

Jaunākais visvairāk aprunātais dāņu arhitekta Bjarke Ingelsa veikums ir nevis kāds no neskaitāmajos pēdējā laika konkursos uzvarējušajiem projektiem, bet gan grāmata Yes Is More. Tā ir monogrāfija par BIG biroju, kas tapusi kā pavadošs materiāls izstādei ar tādu pašu tematiku un nosaukumu. Rietumu kultūrā īsākais ceļš, lai kādu sarežģītu jautājumu censtos izskaidrot plašākam lokam, ir tā pārcelšana komiksu formātā. Arī Bjarke izvēlējās tieši šo ceļu. Protams, tas ir arī skaļi vārdos neizteikts paša jaunības sapņa piepildījums un iespēja apvienot komiksa mākslinieka un arhitekta darbu. Oficiāli par būtiskāko šādas formas izvēles faktoru Bjarke min arhitektu nevēlēšanos lasīt. Komiksiem raksturīgie īsie un fragmentētie teksti esot veids, kā likt iepazīt BIG vēstījumu un to norīt nemanot, gluži kā zāles, kas ieceptas saldā pudiņā. „Iebarot” stāstus par arhitektūru Bjarkem ir izdevies. Taču no tiem pašiem lasīt negribošajiem arhitektiem Bjarkem nākas klausīties kritiku par arhitektūras vienkāršošanu un nevēlēšanos pamatīgi iedziļināties lietas būtībā.

[grāmatas bilde] – ieskanēt

Nevari būt draugos ar ikvienu

Bjarke Ingelss arhitektūras blogveidīgajā portālā www.archi-ninja.com ir vienlaicīgi ierindots gan starp desmit pasaules profesionāļu sabiedrībā pārāk salielītajiem (7.vieta), gan arī starp desmit līdz galam nenovērtētajiem (3.vieta) arhitektiem (http://www.archi-ninja.com/over-rated-architects-more-recognition-survey/). Viņš pats savā tvitera profilā to komentē šādi: „Nevari būt draugos ar ikvienu”. Taču tieši arhitekta spēju patikt ikvienam arī visvairāk kritizē Bjarkes oponenti, jo tā liecinot par nepamatotu arhitektūras būtības vienkāršošanu un cinisku piekāpību pasūtītāju vēlmēm un interesēm.

Vienīgais, kas lasījis Kolhāsu

[Kolhāsa un viņa grāmatas bilde]

rem_kolhaas

Rems Kolhāss

Grāmatas bildi ieskanēt

Viena no Kolhāsa grāmatām Delirious New York.

Pēc studijām dzimtenē un izglītības papildināšanas Barselonā Bjarke trīs gadus strādājis nīderlandiešu izcelsmes „stārhitekta” Rema Kolhāsa birojā OMA. Laikā, kad Ingelss tikko iestājies augstskolā, Rems Kolhāss izdevis grāmatu „S, M, L, XL”. Tā nu Bjarke sācis iepazīt arhitektūru ar Kolhāsa redzējumu, nevis ar modernisma pravieti Lekorbizjē. Kolhāss ir viens no harizmātiskākajiem un arī strīdīgākajiem mūsdienu arhitektiem-teorētiķiem, kurš atklāj patērētājsabiedrības, globalizācijas un arvien ātrākas cilvēku savstarpējās komunikācijas neatgriezenisku ietekmi uz arhitektūru, turklāt iepriekšējos arhitektūras parametrus uzskatot par mirušiem. Ieradies slavenajā OMA birojā, Bjarke ātri vien sapratis, ka te viss notiek pavisam citādāk nekā aprakstīts Kolhāsa grāmatās un ka viņš birojā ir vienīgais, kas tās ir lasījis. Lai arī daļēji vīlies veidā, kā tiek sasniegti Kolhāsa arhitekta profesionālie panākumi, Bjarke Ingelss tiek dēvēts par nīderlandieša skolas sekotāju un tālāku attīstītāju. Viņš ir viens no tā sauktajiem „Rema bērniem” – mūsdienās nozīmīgiem jaunās paaudzes arhitektiem, kas, profesionālo pieredzi guvuši OMA, pēc tam turpina sasniegt panākumus arī individuāli pašu dibinātajos neatkarīgos birojos. Pēc trim gadiem, kas pavadīti pie Kolhāsa, Bjarke kopā savu OMA kolēģi, beļģu izcelsmes arhitektu Juliānu de Smedtu, Kopenhāgenā nodibina savu biroju PLOT, kas ātri vien gūst uzvaras arhitektūras konkursos, saņem pirmos pasūtījumus, profesionālu atzinību un kļūst pazīstams arī ārpus Ziemeļvalstīm. Pēc piecu gadu strādāšanas duetā partneru ceļi šķiras, sadalot kopīgi uzsāktos projektus un katram nodibinot savu biroju. Ingelss izveido BIG – Bjarke Ingels Group (www.big.dk).

Ēka – Kalns

Kalns ir vienlaikus autostāvvieta un dzīvokļu nams. Šī projekta attīstītājs Pērs Hopfners (Per Høpfner) un viņa pasūtītā dzīvokļu ēka VM atnes Ingelsam viņa pirmo starptautiskās slavas vilni. Blakus VM bija paredzēts uzbūvēt lielu autostāvietas namu un atsevišķu dzīvokļu bloku. Lielākā daļa arhitektu, saņēmuši šādu pasūtījumu, vai nu no tā atteiktos, vai arī ciniski un burtiski izpildītu pasūtītāja prasības. Lai gan īstenībā nevienam profesionālim godu nedara dzīvojamais nams, kura iedzīvotājiem pa logu jāskatās uz blakus esošu daudzstāvu autostāvvietu. Taču Ingelss nenoraidīja pasūtītāju un neapstājās pusceļā. Viņš piedāvāja vienu autostāvvietu bloku noklāt terašu veidā ar „penthouse” tipa dzīvokļiem. Tā no visiem dzīvokļiem paveras gleznaini skati, bet zem tiem izvietots ievērojams skaits automašīnu. Skeptiķi gan apšauba, ka ir patīkami dzīvot blakus autostāvvietai vai virs tās, taču, neskatoties uz suņu riešanu, karavāna iet tālāk… Bjarke ir radījis jaunu multifunkcionālu ēku tipu, kas veiksmīgi pierāda arhitekta uzstādījumu – ir iespējams iegūt visas priekšrocības, turklāt bez kompromisiem.

[ēkas-kalna bilde]

montain

Autostāvietas un dzīvokļu ēkas hibrīds Kalns.

Sarkanās rozes

Bjarke negaida naudīga pasūtītāja zvanu, bet pie pilsētā pamanītu problēmu risināšanas ķeras pats. Piemēram, pirms 2005.gada Kopenhāgenas pašvaldības vēlēšanām viens no aktuālajiem jautājumiem bija samērīgas īres maksas dzīvokļu trūkums pilsētā. Nekustamā īpašuma cenas bija tik augstas, ka iedzīvotāji ar nelieliem vai vidējiem ienākumiem nevarēja atļauties dzīvot galvaspilsētā un to pameta, bet līdz ar viņu aiziešanu Kopenhāgenā trūka auklīšu, medmāsu un citu salīdzinoši mazatlagotu darbu strādnieku. Viens no pašvaldību vēlēšanās startējošās sociāldemokrātu partijas saukļiem bija – 5000 mājvietu par 5000 kronu mēnesī piecu gadu laikā. Bjarkem radās ideja, kā šo partijas saukli pārvērst par īstenību. Kā radīta jaunajiem mājokļiem viņam šķita vieta netālu no pilsētas centra kādreizējā lidlauka, kas tagad tika izmantota futbola spēlēm. Bjarke nevēlājās piedāvāt jaunus dzīvokļus, iznīcinot iespēju pilsētniekiem nodarboties ar sportu. Viņa projekts paredzēja saglabāt futbola laukumus, tos ieskaujot ar daudzdzīvokļu namu ķēdi. Savu priekšlikumu kopā ar sarkanu rožu pušķi Bjarke nosūtīja sociāldemokrātu partijas līderei. Politiķiem principā nekas pret šādu ideju nebija iebilstams, tomēr bija arī protestētāji, kuri nevēlējās šajā vietā redzēt daudzstāvu apbūvi un kas raizējās par futbola laukumu turpmāko likteni. Sabiedrībā sākās karstas diskusijas, un arhitektūra no tai ierastajām izklaides un kultūras sadaļām pārcēlās uz laikrakstu pirmajām lapām, ieņemot karstajām ziņām atvēlētās slejas. Bjarke pats organizēja parakstu vākšanu par projekta tālāku attīstību. Rezultātā pašvaldība pieņēma lēmumu šajā Kopenhāgenas rajonā celt daudzdzīvokļu ēkas un, lai viss būtu demokrātiski pareizi, izsludināja arhitektūras projektu konkursu. Tajā neuzvarēja BIG, bet gan kāds cits priekšlikums, kurā tika paredzēta apbūve arī futbola laukumu vietā.

[dzīvokļu namu bilde]

KLM_Rendering_03

Daudzdzīvokļu ēku ķēde, kas ieskautu futbollaukumus.

Neiespējamais bankrots

[Lands Banki projekta bilde]

BIGBANK_EXT01_FINALE

Lands Banki.

100 nerealizētu vizualizāciju

No 200 Bjarkes vadībā izstrādātiem projektiem realizēti ir tikai 8, bet vēl 3 pašlaik atrodas būvniecības stadijā. Tie ir apmēram pieci procenti veiksmes, kas iegūti ar neatlaidību, milzīgu pašiniciatīvu, pacietību, kā arī spēju pielāgoties. BIG tiek dēvēts par vienu no pasaules veiksmīgākajiem arhitektu birojiem, taču aiz šīs smaidīgā veiksminieka maskas ir biroja noliktava, kas pilna ar vēl nerealizētām idejām, kā arī pasūtījumu teju absolūts neizvēlīgums, mēģinot tos iespēju robežās izpildīt pēc iespējas profesionāli un vēl profesionālāk. Protams, jebkurš arhitekts jau studiju laikā tiek sagatavots tam, ka tikai pavisam nelielu daļu no savām idejām izdosies redzēt realizējamies uzceltu ēku veidā. Viss pārējais tā arī paliks vien krāsainu vizualizāciju veidolā ar smaidīgiem, jauniem un bezpersoniskiem cilvēku tēliem grandiozu ieceru priekšplānā. Arhitektu vidū nav pieņemts stāstīt par konkursiem, kuros uzvarējušās idejas tā arī netiek realizētas, par bankrotējušiem pasūtītājiem, par to mainīgajām vēlmēm un interesēm. Turpretī Bjarke spēj par neveiksmēm uzskatītus gadījumus pārvērst par publiku uzjautrinošiem stāstiem ar pašu Ingelsu galvenajā lomā, kas liek smaidīt pat par bankrotējošo Īslandes Nacionālo banku.

[dažas Bjarki projektu bildes]

zira_island

Kultūras un izklaides debesskrāpju pilsēta uz Zira salas Azerbaidžānā

ren_house

Daudzfunkcionāls debesskrāpis Šanhajā.

FAER_Image by BIG&Fuglark_03

Izglītības centrs Fēru salās.

“Nē” vietā izvēlēties “jā”

Dāvana, nevis dāvanu karte

Kristīne Budže — Fri, 28 May 2010 09:08:31 +0000

Katras pašvaldības vai valsts sapnis ir kāds tās turīgs pilsonis, kurš uzdāvinātu nozīmīgu sabiedrisku ēku, tādējādi uzņemoties daļu raižu uz saviem pleciem. Dāvinātam zirgam mutē neskatās – atdodot viena pilsoņa ziņā visas rūpes, nozīmē arī atteikties no daļas tiesību uz to. Tieši tāds stāsts ir par Dānijas Nacionālās operas ēku un tās dāvinātāju Maersk mantinieku Arnoldu Majersku Makkinniju Mēleru (Arnold Maersk Mc-Kinney Møller).

Dānijas Nacionālā Opera

VIENS NO MODERNĀKAJIEM UN DĀRGĀKAJIEM

2005.gada sākumā publikai atvērto Dānijas Nacionālās operas ēku vispirms raksturo kā vienu no pasaules modernākajām un vislabāk aprīkotajām kultūras būvēm, kā arī vienu no visu laiku dārgākajām savas funkcijas ēkām, kas izmaksājusi vairāk kā 500 miljonus dolāru. Turklāt to pavada arī skandaloza slava, ko nodrošina operas nama dāvinātājs Mēlers un viņa konflikts ar ēkas arhitektu Henningu Larsenu.

Nacionālās operas nams, kuru apsaimnieko Dāņu Karaliskais teātris, atrodas uz Holmenas salas Kopenhāgenas centrā – tieši iepretī Dānijas karaļpāra ziemas mītnes vietai Amalienborgai. Operu ar sauszemi savieno ozolkoka tilts, kas izgatavots no 19.gadsimtā stādītiem ozoliem, kas bija paredzēti dāņu nacionālās flotes vajadzībām. Ēkā ir sešas skatuves. No tām gan tikai lielākā ar apmēram 1500 sēdvietām ir atvēlēta koncertiem, pārējās paredzētas mūziķu mēģinājumiem un treniņiem pirms uzstāšanās. Galvenās skatuves aizmugurē gan ir vēl viena neliela zāle, kas īpaši domāta eksperimentālām teātra izrādēm. Visas operas nama vairāk kā 1000 telpas izvietotas 14 stāvos, no kuriem pieci atrodas zem zemes.

Ēku no ārpuses klāj kaļķakmens, bet centrālā foajē grīda ir no Sicīlijas marmora.

Operas zāles sienas un balkonu apdare ir no kļavas koka. Sākotnēji tika pretenciozi iecerēts, ka šī apdare būs gluži tāda pati kā vijolēm. Taču tas izrādījās pārāk dārgs prieks un tika izvēlēta ļoti precīza šī efekta imitācija. Balkonu virsmas dizains veidots ar īpaša raksta perforāciju, kas uzlabojot gan skaņas kvalitāti, gan nodrošinot papildus dekorativitāti ar balkonu virsmā iestrādātajiem LED gaismekļiem. Tāpat klāts arī Dānijas karalienes personīgais balkons, kas atrodas pie pašas skatuves zāles kreisajā pusē. Šāda Viņas Majestātes sēdekļa atrašanās vieta izvēlēta, atsakoties no daudz ierastākās godpilnās sēdvietas zāles centrā, jo Dānijas Karalienei tīkot vērot mākslinieku gatavošanos aizkulisēs pirms iznāciena uz skatuves. Zāles griestus klāj 105 tūkstoši zelta lapiņu ar gandrīz 24 karātu dārgmetāla saturu. “Gandrīz” tīrs zelts tika izmantots ne jau taupības nolūkos, bet gan tāpēc, ka 100% zelta lapiņas neturējās pietiekami stipri pie griestu apšuvuma. Grīdu klāj ozolkoks.

DĀVINĀTĀJS – KUĢNIECĪBAS MAGNĀTS

Viņa Ekselence, Arnolds Majerskis Makkinnijs Mēlers

Operas nama pretenciozais izskats, kurš tiek dēvēts arī par vulgāru un par lielummāniju liecinošu, lielākoties ir tās dāvinātāja vēlme. Dāņu valstij iespaidīgo kultūras būvi pasniedza viens no zemes bagātākajiem (Forbes viņu nosaukuši kā otro bagātāko, bet dāņu Berlingske Nyhedsmagasin kā pašu bagātāko) pilsoņiem Arnolds Majersks Makkinnijs Mēlers ar A.P. Mēlera un Čestīnas Makkinnijas Mēleres fonda starpniecību. 1913. gadā dzimušais Majersks Makkinnijs Mēlers ir Moller-Maersk Group mantinieks un dāņu kuģniecības nozares magnāts, kurš kļuva par milzīgā uzņēmuma partneri jau tālajā 1940.gadā. 20. gadsimta 70. gados viņš bija pirmais IBM padomes loceklis, kurš nav amerikānis. Lai arī kopš 2003. gada Mēlers ir oficiāli atstājis Moller-Maersk Group vadības grožus, viņš joprojām aktīvi piedalās nozīmīgu lēmumu pieņemšanā un interesi par uzņēmumu nav zaudējis. Mēlers ir viens no valstī respektētākajiem Dānijas uzņēmējiem, kuru daudzi apbrīno un pat dievina.

Dānijas Nacionālās operas ēka nebūt nav vienīgā vērienīgā Mēlera dāvana sabiedrībai. Viņš ir Kopenhāgenai dāvinājis parku starp ostu un Amalienborgas pili, atbalstījis jaunas vidusskolas celtniecību Šlēsvigā Vācijā turienes dāņu minoritātei, baznīcas celtniecību dāņiem Flensburgā, arī Vācijā, Mēlera Tālākizglītības centra izveidi un būvniecību Čērčila koledžā Kembridžā un vēl, un vēl. Mēlers vienmēr ir devīgi finansiāli atbalstījis arī dāņu partijas, iegūstot savam biznesam izdevīgus politiskus lēmumus.

DOTS DEVĒJAM ATDODAS

Mēļo, ka Nacionālās operas nams valstij nav nācis gluži par velti. Saņemot tik vērienīgu dāvanu, pretī nācās dot iespaidīgas nodokļu atlaides ziedotājiem, kas principā nozīmēja operas nama daļēju atpirkšanu. Šis bija viens no iemesliem, kāpēc daļa politiķu un sabiedrības jau sākumā bija pret Mēlera labās sirds izrādīšanu savai valstij, taču parlaments un valdība nobalsoja par zaļās gaismas došanu vērienīgās dāvanas saņemšanai. Nama un tajā mītošo kultūras iestāžu uzturēšanu sedz Dānijas valsts, daļēji izdevumus dalot ar Kopenhāgenas pilsētu.

Zīm. Agris Liepiņš

Iespējams, ka dāņu valstij nācās arī citādi pateikties mecenātam Mēleram. 2000. gada 15.decembrī, četrus mēnešus pēc paziņojuma par dāvanu valstij, Mēlers tika iecelts bruņinieku kārtā un kļuva par Dāņu Ziloņu ordeņa kavalieri un saņēma tiesības uz uzrunu “Viņa Ekselence”. Mēlers ir vienīgais dzīvais ordeņa bruņinieks, kurš nepieder karaliskajai ģimenei un nav valsts galva. Ordeņa vēsturē otrs šāds izņēmums bija fiziķis Nils Bors, kurš arī tika iecelts Ziloņu ordeņa bruņinieka kārtā. Mēleram šis tituls bija viena no kārotākajām lietām, kuru iegūt nenācās tik viegli. Lai arī dāņu uzņēmējam ir personiski tuvas attiecības ar Karalieni Margarētu II un pārējo karaļnamu, viņš uzstāja uz Nacionālās operas nama pašreizējo atrašanās vietu Holmenas salā, kuru bija iegādājies jau divus gadus pirms operas nama idejas, tādējādi jaunajai ēkai liekot vizuāli konkurēt ar karaļnama ziemas mītnes vietu Amalienborgu.

Visus sabiedrības pārmetumus Mēlers uzņem stoiskā mierā tikai atgaiņājoties, ka Nacionālās operas nams ir dāvana, nevis dāvanu karte, par kuru dāņi varētu iegādāties vienalga ko.

Mēlers pilnībā izmantoja savas dāvinātāja tiesības un noteica dāvanas izskatu un lielumu. Viņš ļoti aktīvi piedalījās Nacionālās operas nama tapšanā, pats interesējoties un pētot dažādas šādas kultūras iestādes īpatnības un uzspiežot savu viedokli pārējiem procesā iesaistītajiem. Viņa attieksmi pret dāvanas saņēmējiem – dāņu sabiedrību, nosodīja prese un viņu kritizēja par sabiedrības pārstāvju izslēgšanu no operas nama tapšanas procesa.

Četrus mēnešus pēc paziņojuma par dāvanu valstij, Mēlers tika iecelts bruņinieku kārtā.

OPERAS NAMA ARHITEKTS

Nosodījumu izpelnījās arī Mēlera vienpersoniskā jaunā operas nama arhitekta izvēle bez demokrātiskā sabiedrībā ierastā publiskā konkursa. Gods projektēt vērienīgo būvi krita citam dāņu sabiedrības grandam arhitektam Henningam Larsenam un viņa vārdā nosauktajam birojam. 1925. gadā dzimušais Hennings Larsens pēc strādāšanas pie dāņu visu laiku slavenākajiem arhitektiem Ārnes Jākobsena un Sidnejas operas autora Jorna Utcona 1959. gadā nodibināja savu biroju. Projekts, kas dāņu birojam nodrošināja pasaules slavu, ir Ārlietu ministrijas ēka Rijadā Saūda Arābijā 1984.gadā. Pašlaik Henning Larsen Architects ir viens no dāņu lielākajiem arhitektu birojiem, kurš šobrīd strādā gan pie Der Spiegel biroja ēkas Hamburgā, gan pie mūzikas un konferenču centra Lancarotes salā, gan arī turpina darbu Tuvajos Austrumos – šoreiz pie Karaļa Abdula Finanšu rajona projekta Saūda Arābijā.

Arhitekts Hennings Larsens

KĀ OPERAS NAMS PĀRTAPA “PONTIAKA” DEKORATĪVAJĀ REŽĢĪ

Dānijas Nacionālās operas nams nebija pirmais Henninga Larsena un Arnolda Mēlera sadarbības projekts. Taču šoreiz divu grandu sadarbība vainagojās ar lielu personību cienīgu konfliktu. Sākotnēji arhitekts, lai arī nebūdams mierā ar mecenāta lielo iejaukšanos projekta tapšanas un realizācijas gaitā, par kopdarbu izteicās visnotaļ diplomātiski. Tagad par šo klusēšanu saņemdams vislielāko sabiedrības nopēlumu. Larsenam tiek pārmesta sākotnējā samierināšanās un piekrišana Mēlera iegribām, bet pēc krietna laika sprīža, kad opera jau atklāta, arhitekta nākšana klajā ar pārmetumiem.

Larsens pat publicēja grāmatu ar nosaukumu “Tev būtu jāsaka paldies!”, kurā atklāja, kā kuģniecības magnāts sagrauj viņa arhitektonisko ieceri un pieprasa virkni neiespējamu izmaiņu.

Mēlers operas nama būvniecību nevēlējās vilkt garumā un būvlaukumā darbi sākās jau tad, kad projektēšana vēl nebija pabeigta. Taču lielākais strīds starp mecenātu un arhitektu izcēlās par operas nama galvenās fasādes veidolu. Larsens to bija iecerējis pilnībā stiklotu, no kuras pavērtos skaisti skati uz pilsētu un otrādi – pilsētnieki varētu redzēt operas namā notiekošo. Taču Mēleram šķita, ka stikls ir materiāls, kurš ar laiku kļūst nevis pievilcīgāks, bet gan arvien neglītāks. Viņš vēloties operas veidolu, kas būs skaists arī pēc daudziem gadu desmitiem. Tā nu Mēlers panāca, ka nama galvenās fasādes stiklojumu no ārpuses sedz metāla konstrukciju režģis, kurš vizuālās līdzības dēļ nu tiek dēvēts par 1955. gada Pontiaka dekoratīvo režģi.

Hennings Larsens ir viens no retajiem dāņu sabiedrībā augsti vērtētajiem cilvēkiem, kas uzdrošinājies skaļi apstrīdēt miljardieri Mēleru.

Strīdu karstumā viņš norādījis pat uz tādiem sīkumiem, ka Mēlers gan Tālākizglītības centrā Kembridžā, gan arī operas namā licis izvēlēties savam augumam atbilstošus tualetes podus, kas citiem lietotājiem esot pavisam neērti. Mēlers esot noteicis, ka neviens no operas logiem nav atverams un noraidījis īpašas platformas izbūvi operas priekšā, lai ēka būtu pieejama ar laivām braucošajiem, baidoties, ka no laivas ūdenī varētu iekrist toreiz ratiņkrēslā sēdošā, bet nu jau mirusī magnāta sieva. Vissmagākais apvainojums, kuru visgrūtāk apstrīdēt, ir arhitekta apgalvojums, ka Mēleram operas nama dāvināšana nebija augstsirdības izrādīšana, bet gan veids kā tikt pie bruņinieka titula un iekļūt Ziloņu ordeņa biedru vidū. Te nu bija! Izrādās, ka dāvinātam zirgam mutē tomēr skatās.

Nosodījumu izpelnījās arī Mēlera vienpersoniskā jaunā operas nama arhitekta izvēle bez demokrātiskā sabiedrībā ierastā publiskā konkursa. Gods projektēt vērienīgo būvi krita citam dāņu sabiedrības grandam arhitektam Henningam Larsenam un viņa vārdā nosauktajam birojam. 1925. gadā dzimušais Hennings Larsens pēc strādāšanas pie dāņu visu laiku slavenākajiem arhitektiem Ārnes Jākobsena un Sidnejas operas autora Jorna Utcona 1959. gadā nodibināja savu biroju, kurš pasūtījumus guva un joprojām gūst, galvenokārt piedaloties vērienīgu projektu konkursos. Projekts, kas dāņu birojam nodrošināja pasaules slavu, ir Ārlietu ministrijas ēka Rijadā Saūda Arābijā 1984.gadā. Pašlaik Henning Larsen Architects ir viens no dāņu lielākajiem arhitektu birojiem, kurš šobrīd strādā gan pie Der Spiegel biroja ēkas Hamburgā, gan pie mūzikas un konferenču centra Lancarotes salā, gan arī turpina darbu Tuvajos Austrumos – šoreiz pie Karaļa Abdula Finanšu rajona projekta Saūda Arābijā.

Katram mākonim ir sudraba maliņa jeb Letiņa piedzīvojumi zviedru hospitālī

Jānis Borgs — Mon, 17 May 2010 08:00:32 +0000

Dzīvei zustu garša, ja tajā reizēm negadītos kāda ķibele. Daudz kas atkarīgs no tā, cik traģiski mēs šīs ķibeles uztveram, jo vismaz puse no problēmu asuma ir tikai mūsu galvās un iedomās… Mācību par to, kā „defektu pārvērst par efektu”, pirms dažiem gadiem guvu kādā Zviedrijas apmeklējuma laikā. Zviedru draugi bija uzaicinājuši mani uz Ziemassvētku brīvdienām savā meža vasarnīcā pie Vēnerna (Vänern) ezera Vermlandes (Värmland) lēnī, kas atrodas Zviedrijas dienvidu daļā. Šī „vasarnīca” tomēr bija pamatīgi sagatavota pilnvērtīgai dzīvošanai arī skarbā ziemā.

Tālākā vēstījuma kontekstā jāpiezīmē, ka biju ieradies „uz vieglu roku”: bez kādas lielākas bagāžas, un, galvenais, arī bez jebkādas ceļojuma apdrošināšanas. Kā jau kopš padomju laikiem bija ierasts braukt uz Igauniju vai Lietuvu. Un attiecībā uz citkārt tik ļoti tālajām un nopietnajām ārzemēm – Zviedriju – še iedarbojās, tā sakot, „ES sindroms”.

DIŽĶIBELE

Ziemassvētku priekšvakarā visi kopā aizdevāmies uz vietējo mazpilsētiņu Gulspongu (Gullspång) ciemos pie manas namamātes radiniekiem. Pēc jautras viesošanās jau vakara tumsā taisījāmies atceļam. Un tad, kāpjot pa namiņa 1,5 metrus augstajām āra kāpnēm, man gadījās dramatiska dižķibele. Mitrais laiks bija padarījis kāpņu cementu visai slidenu, un piedevām ceļā pagadījās kaut kāds niecīgs kukurznītis – no tādiem, kas gāž lielu vezumu. Pie roktura neturējos un vienā sekundē atrados brīvā lidojumā. Piezemējos turpat uz kāpnēm. „Mistera Centnera” kritienu amortizēja mīkstā sēžamvieta, bet asa iesāpēšanās kreisās kājas pēdas locītavā liecināja, ka laikam būšu guvis smagu izmežģījumu. Tā tik vēl trūka – sabojāt Ziemassvētkus, nodomāju, nemaz vēl nenojaušot, ka problēma izrādīsies daudz monumentālāka. Noelsos, piecēlos sēdus, un manam skatam pavērās sirreālistiska aina – pēda palika guļam sāniski uz kreiso pusi, it kā tai vairs ar mani nebūtu nekā kopīga! Tā bija pilnīgi nolauzta un pie kājas turējās, tikai pateicoties cīpslām un ādai.

Skaidrs – tūdaļ tika izsaukta ātrā palīdzība. Biju domājis, ka smidzinošā lietus dēļ būs pacietīgi jāguļ vismaz kāda stunda, iekams no kaut kurienes šajā nomaļajā miestā tā uzradīsies. Vēroju draugu pārbiedētās sejas. Viņi bažījās, vai tik neesmu lauzis mugurkaulu, bet nama saimnieks acīmredzot vēl kreņķējās, ka nu var sanākt arī kaut kāda juridiski–finansiāla atbildība par „slidkalniņa” savlaicīgu nenosmiltēšanu. Lai viņus kaut cik nomierinātu, sāku plēst visādus jociņus, kas, no malas raugoties, domājams, izklausījās dīvaini un visai neadekvāti.

ZVIEDRU NLO

Pa to laiku pēkšņi kā no debesīm uzradās un man līdzās piemanevrēja ātrās palīdzības auto. Lāga nepagāja ne 15 minūtes! Pārsteigts vēroju ultramoderno un neparasti sterilo, spīdīgi lakoto minibusiņu, kas mirguļoja ar desmitiem visādu spožu uguntiņu kā tāda Ziemassvētku eglīte un ļoti atgādināja fantastikas filmās redzētu NLO. Zaļo cilvēciņu vietā no tā izkāpa ārste vai medmāsa – visnotaļ iespaidīga izskata sieviete ar izteiksmīgi izboztu bisti. Savukārt viņas asistents, NLO šoferis, vienlaicīgi izrādījās arī labi trenēts feldšeris. Māsiņa uzreiz ievadīja manā ciskā kārtīgu narkozes devu – laikam morfiju – , kas mazināja šoku, remdēja pieklusušās sāpes un pēc mirkļa uzdzina milzīgu jautrības cunami. Nez kāpēc vēl jo vairāk uzskatīju, ka mans pienākums tagad ir klātesošos visādi uzjautrināt un smīdināt. Bet šā kā tā, draugu sejas līdzinājās skābētiem gurķiem. Tikām šoferis lietpratīgi iegrozīja nolauzto pēdu tās oriģinālajā pozīcijā un veikli to nofiksēja ar šinu. Iesākumā pat raizējos – vells, ko tāds „taksists” tur ņemas, ka neiemontē manu pēdu vēl ačgārni! Jāsaka, ka šī pēdas iegrozīšanas procedūra izrādījās visai sāpīga, tā ka nācās izdvest pat skaļu stenējienu un uz brīdi zaudēt nepamatoto humora izjūtu. Tajā brīdī sapratu, ka ar mani darbojas lietpratējs…

Nu sākās brauciens uz kādu 70 km attālo rajona pilsētu Karlskūgu (Karlskoga), kas pēc sava lieluma līdzinās, teiksim, mūsu Bauskai vai Tukumam. Taču šķietami attālais brauciens pilnīgi izkusa saistošās sarunās ar pievilcīgo medmāsu (vai ārsti? – tā arī nenoskaidroju…). Tērgājām angliski, un viņa likās neviltoti ieinteresēta manas privātās dzīves sīkumos. Saruna ieguva aizvien intīmāku raksturu – par sievām, bērniem, mīļākajām (-ajiem)… Katrā ziņā vairs neko no aktuālajām problēmām un garās braukšanas nemanīju. Nepatīkamā kārtā un, man par lielu nožēlu, tērgāšana bija strauji jāpārtrauc, jo pēkšņi izrādījās, ka esam jau klāt Karlskūgā un tās slimnīcā.

SVENSONS IERADĀS PUSNAKTĪ

Bija jau nakts, tā ap vienpadsmitiem. Ratiņus ar manu ķermeni ātri iestūma kādā gaišā priekštelpā, kur uzreiz saradās vesels bars norūpējušo – kādi pieci cilvēki no slimnīcas personāla, kā arī manu draugu pāris, kuri bija atbraukuši līdzi. Jutos kā tāds uz pannas gatavojams ēdiens, ko tagad aptekā vesela pavāru komanda. Notika kaut kāda reģistrācija, dokumentu noskaidrošana, drēbju novilkšana. Uzradās eksotiski melnīgsnējs jauns dakteris – marokānis vai tunisietis, gluži nepamatoti pie sevis nodomāju – vārdā Ahmeds. Acīmredzot, musulmanis būdams, Ziemassvētkos solidāri aizstāja kristiešu mediķus. Viņš tagad mani aprūpēšot un arī operēšot. Par šādu ideju uzreiz satraucās mani zviedru draugi un kategoriski noteica, ka nekādā gadījuma Ahmeds te neko nedarīšot un ka manu kāju sakārtot varot tikai viens īsts svensons. Nekad nebiju ievērojis savos draugos nekādas rasisma pazīmes, bet laikam jau šajā ziņā, runājot par austrumu iebraucēju darba kvalitāti, viņiem kaut kāds pamats bažām būs bijis. Es, savukārt, apmulsumā ļāvos likteņa varai, un man arī Ahmeds būtu bijis gana labs.

Ķirurgu Svensonu nācās iztraucēt no mājas miera un pusnaktī atsaukt uz slimnīcu manas miesas labošanai. Un pēc stundas viņš arī bija klāt. Kamēr gulēju, gaidot rentgena rezultātus, varēju mierīgi pārdomāt visu negaidīto situāciju, kas tik pēkšņi bija uzvēlusies virsū. Tādi Ziemassvētki manā dzīvē vēl nebija gadījušies. It kā galēji bēdīgs notikums, tomēr katrai medaļai ir divas puses. Kad un kur vēl man rastos tik unikāla iespēja palūkoties uz šādu zviedru privātās dzīves aspektu – būt par pacientu viņu slimnīcā? Sapratu, ka šim notikumam ir milzīga izzinošā vērtība, ko man caur nelaimi laimējies iegūt. Nebija šaubu, ka te var sagaidīt visai lielas kvalitatīvas atšķirības iepretī mūsu daudzcietušajai medicīnas aprūpei. Protams, būtu pavisam nekorekti veikt kādu tiešu salīdzinājumu. Viena lieta ir bagātā un sociāli nodrošinātā Zviedrija ar visu savu ekonomisko varenību, pavisam cita – kā to skaidro mūsu mediji – nabadzīgākā starp bagātajiem (vai bagātākā starp nabadzīgajām) Latvija. Tomēr bez naudas būšanām vēl pastāv arī cilvēciskā attieksme. Nez kā gan mēs izskatāmies šajā ziņā? Jo labestība jau naudu neprasa… Pagaidām zviedri ar savu entuziasmu izskatījās pārāki. Lai arī negribētos brāķēt mūsu mīļos dakterīšus, kas dzīvē tik daudz līdzējuši, tomēr ir nācies pieredzēt arī ne mazumu vienaldzības un rupjības.

Rentgens sniedza neiepriecinošu atbildi – trauma sarežģīta, lauztas esot visas trīs (!!!) potītes, un pēda patiesi esot atdalījusies. Mani pārsteidza jaunatklātais fakts. Bija jānodzīvo līdz pensijas gadiem, lai pēkšņi uzzinātu, ka esot nevis divas potītes, kā biju apguvis gan empīriskā, gan akadēmiskā ceļā, bet gan trīs. Uzvirmoja grūsni – šķērna dūša: iedomājos savu dzīvi uz mūžu nolēmēta invalīda lomā – ne vairs paskriet, ne padejot, vien tizla klibošana atvēlēta. Bija pietiekoši daudz redzēti šādi pavirši „pieremontēti” kaulu lauzēji. Mans brālēns uz mūžu palika klibotājos, pārdzīvoja atkārtotas operācijas, stieņu izņemšanas, bet tā arī pilnībā nekad neatlaba.

VAI VIEGLI BŪT KAUJAMAM JĒRAM?

Operācija būšot jāveic nekavējoties. Sajūta fatāla, kā kaujamam jēram. Likties vairs nav kur, par vēlu ir lūgt „nedaudz pagaidīt” vai cerēt, ka „gan jau viss tāpat nokārtosies”… Māsiņa aiztransportēja mani uz jauku dušas telpu un kārtīgi nomazgāja un sagatavoja lauzto kāju. Jutos kā pirms ieejas šķīstītavā un atcerējos filmu ainas ar gaismas tuneļiem, kas ved uz aizkapa valstību. Mocīja arī neziņa par gaidāmajām sāpēm un narkozi, un tālāko likteni…

Mani ātri „ierullēja” operāciju zālē un pārcēla uz „griežamā” galda. Arī tur bija ļaužu pilns: jaukas un jaunas māsiņas, kā arī pats solīdais dakteris Svensons – blonds, īstens „ārietis”, kaut kur līdzīgs aktierim Maksam fon Sīdovam (Max von Sydow). Viena no māsiņām, Sibilla, sāka ar mani aktīvi komunicēt. Nepavisam nejūtoties Apollonam rada, visai stipri kautrējos, ka visas šīs skaistās dāmas nu var apskatīt manus necilos plikumus un izbīlī sarāvušos „krāniņu”. Sibilla saprotoši piesedza manu rumpīti ar palagu, rūpīgi iztaujāja par slimību vēsturi un lietotiem medikamentiem un sāka tā gluži privāti tērzēt. Pār mani nāca apskaidrība, ka medmāsas nebūt nav apbūrusi mana neatvairāmā personība. Viņas vienkārši piekopa šādu metodi – nomierināt satraukto pacientu ar sarunām, kas ir pilnīgi nesaistītas ar konkrēto veselības problēmu. Jāatzīst, ka tas ir ļoti efektīvs paņēmiens, jo labestīgam vārdam un dzīvai ieinteresētībai medicīnā ir milzīgs spēks. Nereti ar pateicību to esmu izjutis arī mūsu mediķu praksē, lai arī sarunu stils varbūt atšķiras.

Pēc papļāpāšanas un omulīgiem jokiem blondīne Sibilla beidzot pajautāja, vai es gribētu iekārtoties tā, lai varētu sekot līdzi visai operācijas gaitai, vai arī vēlos to paturēt ārpus mana skatu lauka. Man šausmās gandrīz saslējās mati – viņi taisījās to visu darīt tikai ar lokālo anestēziju! Žēli pasūkstījos, ka es ne tikai neko negribu redzēt, bet pat apzināties savu esamību nevēlos. Vai tad nevarētu mani iemidzināt, jo nervi jau tā satraukti? Parasti līdzšinējās ārstnieciskajās gaitās Latvijas mediķi allaž centušies no vispārējās narkozes atrunāt, biedējot ar smagām paģirām, ar impotenci, ar dzīves ilguma samazinājumu utt. Un parasti tieši pārciesto sāpju dēļ šos lokāli „atsāpinātos” pasākumus īpaši vairs negribas atcerēties. Bet zviedri netielējās un saprotoši teica, ka nav problēmu un ka viss tikšot nokārtots nevainojami… Biju jau sagatavojies sejas maskai un prasīju, vai nevajag izņemt zobu protēzi, ka nenorijas… Bet viņi palūdza griezties uz sāniem, jo injekciju ievadīšot mugurkaulā. Ak dievs, būtu zinājis, nebūtu uzprasījies… Viss, ko kādreiz Latvijā tiku dzirdējis par šādām procedūrām – ka labāk esot nemaz nepiedzimt… Bet atkāpties vairs nebija kur. Embrija pozā guļot uz sāna, fatālā pazemībā gaidīju „nāvējošo” dūrienu. Tomēr adata izrādījās neticami smalka, un sajutu tikai tādu vārgu oda kodienu… Un tas tad bija arī viss. Man jāpieviļ tos, kas gaida pašas operācijas aprakstu. Es to nedz redzēju, nedz jutu…

SĀKAS ZVIEDRU ZIEMASSVĒTKI

Pamodos no rīta intensīvās terapijas palātā. Pretēji gaidītajām paģirām jutos kā jaunpiedzimis zīdainis, ar sterili skaidru galvu un saulainu prātu. Nekādu sāpju vai nepatīkamu sajūtu, tikai milzīgs miers un atvieglojums. Spriežot pēc visa, lieta bija nodarīta, un mana „puskāja” jau ieģipsēta. Uzradās kā kaķis murrājoša vecāka māsiņa, kas ar ultraskaņas palīdzību konstatēja, ka urīnpūslis ir pilns. Būšot jāpačurā, tikai refleksi narkozes dēļ esot bloķēti, un varot sanākt lietot katetru… Šādas ņemšanās iespējamība mani gauži nesajūsmināja. Piedāvājos izlīdzēties ar gravitācijas spēku un pieslējos sēdus uz gultas malas. Lai stimulētu urīnpūšļa noplūdi, māsiņa atgrieza krānu. Tekošas strūklas skaņas patiesi izraisīja vēlamo procesu un abpusēju, manu un māsiņas, apmierinātību.

Jānis Borgs slimnīcas palātā

Pēcpusdienā mani pārveda uz atsevišķu palātu. Tā bija gaiša, kādus 20m² liela telpa – vienam pašam. Automātiski grozāma, cilājama un ar pulti regulējama gulta, televizors, telefons – viss līdzinājās drīzāk dzīvojamai istabai, nevis slimnīcas palātai. Uz palodzes elektriskās Ziemassvētku svecītes, aiz plašā loga – apsnigušas egles. Pēc mūsu standartiem – īsts paaugstinātā komforta numurs, ko par samaksu atļaujas tikai „biezie” vai kur prestiža labad ievieto kādu smalkāku ārzemnieku. Sev par pārsteigumu vēlāk konstatēju, ka šeit nebūt neatrodos ārzemnieka vai izredzētā statusā, jo šajā nodaļā (un, domājams, arī visā slimnīcā) itin visi slimnieki ievietoti atsevišķās un plašās palātās!

Vakarā pie manis atbrauca draugi un ielika vāzē egles zaru ar īstām svecītēm. Pirmo reizi dzīvē Ziemassvētkus svinēju slimnīcā – ar cepeti un pudiņu, kafiju un vīnu, un pat Henesija konjaciņu (to nedaudz atļāva pat gādīgie mediķi). Savukārt Ziemassvētku rītā gaidīja mazs pārsteigums: slimnīca katram pacientam servēja īstu svētku maltīti – zviedru galdu uz ratiņiem, kurus kopā ar apsveikumiem pieripināja tieši pie gultas. Vesela virkne visādu tradicionālo zviedru gardumu nelielos trauciņos – gana sabalansēti no veselības viedokļa, turklāt ļoti aizkustinoši un sirsnīgi. Kaut standarta pasākums slimnieku gara uzturēšanai, tomēr – arī īsti kristīgs humānisms.

KARLSKŪGĀ VISS “KĀ PIE BALTAJIEM CILVĒKIEM”

Ārstēšanās gaitā uz piešķirtā ratiņkrēsla paguvu apbraukāt visu slimnīcu. Tā esot celta kaut kad pērnā gadsimta 60. gados, īsts skandināvu modernisma arhitektūras paraugs. Nedaudz izbrīnīja tas, ka viss izskatījās tik svaigs un sakopts, it kā celtne tikai vakar būtu pabeigta. Visur totāla sterilitāte, kārtība un perfekcija. Ne skrambiņas, ne atlobījušās krāsas, ne puteklīša. Labierīcību telpas, protams, tās tīrākās, kārtīgākās un smaržīgākās, neraugoties uz 40 ekspluatācijas gadiem un bez jebkādām atlaidēm provinces statusa dēļ. Šķiet, pat Stokholmā nevarētu būt nekas īpaši labāks. Bet attīstītās Rietumu zemēs tā jau pieņemts – gandrīz visās jomās nivelēt centra un perifēriju atšķirības. Šeit tas liecināja, pirmkārt, par augstiem ekspluatācijas standartiem, un, otrkārt, par adekvātu finansiālu segumu. Ne ar vienu no šiem aspektiem nevaram lepoties, kaut arī fragmentāri šur tur arī mūsu slimnīcas turas līmenī. Karlskūgas slimnīcā mani, kā šajā ziņā sevišķi jūtīgu cilvēku, iepriecināja arī absolūta dizaina klātesamība pilnīgi visos interjeros un mēbelēs. Izvēlēto mākslas objektu plejāde neatgādināja personāla brīvprātīgai aprūpei atstātu pabērnu. Arī tur jautās stingrs profesionāļu koordinēts tvēriens. Daudzviet interjeri bija iekārtoti ar saskanīgiem un vērienīgiem mākslas objektiem. Un nekur nekā otršķirīga, nekādu nejaušību un pašdarbības, par kaut kādām kiča izpausmēm nemaz nerunājot. Nekas neapvainoja aci un prātu; tie bija īsti estēta svētki. Slimnīcas ērtības, kafejnīcas, veikaliņi un kioski apvienojumā ar Zviedrijai kopumā raksturīgo sakoptību un kultivēto vidi, protams, atstāja iespaidu un radīja dziedniecisku efektu. Gan sienas, gan cilvēki izstaroja cieņu un labvēlību.

Slimnīcas sestajā stāvā atradās veco ļaužu un nespējnieku nodaļa jeb, kā varbūt varētu teikt – „nabagmāja”, ko gan mēle neceļas apgalvot. Te nekas ne mazākā sīkumā, izņemot gaiši zaļganos halātos tērpto aprūpes personālu, neatgādināja slimnīcu. Viss kā labā viesnīcā. Katram iemītniekam istaba – mini-dzīvoklis, kas pilnībā iekārtots ar viņu personīgo, no iepriekšējā dzīvokļa atvesto mantību, lai viss būtu kā mājās. Aiz logiem pavērās brīnišķīga panorāma uz mežiem klātajām tālēm. Vienīgā īpatnība – mūždien aizslēgtās ārdurvis. Ar Alcheimera slimību un citām vecuma kaitēm slimojošie vecīši varētu noklīst un vairs neatrast atceļu uz savām mūža nogales mājām. Tāpēc katra šāda vēlme pastaigāties ārpusē tika īstenota māsiņas pavadībā. Tomēr vecīši ik pa laikam kaut kādā veidā iemanījās izmukt savvaļā. Un tā kādu dienu arī savā palātā, atgriezies no kārtējās pabraukāšanās ar ratiņiem, ieraudzīju, ka tā jau „okupēta”. Tur klubkrēslā omulīgi sēdēja kāds večuks un cītīgi skatījās „manā” televizorā hokeju. Un zviedriski kaut ko dedzīgi komentēja, lai tak’ es arī viņam piebiedrojoties. Līdz ieradās māsiņa un draudzīgi, bet ar cieņu aizveda pustrako Pēršona kungu atpakaļ uz viņa paša ligzdiņu.

RECEPTE TERORISTIEM

Katru rītu pie manis ieradās pats dakteris Svensons, aprunājās, paknaibīja kreisās kājas īkšķi – vai vēl jutīgs un dzīvs? Nekas, viss būšot labi un jau pēc pusgada varēšot brīvi staigāt. Biju dziļi skeptisks, jo līdzīgi pacienti man jau bija stāstījuši, ka arī pēc tam pusgads paiešot uz kruķiem, ja vien nebūs papildu sarežģījumu. Un vēl notiekot atkārtota operācija, lai izņemtu visas šuves un skrūves. Par to bažīgi ieminējos Svensonam. Viņš nedaudz pabrīnījās – nu ja man tās tik ļoti traucēšot, tad varēšot arī izņemt, bet parasti viņi tās liekot mierā un atstājot kājā uz visiem laikiem. Raugos rentgenā: kāja pilna ar metālu – visādas naglas, stienīši, drātiņu tinumi, kniedītes – kopā kādas 7 – 9 detaļas. Viss esot no titāna. Nodomāju – ak, kā tagad mana pēda skanēs lidostu drošības kontrolēs… Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu ziņot, ka skan katra bikšturu kniede, taču ap kāju valda kapa klusums. Laikam jau teroristi nemaz nezina, ka bumbas un šaujamos vislabāk taisīt no titāna, jo metāla detektori uz to uzkrītoši nereaģē.

LABRĪT, BORGA KUNGS

Kopumā ik dienu ap mani rosījās kādas piecas māsiņas, katrai no kurām bija iedalīts savs pienākums. Un vēl divas med-kundzes, kas mācīja, kā pārvietoties ar kruķiem. Visām lieliska angļu valoda un izcili korekta attieksme un uzmanība pret slimnieku. Un vēl kāda Latvijā neredzēta īpatnība – katru rītu vecākā medmāsa (katru nedēļas dienu cita) nāca pie manis sarokoties un iepazīties. Tā no rīta atveru acis un redzu, kā palātā ienāk (gribētos teju teikt – ielido) „blonda eņģele” ar gaiši zilām acīm, sniedz maigu rociņu un maigi izdveš: „Labrīt, Borga kungs! Mani sauc Anna–Līsa, un šodien par jums rūpēšos es. Vai jums nav kādas īpašas vēlmes?” Bet Borga kungs, pienaino daiļavas rociņu gumzīdams, knapi jaudā atgūties – vai tik tas nav kāds sapnis vai zāļu izraisīta vīzija?

Cita gados vecāka „eņģele” Čerstina (senāk latviešiem bija līdzīgs vārds – Ķērsta) kādu rītu pienāk pie manas gultas – jātaisa šprice. Es, atcerēdamies savu padomju laiku pieredzi, kad tā duršana tika veikta ar visai pamatīgu cauruļveida izstrādājumu (kaut kas traks – brīvajā Latvijā vēl ne reizi nebiju špricējies, izņemot asinsanalīžu nodevas), baisās priekšnojautās iekrampējos gultas malā. Čerstina, to manīdama, brīnās – kas tad jums, Borga kungs, lēcies? Špricīte tak’ pavisam nesāpīga… Un patiesi – pilnīgi nejūtama, pat ods kož sāpīgāk. Kā tāds „pāķis” sakaunējos un pabrīnījos, cik tālu attīstījušās visādas jaunās tehnoloģijas un mikroadatas… Un tad jau visu pusgadu pats ar savām rokām katru dienu naski dūru savā vēdera krokā līdzi iedotās šprices.

Tablešu saujā, ko katru dienu bija jānorij, atradās arī lielisks līdzeklis, kas pilnīgi novērsa jebkādas pēcoperācijas sāpes. To lietoju vairākus mēnešus, iekams pārliecinājos, ka sāpes vairs nepiesakās. Kopumā šeit slimnīcā jebkādas sāpju bailes izrādījās gluži veltīgas, jo viss sāpīgākais bija jau aiz muguras kopš brīža, kad šoferis-feldšeris „iestatīja” pēdu. Man palika iespaids (pieļauju, ka varbūt maldīgs), ka zviedru un rietumu medicīnā kopumā tā ir principiāla nostāja – maksimāli pasargāt slimnieku no sāpēm. Turpretim mūsējie visai bieži šo problēmu neņem par pilnu un uz kaut ko dīvaini taupās. Tā, piemēram, pēc ārstniecības kūres beigām daļa no zviedru iedotajiem pretsāpju līdzekļiem man palika neizmantoti. Iegadījās, ka drauga sieva slēpojot lauza atslēgas kaulu. Arī apārstēta, lietoja kaut kādus medikamentus, bet naktīs aiz sāpēm tik un tā nevarēja gulēt. Iedevu pamēģināt savus pārpalikumus. Cilvēks aiz pateicības izplūda asarās – beidzot varējusi mierīgi iemigt. Hm, nodomāju, vai tiešām mūsējie neko nezina par tik efektīvu tablešu esamību? Vai atkal kaut kas uz slimnieka veselības rēķina tiek ietaupīts? Vai tad tā varētu būt milzīga problēma – iegādāties ārzemēs kārtīgus medikamentus? Kaut vai par skarbāku samaksu? Bizness taču arī būtu…

15 000 PRET 20

Karlskūgas slimnīcā sabiju veselu nedēļu. Ar milzīgām bažām gaidīju finālu, kad tiks pasniegts rēķins. Man nebija ne mazākās nojausmas, kā bez apdrošināšanas to varēšu kārtot. Vai uzkritīšu draugiem kā akmens slogs kaklā? Un kādu rītu manu nolemtības noskaņu „kas būs, tas būs…” pastiprināja daiļās Annas-Līsas maigais paziņojums – no jums par šo visu pienākas 15 000 dolāru (teju vairāk kā 1000 latu dienā!)! Tagad sapratu, ko gan īsti maksā zviedru komforts un labklājība. Ar viņu algām tā varbūt nemaz nav tik traģiska problēma, bet man kā austrumeiropietim sirds baisi ietrīsējās. Nu re – kāju saglāba, bet nu būs jāiet slīcināties… Sāku gudrot, kā izpārdošu visu mantu un varbūt „kaut kā-kaut kad” saskribināšu tos tūkstošus.

Bet tad ar cerības gaismu atsteidzās attapīgā virsmāsa Gunilla Lāršones jaunkundze: „Paga, paga – Borga kungs, man šķiet jūs tak’ esat Eiropas Savienībā?.. Tad jau jums citi rēķini… Tad jau par jums samaksās Zviedrija… Tur taču mums ir starpvalstu līgumi… Jums tikai jānokārto vajadzīgie papīri…” Tā jau bija priecīgāka ziņa, bet, pazīstot mūsu „atsaucīgo” birokrātijas aparātu, turklāt Ziemassvētku sezonā, pirms Jaunā gada, kad neviens neko par kaut kādiem darbiem un izziņām nevēlas ne dzirdēt, ne runāt, galīgi nesteidzos līksmot. Tomēr paklausīju zviedru ieteikumam sazināties un konsultēties ar Latvijas vēstniecību Stokholmā. Tur cilvēki izrādījās gana laipni (nu ja, tā viņi visi te Zviedrijā laipni uzvedas, nodomāju) un patiesi – sniedza gan labu padomu, gan konkrētus telefona numurus Rīgā. Mani nosūtīja uz nu jau vairs diemžēl neeksistējošo VOAVA (Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru), ko joka pēc iesaucu tā krieviskāk – par „Vovu”. Asti iespiedis kājstarpē, sazinājos ar „Vovu”. Negaidīti arī tur saņēmu itin zviedrisku laipnību un gluži neticamu atsaucību: „Jūs, Borga kungs, tikai ne par ko neuztraucieties! Mēs jums visu nokārtosim ar atpakaļejošu datumu, visi izdevumi tiks segti, un jūs vēl saņemsiet naudu par medicīniskiem izdevumiem (!). Jūs tikai iedodiet mums slimnīcas kontaktinformāciju.” Fortūna man beidzot uzsmaidīja, un viss sāka ripot uz saulainu atrisinājumu… Beigu beigās zviedri sākotnējo 15 000 dolāru vietā piestādīja tā saukto „solidaritātes rēķinu” – tikai 20 latu vērtībā! Dāvanā (un „apmaiņā” pret vairākām Latvijas šokolādes kastēm) uz atvadām no slimnīcas vēl saņēmu smalki un ergonomiski dizainētu kruķu pāri. Pirmo reizi dzīvē ar līksmību un tā dziļi personiski un tieši apzinājos, ka nebiju velti balsojis par iestāšanos Eiropas Savienībā. Re, kā atmaksājās – konkrēti un praktiski…!

SKOLA NEMAKSĀ NAUDU

Atceļš mājup ritēja jau uz easyJet spārniem un aprūpes paspārnē. Kādu mēnesi vaļojos pa gultu un izbaudīju mājas dzīves priekus. Jau februārī ģipsi varēja ņemt nost, un – atkal pārsteigums! – plānotais „kruķu periods” pilnīgi izpalika, jau sākot no pirmās dienas. Darbs bija izdarīts perfekti! Iesākumā tā lēnīgi, bet droši varēja staigāt, paļaujoties pašam uz saviem spēkiem, bet pēc pusgada – jau skriet un dejot. Pēda saauga ideāli, un par notikušo vairs liecina tikai divas nelielas griezuma līnijas ādā pie potītēm un, protams, nejūtama metāla sauja kaulos. Kā arī atmiņas par unikālo pieredzi zviedru aizkulisēs. Lai gods un slava dakterim Svensonam un Karlskūgas hospitālim!

Universālais dizains

Māris Ceirulis — Mon, 17 May 2010 07:00:03 +0000

Ietvju apmale, kura savienojuma vietā ar braucamo daļu nav augstāka par centimetru, būs viegli pārvarama vecākiem ar bērnu ratiņiem un mazajiem riteņbraucējiem. Stabs, kurš nokrāsots tā, lai atšķirtos no apkārtējās vides, būs vieglāk uztverams ikvienam gājējam. Tās ir ikdienišķas lietas, par kurām piedomājot un tās veidojot, iespējams uzlabot simtiem un tūkstošiem cilvēku ikdienu.

Braila raksts

Liepāja ir viena no pirmajām pilsētām Latvijā, kur plaši tiek runāts par universālo dizainu un jau pirmajiem paveiktajiem darbiem, kas vērš pilsētas ielas pieejamas ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti. Liepājas Neredzīgo biedrībai, rīkojot informatīvus pasākumus, izdevās apgāzt daudzus iesīkstējušus uzskatus par to, kas patiesībā ir svarīgi cilvēkiem gan ar redzes traucējumiem, gan sabiedrībai kopumā.

Pieredzes braucieni

2004.gadā desmit Liepājas Neredzīgo biedrības biedriem un darbiniekiem pēc Rūgalannes (Rogaland) Neredzīgo biedrības uzaicinājuma bija iespēja viesoties Norvēģijā. Vizītes laikā tika apskatītas tādas vietas kā Bergena, Rūgalannes filke un Hūrdāles (Hurdal) centrs Oslo, kurā darbojas cilvēki ar redzes traucējumiem. Bijām patīkami pārsteigti par vides pielāgojumu redzes invalīdu vajadzībām: marķējumi uz stikla durvīm, kontrastējošas durvis, uzraksti Braila rakstā, kā arī reljefās vadlīnijas pilsētu ielās. Šeit mēs pirmo reizi dzirdējām par universālo dizainu – pieejamu, drošu un humānu vides veidošanu, kurā komfortabli jūtas ikviens cilvēks, neskatoties uz iespējamām uztveres vai veselības problēmām.

Viesojoties Stokholmā un Briselē, bija patīkami novērot, ka arī šeit redzes invalīdu vajadzības bija ņemtas vērā – „runājošie” luksofori, taktilās kartes un vadlīnijas pilsētu ielās. Redzēt ko tādu Latvijā mums likās tāls un neaizsniedzams sapnis.

Ielu vadlīnijas Norvēģijā

Sākas aktīvs darba posms

Atgriežoties mājās, sākām ar Liepājas Neredzīgo biedrības telpām. Ar spilgti dzeltenu krāsu nomarķējām durvis, iekrāsojām pirmo un pēdējo trepju pakāpienu, veidojām kontrastējošas durvju aplodas un veicām citus pasākumus. Pateicoties Liepājas domes atbalstam, dažas izmaiņas ieviesām arī pilsētā – tajā skaitā arī pirmos skaņu luksoforus Latvijā un marķētos ielu stabus.

Pienāca 2006.gads, kad Sabiedrības Informācijas fonds mūs informēja par Eiropas Ekonomiskās zonas un Norvēģijas finansētajiem projektiem. Sapratām, ka tas pavērtu iespējas sabiedrības informēšanai. Mūsu iesniegtais projekts guva atbalstu, un sākās intensīvs darba laiks. Noorganizējām trīs dienu semināru, kurā uzaicinājām piedalīties mūsu partnerus no invalīdu nevalstiskajām organizācijām, Liepājas domes ekspertus sabiedrības integrācijas lietās, pasniedzējus no Liepājas mākslas skolas, studentus no Latvijas Mākslas akadēmijas. Semināru vadīja Bjērns Fāgerheims (Bjørn Fagerheim), universālā dizaina eksperts no Norvēģijas, kurš pats ir redzes invalīds.

Stāvas kāpnes, tumšas telpas…

Mācoties, kas ir universālais dizains un kādas ir redzes invalīdu vajadzības, semināra dalībnieki apsekoja četrus sabiedriskos objektus Liepājā – poliklīniku, domi, kultūras centru un augstskolu.

Pieejamības ziņā stāvoklis nevienā no šiem objektiem ne tuvu nebija ideāls, taču dažos tika novērotas vairākas pozitīvas iezīmes. Liepājas Domē ir marķētas stikla durvis un pirmais pakāpiens jau iekštelpā, taču pa smagajām domes ārdurvīm cilvēks ratiņkrēslā patstāvīgi neiebrauks, tāpat tās ir grūti atveramas, piemēram, cilvēkiem ar sāpošām roku locītavām. Liepājas Universitāte nav pieejama – tai ir stāvas kāpnes, tumšas iekštelpas un grūti salasāmi telpu apzīmējumi, jo tie novietoti pārāk augstu. Redzes invalīdiem, kuri mācās šajā augstskolā, pilnībā jāpaļaujas uz kursabiedru atbalstu, savukārt ratiņkrēslā sēdošiem telpās vispār neiekļūt. Universitātes rektors solīja, ka pēc renovācijas būs pieejamas augstskolas telpas Kūrmājas prospektā.

Liepājas Olimpiskais centrs ir Liepājas lepnums, kas tika uzcelts beidzamo gadu laikā un kura celtniecības gaitā konsultācijas sniedza sabiedriskie eksperti cilvēku ar invaliditāti jautājumos. Telpās ir daudzas labas iezīmes – pa durvīm var iebraukt cilvēki ratiņkrēslā, ir lifts, plašas ejas, nav sliekšņu, ir saskatāmi uzraksti, kā arī pārdomāti izvietots apgaismojums, kas ļauj cilvēkiem ar redzes traucējumiem vieglāk orientēties. Taču vairākas svarīgas lietas tā arī netika ņemtas vērā – ārējie pakāpieni ir nemarķēti un pelēki, un lietainā laikā pat redzīgam cilvēkam var būt grūti pamanāmi. Vasaras kafejnīcas terase izveidota no stikla, taču palikusi nemarķēta un saplūstoša ar apkārtējo vidi. Informācijas centra lete ir skaista, taču aiz tās diemžēl pat nevar pamanīt bērnu vai cilvēku ratiņkrēslā, jo tā ir pārāk augsta. Ieeja VIP zonā ir ar pakāpieniem – invalīdi jau šeit nenākšot, skanēja atbilde objekta nodošanas laikā. Bieži vien mēs uzvedamies tā, it kā mums būtu nodrošināta mūžīga jaunība – bez redzes pasliktināšanās vecumdienās, bez locītavu sāpēm un sirdskaitēm.

Ieeja VIP zonā ir ar pakāpieniem – invalīdi jau šeit nenākšot, skanēja atbilde objekta nodošanas laikā.

Dažkārt objektu apsaimniekotāji maldīgi domā, ka tagad viņiem jāņem dzeltenā krāsa, jāmarķē, tā izjaucot visu iekštelpu dizainu. Tā tas nav. Kaut rozā ziloņi vai zili mākoņi – galvenais, lai marķējums kontrastē, vienlaikus atbilstot iekštelpu dizainam. Runājot par dzelteno krāsu – tas gan ir tiesa, ka cilvēki ar dažādām redzes saslimšanām šo krāsu spēj atšķirt vislabāk.

Kas to būtu domājis…

Pēc šiem semināriem uzsākām sabiedrības informēšanas kampaņu – vadījām seminārus 15 pašvaldībās, tostarp arī Rīgā. Mūsu mērķgrupa bija cilvēki, kuri gan tieši, gan netieši ir saistīti ar fiziskās vides veidošanu. Tikāmies ar arhitektiem, būvniekiem un citiem interesentiem; stāstījām, rādījām un pārliecinājām.

Ietves apmale Liepājā, kurai vajadzētu būt vienā līmenī ar ielas segumu

Bieži vien netiek saprasts, ka vidējais statistiskais iedzīvotājs nebūt nav spēcīgs jauns cilvēks, ar labu redzi, izcilu dzirdi, metru astoņdesmit garš un ar skaidru prātu. Ir mūsu vidū citādi cilvēki – tikko dzimuši un mūža novakari sasnieguši, ir tādi, kam traucēta intelektuālā attīstība, ir kas slikti redz vai slikti dzird. Ir tādi, kas pārvietojas uz velosipēda, un tādi, kas ratiņkrēslā.
Mēs jautājām: – Kā ir vieglāk pārvietoties – ja ietves apmale krustojumā ir 0cm vai 5cm augstumā? Kā ir vecākiem ar bērnu ratiņiem un kā – velosipēdistiem?

- Hm? Patiešām! Vieglāk taču, ja pār apmali nav jākratās.

- Un sakiet, lūdzu, vai kāds no klātesošajiem ir kādreiz ieskrējis stikla sienā vai durvīs?

Nebija nevienas auditorijas, kur neatrastos kāds cietušais. „Zemgales Ziņu” žurnālists vēl pēc semināra nāca rādīt senu rētu. Pateicoties Norvēģijas kolēģu 2004.gadā iedāvinātajam simulācijas briļļu komplektam, ikvienam klātesošajam bija iespēja izbaudīt pasauli tādu, kādu to redz cilvēks, piemēram, ar kataraktu, tuneļredzi, sānu redzi vai citām saslimšanām. Vai mēģināt ar aizsietām acīm atrast izeju no telpas, palīgā ņemot vien balto spieķi.

- Tātad tiešām nav tā, ka cilvēks vai nu redz, vai neredz?!

- Tiešām, kataraktas gadījumā labāk saskatīt durvis, ja aploda ir kontrastējoša!

- Jā, ja nebūs reljefa izmaiņas pirms kāpnēm, es kā neredzīgs varu uz tām nokrist…

- Un tie „čivinošie” luksofori laikam jau palīdz gan, ja es neredzu…

Protams, arhitekti un būvuzraugi pamatoti norāda arī uz to, ka ne viss likumdošanas līmenī ir sakārtots, jo pasūtītājs, kurš principā iestājas pret pieejamas vides nodrošināšanu visiem cilvēkiem, var gluži likumīgi to arī nedarīt. Lai gan Pēteris Vilmans (Peter Willmann), pilsētplānotājs un ainavu arhitekts no Klepas (Klepp) komūnas Norvēģijā, pārsteigts secināja, ka likumdošana Latvijā ir sakārtotāka nekā viņa zemē.

Bieži vien pietrūkst nevis finanšu vai ideālas likumdošanas, bet gan pašvaldību un pilsoņu labās gribas.

Arī internets ir dzīves vide

Stāsta Gatis Preiss, 1.grupas redzes invalīds, kurš Liepājas Universitātē pabeidzis 3 kursus programmēšanā:
„Kādai jābūt mājaslapai cilvēkiem ar īpašām vajdzībām? Ja ņemam kopumā, tad lielākais iespējamais traucēklis ir dažāda veida reklāmas. Piemēram, ja neredzīgs cilvēks ar ekrānlasošo programmu Jaws ieiet kādā mājaslapā un pa visu telpu uzreiz sāk skanēt reklāma, viņš diemžēl neko nevar izdarīt. Ir vai nu jāgaida, kad šī reklāma beigsies, vai jāiet no šīs mājaslapas ārā.

Mājaslapā jāiestrādā tehnoloģija, kas palielina vai pēc tam samazina tekstu, un tekstam jābūt viegli uztveramā valodā. Tekstiem dažādos izmēros jābūt visā mājaslapā, nevis tikai dažos teikumos, kas satur novecojušu informāciju. Jābūt pareizi noformētam virsrakstam ar H tagu. Tad cilvēks, ieejot jebkurā sadaļā, var nospiest H burtu un uzreiz nokļūt uz virsraksta, neejot cauri visam lapas saturam. Diemžēl ļoti daudzas mājaslapās šajā ziņā „grēko”: it kā virsraksti ir, taču tie nav pareizi noformēti.Cilvēkiem, kas izmanto ekrānlasošo programmu, rodas grūtības, ja mājaslapas saturs veidots flash tehnoloģijā, jo tad nevar izlasīt neko. To ļoti labi var pārbaudīt Yahoo e-pastā…

Vērtējot pēdējā laika situāciju Latvijā, attīstība ir neviennozīmīga. Ir biedrības „Ideju forums” atbalstītas mājaslapas, kas ievēro W3C* standartus, bet ir arī tādas, kas to neievēro. Lai cik ilgs laiks būtu pagājis un lai cik ieteikumi ir bijuši, nekas nemainās. Te uzskatāms piemērs ir Latvijas lielākā e-pasta vietne inbox.lv. Gadās arī tā, ka interneta projektos pēc dažiem gadiem notiek izmaiņas un labās ieceres līdz ar to pazūd. Tā tas notika, piemēram, ar 1188.lv. Pagaidām visaugstāk varu novērtēt nevalstisko organizāciju mājaslapas.”

*W3C (World Wide Web Consortium) izstrādātie standarti aprakstīti Interneta pieejamības vadlīnijās (WCAG – Web Content Accesibility Guidelines). Lai novērtētu šo vadlīniju realizāciju dzīvē, der aplūkot Liepājas Neredzīgo biedrības mājaslapu www.redzigaisma.lv

Jaunas zināšanas „Dzīves skolā”

Lai ieviestu universālā dizaina principus, Liepājā tika izveidots rehabilitācijas centrs redzes invalīdiem ar nosaukumu „Dzīves skola”. Tas ir komplekss, kurā atrodas Neredzīgo Biedrības telpas un norisinās tās aktivitātes. Tāpat tajā ietilpst atjaunoti dzīvokļi blakus esošajos namos, kur no viena līdz diviem mēnešiem uzturas cilvēki no attālākiem reģioniem.

Sadarbībā ar citām institūcijām personas ar invaliditāti tiek konsultētas par iespējām saņemt savlaicīgu un konkrētai vajadzībai atbilstošu sociālo palīdzību un atbalstu. Dzīvskolnieki apgūst datora lietošanu, Braila rakstu, mācās orientēties ar balto spieķi, pīt klūdziņu izstrādājumus, apgūst makramē tehniku un papildina savas kulinārās prasmes. Ar viņiem daudz tiek runāts – par dzīvi, par pagātni, par nākotnes plāniem; notiek diskusijas par to, ko var un nevar cilvēks ar invaliditāti un vai vispār ir jēga kaut ko mainīt savā dzīvē. Bieži vien šiem cilvēkiem ir jānotic vispirms pašiem sev – jānotic tam, ka viņi patiešām spēj izdarīt daudz!

Viņi domāja, ka nevar

Pirmās grupas redzes invalīde Edīte pie mums „Dzīves skolā” jau uzturējusies divas reizes. Sākotnēji viņa gribēja tikai iemācīties lietot datoru un neko citu, jo „es jau nevarēšu!”. Tagad ir apgūtas datora prasmes, Braila raksts, tiek regulāri apmeklēti trenažieri, taču pats galvenais ir tas, ka Edīte ir atklājusi jaunu aizraušanos – ādas apstrādi! Ar viņas rokām tiek darinātas krellītes un auskari, pases vāciņi un dažādas cibiņas. Viņa ir rīdziniece, kas uz „Dzīves skolu” atnāca pirms gada. Tagad viņas dzīve ir apmetusi kūleni, un šodien viņa ir jau liepājniece, kas kalpo „Pestīšanas armijā”.

Cits piemērs ir Aivars, pirmās grupas invalīds, kura ikdiena paiet pansionātā „Venta”. Kā viņš pats saka, tur aiz garlaicības varot nomirt. Reizi gadā cenšamies izkārtot, lai Aivars mēnesi varētu dzīvot „Dzīves skolā”. Viņš ir apguvis Braila rakstu, iemācījies pats sev pagatavot ēdienu, kā arī darināt brīnišķīgus klūdziņu pinumus. Sākotnēji nedrošs, pat bailīgs, patstāvīgi nesperdams ne soli, Aivars šobrīd ir apzinājies, ka daudzas lietas var izdarīt pats. Un viņš ir priecīgs būt sabiedrībā, kur neviens neko gatavu klāt nepienes.

Labu gribēdami, ir iemācījuši bezpalīdzību…

Tuvinieki bieži ir steidzīgi: „Es varu izdarīt ātrāk un labāk!” Ātrāk sanāks, ja palīdzēs apģērbties, ja pagatavos ēst, ja otra vietā piezvanīs, noskaidros, sarunās. Tā reizi no reizes, un cilvēks ar tādu vai citādu invaliditāti aprod ar domu, ka viņš neko vairs nespēj, un pats sevi noraksta kā nederīgu. Līdzcilvēki bieži ir pārguruši, būdami atbildīgi gan par sevi, gan otru pieaugušu cilvēku, tāpēc līdz iekšējam rūgtumam un atklātam konfliktam ir viens solis. „Varbūt viņš to varētu iemācīties darīt pats?” – šāds jautājums pat netiek uzdots, jo „viņš taču ir slims.”

Bieži vien ģimenes locekļiem ir jau izveidojies pieradums: vienam pie tā, ka viss tiek pienests klāt un izdarīts viņa vietā, bet otram – pie tā, ka ir kāds, kurš jāaprūpē kā bērns.

Lielākajai daļai cilvēku šodien gandrīz nemaz nav izpratnes par to, kā izturēties cilvēka klātbūtnē, kuram ir invaliditāte. Viņi mulst, nezina, kā varētu palīdzēt, baidās uzbāzties ar savu palīdzību. Līdz ar to var gadīties, ka cilvēkam ar redzes invaliditāti netiek palīdzēts situācijās, kad tiešām ir vajadzīga palīdzība. Piemēram – iet cilvēks ar balto spieķi un nomaldās, bezpalīdzīgi taustās pa zemi, meklējot kādu orientieri, pēc kā vadīties. Ļaudis steidzas garām un nemaz neiedomājas apstāties, lai pavaicātu, vai ir nepieciešama palīdzība. Mēs baidāmies citiem uzbāzties, baidāmies no iespējamās nelaipnās atbildes vai noraidījuma. Bet ja nu cilvēkam tiešām ir vajadzīga palīdzība!?

Aicinot uz „Dzīves skolu”, vienlaikus piedāvājam šeit uzturēties arī vēl vienam ģimenes loceklim, kuram ir iespēja piedalīties tajās pašās nodarbībās, kurās piedalās cilvēks ar invaliditāti. Tā iespējams parādīt, ka, neraugoties uz invaliditāti, ikvienam ir iespēja daudzas lietas paveikt patstāvīgi.

Pilnīgi visi dzīvskolnieki ir teikuši lielu paldies par piedāvāto iespēju. Daudzi no viņiem atzina, ka sākotnēji baidījušies, nav gribējuši vieni braukt uz svešu vietu, neesot ticējuši saviem spēkiem. Bet noslēgumā ir prieks par patstāvīgi aplieto kafiju krūzītē, par uzceptu olu, uzpītu groziņu, uzmezglotu paklāju, par iespēju atkal rakstīt vēstules, pateicoties Brailam, kā arī par iespēju izrauties no ikdienas pelēcības.

Mazs sākums lieliem darbiem…

Neredzīgam vai vājredzīgam cilvēkam apkārtējā vidē ir nepieciešami orientieri – gan saskatāmi, gan sataustāmi. Par vadlīnijām var kalpot zaļais zāliens gar ietves malu, košumkrūmu stādījumi, apgaismes lampu rinda, ietves bruģakmeņu reljefās atšķirības no braucamās daļas klājuma, asfalts pret kalto akmeni, grants pret zemes taciņu utt. Aizputē un Liepājā ir tā dēvētās iebūvētās vadlīnijas – ietves klājumā iebūvēti bruģakmeņi ar reljefām līnijām. Šo vadlīniju cilvēks ar vāju redzi sataustīs vai nu ar kāju caur apavu zoli, vai ar spieķi. Tai sekojot, viņš aizies vajadzīgajā virzienā.

Apvienības „Apeirons” un Ekonomikas ministrijas sadarbības rezultātā 2009.gadā tika ieviestas izmaiņas atsevišķos Latvijas Būvnormatīvos (LBN 209-09 un LBN 208-08), kuros tagad ir agrāk neminētais termins „universālais dizains”. Tajos norādīts, kā būtu pielāgojama vide cilvēkiem ar redzes traucējumiem.

Šis projekts ir sākums vides pieejamības sakārtošanā cilvēkiem ar redzes traucējumiem, vecākiem ar bērnu ratiņiem, cilvēkiem ratiņkrēslos, velosipēdistiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, bērniem, t.i. visiem sabiedrības locekļiem. Protams, vēl paies ilgs laiks, līdz sabiedrībai kopumā radīsies izpratne par to, ka ikvienam cilvēkam ir brīvi jāspēj pārvietoties vidē, saņemt pakalpojumus, informāciju, iegādāties un lietot pieejamos produktus. Tomēr process ir sācies: ir iesaistījusies Labklājības ministrija, ir saņemts atbalsts no Ekonomikas ministrijas, daudz vairāk cilvēku ar invaliditāti apzinās savas tiesības, un sadarbība starp dažādām nevalstiskām organizācijām ir kļuvusi daudz rezultatīvāka.

Marķētie stabi un nulles līmeņa apmales Liepājā

Marķētās kāpnes Liepājas Sociālā dienesta telpās

“Dzīves skola” Liepājā

Guntars Graiksts — Mon, 17 May 2010 06:00:31 +0000

Liepājas Neredzīgo biedrības valdes priekšsēdētājs Māris Ceirulis ir viens no aktīvākajiem jēdziena “Universālais Dizains” popularizētājiem Latvijā. Pateicoties viņam un viņa kolēģiem, Liepājā tikuši uzstādīti īpaši marķēti luksafora stabi un stikla druvis, izlīdzinātas ietvju malas krustojumos, izveidotas uzbrauktuves pie valsts iestādēm. Liepājas piemēram seko vēl virkne pašvaldību Latvijā.
Māris Ceirulis parādīja mums Neredzīgo biedrības telpas, kurās iespēju robežās izmantotas daudzas Universālā Dizaina idejas.

Maris Ceirulis from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Ticība dzīvei pirms nāves

Snorre Karkonens-Svensons — Thu, 29 Apr 2010 14:15:12 +0000

Man ir cigārkastīte. Zem vāka ar sarkanu samtu iekšpusē kopš mazotnes kā dārgumus glabāju īpašās mantiņas. Tur ir manas vecvecmāmiņas melnā dziesmu vācelīte – burtnīca, kurā zīmulis glīti jo glīti pirms simts gadiem iemūžinājis vārdus dziesmām, kuras dziedāja manas omes vecāki, sanākot kopā. Tur glabājas arī mana vectēva 1928. gada sudrabmedaļa boksā no nacionālajām sacīkstēm junioriem, kā arī viena sudraba karote, kas mantota no manas mātes vecākiem.

Snorre Karkonens-Svensons, foto:Øyvind Rangøy

Atverot kastīti, abas lūdz, lai es viņas pulēju, lai tās atkal mirgotu kā agrāk. No vectēva ir arī šķiltavas ar viņa vārda iegravējumu: „Walter”. Tā bija dāvana 70 gadu jubilejā no viņa kolēģiem urbju rūpnīcā. Vēl uzglūn pāris vecas monētas no Dānijas Jaunavu salām Karību jūrā. Tās ir relikvijas no tā laika, kad man vienpadsmit gadu vecumā radās milzīga interese par Dānijas tropu kolonijām. Jaunākais priekšmets ir digitālais pulkstenis. Tas apstājies, bet tomēr rāda datumu. Proti, aizmugurē ir iegravēts „10.05.1992”. Tāpat kā viens no maniem piena zobiem, kas ar katru piecgadi aizņem aizvien mazāk vietas kastītē, pulkstenis ir saistīts tieši ar mani pašu. To man uzdāvināja tēvocis Erki, mātes vecākais brālis. Datums ir manas iesvētes diena.

Oslo rātsnama lielā zāle ir krāšņa, un milzīgā sienas glezna stāsta par pilsētas un valsts vēsturi. Mēs, jaunieši, – vieni uzvalkos, citi tautastērpos, citi atkal raibās svētku drēbes -, vēl stāvam banketu zālē otrajā stāvā, divdesmit vienu metru augstāk. Vēderā kņud. Lejā, lielajā svētku zālē, kas ir tikpat piepildīta kā tad, kad tur notiek Nobela Miera prēmijas pasniegšanas ceremonija, sēž mūsu vecāki, vecvecāki, tēvoči un tantes, brāļi un māsas. Pēc dažām minūtēm mēs nosoļosim lejā svinīga svētku marša pavadījumā, ko spēlē orķestris, apsēdīsimies pirmajās rindās, klausīsimies svētku runas, dziesmas un skaņdarbus kora un orķestra izpildījumā, un katrs uzies augšā uz skatuves, lai saņemtu diplomu. Beigās visi dziedāsim veco vācu dziesmu par brīvo domāšanu no 16. gadsimta zemnieku sacelšanās laikiem. Tas viss notiks pēc dažām minūtēm. Vakarā mūs gaida svētku galds mājās, ciemiņi, dāvanas, uzklausīsim tieši mums par godu sarakstītas runas, kā arī mums sacerētas dziesmas, kuru ritms un rīmes vietumis šarmanti klibo.

foto: Risto Hemming

Tagad esam putnēni, kuri tūlīt pirmo reizi metīsies laukā no ligzdas. Mums būs jauns statuss, būsim pieauguši. Nu, vismaz „gandrīz, gandrīz” pieauguši, kā piebilstu vecāki. Pēdējos mēnešos esam izgājuši kursu, kurā esam lasījuši par dažādām reliģijām, esam spēlējuši lomu spēles un diskutējot esam centušies risināt ētiskas dilemmas. Esam runājuši par cilvēkam un cilvēcei svarīgiem jautājumiem, par karu un mieru, par cilvēktiesībām, par identitāti, par dabas aizsardzību, par seksualitāti un par mīlestību.

Pārejas rituāli bez dieva

Dzīvē ir īpaši notikumi. Pirmais skūpsts. Kāda brīnumaina diena kopā ar vecākiem bērnībā. Varbūt brīdis, kad viss mājokļa kredīts ir atmaksāts. Bet ir arī tādi īpaši notikumi, kuros piedalās arī apkārtējā sabiedrība – notikumi, kas sevī ietver statusa maiņu: dzīves sākums, iekļūšana pieaugušo rindās, laulības slēgšana un dzīves nobeigums. Šajos pārejas rituālos ir laiks, kad visi tuvie un tālie sabrauc kopā. Jā, arī mana iesvēte tajā ziņā bija notikums. Pirmo reizi satikās mana toreiz jau nelaiķa vectēva pirmā un otrā sieva, kas turpmāk līdz pat manas vecmāmiņas – vectēva pirmās sievas – nāvei uzturēja ļoti sirsnīgas attiecības.

Oslo rātsnams, Norvēģija. foto: Mindaugas Šinkūnas

Pārejas rituāli mūs šķir un vieno. Tie ir atrodami visās kultūrās: Manhetenas brokeru aprindās, kādā indiāņu ciltī Amazonas džungļos, kādā ultrakonservatīvā ebreju kopienā Izraēlā, kādā zemnieku ģimenē Latgalē. Tādu rituālu izgāju arī es Oslo Rātsnamā, un, par spīti tā nosaukumam „iesvēte”, rituāls nebija reliģiska rakstura. Varbūt apzīmējums „jaunības svētki” vai kas cits derētu labāk, bet Norvēģijā ir saglabājies nosaukums, kuru lieto arī baznīca. Līdz 20. gadsimta vidum Norvēģijā iesvēti rīkoja tikai baznīca, un iesvēte vairākus gadsimtus notika vienlaikus ar skolas beigšanu. 1736. gadā Dānijā un Norvēģijā pieņēma likumu, kas noteica, ka iesvēte ir obligāta itin visiem. Tās daļa bija arī kristīgās mācības eksāmens. Neiesvētīts nevarēji dienēt armijā, nedrīkstēji būt par liecinieku tiesā, nevarēji precēties vai dabūt mācekļa vietu. Toties, ja kāds neiesvētījās līdz 19 gadu vecumam, viņu gaidīja piespiedu darbs. Obligātā iesvēte pastāvēja līdz 1912. gadam, bet vēl mūsdienās vairums jauniešu, kam ir ap 15 gadu, izvēlas iesvētīties. Tā ir daļa no mūsu tradīcijām. Ne visi to dara aiz ticības vai pārliecības – daudzus piesaista dāsnās dāvanas, lielās svinības, vai viņi dara to vienkārši tāpēc, ka vajag un viss.

Taču ne visiem jauniešiem ir pieņemamas kristīgās mācības dogmas; Norvēģijā ap 10 000 jauniešu jeb ap 15 % iesvētāmo katru gadu piedalās manis aprakstītajā alternatīvajā iesvētē. Pārejas rituālu saglabā, taču tā reliģiskais saturs tiek aizstāts ar laicīgu. Šo iesvēti organizē Humānētiskā apvienība (Human-Etisk forbund), kas rīko arī vārda svētkus jaundzimušajiem. Arī šos svētkus svin rātsnamā, kultūras namā vai citā pulcēšanas vietā. Ir mūzika, dziesmas, dzejas lasījums un runa. Vecākiem tiek izsniegta apliecība. Bēres var vadīt šīs apvienības pārstāvis (Humānētiskā apvienība rīko ap 500 bēru gadā), bet laulību slēgt – salaulātājs. Katru gadu ir apmēram 600 pāru, kurus salaulā Humānētiskās apvienības pārstāvis – bez baznīcas reliģiskās pieskaņas vai apgabala tiesas, kas Norvēģijā pilda dzimtsarakstu nodaļas lomu, bezpersoniskuma. Pirms Humānētiskās apvienības parādīšanās pārejas rituālu monopols Norvēģijā praktiski piederēja luterāņu baznīcai.

Norvēģija nav vienīgā valsts, kur ir šīs alternatīvās iesvētes. Arī Zviedrijā, Dānijā un Īslandē humānistu organizācijas rīko iesvētes jauniešiem. Mazāk glaimojošs ekvivalents reiz pastāvēja arī komunistiskajā Austrumvācijā, kur tika rīkoti jauniešu svētki (Jugendweihe, tagad Jugendfeier) baznīcas iesvētes vietā, un vēl joprojām Vācijas austrumu daļā šī tradīcija ir dzīva. Tiesa, tā ir krietni senāka un izveidojās jau 19. gadsimta otrajā pusē kā kultūras vēsturē balstīta alternatīva pretmetā katoļu un protestantu baznīcai.

Neticīgo baznīca

1956. gada 9. aprīlī tika izveidota Humānētiskā apvienība ar četrus gadus agrāk dibinātās Starptautiskās Humānētiskās apvienības (International Humanist and Ethical Union) palīdzību. Galvenais mērķis bija radīt pretsparu baznīcas morāles monopolam. Apvienības dibinātājs bija botāniķis Kristians Hūrns (Kristian Horn, 1903–1981), kurš, interesēdamies arī par humanitārajām zinātnēm un filozofiju, vēlējās tās pietuvināt dabaszinātnēm. Savus uzskatus par humānētisko dzīvesveidu viņš pauda rakstos un priekšlasījumos. Alternatīvās iesvētes jauniešiem viņš organizēja jau kopš 1951. gada, tātad jau piecus gadus pirms Humānētiskās apvienības dibināšanas.

K. Hūrna filozofija balstās uz trim pamatprincipiem, kas ir saistīti ar mūsu spējām, mūsu priekšstatiem un mūsu ētiku. Pirmais princips ir tāds, ka pamats cilvēka sadzīvošanai ar pasauli un saziņai ar citiem balstās cilvēka spējā apkārtējo pasauli pieredzēt un to interpretēt ar paša kritisko prātu. Otrais princips postulē, ka cilvēks ir radoša būtne, kas ir spējīga sev radīt priekšstatus par visu nezināmo. Te humānētiķis atšķiras no ticīgajiem, proti, viņš neuztieps savus priekšstatus par nezināmo citiem, jo tie paliek tikai priekšstati, nevis zināšana. Trešais princips ir ētika, un tas sakņojas cilvēka empātiskajā būtībā, tātad – mūsu spējā iejusties citu cilvēku ādā un morāles zelta likuma ievērošanā: „Nedari otram to, ko negribētu, lai dara tev!”.

autors Snorre Karkonens-Svensons, foto: Deniss Zaicevs

Sākumā biedrība pulcināja tikai dažus simtus locekļu, taču 20. gs. 70. gadu beigās krietni pieauga tās popularitāte: 1977. gadā tai bija 2000 biedru, 1980. gadā jau 10 000, bet astoņdesmito gadu beigās – 30 000. Tagad šī apvienība ar tās gandrīz 80 000 biedriem ir lielākā organizācija ārpus valsts baznīcas, kam ir reliģiskas organizācijas statuss. Tā piedevām ir pasaules lielākā nacionālā humānētiskā organizācija. Līdzīgas organizācijas darbojas arī visās pārējās Ziemeļvalstīs. Tā kā Humānētiskās apvienības statuss ir pielīdzināms reliģiskai organizācijai, tā saņem atbalstu no valsts attiecīgi pēc biedru skaita, tas ir, daļu no tās naudas, ko cilvēki nomaksājuši obligātajos nodokļos baznīcai. Bez jau minētajiem rituāliem Humānētiskā apvienība aktīvi piedalās sabiedriskās diskusijās par ētikas un reliģijas jautājumiem. Viens no organizācijas mērķiem ir atbrīvot baznīcu no valsts pakļautības. Patlaban Norvēģija un dažas musulmaņu valstis ir gandrīz vienīgās, kurās vēl pastāv valsts reliģija. Arī daudzi Norvēģijas valsts baznīcas garīdznieki tiecas sasniegt to pašu. Norvēģijā karalis un valdība ieceļ bīskapus, bet mācītāji ir valsts ierēdņi.

Pasaules skolā Norvēģija ir teicamniece gandrīz visos priekšmetos.

Norvēģija ir zilacainā zinīte kas vienmēr sēž pirmajā rindā, stiepdama savu balto rociņu augstu jo augstu ikreiz, kad skolotājs uzdod kādu jautājumu. Kas prot dzimumu līdztiesības formulu izrēķināt? Es, es! Kas var sponsorēt skolas remontu? Es, es! Kurš no jums, bērniņi, uzvarēs slēpošanas sacensībās? Es, es! Kas samierinās klases trakākos kaušļus? Es, es! Hm… Tikai priekšmetā „Reliģijas brīvība” šai skuķei grūta galva. Jo Norvēģija nav tā, kas prot uzmeistarot reliģiski neitrālu skolas programmu.

Norvēģu skolās un bērnudārzos vienmēr dominējusi kristīgā ticība. 20. gs. 70. un 80. gados Humānētiskā apvienība tomēr panāca to, ka kristietības mācībai ievieš alternatīvu mācību priekšmetu tiem bērniem, kuru vecāki nav valsts baznīcas biedri vai arī piederīgi citām reliģijām. 1997. gadā to savukārt apvienoja ar kristietības mācību, tā izveidojot jaunu mācību priekšmetu „Kristietība. Reliģija. Dzīves uztvere”. Tas bija obligāts visiem skolēniem, un kristietība tur vēl aizvien ieņēma dominējošo vietu. ANO Cilvēktiesību komiteja šo mācību priekšmetu 2004. gadā atzina par cilvēktiesību pārkāpumu, un ministrijai nācās pārskatīt mācību programmu. Tomēr arī pēc tajā sekojošām izmaiņām Norvēģiju atkal iesūdzēja Eiropas Cilvēktiesību tiesā par to, ka šis obligātais mācību priekšmets nav pietiekami objektīvs. Vēl joprojām.

Humānētiskā apvienība neapkaro reliģiju kā tādu, bet ir kritiska pret reliģiskām dogmām. It īpaši pret reliģisko fanātismu, kas sevī ietver arī politiskas nostādnes un izpaužas terorismā un galējā neiecietībā. Organizācija nav saistīta ar kādu konkrētu politisku partiju – biedru starpā ir politiķi no visām lielajām partijām (protams, ar Kristīgo tautas partiju kā saprotamu izņēmumu). Dažos jautājumos, kas skar cilvēktiesības un indivīda neaizskaramību, organizācija tomēr ir piedalījusies arī politiska rakstura diskusijās. Piemēram, tai ir sava nostāja attiecībā uz kodolieroču jautājumu, sieviešu tiesībām, homoseksuāļu tiesībām, tāpat uz bēgļu un patvērumu meklētāju tiesībām. Humānētiskā apvienība vēlas panākt ticības brīvību un vairot cieņu pret tiem, kas domā un tic citādi. Tā bija viena no organizācijām, kas ierosināja dibināt Ticības un dzīves uzskatu kopienu sadarbības padomi. Norvēģijā gan kristīgie, gan musulmaņi, gan humānētiķi uzskata, ka vajag sadarboties, un uzsver kopīgo, nevis atšķirīgo. Humānētiskajai apvienībai ir savs apgāds, kas izdod grāmatas par ētiku, zinātni, filozofiju un reliģiju, kā arī sava labdarības organizācija, kas atbalsta projektus Indijā, Nepālā, Ugandā, Brazīlijā un Dominikānas Republikā.

Laužot baznīcas vērtību monopolu

Henriks Ibsens. foto: Gustav Borgen (1865 - 1926)

No vienas puses, humānētika balstās uz kristīgām vērtībām, no otras puses – reliģijas kritikā. Varētu teikt, ka vissīvākās kaujas ar baznīcu notika pirms organizācijas dibināšanas. Reliģijas kritika nav nemaz tik jauna. Senajā Grieķijā jau Ksenofāns uzskatīja, ka cilvēki savus dievus radīja pēc pašu veidola; apgaismības laikmetā reliģiju kritizēja Didro un Voltērs. Vēlāk nāca L. Feijerbahs, K. Markss un B. Rasels. Pret baznīcu cīnījās arī norvēģu dižie rakstnieki. Iecietību pret citām rasēm un reliģijām postulēja jau romantisma dzejnieks Henriks Vergelanns (Henrik Wergeland, 1808-1845). Bet Henriks Ibsens (Henrik Ibsen, 1828-1906), piemēram, 1879. gadā savā vēstulē mākslas vēsturniekam L. Dītriksonam rakstīja: „Mums vispirmajā kārtā vajag ar visām saknēm izraut un izdeldēt drūmo viduslaiku mūku pārliecību, kas sašaurina skatījumu un notrulina prātu.” Arī Bjērnstjerne Bjērnsons (Bjørnstjerne Bjørnson, 1832-1910) un Aleksandrs Hjellanns (Alexander Kielland, 1849-1906) bija ateisti, kas savos darbos kritizēja baznīcas liekulību, dogmas un hegemoniju. Starpkaru laikā liels cīnītājs bija dzejnieks Ārnulfs Ēverlanns (Arnulf Øverland, 1889-1968), kas gan rakstos, gan runās kritizēja baznīcu kā prātu aptumšotāju un apspiedēju. 1933. gadā viņu iesūdzēja tiesā par reliģijas zaimošanu, jo viņš vienā lekcijā dievgaldu bija nodēvējis par „riebīgo kanibālu maģiju”, taču viņu vēlāk attaisnoja.

Ūvdāles stāvkoku bazīca celta 12.gs., laikā, kad sākās kristietības dominance Norvēgijā. foto: Snorre Karkonens-Svensons

Kam tic neticīgie?

Kāpēc piedzimstam? Kāda ir dzīves jēga? Kas bija pirms lielā sprādziena? Kāpēc pastāv ļaunums? No šādiem jautājumiem mūža laikā ir grūti izvairīties. Reliģija pasniedz atbildes kā skaistu garnējumu uz paplātes, savukārt humānētiķi nesteidz nākt klajā ar gataviem atrisinājumiem. Kamēr reliģija sniedz atbildes, kuras bieži vien nedrīkst pat apstrīdēt, humānētiķiem galvenais ir jautājumus vispār uzdot. Jo tā cilvēkam jādzīvo – neziņā. Un ar to jāsamierinās. Lai gan mūsdienu zinātne ir atminējusi daudzas mīklas, kuru noslēpumus reiz drīkstēja šķetināt tikai garīdznieki, tomēr ir palicis vēl daudz nezināmā.

Var rasties jautājums – vai humānētika ir reliģija? Nē, nav, jo humānētiķi netic pārdabiskiem spēkiem un dievam, vai vismaz šaubās par dieva eksistenci. Humānētiķi tic dzīvei pirms nāves. No tā izriet, ka dzīvēm šaisaulē jābūt labām. Humānētikas pamatā ir iecietība, un tās centrā ir cilvēks. Mums visiem ir vajadzīga drošība un cieņa. Tā kā galvenais ir cilvēks, arī daba jāsaudzē, domājot par nākotnes paaudzēm. Svarīgas ir arī cilvēktiesības un demokrātija. Normas nav absolūtas, bet vērtējamas pēc tā, kādas ir sekas to ievērošanai vai neievērošanai. Pastāv princips, ka cilvēks pats var izlemt jautājumus, kas skar viņu pašu, taču ņemot vērā arī citu cilvēku vajadzības. Šo pamatprincipu ietvaros iespējamas variācijas, tādēļ biedru starpā ir izveidojies plašs dažādu viedokļu un priekšstatu spektrs. Piemēram, humānētiķiem var būt atšķirīgi uzskati par eitanāziju. Tāpat humānētiķu rindās atrodami gan pārliecināti ateisti, gan agnostiķi.

Protams, humānētika nav radusies kultūras vakuumā. Tā dzima Eiropā, balstīta Rietumu filozofijas tradīcijās un – varbūt paradoksāli – arī kristietībā. Protams, arī mūsos, kas tic dzīvei pirms nāves, ir daudz no kristietības. Uzaugot šajā pasaules daļā, kristīgās vērtības caurvij mentalitāti, un, būdams valodnieks, varu teikt – arī valodu. Kā norvēģu, tā latviešu valodā ik dienu lieto pulkiem izteicienu, kuru izcelsme atrodama Bībelē. Tā ir bagātinājusi mūsu valodas ar spēcīgām metaforām un trāpīgiem redzējumiem par cilvēku. Neesmu reliģiskā ziņā kristietis, bet, tā kā esmu uzaudzis Ziemeļeiropā, tad kultūras ziņā tomēr esmu. Domāju, ka man ir daudz vairāk kopīgu vērtību ar kādu vidusmēra Zviedrijas vai Igaunijas kristieti nekā ar Indijas vai Japānas neticīgo.

- Vai Nansens nonāks ellē?

Nekad neesmu ticējis Dievam. Parasti ar to sadzīvoju pavisam labi. Dažreiz, grūtos brīžos, esmu nožēlojis, ka man nav piešķirta ticības dāvana. Jo arī tā var traktēt ticību – kā dāvanu. Tā ir dāvana, kurā iesaiņotas jau gatavas atbildes, dzīves vadlīnijas un dzīves jēga, turklāt bonusā tiek apsolīta mūžīga pēcnāves dzīve. Gribu to vai nē, bet man tomēr nesanāk ticēt. Un tā tas ir bijis vienmēr. Atceros, vienā pavasara dienā ar mežu apaugušā piemājas parkā spēlējām kariņu. Man bija kādi astoņi gadi. Mans rotaļu biedrs, ar kuru slēpāmies krūmos kādā nogāzē, man pajautāja: „Vai tu tici dievam?” „Nē. Bet Jēzum gan,” es atbildēju. Pērnās lapas kraukšķēja, mums atbalstoties ar rokām uz zemes. Mans rotaļu biedrs mazliet apmulsis bilda, ka tā nevar – neticēt Dievam, bet Jēzum. Ar to biju domājis, ka ticu tam, ka ir dzīvojis Jēzus kā spilgta vēsturiska persona, ar skaistām domām un izkoptu oratora mākslu. Un pie tā arī esmu palicis. Starp citu, par Jēzu runājot – tā bija mana iesauka. Tiesa, ar nievājošu nokrāsu, jo mēdzu censties apturēt kautiņus pārējo kaimiņu bērnu starpā un lūkoju salīgt karojošās puses (nu, tajos gadījumos, kad pats nebiju iesaistīts…)

Nu, nē… Tomēr vajagot ticēt, drošības pēc

Autors jaunībā ar savām divām vecmāmiņām - vectēva pirmā un otrā sieva - Else un Līva.

Tēvs ir kristietis, bet nekad par reliģiju netikām ar viņu runājuši. Māte nav ticīga, bet ir teikusi – ja būtu, tad pareizticīgā: skaistās dziedāšanas, gaisotnes un mākslas dēļ. Ar vecomammu gan esmu gājis uz baznīcu Ziemassvētkos un arī runājis. Kalnu namiņā mēs ar vecomammu vienmēr dalījām istabu. Es gulēju gultas otrajā stāvā, viņa – pirmajā. Lieldienās un vasarās. Atceros, kā vienā vakarā, kad, katrs savā stāvā guļot, šķirstījām vecus žurnālus, viņa pajautāja, vai es neticot Dievam. Izdzirdējusi manu noliedzošo atbildi, viņa teica: „Bet, dēliņ, tev taču jātic! Citādi nonāksi ellē.” Kad pajautāju, vai viņa domā, ka viņas bērnības norvēģu dižvaronis – polāro apgabalu pētnieks, okeanogrāfs, biologs, diplomāts un humānists Fritjofs Nansens – tagad mokās elles liesmās savas neticības dēļ, viņa vairs nebija droša. Nu, nē… Tomēr vajagot ticēt, drošības pēc. Un, būdams jaunietis, kļuvu ticīgs. Es ticēju ateismam. Es kļuvu par misionāru. Viens no maniem labākajiem draugiem bija mācītāja dēls. Mūsu sarunas par reliģiju bija garas, un mans mērķis bija viņu pārliecināt un norādīt uz kristietības pretrunām un trūkumiem. Kā nelabais lasīju Bībeli. Un mācītāja dēls arī sāka šaubīties. Vēlāk gan viņš atgriezās savā bērnības ticībā, un es ar karojoša ateisma sludināšanu vairs nenodarbojos. Ja reliģija piešķir cilvēka dzīvei jēgu, kāpēc viņam to atņemt? Varbūt viss nav obligāti jāskata caur smadzeņu bioķīmijas prizmu? Piemēram, iemīlēšanās īstenībā ir vien serotonīna, dopamīna un adrenalīna izdalīšanās smadzenēs. Bet tas nav īpaši poētiski. No tā dzejas un mīlas balādes neiznāks. Un tas, kurš iemīlējies, par to arī daudz nedomā. Varbūt arī nevajag.

Humānētiķi arī Latvijā?

Vai šādu organizāciju varētu dibināt arī Latvijā? Latvijā ir daudz cilvēku, kurus es raksturotu kā humānētķus. Procentuāli to ir ne mazāk kā Norvēģijā. Bet kāds būtu šādas organizācijas mērķis? Es nedomāju, ka kaut kas līdzīgs padomju laika ateistu klubiem darbavietās. Šī organizācija nebūtu tāda, kas galvenokārt teiktu „nē” reliģijai, bet gan tāda, kas teiktu „jā”. Jā – iecietībai. Jā – ētiskai domāšanai. Jā – dabas saudzēšanai. Jā – atbildībai sabiedrības priekšā. Jā – cilvēkam.

Kad 61% Latvijas iedzīvotāju domā, ka homoseksuālisms ir amorāla parādība, bet tikai 27% to pašu aptaujāto par amorālu uzskata arī nodokļu nemaksāšanu jeb, citiem vārdiem, Latvijas slimnīcu, skolu un ceļu apzagšanu, ir skaidrs, ka baznīcas postulētajām vērtībām un padomju mentalitātes mantojumam ir nepieciešama opozīcija. Protams, ka daļa nodokļu naudas aiziet neceļos, taču pret to jācīnās tā, lai necieš ne Latvijas pensionāri, ne slimnieki, ne skolēni. Vai tik negodīgie politiķi nav vien aizbildinājums, lai ietaupītu dažus latus? Ir bezatbildīgi, pavirši balsojot, ievēlēt pēdējās maitas, un pēc tam viņus kritizēt. Radi labāku sabiedrību un iesaisties politikā pats! Dažos jautājumos jālauž baznīcas hegemonija – diskusijās par ētiku, sabiedrību un indivīdu. Jārada pretestība baznīcas naidam pret mīlu un jāatmasko baznīcas divkosība arī daudzos citos jautājumos. Šis aspekts iesākumā varbūt būtu aktuālāks šādai latviešu organizācijai nekā, piemēram, pārejas rituālu rīkošana (es teiktu, ka skaistos latviešu skolas izlaidumus šā vai tā grūti pārspēt). Tajā pašā laikā šī pati organizācija būtu baznīcas sabiedrotā, veicinot Latvijas sabiedrībā tuvākā mīlēšanu un solidaritāti ar vājāko. Tas, ka esi neticīgais, nebūt nenozīmē, ka tev nav ētiskās domāšanas vai vērtību.

Melnā burtnīca un mīla

Mana vecvecmāmiņa nomira vairākas desmitgades pirms manas piedzimšanas. Nedomāju, ka viņa sēž uz kāda mākoņa un mani vēro. Bet, kamēr pie manis glabājas šī ar smalkiem rokas vilcieniem aprakstītā melnā burtnīca, vecvecmāmiņa dzīvo manā atmiņā, līdzās vecmāmiņas nostāstiem un vecām melnbaltām fotogrāfijām. Vairākas no burtnīcas dziesmām vecvecmāmiņa pati sarakstījusi. Apakšā ir viņas vārds un uzvārds: Aasta Pedersen. Osta Pēdešena.

Jeg vil leve og dø
for min elskede mø
deg min lille skat
vi gifter os snarlig
for jeg lengter saa varlig
baade dag og nat.

Nekādas revolucionāri jaunas domas šeit nav izteiktas, jo to pašu rakstījuši, domājuši, dziedājuši un klieguši miljoniem cilvēku. Mīlestība ir veca kā pasaule, taču katra tās atnākšana spēj no jauna satricināt mazā cilvēka dzīvi. Tiesa, burtnīcā ir arī dziesmas par Jēzu un drošību, ko viņš sniedzot. Tomēr mēs ar vecvecmāmiņu un vecomammu esam vienisprātis par vismaz vienu no dzīves jēgām – dzīvot nozīmē mīlēt.

Ziemeļvalstis – 1000 gadu no kristīšanās līdz “atkristīšanai”

Juris Kaža — Thu, 29 Apr 2010 11:00:13 +0000

Kristīgā ticība Ziemeļvalstīs ienāca agrāk, bet nostiprinājās apmēram tajā pašā laikā, kad Latvijas teritorijā parādījās pirmie kristietības vēstneši un krustneši. Pirmie ticības nesēji ienāca Skandināvijā no Ziemeļvācijas jau 9. gadsimtā, taču viņu centieni izplatīt savu ticību starp „pagāniem” un pagānu karaļiem nebija sevišķi veiksmīgi. Tā saucamā Ziemeļu pirmskristīgā ticība bija dziļi iesakņojusies dāņu, zviedru, norvēģu un somu pirmatnējās ciltīs, un tie nelabprāt atmeta savas tradīcijas.

foto: Matti Paavola

No sākuma kristiešiem no tagadējās Vācijas, Hamburgas un Brēmenes diacēzes izdevās Skandināvijas teritorijā vietām uzcelt kādu baznīcu vai klosteri, taču to ietekme uz iedzīvotājiem bija ierobežota. “Pagānu” svētvietas turpināja darboties paralēli ar kristiešu misionāru daļēji veiksmīgiem centieniem pievērst skandināvu ciltis jaunajai ticībai. Baltu ciltīm raksturīgi gadījumi, kad savu ar ūdeni saņemto kristietību turpat upē nomazgāja, kad tas sāka apnikt, gadījās itin bieži.

Zviedrijas karalis vienojas ar pagāniem

Pirmos centienus pievērst Zviedriju kristietībai 830. gadā esot veicis garīdznieks Ansgars no Vācijas. Viņa uzcelto baznīcu senā zviedru cilšu galvaspilsētā Birkā vietējie ignorēja. Simts gadus vēlāk Hamburgas arhibīskaps Unni atkal neveiksmīgi centās izplatīt kristietību pie zviedriem. Aptuveni tai pašā laikā Zviedrijas teritoriju apmeklēja arī misionāri no Anglijas, kuriem veicās nedaudz labāk. Kad Zviedrijas troni 990. gados mantoja pirmais kristītais karalis, Ūlofs Šētkonungs (Olof Skötkonung), viņam izdevās nodibināt pāris diacēzes ap 1000. gadu, tostarp noslēdzot vienošanos ar vecā „pagānu” kulta sekotājiem par abu ticību savstarpējo toleranci. Visas Zviedrijas arhidiecēzi Upsalā izdevās nodibināt tikai 1164. gadā pēc toreizējā katoļu pāvesta iniciatīvas.

Stokholma 1570.gadā. Fransa Hogenberga gravīra.

Dāņi kristījās, bet nemaksāja.

Arī Dānijas kristīšana notika lēnam un fragmentāri, lai gan dāņiem bija plašāki kontakti ar pārējās Eiropas kristiešiem laikā starp 9. un 11. gadsimtu. Dāņu vikingi, kas kolonizēja daļu no Anglijas un slēdza laulības ar vietējiem kristīgajiem, pamazām izplatīja šo ticību arī savu ģimenes un cilts locekļu vidū Dānijā. Tomēr Dāniju par kristīgu zemi var uzskatīt tikai, sākot ar 11. gadsimtu, kad tajā valdīja karalis Kanuts (Knuts) IV, vēlāk dēvēts par Svēto Kanutu. Par svēto viņš kļuva tolaik visai ierastā kārtā, proti, pēc savas mocekļa nāves 1086. gadā, kad viņu nogalināja baznīca saistībā ar dižciltīgo un tautas sacelšanos pret dažādām ar baznīcu saistītām nodevām. Dāņi varbūt arī skaitījās kristīti, bet nelabprāt par to maksāja. Tā ir parādība, ko sastopam daudz jaunākos laikos Skandināvijas vēsturē, taču bez dumpjiem un zilu asiņu izliešanas. Kanuta iecelšana par svēto 1188. gadā tiek uzskatīta par kristīgās ticības uzvaras apliecinājumu un tās nepārprotamu nostiprināšanos.

Norvēģu karalis izdzen pagānismu ar uguni

Norvēģijā kristīgā ticība ienāca samērā skarbā ceļā. Vairāki kristīti karaļi centās jauno ticību uzspiest ar varu, liekot nopostīt vecās jeb „pagānu” ticības svētvietas. Par kristietības nostiprinātāju 10. gadsimta beigās varētu saukt karali Ūlafu (Olaf), kurš pārgāja kristietībā pēc sirošanas Anglijā. Arī Ūlafs „pagānismu” apkaroja ar uguni un zobenu, nopostot svētvietas, spīdzinot un nogalinot vecās ticības priesterus. Cits Ūlafs, kas valdīja 11. gadsimta sākumā, tika pie svētā statusa kā tālaika Norvēģijas aizbildnis, kļūstot par Svēto Ūlafu. Tomēr pagāja vairāk nekā simts gadu, iekams Romas pāvests Norvēģijā nodibināja diacēzi 1154. gadā.

Somu Pērkodievs

"Svētā Henrija pirksts", kas tika izmantots kā diacēzes simbols Turku sākot ar 1618.gadu

Pirms teju 1000 gadiem arī Somijā bija „pagānu cilšu” apdzīvota teritorija. Somi ticēja dažādām dievībām, tostarp debesu un pērkona dievam Ukko. Pētījumos minēts, ka šai dievībai bijušas kopīgas īpašības ar senlatviešu un senbaltu Pērkonu un Pērkūnas.

Pirmie kristieši Somijas teritorijā esot ienākuši no Austrumiem ap 11. gadsimtu. Vēlāk Somijā valdīja zviedru karaļi, un kristīgo baznīcu pēc toreizējās Zviedrijas katoļu baznīcas hierarhijas noteikumiem pārvaldīja Turku diacēze. Kristīgās ticības ienākšana Somijā noritējusi mierīgi un lēnām, bez tāda mēroga represijām un konfliktiem, kādus pieredzēja Skandināvija Baltijas jūras Rietumos.

Gustavs Vāsa necieš katoļus

Lielās pārmaiņas kristīgajā pasaulē, ko 16. gadsimtā aizsāka Mārtiņš Luters, visai strauji skāra Skandināvijas valstis. Luterāņu reformācija, pateicoties mūkam Hansam Tausenam (Hans Tausen), izplatījās Dānijā. Formāli katoļticīgais monarhs tai nepretojās, kas savukārt iedrošināja tautu sacelties pret klosteriem un katoļu baznīcu. Tā kā Dānija tobrīd pārvaldīja Zviedrijas dienvidus un Norvēģiju, karaļa Kristiana III (Christian III) atbalsts reformācijai pasteidzināja luterticības izplatību arī kaimiņvalstīs. Gandrīz vienlaicīgi reformācija nostiprinājās

Gustavs Vāsa, Zviedru karalis no 1523.g - 1560.g

arī Zviedrijā, kur karalis Gustavs Vāsa sastrīdējās ar pāvestu par Zviedrijas arhibīskapa kandidatūru. Karalis sadarbojās ar brāļiem garīdzniekiem Olausu (Olaus) un Laurenciusu (Laurentius) Petri un pat piekrita katoļu tekstu publicēšanas aizliegumiem un citiem katoļu baznīcas darbības ierobežojumimem. Viņa valdīšanas laikā Jaunā Derība tika izdota zviedru valodā. Gustavu Vāsu faktiski var uzskatīt par Zviedrijas luteriskās valsts baznīcas dibinātāju.

Ar Zviedrijas pāreju luterticībā arī mainījās Somijas oficiālā ticība. Varētu sacīt, ka 16. gadsimta gaitā visās toreiz politiski savstarpēji saistītās Ziemeļvalstis pārgāja reformētajā jeb luterticībā un to iedzīvotāji pakāpeniski tika pārliecināti (ar Jaunās derības un citu baznīcas tekstu publicēšanu tautu valodās) un brīžiem piespiesti pieņemt jauno, reformēto ticību. Visās Ziemeļvalstīs luteriskā baznīca kļuva par valsts baznīcu, vienīgi Somijā, kur arī atzina cariskās Krievijas kundzības laikā izplatījusies pareizticība.

Atkristītie?

Šobrīd visās Ziemeļvalstīs pēc oficiālās statistikas dominē luterticība, kas vienlaikus ir (vai vismaz nesen vēl bija) arī valsts baznīca, kas joprojām saņem nodokļu maksātāju atbalstu. Par luterāņiem un Dānijas luterāņu baznīcai piederošiem sevi uzskata 81.5% dāņu, taču dievkalpojumus apmeklē tikai daži nieka procenti. Līdzīga aina paveras Zviedrijā, kur luterticīgi ir 72.9% iedzīvotāju, taču uz baznīcu iet retais. Zviedrijas likumdošanā, kas saistīta ar oficiālo valsts reliģiju, pēdējos gadu desmitos ir tikušas veiktas izmaiņas. Pastāv pilnīga ticības brīvība: luterāņu vecākiem dzimuši bērni vairs netiek automātiski pierakstīti pie luterticīgiem, bet tikai pēc viņu kristīšanas baznīcā. Savukārt Zviedrijas baznīcas nodokļu ieņēmumus izmaksā arī citām konfesijām, bet, izstājoties no Zviedru baznīcas, var pārtraukt maksāt arī baznīcas nodokli.

Norvēģijā 80.7% iedzīvotāju pieder luterāņu baznīcai, bet dievkalpojumus apmeklē tika 3%. Somijā 79% iedzīvotāju ir luterāņi, bet vairums apmeklē dievkalpojumus tikai dažos svētkos – Ziemassvētkos vai Lieldienās – un vēl ierodas tikai uz kāzām, kristībām vai bērēm.

Cits jautājums ir, vai draudzēs reģistrēto statistika atspoguļo iedzīvotāju reālo dievticību. Piemēram, kāda aptauja Somijā liecina, ka apmēram puse valsts iedzīvotāju lūdzot Dievu vismaz reizi mēnesī. Tas esot augstākais rādītājs visās Ziemeļvalstīs. Savukārt pētījumi liecina, ka dāņi ir pasaules trešie lielāki bezdievji, ar ateistu (Dievam neticošo) un agnostiķu (dievticības jautājumā neizlēmīgo) skaitu, kas svārstās starp 43 un 80%. Cita aptauja liecina, ka tikai 31% dāņu tic konkrētam Dievam, kamēr lielākais vairums paļaujas uz kādu nedefinētu garīgu virzītājspēku vai dzīvības garu.

Zviedrijā Dievam ticošo ir tikai 23% – tikpat daudz, cik neticīgo jeb ateistu. Pa vidu ir cilvēki, kas tic kaut kādiem garīgiem spēkiem, taču ne pietiekami, lai pieslietos kādai reliģiskai konfesijai. Tomēr visās Skandināvijas valstīs ir novērojams tā saukto „brīvo baznīcu” (frikyrkor) skaita pieaugums. Parasti tās saistītas ar protestantu konfesijām, kas piedāvā emocionālākus rituālus vai „skaidras un vienkāršas” atbildes uz dzīves jautājumiem (ar noslieci uz fundamentālismu). Tomēr šīs konfesijas galvenokārt pārdala to nelielo skandināvu skaitu, kuriem ir svarīga aktīva reliģiskā dzīve ar piedalīšanos dievkalpojumos, lūgšanu sapulcēs u.tml.

Pat ja baznīcā gājēju skaits ir niecīgs, visās Ziemeļvalstīs baznīca turpina papildināt labklājības un sociālās valsts funkcijas, strādājot ar jauniešiem, iebraucējiem un bēgļiem, kā arī rūpējoties par sociāli neaizsargātiem un izstumtiem sabiedrības elementiem. Kā zināms, Pestīšanas armijas darbību Latvijā atjaunoja Zviedrijas Pestīšanas armija.

Vispesimistiskākais, kas ir dzirdēts no Ziemeļvalstu organizēto reliģiju puses – ka reģions, kurā kristīgā ticība ienāca grūti, lēnām, caur politiskām intrigām un dažkārt arī represijām un asinsizliešanu, tagad faktiski tiek „atkristīts”. Zviedri pat ir sākuši sevi dēvēt par „atkristījušos tautu” („avkristnat folk”). Tomēr tas nenozīmē, ka Zviedrijā un citās Ziemeļvalstīs izsīkst vai tiek noniecinātas tās vērtības, kuras parasti asociē ar kristīgo ticību – cieņa pret cilvēku kā unikālu indivīdu, līdzcietība un iecietība. Zviedrijā un citās Ziemeļvalstīs šīs vērtības tiek augsti godātas arī bez baznīcas un Dieva autoritātes.