Apmēram trīs minūtes pēc tam, kad somu fotogrāfs Ville Linkieri ir sācis rādīt savas fotogrāfijas, skatītāji saprot, ka ir ievesti tādā stāstu un tēlu mudžeklī, ka izkļūt laukā nav iespējams. Foto objektīvs Villes rokās ir kļuvis arī par mikrofonu, diktofonu un pierakstu blociņu, kurā virknējas patiesi, mazak patiesi, taču ļoti aizraujoši stāsti par ļaudīm dažādās pasaules malās – bagātās un nabadzīgās, pamestās un pārapdzīvotās.

Fotogrāfs un Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolas pasniedzējs Raimo Lielbriedis ir strādājis ar vairākām 500 sērijas Hasselblad kamerām un piekrīt, ka to izturība un kvalitāte ir īpaši augstu vērtējama.

Lielbriedis par Hasselblad from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Kritiķi atzīst, ka šī ir pirmā grāmata par arhitektūru, par kuru, viņiem to lasot metro, interesi izrādījuši arī blakussēdētāji un slepus pār plecu lūkojušies Yes Is More lappusēs. [..] Tipiska grāmata par arhitektūru ir respektabla izskata skaistu bilžu albums ar sausiem ēku kompozīcijas, materiālu un vidi aprakstošiem tekstiem. Šos izdevumus reti kurš lasa. Uz šī fona radīt grāmatu par arhitektūru, kas būtu interesanta ne tikai arhitektiem, patiešām ir izaicinājums.

Katras pašvaldības vai valsts sapnis ir kāds tās turīgs pilsonis, kurš uzdāvinātu nozīmīgu sabiedrisku ēku, tādējādi uzņemoties daļu raižu uz saviem pleciem. Dāvinātam zirgam mutē neskatās – atdodot viena pilsoņa ziņā visas rūpes, nozīmē arī atteikties no daļas tiesību uz to. Tieši tāds stāsts ir par Dānijas Nacionālās operas ēku un tās dāvinātāju Maersk mantinieku Arnoldu Majersku Makkinniju Mēleru (Arnold Maersk Mc-Kinney Møller).

Ziemassvētku priekšvakarā visi kopā aizdevāmies uz vietējo mazpilsētiņu Gulspongu (Gullspång) ciemos pie manas namamātes radiniekiem. Pēc jautras viesošanās jau vakara tumsā taisījāmies atceļam. Un tad, kāpjot pa namiņa 1,5 metrus augstajām āra kāpnēm, man gadījās dramatiska dižķibele. [..] Piezemējos turpat uz kāpnēm. „Mistera Centnera” kritienu amortizēja mīkstā sēžamvieta, bet asa iesāpēšanās kreisās kājas pēdas locītavā liecināja, ka laikam būšu guvis smagu izmežģījumu.[..] Noelsos, piecēlos sēdus, un manam skatam pavērās sirreālistiska aina – pēda palika guļam sāniski uz kreiso pusi, it kā tai vairs ar mani nebūtu nekā kopīga! Tā bija pilnīgi nolauzta un pie kājas turējās, tikai pateicoties cīpslām un ādai.

To, ka nemarķētas stikla durvis ir „neredzamas” vecāka gada gājuma cilvēkiem un skrienošiem bērniem, ka nemarķētos ielu aprīkojuma stabos mēdz ieskriet pa mobilo telefonu runājoši vai vienkārši savu domu pārņemti cilvēki, ir ikvienam pazīstama situācija. Termins „universālais dizains” ir radies, pūloties izveidot tādu vidi, produktus un pakalpojumus, kas ir ērti pieejami ikvienam, ne tikai cilvēkiem ar dažāda veida invaliditātēm.