Hasselblad joprojām orbītā. I daļa from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Hasselblad joprojām orbītā. II daļa from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Grāmatas par arhitektūru reti, lai neteiktu nekad, nenokļūst bestselleru topos. Pat paši arhitekti ir slinki lasītāji un lielākoties tālāk par bilžu apskatīšanu un kafijas galda albumiem savu biroju plauktos netiek. Tipiska grāmata par arhitektūru ir respektabla izskata skaistu bilžu albums ar sausiem ēku kompozīcijas, materiālu un vidi aprakstošiem tekstiem. Šos izdevumus reti kurš lasa. Uz šī fona radīt grāmatu par arhitektūru, kas būtu interesanta ne tikai arhitektiem, patiešām ir izaicinājums.

GRĀMATA TIEM, KAS NELASA

Jaunākais visvairāk aprunātais dāņu arhitekta Bjarke Ingelsa veikums ir nevis kāds no neskaitāmajos pēdējā laika konkursos uzvarējušajiem projektiem, bet gan grāmata Yes Is More. Tā ir monogrāfija par BIG biroju, kas tapusi kā pavadošs materiāls izstādei ar tādu pašu tematiku un nosaukumu. Rietumu kultūrā īsākais ceļš, lai kādu sarežģītu jautājumu censtos izskaidrot plašākam lokam, ir tā pārcelšana komiksu formātā. Arī Bjarke izvēlējās tieši šo ceļu. Protams, tas ir arī skaļi vārdos neizteikts paša jaunības sapņa piepildījums un iespēja apvienot komiksa mākslinieka un arhitekta darbu. Oficiāli par būtiskāko šādas formas izvēles faktoru Bjarke min arhitektu nevēlēšanos lasīt. Komiksiem raksturīgie īsie un fragmentētie teksti esot veids, kā likt iepazīt BIG vēstījumu un to norīt nemanot, gluži kā zāles, kas ieceptas saldā pudiņā. „Iebarot” stāstus par arhitektūru Bjarkem ir izdevies. Taču no tiem pašiem lasīt negribošajiem arhitektiem Bjarkem nākas klausīties kritiku par arhitektūras vienkāršošanu un nevēlēšanos pamatīgi iedziļināties lietas būtībā.

Grāmatas ievadā Bjarke konspektīvi atklāj 20. gadsimta arhitektūras attīstību – ceļu no Mīsa van den Roes saukļa „mazāk ir vairāk” līdz paša proponētajam kredo „’jā’ ir vairāk”. Tālāk seko Bjarkes vadībā izstrādāto projektu apskati komiksu formā, parādot projektu tapšanas, konkursu noteikumu un pasūtītāju prasību aizkulises. Tie nav tikai paveiktā un iecerētā mehānisks apkopojums – katrs atsevišķs objekta apraksts ir Bjarkes kopējā vēstījuma daļa, kas paskaidro kādu tā aspektu.

Iespējams, vēl neparastāks par grāmatas formu ir tās saturs. Bjarke diezgan konsekventi izvairās apspriest arhitekta darba galarezultātu – pabeigtu vai vēl tikai projektu vizualizācijās redzamo ēku veidolu.  Galvenā uzmanība veltīta projektu attīstības gaitai, pasūtītāju, birokrātijas un politiķu ietekmei uz procesu un galarezultātu. Bjarke liek saprast, ka ēkas veidols ir atkarīgs no arhitekta spējām pielāgoties daudziem, bieži vien mainīgiem ārējiem faktoriem, nevis liecina par radošu un konceptuālu pašizpausmi.

NEVARI BŪT DRAUGOS AR IKVIENU

Bjarke Ingelss arhitektūras blogveidīgajā portālā www.archi-ninja.com ir vienlaicīgi ierindots gan starp desmit pasaules profesionāļu sabiedrībā pārāk salielītajiem (7.vieta), gan arī starp desmit līdz galam nenovērtētajiem (3.vieta) arhitektiem. Viņš pats savā tvitera profilā to komentē šādi: „Nevari būt draugos ar ikvienu”. Taču tieši arhitekta spēju patikt ikvienam arī visvairāk kritizē Bjarkes oponenti, jo tā liecinot par nepamatotu arhitektūras būtības vienkāršošanu un cinisku piekāpību pasūtītāju vēlmēm un interesēm.

VIENĪGAIS, KAS LASĪJIS KOLHĀSU!

1974. gadā Kopenhāgenā dzimušais arhitekts Bjarke Ingelss tiek dēvēts par dāņu brīnumbērnu un vienu no ietekmīgākajiem gados jaunajiem arhitektiem pasaulē. Viņš vada sava vecuma profesionālim netipiski lielu arhitektu biroju ar apmēram 80 darbiniekiem: to vidū ir ne tikai arhitekti, bet arī dizaineri, pilsētplānotāji, domātāji un pētnieki. Lai arī Ingelsa karjera šķiet katra jaunā profesionāļa sapņa mērķtiecīgs iemiesojums, pats Bjarke pašreizējo kaislīgo aizraušanos ar arhitektūru nesauc par mīlestību no pirmā skatiena. Vienmēr gribējis būt par komiksu mākslinieku, iestājies Dāņu Karaliskās mākslas akadēmijas Arhitektūras skolā vien tāpēc, lai iemācītos pēc iespējas labāk zīmēt. Vēlāk ar draugiem gribējis uzņemt filmas, bet šo radošo projektu realizācijai neesot saņēmuši finansējumu, toties uzvarējuši vairākos arhitektūras priekšlikumu konkursos.

Viena no Rema Kolhāsa grāmatām "Delirious New York"

Rems Kolhāss

Pēc studijām dzimtenē un izglītības papildināšanas Barselonā Bjarke trīs gadus strādājis nīderlandiešu izcelsmes „stārhitekta” Rema Kolhāsa birojā OMA. Laikā, kad Ingelss tikko iestājies augstskolā, Rems Kolhāss izdevis grāmatu „S, M, L, XL”.  Tā nu Bjarke sācis iepazīt arhitektūru ar Kolhāsa redzējumu, nevis ar modernisma pravieti Lekorbizjē. Kolhāss ir viens no harizmātiskākajiem un arī strīdīgākajiem mūsdienu arhitektiem-teorētiķiem, kurš atklāj patērētājsabiedrības, globalizācijas un arvien ātrākas cilvēku savstarpējās komunikācijas neatgriezenisku ietekmi uz arhitektūru, turklāt iepriekšējos arhitektūras parametrus uzskatot par mirušiem. Ieradies slavenajā OMA birojā, Bjarke ātri vien sapratis, ka te viss notiek pavisam citādāk nekā aprakstīts Kolhāsa grāmatās un ka viņš birojā ir vienīgais, kas tās ir lasījis. Lai arī daļēji vīlies veidā, kā tiek sasniegti Kolhāsa arhitekta profesionālie panākumi, Bjarke Ingelss tiek dēvēts par nīderlandieša skolas sekotāju un tālāku attīstītāju.

Bjarke Ingels

Viņš ir viens no tā sauktajiem „Rema bērniem” – mūsdienās nozīmīgiem jaunās paaudzes arhitektiem, kas, profesionālo pieredzi guvuši OMA, pēc tam turpina sasniegt panākumus arī individuāli pašu dibinātajos neatkarīgos birojos. Pēc trim gadiem, kas pavadīti pie Kolhāsa, Bjarke kopā savu OMA kolēģi, beļģu izcelsmes arhitektu Juliānu de Smedtu, Kopenhāgenā nodibina savu biroju PLOT, kas ātri vien gūst uzvaras arhitektūras konkursos, saņem pirmos pasūtījumus, profesionālu atzinību un kļūst pazīstams arī ārpus Ziemeļvalstīm. Pēc piecu gadu strādāšanas duetā partneru ceļi šķiras, sadalot kopīgi uzsāktos projektus un katram nodibinot savu biroju. Ingelss izveido BIG – Bjarke Ingels Group (www.big.dk).

ĒKA – KALNS

Kalns ir vienlaikus autostāvvieta un dzīvokļu nams. Šī projekta attīstītājs Pērs Hopfners (Per Høpfner) un viņa pasūtītā dzīvokļu ēka VM atnes Ingelsam viņa pirmo starptautiskās slavas vilni. Blakus VM bija paredzēts uzbūvēt lielu autostāvietas namu un atsevišķu dzīvokļu bloku. Lielākā daļa arhitektu, saņēmuši šādu pasūtījumu, vai nu no tā atteiktos, vai arī ciniski un burtiski izpildītu pasūtītāja prasības. Lai gan īstenībā nevienam profesionālim godu nedara dzīvojamais nams, kura iedzīvotājiem pa logu jāskatās uz blakus esošu daudzstāvu autostāvvietu.

Autostāvietas un dzīvokļu ēkas hibrīds Kalns

SARKANĀS ROZES

Bjarke negaida naudīga pasūtītāja zvanu, bet pie pilsētā pamanītu problēmu risināšanas ķeras pats. Piemēram, pirms 2005.gada Kopenhāgenas pašvaldības vēlēšanām viens no aktuālajiem jautājumiem bija samērīgas īres maksas dzīvokļu trūkums pilsētā. Nekustamā īpašuma cenas bija tik augstas, ka iedzīvotāji ar nelieliem vai vidējiem ienākumiem nevarēja atļauties dzīvot galvaspilsētā un to pameta, bet līdz ar viņu aiziešanu Kopenhāgenā trūka auklīšu, medmāsu un citu salīdzinoši mazatlagotu darbu strādnieku. Viens no pašvaldību vēlēšanās startējošās sociāldemokrātu partijas saukļiem bija – 5000 mājvietu par 5000 kronu mēnesī piecu gadu laikā.

Daudzdzīvokļu ēku ķēde, kas ieskautu futbolla laukumus

Bjarkem radās ideja, kā šo partijas saukli pārvērst par īstenību. Kā radīta jaunajiem mājokļiem viņam šķita vieta netālu no pilsētas centra kādreizējā lidlauka, kas tagad tika izmantota futbola spēlēm. Bjarke nevēlājās piedāvāt jaunus dzīvokļus, iznīcinot iespēju pilsētniekiem nodarboties ar sportu. Viņa projekts paredzēja saglabāt futbola laukumus, tos ieskaujot ar daudzdzīvokļu namu ķēdi. Savu priekšlikumu kopā ar sarkanu rožu pušķi Bjarke nosūtīja sociāldemokrātu partijas līderei. Politiķiem principā nekas pret šādu ideju nebija iebilstams, tomēr bija arī protestētāji, kuri nevēlējās šajā vietā redzēt daudzstāvu apbūvi un kas raizējās par futbola laukumu turpmāko likteni. Sabiedrībā sākās karstas diskusijas, un arhitektūra no tai ierastajām izklaides un kultūras sadaļām pārcēlās uz laikrakstu pirmajām lapām, ieņemot karstajām ziņām atvēlētās slejas. Bjarke pats organizēja parakstu vākšanu par projekta tālāku attīstību. Rezultātā pašvaldība pieņēma lēmumu šajā Kopenhāgenas rajonā celt daudzdzīvokļu ēkas un, lai viss būtu demokrātiski pareizi, izsludināja arhitektūras projektu konkursu. Tajā neuzvarēja BIG, bet gan kāds cits priekšlikums, kurā tika paredzēta apbūve arī futbola laukumu vietā.

NEIESPĒJAMAIS BANKROTS

Lands Banki

BIG uzvarēja konkursā par Īslandes nacionālās bankas Landsbanki arhitektūru. Profesionāli interesantais šajā projektā ir bankas novietne Reikjavīkas centra parkā, kur katru gadu pulcējas īslandieši, lai atzīmētu valsts iegūto neatkarību no dāņiem. Arhitektiem nācās bankas korporatīvo identitāti savienot ar publisku visiem pilsētniekiem piederošu vietu. Bankas ēka noteiktu Reikjavīkas centra arhitektonisko koptēlu, kas Ingelsam šķita ļoti vilinošs profesionāls izaicinājums. Pēc uzvaras konkursā Ingelss pie šampanieša glāzes uzrunā saviem darbiniekiem sajūsmināts teicis, ka šis nu gan esot pasūtījums, kurš nevar nerealizēties. Tā būvniecību varētu izjaukt vien dabas katastrofa, kuras rezultātā Īslande tiktu iznīcināta, vai arī valsts izputēšana, taču neviens no šiem scenārijiem nekad nepiepildīšoties. Diemžēl tikai četrus mēnešus pēc uzvaras konkursā tika izziņots Īslandes bankrots…

100 NEREALIZĒTU VIZUALIZĀCIJU

Kultūras un izklaides debesskrāpju pilsēta uz Zira salas Azerbaidžānā

No 200 Bjarkes vadībā izstrādātiem projektiem realizēti ir tikai 8, bet vēl 3 pašlaik atrodas būvniecības stadijā. Tie ir apmēram pieci procenti veiksmes, kas iegūti ar neatlaidību, milzīgu pašiniciatīvu, pacietību, kā arī spēju pielāgoties. BIG tiek dēvēts par vienu no pasaules veiksmīgākajiem arhitektu birojiem, taču aiz šīs smaidīgā veiksminieka maskas ir biroja noliktava, kas pilna ar vēl nerealizētām idejām, kā arī pasūtījumu teju absolūts neizvēlīgums, mēģinot tos iespēju robežās izpildīt pēc iespējas profesionāli un vēl profesionālāk. Protams, jebkurš arhitekts jau studiju laikā tiek sagatavots tam, ka tikai pavisam nelielu daļu no savām idejām izdosies redzēt realizējamies uzceltu ēku veidā.

Daudzfunkcionāls debesskrāpis Šanhajā

Viss pārējais tā arī paliks vien krāsainu vizualizāciju veidolā ar smaidīgiem, jauniem un bezpersoniskiem cilvēku tēliem grandiozu ieceru priekšplānā. Arhitektu vidū nav pieņemts stāstīt par konkursiem, kuros uzvarējušās idejas tā arī netiek realizētas, par bankrotējušiem pasūtītājiem, par to mainīgajām vēlmēm un interesēm. Turpretī Bjarke spēj par neveiksmēm uzskatītus gadījumus pārvērst par publiku uzjautrinošiem stāstiem ar pašu Ingelsu galvenajā lomā, kas liek smaidīt pat par bankrotējošo Īslandes Nacionālo banku.

“NĒ” VIETĀ IZVĒLĒTIES “JĀ”

Bjarkes oponenti viņam pārmet pārlieku tuvošanos „stārhitektu” aprindām, šīm zvaigznēm lidzīgo cinisko attieksmi pret arhitektūru un tās lietotājiem, kā arī Kolhāsa ideju novešanu līdz galējai un pārspīlētai robežai. Bjarkes arhitektūras filosofijas pamatā ir nevis spītīga nostāšanās pret visu priekšgājēju paveikto un pusaudziska dumpošanās pret visu pastāvošo, bet gan iesāktā turpināšana jaunā veidā, par attīstības ceļu izvēloties nevis revolūciju, bet gan evolūciju. Viņš sevi dēvē par „Yes Man” – cilvēku, kurš nepazīst vārdu „nē”, kurš ir gatavs pieņemt jebkurus pasūtītāja nosacījumus un intereses, jebkuru politisko situāciju un jebkuros apstākļos radīt izdevušos arhitektūru, kuru par veiksmīgu uzskatītu ne tikai pasūtītājs, bet arī lietotāji un pārējā sabiedrība. Bjarke nepiekrīt, ka, izvēloties vienu, jāatsakās no kaut kā cita. Šāda samierināšanās vienkārši esot apstāšanās pusceļā. Pirmie Bjarkes realizētie projekti atzīti par veiksmīgiem un bagātīgi novērtēti ar atzinībām. Taču tie ir izmēros nelieli salīdzinājumā ar daudzām jaunākajām BIG konkursos uzvarējušām idejām. Redzēs, vai tiešām arhitektūras brīnumbērnam izdosies savu filosofiju realizēt arī apjomīgos daudzfunkcionālos debesskrāpjos, kā arī ilgtspējīgas un vidi saudzējošas pilsētas būvniecības gaitā uz tuksnesim līdzīgas salas pie Azerbaidžānas krastiem. Uz neapdzīvotas salas netālu no Baku paredzēts uzbūvēt septiņus debesskrāpjus, kas, simbolizējot septiņus Azerbaidžānas nozīmīgākos kalnus, piedāvās kultūras un izklaides iespējas. Jaunā pilsēta būšot arī pilnībā pašpietiekama un nodrošināta ar savu „zaļo” enerģiju.

20. gadsimtā tieši Somija cieta visvairāk no Otrā pasaules kara, kā arī no pēc kara uzspiestām ekonomiskām “reparācijām” Padomju Savienībai, kas bija cena par to, ka Somija palika neitrāla un neatkarīga valsts. Somija pat karoja divas reizes. Pirmā bija Ziemas karš no 1939. līdz 1940. gadam un otrā, – karš pret PSRS no 1941. gada vasaras līdz 1944. gada septembrim. Citās karā ierautajās Ziemeļvalstīs kara darbība bija minimāla. Vienīgi Zviedrija nosargāja savu neitralitāti un neatkarību kara laikā. Pēc kara tā varēja “izrauties” kā ar uzviju bagātākā un ekonomiski attīstītākā no visām Ziemeļvalstīm, vismaz līdz naftas buma sākumam Norvēģijā 1980.-tajos gados un Somijas pārsteidzošā lēciena uz vairākiem (tiesa gan, daļēji subjektīviem) pasaules “topiem” tehnoloģiju attīstība un inovācijā 1990.-tajos gados.

Par “high tech” Somijas ikonu kļuvis mobilo telefonu ražotājs Nokia, kas ir patiess globāls zīmols. Pasaulē vairāk nekā miljardam iedzīvotāju ir Nokia telefoni. Viena daļa, iespējams, vispār nezina kur šie telefoni izstrādāti un ražoti, citi ir pārsteigti, ka tie nāk no kaut kādas “Finland” netālu no “Estonia”, vienas no Balkānu valstīm un Switzerlandes, kur dzied “Abba” un jodelē. Daudzi vaicā, kas ir Nokia noslēpums, pēc kādas receptes tiek taisīta slepenā veiksmes mērce?

Viss sākās ar papīrfabriku

Nokia neradās no nekurienes 90.-tajos gados, kad parādījās pirmie GSM standarta mobilie telefoni. Nokia ir saknes 19. gadsimta 60.-tajos gados, kad zviedru tautības somu uzņēmējs un inženieris Fredriks Idenstams (Fredrik Idenstam) nodibināja papīrfabriku Nokia pilsētiņā pie Nokia upes, kas savukārt bija nosaukta senā somu vārdā par godu kādam melnam dzīvniekam, kas dzīvojis upes apkaimē. Nokia papīrfabrika 1902. gadā uzcēla hidroelektrostaciju uz Nokia upes, un sāka tirgot elektrību.

1898. gadā Nokia pilsētas apkaimē tika dibināta gumijas apavu ražotne Finnish Rubber Works, bet 1912. gadā nodibināja telegrāfa, telefona un elektrības pārvada kabeļu kompāniju Finnish Cable Works, kas dažus gadus vēlāk nopirka sākotnējo Nokia kompāniju, to izglābjot no bankrota grūtajos gados pēc Pirmā pasaules kara un sev nodrošinot Nokia ražotās elektrības nepārtrauktību. Finnish Cable Works 1922. gadā nopirka Finnish Rubber Works, un abas kompānijas tiek uzskatītas par modernās Nokia stūrakmeņiem. Riepas ar Nokia zīmolu vēl ražoja 80.-tajos gados, bet kabeļu ražošana pārtapa par Nokia mobilo sakaru un telekomunikāciju infrastruktūras biznesu.

Tehno avantūristi

Varētu sacīt, ka agrīnais Nokia attīstības posms bija lielo, par tehniku ziņkārīgo un nedaudz avantūristisko Ziemeļvalstu uzņēmēju laiks. Otrpus Baltijas jūrai Lars Magnuss Eriksons (Lars Magnus Ericsson) pārvērta savu 1870.-to gadu beigās dibināto telefonu remonta darbnīcu par telefona aparātu un telefonijas tīkla iekārtu ražotāju ar filiālēm Lielbritānijā un Krievijā 1890.-tajos gados. Eriksons dibināja un deva vārdu mūsdienu telekomunikāciju sistēmas izstrādātājam, Ericsson koncernam. Telefons parādījās gan Zviedrijā, gan tagadējā Somijā ļoti ātri pēc tam, kad pirmo aparātu izgudroja un demonstrēja Aleksands Grēms Bels (Alexander Graham Bell) ASV.

Somijā telefonijas iekārtu tirgus bija atvērts, – pretēji kaimiņvalstu un dažu citu Eiropas valstu politikai, – tādēļ tirgū ienāca arī ārzemju ražotāju jaunumi un izgudrojumi

Somijā kabeļu ražotāji apgādāja turienes strauji augošo telefonsakaru biznesu (pirmos telefonus ierīkoja 1877. gadā), bet vietējā somu pašpārvalde veicināja daudz un dažādu mazu telefona tīklu rašanos, jo vienu lielu uzņēmumu būtu bijis vienkāršāk pakļaut cara valdības uzraudzībai. Brīžiem radās sīva konkurence starp operatoriem, kas stimulēja iekārtu ražotājus piedāvāt jaunus, uzlabotus produktus. Pirms simt gadiem Somijā jau bija 250 vietējo telefonijas uzņēmumu, un 1938. gadā to bijis pāri par 800, no kuriem katrs savā atrašanās vietā bija maziņš monopols.
Pēc Somijas neatkarības tika nodibināts valstij piederošs publiskais starppilsētu telefonsakaru operators ar regulēšanas tiesībām, bet tā darbību līdzsvaroja spēcīgā mazo operatoru asociācija.

Augstskolu, militārais un privātais sektors

1930.-tajos gados valstij piederošā telekomunikāciju kompānija nodibināja pētniecības un attīstības laboratoriju, kas lika pamatus vēlākai telekomunikāciju elektronikas nozares (ciparu centrāļu) attīstībai trīsdesmit gadus vēlāk. Somijas aizsardzības spēki, Helsinku universitāte un valsts telekomunikāciju operators (kas vēlāk pārtapa par Telecom Finland, pēc tam par Sonera) attīstīja radiosakaru tehnoloģijas, kas vēlāk veidoja pamatu mobilo sakaru industrijas attīstībai. Kā rakstīts Somijas valsts inovāciju fonda SITRA nesen veiktā pētījumā, līdz 1960.-tajiem gadiem bija radusies neformāla radio un telekomunikāciju speciālistu kopiena, kas tik samērā mazā sabiedrībā kā Somijā, satuvināja militāros, augstskolu un privātā sektora pētniekus un attīstītājus.

Šajā kopienā arī iekļāvās Nokia sakaru kabeļu elektronikas nodaļas speciālisti, kuriem bija jārisina signālu komutācijas un pārraides problēmas savu klientu uzdevumā. Pētījumu un attīstības darbā radās pirmie iedīgļi ciparu centrāļu attīstībai, aizstājot vecās, visā pasaulē tolaik pazīstamās milzu elektromehāniskās centrāles, kur telefonsarunas savienoja tūkstošiem klabošu slēdžu.

1967. gadā uzņēmumi, kas veido mūsdienu Nokia, apvienojās daudznozaru konglomerātā, kas ražoja kabeļus, riepas un darbojās meža nozarē (sākotnējās Nokia biznesā). 70.-tajos gados Nokia arvien vairāk pievērsās elektronikai, taču visai plaša spektrā. Tā iegūst televizoru ražotāju Salora, sāk ražot datoru monitorus un pat datorus (80.-tajos gados) un kopā ar Salora dibina mobilo (tobrīd pārnēsājamo) telefonu biznesu Mobira.

Kā norāda cits pētījums “The Nokia Revolution”, Nokia “uzrāviens” mobilo sakaru tirgū nebūtu bijis iespējams bez Ziemeļvalstu sadarbības. Sadarbība radiotelefonijas standartu veidošanā sākās jau 1970.-to gadu sākumā. Valstīm (varbūt, izņemot Dāniju) bija kopējas mazapdzīvotas teritorijas, lieli attālumi starp apdzīvotām vietām un sarežģīta topogrāfija (kalni, fjordi, salu arhipelāgi), tādēļ arī kopēja interese par radiosakariem, kas bija lētāki un vienkāršāk ierīkojami, nekā maģistrālu telefona kabeļu un vadu vilkšana.

NMT un GSM

Valsts telekomunikāciju pārvaldes vienojās par standarta izstrādi, liekot pamatus analogajam Nordic Mobile Telephony (NMT) standartam. Par vienu no galvenajiem NMT virzītājiem uzskata zviedru telekomunikāciju inženieri Estenu Mekitalo (Östen Mäkitalo), kurš vēl šodien tiek uzskatīts par “mobilā telefona tēvu”. Par kuriozu var uzskatīt, ka inženierim ir zviedru vārds, bet somisks uzvārds, jo viņš dzimis pierobežā, Zviedrijas tālajos ziemeļos, kur abas tautas sajaukušās.
1978. gadā Somijā, Tamperes pilsētā, tika veikta pirmā NMT saruna. Pašu pirmo komerciālo NMT sistēmu pasaulē faktiski uzstādīja Saūda Arābijā (tobrīd ar 1200 klientiem) 1981. gadā, mēnesi pirms NMT tīkla palaišanas komercrežīmā Zviedrijā. 1982. gadā sāka darboties pirmais NMT tīkls Somijā.

Vienlaikus 70. un 80.-tajos gados Somijas valsts daudz investēja pašmāju tehnoloģiju un ražošanas kapacitātes attīstībā mobilo un ciparu telesakaru nozarē, cita starpā atbalstot pētniecisku sadarbību starp privātiem uzņēmumiem, valsts iestādēm un universitātēm. Tika pētītas tādas nozares, kā ciparu telesakaru komutācija. Valsts arī veica pasūtījumus no pašmāju nozares firmām un paplašināja universitāšu piedāvājumu elektronikas un informācijas tehnoloģiju fakultātēs, lai apmierinātu nozares augošo pieprasījumu. Tas nāca par labu Nokia.

Uz agrākās Ziemeļvalstu sadarbības NMT radīšanas pamata tika izstrādāts nākamais, ciparu mobilo sakaru standarts GSM, taču jau Eiropas mērogā. Projektu vadīja un būtiskus attīstības ieguldījumus deva norvēģu telekomunikāciju inženieris Torleivs Masengs (Torleiv Maseng), un ievērojama loma arī bija Nokia un kaimiņvalsts Zviedrijas Ericsson. Pirmo komerciālo GSM tīklu 1991. gadā ierīkoja Somijas mobilo sakaru operators Radiolinja, gan uz Ericsson platformas.

IT&T – Somijas ceļš uz nākotni

1991. gads bija PSRS sabrukuma gads, kas nozīmēja galu Somijas īpašajām tirdzniecības attiecībām ar Maskavu. Reparācijas bija pāraugušas stabilā preču plūsmā abu valstu starpā, ar savā veidā garantētu noietu somu precēm kaimiņvalsts tirgū. Tam beidzoties, Somijā iestājās ekonomiska krīze un bija strauji jāpārorientējas uz citiem eksporta tirgiem un citiem tirdzniecības nosacījumiem.
Valstī notika radikālas ekonomiskās politikas pārmaiņas, procesu lielā mērā vadot Zinātnes un tehnoloģiju politikas padomei Science and Technology Policy Council (STPC), kura pulcēja Somijas biznesa eliti, universitāšu vadītājus, politiķus un arodbiedrību pārstāvjus. Tie nosprauda jaunu “darba kārtību”, kas paredzēja, ka informācijas tehnoloģijas un telekomunikācijas būs izaugsmes dzinēji. Tika veidota “valsts mēroga inovāciju sistēma”, kā to apzīmē SITRA pētījums. STPC arī ieteica liberalizēt telekomunikāciju tirgu (kas jau lielā mēra bija privāts) un panāca būtiski lielāku finansējumu valsts mēroga pētniecības un attīstības aktivitātēm un augstākai izglītībai.

Krīze nopietni skāra arī Nokia, un, sākot no 1992. gada, kompānija bija spiesta pārdot visus savus biznesus, kas nebija saistīti ar mobilajām telekomunikācijām. Tā rezultātā Nokia mazāk kā desmit gadu laikā kļuva par galveno spēku, kas kopā ar saviem piegādātājiem, apakšuzņēmējiem un visu pētniecības un attīstības aktivitāšu tīklu publiskajā un privātajā sektorā padarīja Somiju par vadošo pasaules bezvadu sakaru infrastruktūras un mobilo telefonu aparātu ražošanas centru.

Nokia “izrāviena” pamatā 90.-tajos gados bija vairāki procesi, tostarp eksporta tirgus apguve un sadarbība ar stratēģiskajiem partneriem. Tā, piemēram, Nokia nodrošināja savu produktu izplatīšanu ASV tirgū, sadarbojoties ar lielo elektronikas veikalu tīklu Radio Shack. Uzņēmums arī pielika lielas pūles ražošanas procesu efektivizācijā un piegādes ķēdes (supply chain) attīstībā. Kā norāda SITRA pētījums, Nokia kļuva par visefektīvāko (cost effective) mobilo telefonu ražotāju pasaulē.

Attīstot jaunus produktus, Nokia balstījās uz klientu vēlmēm, nevis uz esošām tehnoloģijām un centās piemērot tehnoloģijas tirgus vajadzībām. Tas ne vienmēr bija veiksmīgi – agrīnie “spēļu telefoni”, kā piemēram Nokia N-Gage, nesasniedza iecerētos pārdošanas apjomus. Tomēr tas balstījās uz veiksmīgi pamatideju – atrast jaunus tirgus segmentus, piemēram, tīņus, kas telefonus izmanto kā spēļu platformas un mūzikas nesējus.

… un tomēr ir laiks mainīties

SITRA pētījums šodienas Nokia tomēr novērtē ar zināmu skepsi. Koncerns ir kļuvis patiesi globāls, ar ražotnēm vairākās vietās pasaulē un ar daudziem pēdējos gados nopirktiem meitas uzņēmumiem, kas darbojas dažādās mobilo telekomunikāciju apakšnozarēs un ar telekomunikācijām saistītās programmatūras izstrādes nozarēs. Tas ir sācis atrauties no savām saknēm Somijas IT un telekomunikāciju pētniecībā un attīstībā. Nokia arī pievērsis tik daudz uzmanības savas globālās ražošanas un piegādes tīkla attīstībai, ka nav bijis pilnībā gatavs reaģēt uz pārsteidzošām un tirgu satricinošām (disruptive) tehnoloģijām. Viens piemērs – Apple iPhone ar skārienjūtīgo vadību un mazo lietojumprogrammu (aplikāciju jeb apps) tirgus sprādzienveidīgā attīstība. Nokia arī nesteidzās ražot starp daudziem lietotājiem populāros atvāžamos telefonus.

Pētījumā arī norādīts, ka mobilie telefoni un pat mobilo telekomunikāciju infrastruktūra (bāzes stacijas, centrāles, programmatūra) ir pārvērtušies vai pārvēršas par bezsejas precēm (commodities). Nokia un citi etablētie ražotāji vairs nevar pārvaldīt “tehnoloģiju attīstības robežu” (technological frontier). Tā ir kļuvusi pieejama daudz vairāk spēlētajiem, cita starpā, pateicoties internetam un modernām informācijas tehnoloģijām. Laiks pārformulēt Nokia veiksmes slepeno mērci?

Ekonomiskā depresija Latvijā patlaban ir galvenais iemesls, kādēļ Latvijas iedzīvotāji emigrē un meklē darbu ārzemēs, tostarp Ziemeļvalstīs. Taču tur vairāk sekmēsies tiem, kas vēlas sevi izglītot un attīstīties noteiktā laukā un nozarē. Par savu turpat jau desmit gadus ilgo darba pieredzi Norvēģijā stāsta Gunta Veņģe.

Bergenu ieskauj septiņi kalni, tāpēc šai pilsētā bieži līst. Skats no Ulrikena kalna uz Bergenas centru, 7.jūnijs 2005.gads. Foto: privātais arhīvs.

Arī latvietes Guntas Veņģes ceļš uz darbu Norvēģijā sākās, ekonomisku apsvērumu vadīts, jo mācīšanās iecerētajā Lielbritānijā izrādījās par dārgu. Otrs izšķirošs pavērsiens bija pastaiga pa „liktenīgo” skvēru Bergenas pilsētā, kas noveda līdz tagadējai darbavietai nevalstiskā cilvēktiesību organizācijā – nodibinājumā Rafto Foundation. Bet pirms tam bija starpposmi un raiba darba un sadzīves pieredze ziemeļu kaimiņvalstī, uz kuru arīdzan aizceļo latviešu darba meklētāji, taču ar mazāku publicitāti nekā Īrijā vai Lielbritānijā.

Pagājušā gadu desmita sākumā Gunta uz ārzemēm lukojās izglītības, nevis darba dēļ. Nule kā pabeigusi Latvijas Kultūras akadēmiju, viņa vēlējās izglītoties pavisam citā nozarē – starptautisku konfliktu risināšanā. Iespējas mācīties Bredfordas universitātē Lielbritānijā izrādījās pārāk dārgas.

„Norvēģijā nav jāmaksā par pašām studijām, kā tas ir jādara, piemēram, Latvijā vai Anglijā, lai gan ar studijām un dzīvošanu saistītās izmaksas ir augstas. Ar ģimenes un kāda privāta labvēļa atbalstu man izdevās dabūt sākuma aizņēmumu, lai varētu noformēt uzturēšanās atļauju Norvēģijā un uzsākt studijas sociālo zinātņu fakultātē,” atceras Gunta, kura 2002. gadā iestājās Bergenas Universitātē.

Nevēlēdamās ņemt studenta kredītu no Norvēģijas Valsts kases, Gunta izmantoja studenta tiesības strādāt algotu darbu līdz pat 20 stundām nedēļā. Darbi bijuši dažādi: „Strādāju par personisko asistentu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, par biļešu pārdevēju Bergenas Starptautiskajā kultūras festivālā, par gidu Edvarda Grīga muzejā, par tulku Bergenas pašvaldības sadarbības projektos ar Latviju, vadīju seminārus politikas teorijā bakalaura grāda studentiem un 2007.gadā strādāju pie projektiem saistībā ar Edvarda Grīga 100-gades atzīmēšanu.”

Tomēr līdz pirmā darba atrašanai pagāja trīs mēneši, kuru laikā, kā izsakās Gunta, bijuši brīži, kad jutusi izmisumu attiecībā uz savu finansiālo stāvokli un pat domājusi visam atmest ar roku un atgriezties Latvijā. Taču tad būtu bijis jāmeklē jauns darbs, un ar Latvijas līmeņa algu būtu pagājuši vairāki gadi, līdz varētu nosegt uzkrātos parādus. Tikai Latvijā palikušās mammas Regīnas morālais atbalsts atturējis Guntu no sava izvēlētā ceļa pamešanas.

Procedūra ir kļuvusi daudz vienkāršāka, darba atļauju var saņemt reizē ar uzturēšanās atļauju uz vienādu laika posmu.

Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) darba atļauju formalitāšu kārtošana Norvēģijā ir mainījusies, jo Norvēģija, būdama Eiropas Ekonomiskās zonas locekle, ievēro visas ES direktīvas. „Procedūra ir kļuvusi daudz vienkāršāka, darba atļauju var saņemt reizē ar uzturēšanās atļauju uz vienādu laika posmu,” saka Gunta. Tomēr visām formalitātēm Gunta lauzās cauri pati.

Norvēģijā palīdzību var saņemt ikviens atbraucējs, tikai jāzina, kam to jautāt. Drošākais ir griezties policijas iecirknī vai imigrācijas dienestā un noskaidrot savas tiesības un pienākumus konkrētajā valstī. Tikpat labi to visu var iepriekš atrast internetā.

Valoda

Tomēr, lai iegūtu labu darbu Norvēģijā, svarīgāka par formalitāšu kārtošanu ir valoda. „Norvēģi atplaukst, ja ārzemnieks prot norvēģu valodu,” uzsver Gunta, kura, ierodoties Bergenā, jau spēja sarunāties vietējo ļaužu valodā. Darba devēji ārzemniekus šķiro pēc valodas prasmes – labākas izredzes ir nesenam ieceļotājam, kas brīvi runā un raksta norvēģiski, nekā ārzemniekam, kas ilgi dzīvojis valstī, bet nav izmantojis iespēju labā līmenī apgūt valsts valodu.

Liktenīgais skvērs

Par pavērsienu Guntas darba dzīvē kļuva pastaiga Bergenā, kas vedusi gar „Cilvēktiesību laukumu” (Menneskerettighetenes plass), kur atrodas viņas tagadējā darbavieta. Kā rakstīts kādā norvēģu interneta vietnes aprakstā par Guntu un viņas darbu, latviete nevienā no pasaules pilsētām, kurās ceļojusi, nebija redzējusi skvēru vai ielu ar tādu nosaukumu – Menneskerettighetenes plass 1. Šī adrese izrādījusies arī cilvēktiesību NVO Rafto Foundation biroja mājvieta. Gunta tur strādā algotu darbu kopš 2008. gada, veicot plašu darba uzdevumu klāstu, bet pirms tam organizācijā darbojusies kā brīvprātīgā. Šobrīd viņas pienākumos ietilpst projektu vadība un koordinēšana, projektu loģistikas darbs, darbs ar brīvprātīgajiem, kas iesaistīti Rafto projektos, darbs pie organizācijas un projektu budžeta, izdevumu kontrole, grāmatvedība, darbs pie mājaslapas www.rafto.no

Rafto organizētais gājiens Bergenas ielās 19.06.2008, pieminot ciklona Nargis upurus Birmā. Gunta Veņģe (pa vidu) vada gājienu. Foto: Joar E.M. Klette/Frø film & media.

Citas „pastaigas” Guntai izrādījušās mazāk liktenīgas, taču vairāk apgaismojošas par Bergenas ikdienu. Tā, piemēram, meklējot dzīvokli, viņa atklāja, ka Bergenas sabiedriskais transports nav salīdzināms ar Rīgu vai Oslo. Nokļuvusi apskatīt kādu potenciālu mājokli priekšpilsētā, Gunta konstatējusi, ka nākamais autobuss atpakaļ uz centru kursēs tikai pēc pusotras stundas. Par laimi, bija vasara un lielāku ceļa gabalu varēja noiet kājām, pārdomājot savu izvēli dzīvot un strādāt šajā pilsētā.

Priekšstats par latviešiem

Iestāšanās ES, kas Latvijas pilsoņiem atviegloja darba atļauju kārtošanu, vienlaikus arī nedaudz pasliktināja latviešu tēlu. Norvēģijā samērā netraucēti iebrauca lielāks skaits jauno ES dalībvalstu pilsoņu, kā rezultātā pieauga ar šiem ieceļotājiem saistītā noziedzība. Nelīdzēja arī norvēģu mediju laipošana starp precīzas informācijas sniegšanu un izvairīšanos no nacionālu stereotipu radīšanas, kad tie rakstīja par „baltiešu” vai „Austrumeiropas” cilvēku pastrādātajiem pārkāpumiem.

Norvēģu attieksme pret latviešiem esot pozitīva, jo abu tautu mentalitātes esot līdzīgas.

Gunta par šādiem rakstiem dusmojās: „Tas būtu tas pats, ja Latvijā visus ‘ziemeļniekus’ nodēvētu par noziedzniekiem.” Tomēr norvēģu attieksme pret latviešiem esot pozitīva, jo abu tautu mentalitātes esot līdzīgas. Ieceļotājiem no citām valstīm, kultūrām un reliģiskām kopienām ir dažkārt grūti pielāgoties dzīvei Norvēģijā.

„Mūs, latviešus, kopumā uzskata par strādīgiem cilvēkiem. Turklāt norvēģi, kas pabijuši Rīgā, tur jūtas kā mājās. Priekšā ir Dressmann, Cubus un citi norvēģu zīmoli,” stāsta Gunta. Norvēģijā ir arī neliela latviešu kopiena, galvenokārt Oslo, un Gunta iespēju robežās satiekas ar citiem latviešiem un pat palīdzējusi organizēt Latvijas valsts 90 gadu svinības.

Ir ieceļotāji, kas dažādu apsvērumu dēļ distancējas no savas nacionālās kopienas, lai pilnībā integrētos norvēģu sabiedrībā, apgūstot valodu un pārņemot vietējās paražas. Tomēr Gunta uzskata, ka latviešiem Norvēģijā turēties kopā ir svarīgi.

„Ļoti bieži saņemu e-pasta vēstules no latviešiem, kas plāno pārcelties uz Norvēģiju vai no kādas citas pilsētas uz Bergenu, vai kas jau dzīvo Bergenā un īsti nezina, kā un ko darīt, kur griezties, kur meklēt kādu palīdzību,” raksta Gunta.

Cilvēkam var būt vairākas mājas, bet dzimtene ir viena. Latvija ir mana dzimtene un es lepojos būt latviete. Foto no 2007.gada septembra. Foto: Terje Nilsen.

Zināt, ko vēlies

Pati Gunta ieradās Norvēģija ar samērā skaidru mērķi, zinot, ko grib mācīties un ko grib darīt tālākajā dzīvē. Viņas interese par darbu konfliktu risināšanas sfērā radās, apmeklējot „miera nometni” Vācijā un studentu festivālu Trondheimā, Norvēģijā. Viņas līdzšinējā darba prakse kā personiskajam asistentam, muzeja darbiniekam un Grīga simtgades svinību organizēšanā nostiprināja māku kontaktēties ar norvēģiem un iejusties norvēģu sabiedrībā, bet tulkošanas darbi sadarbības projektos ar Latviju deva iespēju likt lietā dzimtās valodas zināšanas.

Arī Rafto Foundation Gunta kādu laiku strādāja brīvprātīgi, pierādot savas spējas veikt dažādus uzdevumus un kā atlīdzinājumu par darbu gūstot vērtīgu pieredzi.

Ne visiem, kas vēlas strādāt Ziemeļvalstīs, noder tieši šis modelis, bet parasti jārēķinās, ka ceļš uz iecerēto vai izsapņoto darbu var būt garš un līkumains.

Cik ilgi Gunta Veņģe pati ir iecerējusi palikt Norvēģijā? Šķiet, ka Guntai algots darbs ir sava veida tālākā izglītība, jo, gūstot lielāku pieredzi cilvēktiesību un starptautisku vai iekšpolitisku konfliktu risināšanā, viņa sevi redz kā vidutāju, kas ar savu padomu un zināšanām var censties risināt kādu no pasaules ieilgušajiem vai potenciālajiem konfliktiem: „Ja aicinājums strādāt šajā jomā būs joprojām aktuāls nakamajā desmitgadē, tad, iespējams, mans ceļš vedīs uz Rietumsahāru, Mjanmu (Birmu), Eritreju, Kongo Demokrātisko Republiku vai uz Turciju risināt kurdu jautājumu, vai uz Ziemeļkaukāzu.”

Norvēģijas nacionālās dienas, 17.maija, svētku laikā 2009.gadā. Foto: Terje Nilsen.

Mārtiņš Barkovskis 2008.gadā nokļuva Helsinkos, jo vēlējās izmēģināt, kā tas ir – strādāt ārzemēs. Mārtiņa mērķis nebija pārcelties uz dzīvi svešumā. Bija iecerēts pastrādāt kādu pusgadu un paskatīties, kā veicas. Pusgads izvērtās pusotrā gadā, kura laikā uzkrājās sava pieredze un izveidojās savs redzējums par valsti, cilvēkiem un somu darba tikumu.

Mārtiņš ir pakalpojumu pārdevējs un menedžeris Somijas grāmatvedības firmā, un viņa ceļi laiku pa laikam mijās ar somu kolēģiem. Kompānija nodarbojas ar grāmatvedības pakalpojumu sniegšanu, tajā skaitā arī daudziem uzņēmumiem Krievijā un Latvijā. Bez krievu valodas zināšanām te neiztikt, tāpēc Mārtiņš, kurš runā krieviski ļoti labi, somiem bija īpaši interesants.

Lūk dažas subjektīvas atziņas tekstā un video (sk. zemāk):

Somi ir precīzāki

„Katra mēneša beigās bija jāiesniedz precīzs nostrādāto stundu un padarīto darbu saraksts. Tas nozīmē, ka darba devējs precīzi redzēja, ko es daru un kam es veltu savu laiku. Zinot darba uzdevumus, viņš varēja viegli noteikt, cik efektīvi es strādāju. Ja es saņemu vienu uzdevumu un izstiepju to dienas garumā, tad viņš agri vai vēlu aizdomāsies par manu darba produktivitāti. Viņi teica, ka šāda mēneša atskaite esot saskaņā ar Somijas likumdošanu, bet es neesmu par to pārliecināts. Taču jāatzīst, ka zināmā veidā šāda sistēma disciplinē.”

Somi neskatās uz tautību

„Iespējams, ārpus Helsinkiem tam ir kāda nozīme, bet Helsinkos viņi ir pieraduši pie ārzemju darbaspēka. Tajā pašā ēkā, kur es strādāju, atradās viena liela datorfirma, kurā vismaz trešā daļa darbinieku bija no visas pasaules. Savā starpā somi mēdz „izmest” dažādas piezīmes par zviedriem, tomēr nav vēlams šajā ziņā viņiem piebalstot vai atkārtot šīs „gudrības”. Nekad nevar zināt, vai nerunā ar zviedru izcelsmes somu.”

Meklē IT speciālistus

„Somi pieņem darbā ārzemniekus augsto tehnoloģiju sfērā. Tiesa, ir grūti šajā ziņā konkurēt ar viņiem pašiem, taču šajā jomā var mēģināt. Viņu interesēs ir paaugstināt valsts iekšējo konkurētspēju. Šobrīd darba tirgus valstī ir ļoti saspringts, un es nezinu, vai latviešiem ir lielas izredzes tur atrast darbu. Agrāk bija iespējas atrast darbu celtniecības firmās, bet tagad arī Somijā šajā jomā neiet spoži. 2009.gadā ik pa brīdim dzirdēju Latvijā visai izplatītus stāstus par to, ka kādam draugs vai radinieks pazaudējis darbu, citam samazināta alga. Somiem gan bija aizdomas, ka daudzas firmas vienkārši attaisnojas ar krīzes laiku, lai optimizētu darbu un samazinātu izdevumus. Agrāk arodbiedrības uzreiz protestētu, bet šajos laikos tās ir kļuvušas rāmākas.”

Helsniki nebūt nav ideāla pilsēta

„Īsinot vakarus, daudz staigāju pa pilsētu. Tāpat kā Latvijā, piedzīvoju laikā nenovāktu sniegu, bedres uz ielām, akritumu kaudzes pavasarī zem kūstošā sniega. Arī somu autovadītāju uzvedība ne vienmēr ir tā labākā, kaut arī viņi paši saka, ka „tie noteikti esot imigranti”. Pie gājēju pārējām iemācījos uzmanīties, līdzīgi kā Latvijā – īpaši, ja pie gājēju pārejas esmu viens. Nerakstīta vienošanās esot, ka viena gājēja dēļ nav vērts apstādināt auto, un kur nu vēl auto plūsmu. Tas neesot racionāli – vismaz tā man paskaidroja, kad izteicu savu izbrīnu. Vēl jāņem vērā, ka ceļu policisti, tāpat kā Latvijā, mēdz ķert pārkāpējus ar netrafarētiem auto un mērīt ātrumu no grūti pamanāmām vietām. Tāpat somi brauc visai asi, dažreiz arī agresīvi, tomēr tāda trula nekaunība, kāda nereti redzama Latvijā, nav izplatīta. Kopumā somi mēdz pārkāpt ātrumu apmēram + 10% robežās no atļautā. Avīzes gan raksta, ka tiek plānots sodīt pat par minimālu ātruma pārkāpumu, nebūšot vairs nekādu atlaižu +10% robežās.

Somu birokrāti arī ir birokrāti. Protams, piedzīvoju arī daudz pozitīva un laba, par ko apbrīnoju un cienu somus. Pats galvenais, ko gribu uzsvērt latviešiem – nevajag iedomāties, ka pie viņiem viss ir tik ļoti pareizi, bet pie mums viss ir galīgi ačgārni. Vēl jāpiebilst, ka Helsinki, neskatoties uz Krievijas un Baltijas tuvumu, skaitās vienā no drošākajām pilsētām Eiropā. Somi apgalvo, ka pilsētas centrā gandrīz katrs centrimetrs tiekot monitorēts ar dažādām drošības kamerām.”

Personīgie sakari

„Ir jāsaprot, ka Somijā nav lielu cerību iedzīvoties bez somu valodas zināšanām un ilgstošiem korporatīviem sakariem. Ar ļoti specifiskiem izņēmumiem, protams. Viņi paši saka, ka formāli neeksistējošo korupciju aizstāj „labu čomu un draugu” būšana. Nemāku gan teikt, cik daudz tajā ir patiesības. Iespējams, ka vienkārši ilgāka pieredze un rūpes par reputāciju ir uzticamāki sadarbības garanti.

Tomēr sadzīviski nevar teikt, ka somi ir noslēgta sabiedrība. Viņi ir visai viesmīlīgi: labi paziņas vai darba kolēģi nedēļas nogalēs labprāt piekritīs ar jums aiziet iedzert kādu glāzi vīna vai alus. Nedēļas nogalēs somi ir aktīvi restorānu apmeklētāji. Brīvdienās tie bija pilni, pat it kā krīzes pārņemtajā 2009.gadā.”

Integrācijas politika

„Bieži sanāca runāt ar jaunākiem krievu izcelsmes somiem. Viņi nesūdzējās par sliktāku attieksmi. Neskatoties uz savām krievu ģimenēm, savā būtībā viņi bija „pārsomiskojušies”jau pirmajā paaudzē. Dzirdēju arī diezgan daudz par ieceļotājiem no musulmaņu valstīm. Tomēr tai pašā laikā uz ielas redzēju, ka skolas vecuma bērni savā starpā sadzīvoja ļoti draudzīgi. Izskatās, ka integrācijas politika viņiem ir visai veiksmīga. Varēja ievērot, ka somu iestādes cenšas imigrantus izvietot nevis konkrētos rajonos, bet gan ļauj vienmērīgi apdzīvot visu pilsētu – iespējams, lai mazinātu etniski noslēgtu rajonu veidošanos un pieradinātu tos sadzīvot ar somiem. Tur var smelties daudz vērā ņemamas pieredzes.”

Mārtiņš Barkovskis par Somiju from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Mārtiņš Barkovskis 2008.gadā nokļuva Helsinkos, jo vēlējās izmēģināt, kā tas ir – strādāt ārzemēs. Mārtiņa mērķis nebija pārcelties uz dzīvi svešumā. Bija iecerēts pastrādāt kādu pusgadu un paskatīties, kā veicas. Pusgads izvērtās pusotrā gadā, kura laikā uzkrājās sava pieredze un izveidojās savs redzējums par valsti, cilvēkiem un somu darba tikumu.

• Ziemeļvalstu valdībām ir jāsadarbojas, lai nepieļautu, ka krīzes iespaidā ES noteikumi attiecībā uz valsts subsīdijām tiek interpretēti pielaidīgāk, un lai apkopotu spēkus cīņā pret pelēkājām ekonomikas zonām un slēptu protekcionismu.

Savā rakstā Larss Okselhaims norāda uz, viņaprāt, „industriālā kara pieteikumu”. Te viņš atsaucas uz slēpti protekcioniskām darbībām no valdību puses, tās pasniedzot kā centienus nodrošināt darbavietas nacionālajā mašīnrūpniecības sektorā. Profesors Okselhaims uzskata, ka protekcionisms pašos pamatos izkropļo godīgā konkurencē balstītu tirgu. Tas var aizkavēt industriālu jauninājumu rašanos un novest pie situācijas, kad ražošana netiek novirzīta uz ekonomiski izdevīgākajām teritorijām.

Pašsaprotamākais un tālredzīgākais risinājums Ziemeļvalstu gadījumā būtu radīt pievilcīgus investīciju apstākļus un uzturēt augstākās raudzes produktivitāti. Taču ģeogrāfiski nomaļajām tautsaimniecībām ar to nebūs gana, lai veiksmīgi sacenstos krīzes laika uzkurinātajā darbavietu konkurencē. Tāpēc Ziemeļvalstu valdībām jāpalielina sava reģiona atpazīstamība ārzemju investoru acīs, un kā konkrēts priekšlikums šī mērķa īstenošanai tiek piedāvāts izveidot kopīgu institūciju.

• Ziemeļvalstu valdībām jāiestājas par kopīgas aģentūras Investē Ziemeļu reģionā (Invest in the Nordic Region Agency) izveidi, lai piesaistītu starptautiskos investorus visam reģionam kopumā, savā rakstā uzsver Okselhaims.

Autors arī piezīmē, ka globālā krīze un slēptais protekcionisms rada nepieciešamību pēc Pasaules Tirdzniecības organizācijai (PTO) līdzīgas institūcijas, kas investēšanas noteikumu pārkāpumu gadījumā varētu ieviest attiecīgas sankcijas.

• Ziemeļvalstu valdībām, kas var tikai iegūt no pienācīgi sakārtotas sāncensības par zinātņietilpīgām darbavietām, ir savstarpēji jāvienojas, lai kopīgiem spēkiem lobētu šādas instances dibināšanu.

Larss Okselhaims ir Lundas Universitātes profesors, kā arī Tautsaimniecības pētniecības institūta (Institutet för Näringslivsforskning) Stokholmā un Fudan Universitātes Šanhajā līdzstrādnieks. Viņš ieņem arī priekšsēdētāja amatu Zviedrijas pētniecības tīklā, kas pētī Eiropas ekonomikas un biznesa jautājumus (Svenska Nätverket för Europaforskning i Ekonomi).

• Lasīt visu rakstu (zviedru valodā)
• Raksta saīsinātā versija (angļu valodā)

No zviedru valodas tulkojusi Marika Gintere.

No sarunas ar Valdi Bisteru, LR Vides ministrijas Klimata politikas un tehnoloģiju departamenta direktoru, kurš Latvijas delegācijas sastāvā strādāja Klimata konferencē Kopenhāgenā 2009.gada decembrī.

Kāpēc pasaule nebija gatava COP15?

Tas, ko Kopenhāgena gribēja un kas līdz galam neizdevās, bija panākt kaut kādu vienošanos ar valstīm, kas nekad un nekur nav uzņēmušās nekādas saistības. Piemēram, Ķīnai, Indijai, Brazīlijai – šīm valsīm ir dažādi vides mehānismi, kas tiek realizēti, bet Kopenhāgenas konference bija mēginājums panākt to, ka visi kopā kaut ko apņemtos. Taču šī sarežgītā politiskā inženierija nebija pārāk veiksmīga. Manuprāt, Dānijas prezidentūra pārvērtēja valstu vadītāju lomu, kas pēdējā brīdī it kā varētu daudz ko izšķirt. Man šķiet, ka tās bija zināmas ilūzijas par to, ka var līdzīgi kā Eiropadomē politiski pieņemt svarīgus lēmumus, jo globāli tas vienkārši ir pareizi. Īsti nenostrādāja pāreja no ekspertu līmeņa uz politisko. Palika politiska deklarācija “Kopenhāgenas vienošanās”(Copenhagen Accord), kas iezīmē apņemšanos, bet bez saistībām.

Kas notiek tālāk?
Attīstītajām valstīm līdz 2010. gada janvārim bija jāiesniedz versijas par to, ko tās apņemas darīt un ko ieguldīt klimata pārmaiņu samazināšanas pasākumos. Un tie priekšlikumi, kas tiktāl ir iesniegti, izskatās diezgan cienīgi. Tie attiecas uz aptuveni 80% no visām globālām enerģētikas emisijām – tas jau ir nopietns pieteikums. Kaut gan bija vismaz piecas valstis, tajā skaitā Ķīna, kas iesniedza tādus priekšlikumus, kas nav saistīti ar “Kopenhāgenas vienošanos”. Tālākais process būs redzams nākamajā konfrencē, kas šī gada beigās norisināsies Meksikā.

Izskatās, ka ātrums, ar kādu tiek pieņemti tik lieli lēmumi sarežgītajā ANO sistēmā, ir ļoti grūti paredzams. Pašreiz tiek spriests, ka ir vajadzīgi citi formāti: G20, visāda veida lielo ekonomiku forumi vai, piemēram, G77.

Kopenhāgena parādīja, ka ar tik sarežģītu procesu vienas sanāksmes laikā tikt galā nav iespējams.

Kādas ir valstu ekonomiskās un politiskās intereses?

Tas viss balstās uz konkurences jautājumiem. Eiropas Savienība ir gatava uzņemties ambiciozus mērķus, parādīt kopīgu virzienu plānā, kas izstrādāts līdz 2020. gadam ar iespēju pagarināt pārejas periodu līdz 2030. gadam, ja vien arī pārējās valstis tam piekristu. Amerika, šķiet, ir nolēmusi nedarīt neko, kamēr soli pretim nebūs spērusi Ķīna. Tā ir ļoti nopietna ekonomiska spēle. Tas nosacījums, ko izvirza Japāna, ir ļoti atkarīgs no tā, ko izvēlēsies Amerika. Savukārt Kanāda vispār skatās tikai uz Ameriku… Austrālija pašreiz turas mazliet nostāk.

Ir vajadzīgi samērāmi nosacījumi. Lai cementa nozare Eiropā vai Amerikā ir samērojama ar cementa nozari Ķīnā, lai nenotiktu oglekļa pārplūde jeb tā saucamā pārrobežu investīciju pārplūde uz turieni, kur ir mazākas prasības. Bet ir vēl viena interesanta lieta: Amerika un Krievija Kopenhāgenā runāja, ka klimata pārmaiņu politika ir nepieciešama viņu ekonomikām. Varbūt tā ir tāda zināma manipulēšana? Krievijai jau patīk spēlēt dažādas spēles vienlaicīgi. Taču skaidrs ir tas, ka klimata pārmaiņu politika nosaka fosilās ekonomikas norietu. Tie, kas spēs mainīties, būs konkurētspējīgāki.

Pirms pašas konfrences klīda stāsti par nopludinātiem dokumentiem, kas it kā norādot uz zinātnieku negodīgu manipulēsanu ar informāciju, pārspīlējot izmešu ietekmi uz temperatūras paaugstināšanos.

Jā, tādas ziņas bija. Es arī par to esmu informēts tikai no preses. Zinu tikai, ka pašreiz Anglijā zinātnisko aprindu līmenī ir izveidotas nopietnas komisijas, kas veiks zinātnisku ekspertīzi, pētīs šos nopludinātos e-pastus un dokumentus. Tas tiek uztverts ļoti nopietni.

Kāpēc dāņiem šķita, ka viņi iees vēsturē ar vēl nebijušu vienošanos?

Ziemeļvalstīm ir labi attīstīta atjaunojamo energoresursu izmantošanas tehnoloģijas. Dānijai ir liels vēja enerģijas īpatsvars, Zviedrija ir spēcīga biomasas izmantošanā, tāpat Somija. Viņiem ir savs starta kapitāls, labi attīstīts augsts labklājības līmenis, kas ļauj sabiedrībai vieglāk pieņemt dārgākus risinājumus. Viņi ir daudz atvērtāki. Līdz ar to viņi var kalpot par paraugu pasaulei. Mums [šajā jomā] ir bagāts vēsturisks mantojums, bet paspert vēl tos dažus soļus uz priekšu mums ir ļoti grūti…

Latvijā mēs dzīvojam tā, it kā nekādu klimata izmaiņu nebūtu…

Latvija no tā distancējas. Tas liekas kaut kas nesaistīts ar mums. Mēs esam trešie Eiropā „zaļās” elektrības ražošanā un otrie – biomasas producēšanā. Ledāju kušana, vētras Atlantijas okeānā vai Dienvideiropas izdegšana – no mums tas viss liekas diezgan tālu esam. Un, ja cilvēks gaida autobusa pieturā un viņam salst, viņš domā: nekas jau daudz nenotiek, viss ir kārtībā -ziema!

Vispār šis ir interesants jautājums. Mūsu emisijas veido mazāk nekā 0,1% no visiem pasaules izmešiem. Mēs esam kaut kur tajā mazajā galā, un varētu domāt – ja mēs kaut ko darīsim, vai klimatam tiešām kļūs labāk? Bet, ja līdzīgi (ne)rīkosies visi miljoni „mazo emitēju”, tad tāpat nonāksim pie negatīva iznākuma.

Tas, ka mēs esam tik “zaļi”, šajā spēlē mums nāk par sliktu?

Protams. Zināmā mērā – par sliktu. Mēs nevaram tā iet uz priekšu kā, piemēram, Polija, kur 94% visas elektrības ražo no oglēm. Mēs ražojam 50% no HES – nulle emisiju; 30% tiek importēti – arī nulle emisiju; 20 – 30% tiek iegūti koģenerācijā ar pasaules modernāko tehnoloģiju palīdzību. Lūk, kur mēs esam salīdzinājumā ar ukraiņiem, poļiem un rumāņiem.

Mums tas ir izaicinājums – parādīt, ka jomas, kurās mēs varam investēt, ir saistītas ar strukturālām izmaiņām, kas ilgtermiņā nodrošina emisiju nepalielināšanu vai pat pilnīgu novēršanu.

Šīs problēmas risināšanā būtu vajadzīga lielāka piederības sajūta. Klimata pārmaiņas apvienojumā ar šībrīža ekonomisko krīzi rada jaunus izaicinājumus. Krīze ir īstais laiks, lai kaut ko mainītu – resursu patēriņā, fosilās ekonomikas darbībā – principā pagrieztu šīs lietas citā virzienā un radītu jaunu ekonomiku. Tādu ekonomiku, kas balstās uz oglekļa emisijas reducējošām investīcijām.

Bieži vien kvantitatīvi dati par pacienta sirds ritmu var būt vērtīgāki par atsevišķiem izmeklējumiem ar dārgu un sarežģītu tehniku.

Pirms vairākiem gadiem zviedru menedžeris un sirds slimnieks Anderšs Bjērlīns (Anders Björlin) piedzīvoja nepatīkamu atgadījumu: sēžot pie stūres, viņš juta, ka tūliņ uz dažām sekundēm paģībs. Par laimi, nekas ļauns nenotika, bet A. Bjērlīns nekavējoties devās pie sava ārsta, lai noskaidrotu ģīboņa iemeslu. Sirdszāles sirds aritmijai viņš taču lietoja.

Ārsts lika veikt vairākas ilgstošas elektrokardiogrammas. No tām netika pie skaidrības, taču beidzot, pusotru gadu vēlāk, pēc vienas ilgstošas sirdsdarbības ierakstīšanas, ārstam laimējās piefiksēt, ka A. Bjērlīnam izrakstītās zāles faktiski pagarina, ja ne izraisa īslaicīgu sirds apstāšanos, kas, savukārt, noved pie samaņas zaudēšanas. Pārstājot lietot zāles (vai lietojot citas), bīstamās ģībšanas lēkmes, kas piespieda zviedru menedžeri pārtraukt vadīt mašīnu, izzuda.

Dati no pacienta ikdienas

A. Bjērlīns juta lielu atvieglojumu, bet sāka domāt, ka pamatproblēma ir mediķu nespēja nepārtraukti un ar analītisku redzējumu veikt katra sirds slimnieka “monitoringu”. Viņam kopā ar draugu (tagad uzņēmuma Kiwok mārketinga menedžeri) Bjērnu Sēderbergu (Björn Söderberg) radās ideja dibināt uzņēmumu, kas izstrādātu sistēmu sirdsdarbības uzraudzībai un analīzei diendienā, nepiesaistot pacientu slimnīcas telpām vai aparatūrai, kas sirdsdarbību ierakstīja nepietiekami ilgu laika posmu.

Kā skaidro B. Sēderbergs, Kiwok tika dibināts, labi zinot, ka tirgū jau eksistēja dažas pacientam uzkabināmas un pat ieoperējamas sirds monitoringa sistēmas, taču tām bija dažādi trūkumi. Pāris sistēmas ierakstīja sirdsdarbību pārāk īslaicīgi, citas (ieskaitot implantu) iedarbināja pacients pats pie anormālas sirdsdarbības pazīmēm (taču brīžiem nejūtot arī to).

Bizness + Zinātne + Valsts

Kiwok izstrādātais BodyKom izmanto parastu elektokardiogrammas sensoru uzkabi, Bluetooth īsa darbības rādiusa radio saikni ar pacienta/lietotāja mobilo telefonu un mobilā telefona programmatūru, kas ik pa laikam nosūta sirds monitoringa datus uz datu centrāli pa mobilā operatora datu tīklu. BodyKom faktiski veic nepārtrauktu sirds monitoringu pacienta ikdienas gaitu laikā un datu analīzei izmanto katram pacientam pielāgojamu analītisko programmatūru, kas izstrādāta sadarbībā ar ASV lēmumatbalsta sistēmu izstrādātāju FICO (agrāk FairIsaac). Pacients dzīvo neatkarīgu dzīvi un nav piesiets ārsta kabinetam vai slimnīcai.

Tomēr, lai pilnībā izstrādātu produktu, bija nepieciešama sadarbība ar veselības aprūpes iestādēm. Kā stāstīja B. Sēderbergs, Kiwok nodibināja sadarbību ar pazīstamo Karolinska slimnīcu Stokholmā, kur tikai veikts BodyKom pilotprojekts. Kiwok arī tika testēts Upsalas universitātes slimnīcā. Datu pārraides jautājumos palīdzēja TeliaSonera mobilo sakaru speciālisti. B. Sēderbergs raksturo šādu sadarbību, kur iesaistītas arī publiskās pārvāldes iestādes (par veselības aprūpi Zviedrijā atbild reģiona/lēņa pārvalde) kā dabisku, bez kuras Kiwok nebūtu veicies.

“Kā mazam pētniecības uzņēmumam mums nekas nebūtu izdevies bez slimnīcas un citu partneru palīdzības,” B. Sēderbergs teica. Viņš skaidro: “Te ir runa par trijotni – universitāti, lēmumu pieņēmējus valsts vai pašvaldības līmenī un industriju. Zviedrijā šādi sastrādāties varam ļoti labi.” Elektroniskā pacientu datu krāšana un analīze arī veicina pilnīgas informācijas nonākšanu pacienta elektroniskajā žurnālā, kā arī rada iespēju mainīties ar kardioloģisku mērījumu datiem pasaules mērogā, sniedzot konsultācijas un papildinot pasaules zināšanu bāzi par dažādām slimībām un terapijām.

Papildus monitoringa risinājumiem Kiwok kā telemedicīnas uzņēmums jau šobrīd piedāvā arī risinājumu asinsspiediena nepārtrauktai uzraudzībai, paverot iespēju pacientu novērot diendienā un atklāt sākotnējās diagnozes un terapijas trūkumus, tāpat kā gadījās ar A. Bjērlīna sirdszālēm.

Nākotnē – glikozes līmeņa novērojumi cukura diabēta slimniekiem

B. Sēderbergs arī teica, ka Kiwok strauji iesaistījies mobilo telekomunikāciju un IT klāsterī Kista Science City. “Tas mums ļoti palīdzēja, jo te mēs varam kontaktēties ar interesentiem no visas pasaules, te varam reāli demonstrēt mūsu produktu,” viņš paskaidroja. B. Sēderbergs raksturoja Kista Science City kā zināšanu apkopojuma bāzi, kur pat konkurenti var atrast kopēju valodu un iespēju sadarboties inovāciju procesos.

“Bija tāds pasākums, kas līdzinājās pastaigai pa mēli modes nozarē, kur katrs pastāstīja par savu nodarbošanos un tiem darbības aspektiem, kur vajadzīga palīdzība. Tas bija pasākums ar fantastiskiem rezultātiem,” stāstīja B. Sēderbergs.

Nākotnē iecerēts attīstīt BodyKom kā diabēta slimnieku monitoringa sistēmu, taču pagaidām nav attīstīti sensori, kas var izmērīt glikozes līmeni asinīs bez adatu dūrieniem un asins paraugu ņemšanas. “Līdz tā izgudrošanai paies vēl kāds gads,” teica B. Sēderbergs, norādot, ka Kiwok šajā jautājumā sadarbojas ar vairākiem ārzemju uzņēmumiem ASV, Izraēlā un Austrālijā. Mērķis ir reālā laikā mērīt cukura līmeni asinīs, prognozēt un novērst veselībai kaitīgas svārstības.

“Šāda sistēma brīdinātu pašu pacientu, viņa ārstējošo māsiņu (Zviedrijā rutīnas darbu ar diabētiķiem uztic medmāsām) vai, bērna gadījumā, skolotāju vai skolas māsiņu,” tā B. Sēderbergs. Līdzīgi BodyKom sirds monitoringa sistēmai ierīce sniegtu pacientam lielāku kustības un rīcības brīvību, saglabājot drošības apziņu, ka jebkura stāvokļa nobīde tiks nekavējoties izpētīta un taps zināma pacientam vai medicīnas iestādei.

Par šo tēmu vēl lasiet: Kiwok