Ziemassvētku priekšvakarā visi kopā aizdevāmies uz vietējo mazpilsētiņu Gulspongu (Gullspång) ciemos pie manas namamātes radiniekiem. Pēc jautras viesošanās jau vakara tumsā taisījāmies atceļam. Un tad, kāpjot pa namiņa 1,5 metrus augstajām āra kāpnēm, man gadījās dramatiska dižķibele. [..] Piezemējos turpat uz kāpnēm. „Mistera Centnera” kritienu amortizēja mīkstā sēžamvieta, bet asa iesāpēšanās kreisās kājas pēdas locītavā liecināja, ka laikam būšu guvis smagu izmežģījumu.[..] Noelsos, piecēlos sēdus, un manam skatam pavērās sirreālistiska aina – pēda palika guļam sāniski uz kreiso pusi, it kā tai vairs ar mani nebūtu nekā kopīga! Tā bija pilnīgi nolauzta un pie kājas turējās, tikai pateicoties cīpslām un ādai.

To, ka nemarķētas stikla durvis ir „neredzamas” vecāka gada gājuma cilvēkiem un skrienošiem bērniem, ka nemarķētos ielu aprīkojuma stabos mēdz ieskriet pa mobilo telefonu runājoši vai vienkārši savu domu pārņemti cilvēki, ir ikvienam pazīstama situācija. Termins „universālais dizains” ir radies, pūloties izveidot tādu vidi, produktus un pakalpojumus, kas ir ērti pieejami ikvienam, ne tikai cilvēkiem ar dažāda veida invaliditātēm.

Liepājas Neredzīgo biedrības valdes priekšsēdētājs Māris Ceirulis ir viens no aktīvākajiem jēdziena “Universālais Dizains” popularizētājiem Latvijā. Pateicoties viņam un viņa kolēģiem, Liepājā tikuši uzstādīti īpaši marķēti luksafora stabi un stikla druvis, izlīdzinātas ietvju malas krustojumos, izveidotas uzbrauktuves pie valsts iestādēm. Liepājas piemēram seko vēl virkne pašvaldību Latvijā.