Apmēram pirms trīs gadiem, strādājot kopā ar Daini, kādu dienu es nejauši noklausījos viņa telefona sarunu. “Tas bija labs!”, viņš sacīja, ar plecu piespiedis aparātu pie auss, lai pirksti brīvi varētu skraidīt pāri tastatūrai. “Sēžam mēs “mainojam” ledu “beltā” ar “mackinaviem”, es jau zināju, ka tie lopi te parādīsies atkal, sēdēju “belta” augšgalā. Skatos, parādās lokālā “neitrālie”, tie paši “xxxdeath”, kas vakar bija – un momentā “beltā” “ievarpo” viens “ceptors”, “jamais” jau “alignojas” uz augšu, “varpo” klāt man tuvāk, bet es paspēju līdz “posam aizjobt”.”. Saprotams no tā nebija pilnīgi nekas.
