Oke Daun par Jantes likumu from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Lielā vainas apziņa

„Jūs Latvijā gan laikam visus zviedrus pamatīgi ienīstat?”, ar šādu jautājumu jau pirmajā tikšanās reizē mani krietni apstulbināja jaunais kaimiņzemes paziņa Larss. „Mēs taču pēc Otrā pasaules kara izdevām krieviem jūsu leģionārus…”. Nu tagad sapratu ap ko lieta grozās, un uzreiz lāgoju zviedru draugu mierināt. Patiesi, neatceros, ka jebkad ar kādu savu tautieti šo kaimiņu nodevīgo nesmukumu būtu aplūkojis šādā vispārinātā nacionāla ienaida rakursā. Ja arī kāds kādreiz par to runāja, tad rādot ar nosodījuma pirkstu uz šīs zemes tālaika valdību. Turklāt visai maz ir to, kas vispār vēl atcerētos un cilātu šo veco pārestību, jo, iespējams, uz visu citu svešzemnieku daudzo  nodarījumu fona tā bija tikai tāda relatīvi neliela epizode. Un vispār – mūsdienās Latvijā ikvienam pietiek citu rūpju, lai nodarbotos ar vecu pārdzīvojumu cilāšanu. Tie gan neadekvāti nikni uzbango sakarā ar 16. martu vai 9. maiju, bet tur nu gan tieši zviedri nav nekādi iejaukti.  Bet Larss  turpināja aizdomīgi lūkoties man acīs – vai tik es viņam neizrādot viltus laipnību? Sapratu, ka šeit ir darīšana ar kaut kādu nacionālu vainas kompleksu, ko pie zviedriem dažādos veidos jau ne reizi vien biju manījis agrāk.

Tas rosina atcerēties tās dažādās spēcīgi izteiktās nacionālo raksturu atšķirības, kādas piemīt pat tik tuviem un mentāli it kā radniecīgiem kaimiņiem – latviešiem un zviedriem. Bet atšķirības ir, un tās ir ievērojamas. Piemēram, nekad neesmu saticis kādu latvieti, kuram attiecībā pret citām tautām būtu kāda īpaša vainas sajūta. Lai arī vēsturiskā skatījumā te varbūt varētu rast ne vienu vien tumšāku plankumu. Bet to lielākoties aizstāj izteikts „bārenīša” komplekss: tik daudzi citi mums pāri nodarījuši, visa pasaule pret mums sazvērējusies, visi citi vainīgi utt. Latvietis drīzāk uzsvērs to, ka ir nabadzīgākais visā Eiropā nekā citu faktu – ka, neraugoties uz visām krīzēm, joprojām piederam pie pasaules turīgāko tautu kluba, kaut arī atrodoties pašā tā astes galā. Latvietis vaimanās par dižķibeli, bet vienlaikus sūkstīsies, ka mašīnu visiem tik daudz saradies, ka nevar nekur lāga noparkot savu „kraisleri” vai BMW.

Bet atgriezīsimies pie zviedriem… Patiesi, zviedrs paudīs savu vainas apziņu: ja ne par latviešu leģionāriem (kuriem Zviedrijas karalis reiz personīgi atvainojās), tad atradīs ko citu. Daudzējādi tam pamatā ir gluži biedējošā zviedru labklājība, kas tos nostāda pārākus par daudziem citiem, un īpaši dramatisks kontrasts veidojas attiecībā pret tā sauktajām trešās pasaules valstīm. Lai arī zviedri nav apgrūtināti ar kaut kādu koloniāli-ekspluatatorisku pagātni, tomēr viņu dzīves standarta pārākums tiem nereti uzliek morālas dabas vainas apziņu. Tā gan daudzkārt kompensējas ar sakāpinātu atbalsta un palīdzības sniegšanas pienākuma sajūtu attiecībā uz attīstības zemēm. Tas zviedrus iezīmē pozitīvi – kā nereti morālās kategorijās domājošus un sociālu atbildību izjūtošus. Un ne tikai valstiskos mērogos, bet arī sadzīviski un ikdienišķi.

Visi āfrikāņi arī ir zviedri

Vidējam latvietim nereti parādās ja ne gluži ksenofobija, tad piesardzīga attieksme pret cittautiešiem gan – īpaši jau attiecība uz atnācējiem no trešās pasaules valstīm. Viesojoties Botnijas līča pilsētā Hernesandā (Härnösand), vēroju turienes meiču dedzīgo aizrautību ar somāliešu tumšādainajiem puišiem, kas nāca no tuvējās bēgļu nometnes un ar savu seksualitāti izkonkurēja vēl infantilos zviedru vienaudžus. (Jāpiezīmē, ka tā nav tāda latviska niekošanās Mucenieku bēgļu centra garā; zviedri savā zemē uzņem bēgļu tūkstošus, un tādu nometņu ir daudz). Un tā nebija nekāda paslepus pa krūmiem ņemšanās. Vakariņās  Olofa L. ģimenē pie dāsni klātā galda tiku iepazīstināts arī ar kautrīgu somālieti Musu, kurš bija solīdā kunga Olofa L. 17-gadīgās meitas, blondās skaistules Gunillas „boifrends”. Itin bērnišķīgais pārītis ātri pamielojās un, mīļi rociņās sadevušies, aizdevās uz jaunkundzes guļamistabu. Biju itin pārsteigts, uzzinot, ka Musa šeit nav vis atnācis vakarā  padraudzēties kā skolas biedrs, bet ir pieņemts ģimenē uz pastāvīgu dzīvi kā meitenes „civilvīrs”. Par lielajām kāzām gan vēl nekas netiekot runāts, jo, visticamāk, tā tik tāda aizraušanās, bet labi vien ir, ka viss norisinās mājās un vecāku acu priekšā. „Mēs te, Zviedrijā, par tādām lietām problēmas netaisām,” piebilda namamāte Sibilla. „Hm, nez kāda būtu latviešu reakcija šādā situācija?” pie sevis nodomāju.

Zviedrijā vairāk kā jebkur citu pasaulē vēroju visai izplatītu „modi” adoptēt bērnus no trešās pasaules zemēm, un šādās ģimenēs kopā ar mazajiem „svensoniem” itin omulīgi un pilnīgi līdztiesīgi rotaļās tumšādaini un iedzelteni bērniņi no Āfrikas, Āzija un Latīņamerikas, kuriem liktenis lēmis izkļūt no turienes posta un nonākt „zviedru paradīzē”. Man vienmēr patika vērot to skaisto ģimenisko saskaņu, kāda valdīja bijušā Zviedrijas vēstniecības Rīgā atašeja Matsa S. saimē kopā ar tajā pieņemtajiem bērniem, starp kuriem bija brīnišķīga meitenīte no Bolīvijas. Matss tolaik ilgstoši centās adoptēt arī vienu latvju sērdienīti Oskaru. Latvijas likumi šajā ziņā ir visai skarbi, un Matss tālab bija spiests pat oficiāli baznīcā apprecēties ar savu civilsievu Lindu, lai tikai atbilstu mūsu tiesiskajiem kanoniem un beidzot varētu pievienot savai labklājīgajai ģimenei arī mazo Oskaru. Diemžēl starp Latvijas turīgajiem nezinu itin nevienu, kurš būtu iežēlojies par tālo zemju pabērniem.

Caurmēra zviedrs ļoti sargās, lai kāds viņu neuzlūkotu par rasistu vai šovinistu, cenšoties stingri turēties politkorektuma rāmjos. Zviedru māksliniece Anna H. ir izbrīnīta par Latvijas pasē ierakstīto tautību. „Ak tā, jums te ir latvietis un krievs, un arī ebrejs…? Nē, ebreji – tā vispār nav tauta, tā ir tikai ticība… Visi jūdu ticībai piederīgie pie mums ir tādi paši zviedri kā kristieši…” Ebreju jautājumos viņi paliek teju tikpat „stīvi” kā daudzi ar Otrā pasaules kara un nacisma vainas kompleksu apveltītie vācieši. Politkorektums pirmajā vietā.

Mūsu Ļeņins un internacionālisms

Zviedru TV reportieris Anderss F., ar kuru kopā ceļoju pa Latviju,  kautrīgi noņem savas valsts karodziņu no automobiļa kronšteina, jo tā jau tāda konservatīvo zviedru nacionālistiska ieraža – ar karogiem izcelt savu patriotismu. Patriotismam esot fašisma piegarša, bet „mēs, kreisie, veidojam internacionālistisku sabiedrību”… Un atzīmē: „Re, pie kā nacionālisms noved – mums Stokholmā 90. gados arī uzradās kāds fašistoīds „lāzervīrs”, kas ar snaipera šauteni no kāda torņa medīja ne-āriešu rases pārstāvjus.” Tomēr, ar prāmi iebraucot kaut vai Stokholmas arhipelāgā, redzam desmitiem karogu un vimpeļu ar dzeltenu krustu uz zila fona, kas uzslieti pie mazajām sarkanajām šēru mājiņām. Un tas apliecina, ka kreisais viedoklis vēl nav gluži dominējošs zviedru sabiedrībā, lai arī sociāldemokrātu valdīšanas gadu desmiti ir atstājuši pamatīgu iespaidu uz zviedru domāšanu.

Kādā Zviedrijas ziemeļu universitātē lasīju lekciju ar video demonstrējumiem par Latvijas Atmodas tēmu. Lekcijas finālā – neatkarības atgūšanas ainas un Rīgas Ļeņina pieminekļa nojaukšanas skati. Priekšnesums beidzies, telpā iedegas gaisma, un es redzu, kā vairāki zviedri apraudājušies šņukst: „… par ko jūs Latvijā tā neieredzat mūsu (!!!) Ļeņinu…?” Fifān, kā no plaukta nokritis apstulbstu. Es te divas stundas runāju  un skaidroju, un viņiem nekas tā īsti nav pielecis. Un kā tas var būt, ka zviedri runā par „savu” Ļeņinu??!! Skaidrojums nāk vēlāk no mana paziņas Magnusa L., veca un rūdīta trockista, puses. Man esot jāsaprot, ka šeit, Ziemeļzviedrijā, esot iekoptas sarkanas un proletāriskas tradīcijas un ka viena liela daļa šejienes zviedru esot komunisti. Tā ka, ja gribi būt saprasts, vienmēr vajag noskaidrot, kam tu kādu informāciju komunicē. Un viņiem varot skaidrot, ko un cik gribi – no savas ticības tie neatkāpsies.

Katram savi Jāņi

Ir zviedriem arī tādas, iespējams, visiem ģermāņiem kopīgas iezīmes, kas latviešiem un, vēl jo vairāk, ar dvēseles plašumu apveltītajiem krieviem šķistu sūra knauzerība. Reiz aizdevos uz Zviedriju  Jāņus svinēt. Arī tur tos pamatīgi atzīmē, lai gan ne tuvu tādam vērienam kā Latvijā. Lai racionāli taupītu darba laiku, zviedri netaisa sev liekas brīvdienas, bet atzīmē midsommar tuvākajā izejamajā dienā, un nevis saskaņā ar astronomiskajām norisēm, kā to dāsni (un par darbu, kurš neesot zaķis, lieki neraizējoties) darām mēs. Pa dienu notiek skaista muzicēšana un tautas dejas zaļumos, augstu gaisā tiek slieta koši dekorēta krustveida kārts ar diviem vainagiem, ļaudis uzēd, iedzer kaut ko bezalkaholisku vai pat kādu alu. Bet pievakarē – blaukš!, un viss beidzies, un visi izklīst pa mājām. Cituviet, laukos, lielā lauku šķūnī tauta gan līksmoja ilgāk, nododoties deju priekiem līdz pusnaktij. Tur bija arī mielošanās, taču, man par lielu šoku, ikviens nāca pats ar savu groziņu, kura saturu nevis cēla kopgaldā vai kā citādi dalījās ar citiem, bet katrs, sevī ierāvies, klusi notiesāja. Jāpiebilst, ka manos kopīgam priekam atvestajos nēģos zviedri nolūkojās ar šausmām un pieklājīgi slēptu riebumu, un tikai kādi pāris drosminieki riskēja šos „čūskveida tārpus” nogaršot. Es gan mēģināju jautāt, kā tāda katram latvietim tuvas delikateses ignorance iespējama, dzīvojot pie vienas jūras, un atgādināju, ka viņiem pašiem tak ir tāds nelāgi smirdošais sūštrommings…

Daudzi zviedri ir svēti pārliecināti, ka viņu Midsommarfest ir unikāls, un nespēj pat lāga noticēt, ka vēl kāds cits pie Baltijas jūras (kaut kādiem latviešiem bezmaz tur Krievijā) svin ko līdzīgu, turklāt kā gada teju vislielākos svētkus. Latviešu lietās viedais vācu draugs Gerhards, kuram sieva zviedriete, šajā lietā uzņēmās starpniecību un uzaicināja mani uz Zviedriju prezentēt latvisko Līgo. Ozollapu vainagi, kurus biju atstiepis līdzi, dažu klātesošo vāciešu vaigos iededza izbrīna sārtumu, jo tie viņiem asociējās ar nacismu (!!!), kuriem ozols un tā lapas esot bijis spēka un vīrišķības simbols. Savukārt zviedri bija izmisumā par maniem centieniem iedegt kārtīgu Jāņu ugunskuru. Tas nu reiz esot tik ugunsbīstami, ka visa apkārtne (mājiņa pie ezera) nodegšot un ka negriboties aicināt uz dežūru ugunsdzēsējus… Kompromiss tika rasts – lai ir mazs ugunskuriņš, tikai līdzās jāstāv spainim ar ūdeni. Taču kad, dedzinot pērnā gada sauso vainagu, gaisā pacēlās dzirksteļu spiets, namamāte Čerstina gandrīz noģība un aši ķērās pie sirds zālēm, un viņas vīrs vēlāk saņēma brāzienu par tādas „bezatbildības” pieļaušanu. To, ka pie mums mastā tiek slieta vēl arī darvota ugunsmuca, man bija jāpierāda fotoattēlos. Jo tas vienkārši tā nevarot būt. Arī lekšana pāri ugunskuram tika uztverta kā afrikāniski šamaniska eksotika. Kopumā mani jaunie zviedru draugi manī saskatīja īstu pagānu un Līgo novitātes centās skaidrot ar „Austrumu dvēseles pirmatnējo dabiskumu”, ko viņi, skandināvi, te civilizācijā esot pazaudējuši. Jā, viņu vikingi jau ar’ kādreiz bijuši tikpat „mežonīgi”…

Helan Går

Lustēšanās reizēs ar dažu labu zviedru sanāk arī sadzert, arī ko stiprāku. Maniem paziņām patīk saņemt dāvanā šņabi, kas tur ir nežēlīgi dārgs. Tomēr vērojumi liecina, ka alkohola tolerance zviedriem ir visai zema. Kad es pēc pirmajiem simts gramiem vēl tikai sāku iesilt, daudzi (bet ne visi) mani zviedru paziņas jau pikēja pagaldē „bez izpletņa” un ar dumjiem jokiem uzskatāmi pierādīja Darvina teoriju par cilvēka izcelsmi no pērtiķa. Tas varbūt izskaidro kādreiz Zviedrijā gadu desmitiem eksistējušo sauso likumu. Šajā sakarā zviedriem vēl joprojām ir stingri noteikumi, kas varētu kalpot par labu paraugu Latvijai. Piemēram, valsts monopols uz alkohola tirdzniecību – Systembolaget. Reāla gādība par valsts un sabiedrības labklājību un veselību, nevis tukša pļāpāšana par to. Zviedri, saskandinot glāzes vai uzsaucot tostu Skål!, gluži kā mēs, lūkojas acīs, bet ar vienu atšķirību – viņi acīs lūkojas arī pēc izdzertā malka. Un, ja nesaņem pretskatu, sak – nu, vai nebija labais? (var tulkot arī tā – ā, tu vēl dzīvs?) – tad skaidrs, ka iedzeršanas partneris nav savējais, bet kāds svešinieks no tālienes. Taču galu beigās visu izlīdzina jautrā galda dziesma Helan Går… Katrā ziņā, zviedri mēdz būt visai lustīgi un atraktīvi “sadzeršanas” partneri.

Vēl atsevišķi varētu minēt arī citas zviedru īpatnības. Viņu nepārspējamais praktiskums jau ir globāli izdaudzināts un varbūt daudzējādā ziņā ir ļāvis šo zemi pārvērst par pasaules ideālu. Zviedri mēdz būt arī visai lēnīgi – ilgi domāt, pirms dot galīgo atbildi, un to noslēgt ar dziļdomīgu jasso… (skaidrs…). Valda arī priekšstats par „grūtsirdīgo” vai „skumjo zviedru”, ko varētu izskaidrot ar garajām ziemeļu naktīm un ziemas tumsas periodu, kas daudzus iedzen nebeidzamā melanholijā un kas vēsturiski, iespējams, ir kļuvis par vienu no zviedru alkoholisma iemesliem, ko vēlāk nācās apkarot ar sauso likumu.

Viņu gods – viņu zelts

Visjaukākā zviedru īpašība ir sakāpināts godīgums. Šajā zemē ilgus gadus nepazina zagšanu, un pat visai vērtīgas lietas varēja atstāt uz ielas un nākamajā dienā tās turpat arī atrast. Protams, šo idilli izjauca pērnā gadsimta 60. gados sākusies internacionalizācija, tad ieiešana Eiropas Savienībā un, visbeidzot, baltiešu pievienošanās tai. Jaunie zviedru kaimiņi šajā ziņā nav apgrūtināti ar morālām aizturēm un ātri iemācīja zviedrus domāt par drošības līdzekļiem, īpaši pilsētās. Tomēr šērās un mežos joprojām var atrast pietiekoši daudz mazu vasaras mājiņu, kas ir pilnas ar materiālajām vērtībām un gandrīz nemaz neapsargātas. Tālākos apvidos, piemēram, mazajos lauku miestos Zviedrijas ziemeļu pusē, kas atrodas tālu no lielajām pilsētām, ievēroju – ļaudis neko neslēdz ciet. Pat uz ilgāku laiku no mājām prom aizejot,  viss paliek vaļā, jo kas gan te varētu nākt un kaut ko iekārot. To neviens nekad nav piedzīvojis. Un vēl viens latvieti baisās trīsās iedzenošs paradums – elektrību atstāt ieslēgtu non-stop režīmā un visu mājokli pamatīgi izgaismot. Elektrība esot tik lēta, ka kustināt pirkstu slēdža darbināšanai neatmaksājoties.

Vērojot no malas, šķiet, ka zviedriem ir vesels godīgas un korektas uzvedības un krietna darba kodekss, kas latviešiem tādā veidā galīgi nav apgūts un kuru savā starpā viņi ļoti skrupulozi ievēro, un kas daudzveidīgi atvieglo sabiedrisko kopdzīvi. Tas gan nebūt nenozīmē, ka zviedru vidē nenotiktu visādas šmaukšanās vai nekrietnas rīcības, taču uz vispārējā pasaules fona zviedri varētu staigāt teju ar nimbu ap galvu. Gadās gan arī kādi nesmukumi. Piemēram, arodbiedrība, sargājot savu darba tirgu, pretēji ES noteikumiem pērn protestēja pret latviešu būvstrādniekiem. Bet tūdaļ atradās zviedru uzņēmēju grupas, kas Latvijas avīzēs publicēja vainas apziņas pilnus tekstus, kas liecināja arī par citādu viedokļu esamību. Vai arī dižķibeles pašā biezumā man no Zviedrijas ar „nokārtām ausīm” zvanīja vairāki draugi un paziņas, vēstot, cik nelāgi viņi jūtoties lielo zviedru banku rīcības dēļ, kas it kā iedzinusi Latviju parādu jūgā. Godīgi sakot, man tas pat nekad nebija ienācis prātā, jo vainu drīzāk saskatīju mūsu pašu valdošās kliķes bezatbildībā un alkatībā. Bet zviedri savā zemē par šo nodarījumu pārdzīvo: savā starpā diskutē, jūtas vainīgi, uztraucas, ko citi par viņiem padomās… Tas labi, ka vainīgais nu ir noskaidrots.