Zemāk redzamajā video sociālantropologs Klāvs Sedlenieks stāsta par Tomasa Ēriksena jauno grāmatu un tajās paustajām idejām.  Sedlenieks vadīs arī diskusiju ar grāmatas autoru 14.septembrī.

Sociālantropologs par sociālantropologu from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Vairāk par šo projektu un arī citiem mākslinieku darbiem kopš 90-o gadu vidus meklējiet www.superflex.dk

Applūdušais McDonald from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Flooded McDonald’s from Superflex on Vimeo.

Karogs Pirātu Partijas demontrācijas laikā /Marcus Andersson/

Kas tad īsti ir šī Pirātu partija? Ar īstajiem pirātiem viņus saista vienīgi nosaukums un karogs „Jolly Roger”. Partijas oficiālā krāsa – violetā – ir apliecinājums tam, ka Pirātu partija nav ne kreisa (šī spārna partijas Zviedrijā izmanto sarkano krāsu), ne labēja (tādas partijas izmanto zilo krāsu). Partijas vērtību pamatā ir trīs lietas: indivīda integritātes aizsardzība, rūpes par kultūras brīvību un attiecīgi vēlme ierobežot autortiesības, kā arī negatīva nostāja pret privātiem monopoluzņēmumiem, kuri tiek uzskatīti par kaitīgiem sabiedrībai. Visvairāk partija ir pazīstama ar savu atbalstu brīvai failu apmaiņai, ko, kā zināms, daudzi joprojām uzskata par pirātismu. No turienes arī cēlies partijas nosaukums – kā ironisks komentārs par šādu nosodošu apzīmējumu darbībām, kuras daļai cilvēku šķiet tikpat dabiskas kā elpošana.

NOST AR AUTORTIESĪBĀM!

Tieši tā uzskatīja partijas dibinātājs Rikards Falkvinge (Rickard Falkvinge). Viņš ir tipisks datortārps, kas jau bērnībā iepazinās ar datora prototipu Commodore. Savulaik viņš apmainījās ar failiem, izmantojot disketes, vēlāk caur Fidonet tīklu. Pēc tam sekoja internets. Tīkla piedāvātā šķietami bezgalīgā brīvība un neapturamā attīstība jaunieti priecēja. Taču viss labais reiz beidzas. 2005. gadā Zviedrijā saasinājās diskusijas par failu apmaiņas jautājumiem. Rikardam šķita, ka vecās paaudzes politiķi vienkārši nesaprot jaunās tehnoloģijas. Kā var failu apmaiņu saukt par pirātismu un aicināt to kriminalizēt? Tā taču nebūt nav problēma, drīzāk gan datortehnikas un interneta attīstības priekšnosacījums. Tā uzskatīja Rikards un daudzi citi datoriķi, taču toreizējais Zviedrijas tieslietu ministrs Tomass Budstrēms (Thomas Bodström) bija pavisam citās domās. Turklāt Budstrēms arī atbalstīja Eiropas Savienības direktīvu par interneta komunikācijas datu saglabāšanu un skenēšanu preventīvos nolūkos. Rikardam tas šķita kaut kas neiedomājams – nu gluži kā ievietot novērošanas videokameru privātpersonas dzīvoklī.

Doma izveidot partiju Rikardam dzima nejauši. Kādā komiksu grāmatā viņš ievēroja epizodi par politiķi, kurš izspļauj vienu muļķību pēc otras, bet neviens nereaģē. Taču līdzko politiķis aicina ierobežot failu apmaiņu, saceļas sašutuma vētra. „Aha, tātad tautā tomēr ir atbalsts šim jautājumam,” secināja Rikards. Un burtiski vienā mirklī viņam kļuva skaidrs, kas jādara. Ir jādibina partija – pirātu partija! 2005. gada 15. decembrī viņš reģistrēja domēnu www.piratpartiet.se un izveidoja pavisam vienkāršu lapu, kuru rotāja teksts: „Ir jāatceļ autortiesības. Nopietni. Pirātu partija.” Rikards piedāvāja arī iespēju reģistrēties elektroniski, lai gan vēlēšanu komisijas ierēdņi tā uzreiz nemaz nespēja atbildēt uz jautājumu, vai tāda reģistrācija maz būs derīga. „Neviens cits tā līdz šim nav darījis,” tā atbildēja kāds no birokrātiem. Skaidrs bija viens – lai piedalītos 2006. gada Zviedrijas parlamenta Riksdāga vēlēšanās, līdz februāra beigām jāsavāc vismaz 1500 jaunās partijas atbalstītāju parakstu. Rikards nolēma īpaši nesaspringt, bet, ja nu mēneša laikā nebūs savākti vismaz 500 paraksti, tad gan mest visu partijas būšanu pie malas.

Kristians Engstrēms /Carl Johan Rehbinder/

Rikards Falkvinge 2006.gada demonstrācijas laikā /Jon Åslund/

Tomass Budstrēms 2009.gadā /Natox/

SALVETES MANIFESTS

Taču Pirātu partijai vēl joprojām nebija paša galvenā – partijas manifesta. Tāpēc tas steidzīgi tika sacerēts pusdienu laikā McDonalds ēstuvē, programmas punktus pierakstot uz salvetes. Ātrumā radītais teksts bija tiešām radikāls – cita starpā tika pieprasīta pilnīga autortiesību atcelšana, jebkādu informācijas apmaiņas ierobežojumu kriminalizācija, absolūta privātpersonu komunikācijas aizsardzība. Īpašs punkts paredzēja sodīt tieslietu ministru Tomasu Budstrēmu – viņam turpmāk būtu atļauts vien tirgot desiņas pie Riksdāga ēkas. Tur viņš vismaz nevarēšot aizskart neviena Zviedrijas pilsoņa integritāti.

2006. gada 1. janvāra vakarā interneta lapa tika atvērta apmeklētajiem. „Forši, Pirātu partija jaunajā gadā ir tikusi pie savas interneta lapas,” tādu nevainīgu ziņu Rikards izsūtīja failu apmaiņas forumā. Nekādas reklāmas, nekādu baneru vai mēstuļu! Nākamajā dienā jaunizceptais partijas vadītājs, neapzinoties savas darbības iespējamās sekas, devās uz savu darbavietu – IT kompāniju Cypak. Viņš bija izlēmis darba laikā par savu politisko projektu pat nedomāt. Taču jau ap desmitiem no rīta kāds nezināms labvēlis viņu caur e-pastu informēja, ka par Pirātu partiju jau rakstot avīzes. Un tie nebūt nebija vājprāta murgi vai stulbs jociņš – Zviedrijas ietekmīgā biznesa laikraksta Dagens Industri lapā tiešām varēja lasīt par Pirātu partiju, kura gribot iekļūt Riksdāgā un atcelt autortiesības. Ap pusdienlaiku partijas interneta lapā bija reģistrējušies 1200 atbalstītāju. Un pēcpusdienā Rikardam jau nācās sniegt pirmo interviju. Atkāpties vairs nebija kur – viņš tagad bija pazīstams visā Zviedrijā kā Pirātu partijas vadītājs. Drīz vien partija tika reģistrēta arī oficiāli. Elektroniskie paraksti gan tika atzīti par nederīgiem, un pirmajiem pirātu censoņiem nācās pasvīst, vācot „īstus” parakstus uz papīra. Tomēr internetam turpmāk bija lemts kļūt par Pirātu partijas galveno ieroci.

Laika līdz vēlēšanām rudenī bija maz. Pārāk maz, lai izveidotu tradicionālu partiju. Tāpēc Pirātu partija tika veidota drīzāk kā sociāls tīkls, tāds kā politisks Facebook. Jau pašā sākumā tika izlemts, ka galvenais partijas darbības lauks būs internets. Tikšanās, sarunas, politiskās diskusijas, balsošana – tas viss notiks Pirātu partijas interneta lapā. Februārī tieši šādā veidā, balsojot interneta lapas forumā, tika pieņemta partijas programma. Salīdzinot ar pirmo, „salvetes” variantu, tagad tā bija kļuvusi reālistiskāka: autortiesības netiks likvidētas, bet gan ierobežotas līdz pieciem gadiem pašreizējo 70 gadu vietā. Tāpat arī Tomass Budstrēms nebūs spiests tirgot desiņas pie Riksdāga. Īstai politikai ir jābūt pragmatiskai – to saprata arī pirātu politiķi.

Pirātu Partijas demonstrācija Stokholmā /Jon Åslund/

PARTIJA PIRĀTU LĪCĪ

Taču radikālisms nebija zudis pilnībā. Partijai izveidojās visnotaļ draudzīgas attiecības ar pretrunīgi vērtēto brīvās failu apmaiņas vietni The Pirate Bay. Kad 2006. gada maija beigās tika veikta kratīšana un konfiscēti The Pirate Bay serveri, Pirātu partijai tas nāca tikai par labu. Strauji auga partijas biedru skaits, tika organizētas daudzas atbalsta demonstrācijas, kas vienlaicīgi bija arī partijas priekšvēlēšanu kampaņa. Taču, neskatoties uz visām pūlēm, Riksdāga vēlēšanās 2006. gada 17. septembrī Pirātu partija ieguva tikai 0,63% balsu. Partijas vadītājs Rikards Falkvinge bija nepatīkami pārsteigts par šo rezultātu, taču partijas darbs turpinājās. Galu galā tādām viena jautājuma partijām nekad nebija klājies viegli – vēlēšanās skaudru sakāvi piedzīvoja arī jaunizveidotā Feministu Iniciatīva. Un diskusija par brīvo failu apmaiņu nebūt nebija pierimusi.

2009. gads izrādījās daudz veiksmīgāks. Tiesas process pret The Pirate Bay bija gluži kā degviela Pirātu partijas attīstībai: katra tiesas sēde tika pavadīta ar partijas demonstrācijām, un par notikumu attīstību no tiesas zāles savos blogos operatīvi ziņoja partijas biedri. Jauniešu dusmas un neapmierinātība ar tradicionālo partiju politiķiem un tiesu instancēm, acīmredzot, tieši šeit atrada iespēju izpausties. Kādu brīdi Pirātu partijai bija pat vairāk nekā 40 000 biedru, un tā pēc lieluma kļuva par trešo lielāko partiju valstī. 7. jūnijā par šo partiju nobalsoja 225 915 zviedru vēlētāju. Kā izrādās, tieši „pirāti” bija spējuši mobilizēt gados jaunus cilvēkus, jo 37% pirmreizējo balsotāju izvēlējās par labu Pirātu partijai. Vai to izdosies atkārtot šīgada Riksdāga vēlēšanās 19. septembrī? Tas ir iespējams, taču ar vienu nosacījumu – ja izdosies jauniešus piespiest atrauties no savu datoru ekrāniem un aiziet līdz tuvākajam vēlēšanu iecirknim.

Pirate Bay logo

Pirātu partijas demonstrācija Stokholmā 2006.gadā /Jon Åslund/

Pirātu partijas demonstrācija Stokholmā 2006.gadā /Jon Åslund/

Minētais video reklamē akciju Baltā Zona (White Zone), kursa mērķis ir popularizēt medmāsas darbu. Tajā atainots kāds mirstošs vīrietis slimnīcas gultā, kuru mēģina atdzīvināt vesels pulks ar mediķiem. Kad vīrietis jau liekas miris, kāda no māsiņām atpogā savu halātu un sāk rīvēt krūtis gar vīrieša galvu. No šādas terapijas mirēja sirds “salecās” un atsāk pukstēt.

Šī reklāma nav pirmā, par kuru uztraucās Dānijas medmāsu apvienība. 2007.gadā pārmetumus saņēma apakšveļas ražotājs JBS, kura reklāmā dažādus apakšveļas modeļus demonstrēja slimnīcas māsiņas. Pērn, 2009.gadā Dānija pievērsa pasaules uzmanību divām neviennozīmīgi vērtētām reklāmām. Vienā no video klipiem, kas ticis veidots Visit Denmark tūrisma kampaņai, bija attēlota sieviete, kas meklē sava bērna tēvu, kad ir ielaidusies vienas nakts sakaros Kopenhāgenā. Cita reklāma tika veidota kampaņas pret vardarbību ģimenē ietvaros, kurā ikviens varēja atvērt tīkla resursu un iekaustīt virtuālu sievieti.

Kā komentē paši dāņi, primitīvo instinktu izmantošana reklāmās nav nekas īpašs un Dānijā šādas metodes pietiekoši asprātīgā interpretācijā ir pietiekoši izplatītas. Tiesa ko tādu retāk atļautos zviedri un norvēģi.

Patlaban ar vārdu “pirāts” tiek saprasts vienkārši zaglis. Tāds, kurš internetā atrod, “nokačā” un lieto mūziku, filmas vai grāmatas, autoram par to nemaksājot ne graša. Taču tas, kā pēdējos gados attīstās autoru darbu izplatīšanas mehānismi liek domāt, ka lielākā daļa ļaužu nebūt nevēlas zagt. Vairums no mums vienkārši iekāpj vilcienos, kas nepieskatīti ripo garām pa ceļu. Iekāpj tāpat vien, tāpēc ka to dara visi. Taču pamata iemesls ir nevis tautas ļaunums, bet gan vajadzība pēc nepieciešamās informācijas tūlīt un tagad. Tajā skaitā arī pēc mūzikas.

MAINĪŠANĀS

Kā tur bija? “Pastāvēs kas pārvērtīsies”…
Kā vienmēr, dzejniekiem taisnība. Mūzikas industrija, ar kuru mēs lielākoties saprotam lielas kompānijas, kas kontrolē ierakstu studijas, radio stacijas un kompaktdisku tirdzniecību, šobrīd piedzīvo kaut ko līdzīgu elektrošokam. Tā kliedz un brēc, ka visi ir zagļi un ka visus jāietupina cietumā, jo neviens vairs nevēlas viņiem maksāt naudu. Taču lielās organizācijas, kurām sava tukluma dēļ grūti pagrozīt galvu nav pamanījušas ka pasaule jau ir izvēlējusies savu kultūras patērēšanas ceļu. Elektroniskās grāmatas var lasīt ne tikai bibliotekā vai mājās, tam ir piemērots jebkurš dators, telefons vai pat mp3 atskaņotājs ar attiecīgu ekrānu. Tas pavar iespēju padarīt grāmatu interaktīvu, papildināt ar video, attēliem un skaņām. Mūziķi var izvietot dziesmas internetā, pulcināt ap sevi fanus, organizēt koncertus, dažādas akcijas un sniegt savu mākslu tiem, kuriem tā patiešām nepieciešama, nevis nejauši ieklīdušiem MTV skatītājiem. Dažādi mūziķi laiku pa laikam atļaujas izvietot tīklā savus darbus par baltu velti. Un daudzi atzīst, ka pēc tam palielinās arī nopirkto disku apjoms.
Līdzīgi bijis arī ar pazīstamo rakstieku Paolo Koelju (Paulo Coelho), kurš reiz anonīmi izveidojis blogu Pirate Coelhu, kur ļāvis lejuplādēt savu grāmatu tulkojumus. Vēlāk viltība nākusi gaismā, taču viņš atzinis, ka pēc pirātisko kopiju izplatīšanas ir cēlušās iespiesto grāmatu tirāžas. Tagad grāmatas atrodamas viņa oficiālajā blogā. Pats Koelju tur pierakstījis” “Man nepieder šo tulkojumu licences. Ja gadījumā jūs lejuplādējat tekstus, es silti iesaku iegādāties arī grāmatu, lai mēs varētu atbildēt iespiedējiem, ka dalīšanās ar šo saturu neapdraud grāmatu iespiešanas biznesu.”
Vēl viens piemērs – Korijs Doktorovs (Cory Doctorow) ir viens no pionieriem un eksperimentātoriem, zinātniskās fantastikas autors un žurnālists, kas viens no pirmajiem sāka izvietot savas grāmatas internetā. Teksti šeit lejuplādējami turpat vai 30 dažādos formātos, kas paredzēti virknei e-grāmatu lasītājiem, datoriem, utt.
Šie un citi piemēri liecina par to, ka autoru komunikācija ar viņu darbu cienītājiem, jeb kultūras patērētājiem strauji mainās. Un tas ne vienmēr ir saistīts ar “zagšanu” vai autoru “bada nāvi”.

MAGNATUNE

Jau vairākus gadus internetā pieejams resurss Magnatune ar visai savdabīgu devīzi “We are not evil”. Resursa autors, nespēdams noskatīties, kā viņa sieva, mūziķe slēdz līgumus ar ierakstu kompānijām, saņemot no tā “kapeikas”, uzbūvēja savu studiju un sāka pārdot kompozīcijas internetā, piebilstot, ka 50% no samaksātās naudas aiziet pašam mūziķim. Sākotēnji piercējam tika dota iespēja pašam izvēlēties sumu, kādu viņš vēlas maksāt par albūmu. Patlaban par 15 dolāriem mēnesī, iespējams iespējams ņemt kaut visu kas tur atrodams. Šis resurss var ļoti iepriecināt klasiskās mūzikas un dažādu folk novirzienu cienītājus.

LAST.FM

Interneta radio, kas “klausās” jūsu gaumē un piedāvā līdzīgas kompozīcijas. Tiek dota iespēja pievienot “patīk”, “nepatīk” tagus, kurus spēlētājs ņem vērā izvēloties dziesmas. Papildus, interneta resursā veidojas interešu kopas, kas dod vēl papildus iespēju atklāt jaunus mūziķus. Last.FM ir arī pietiekoši daudz latviešu mūzikas.

STEREOMOOD

Vēl viens interneta radio, kurā dziesmas sakārto paši klausītāji, apzīmējot tās ar atslēgas vārdiem pēc darbībām šīs dziesmas klausoties. Piemēram “rakstīšana”, “mājas darbi”, “lasīšana”, “atpūta”, “skriešana”, utt. Interesanti, ka šī resursa fonotēka pamatīgi atšķiras no daudziem citiem risinājumiem.

JAMENDO

Jauno mūziķu starta laukums. Šeit ikviens var izvietot savu mūziku un ikviens var to izmantot savām vajadzībām filmā, interneta projektos vai jubkur citur, norādot atsauci uz autoru, saskaņā ar Creative Common licenci. Tā ir licensēšanas sistēma, kas labi aizsargā jaunos autorus diferencējot dažādus dažādus darbu izmantošanas veidus. Dziesmas iespējams meklēt pēc stila, nokopēt pa vienai vai visus albūmus un iemaksāt ziedojumu, ja ir vēlēšanās.

E-BIBLIOTĒKA

Unikāla elektroniskā bibliotēka Latvijā un arī Pasaulē, kurā tiek apkopotas grāmatas, žurnāli, audio un video materiāli. Lieliska lietotāja saskarne, kas, attīstoties digitālajām grāmatām (e-book reader) kļūs lasītājiem vēl interesantāka. Lai lasītu, šeit nepieciešams reģistrēties gluži kā reālā bibliotēkā. Tādējādi skenēto grāmatu lasīšana juridiski ne ar ko neatšķiras no vizītes Nacionālajā Bibliotēkā. Saturs pieejams par brīvu.

Grāmatu elektroniskā nākotne from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Par mūzikas industrijas nākotni nevar sūdzēties from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Tēlnieka Egona Peršēvica darbs par plikā ķēniņa tēmu patlaban aplūkojams Ziemeļvalstu Ministru Padomes birojā, Rīgā, Berga Bazārā. Šis ir neliels video no darba prezentācijas pasākuma 26.augustā.

Egons Perševics “Karalis ir kails… “ from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

ILGI SPĒJĪGAIS

Dāņu arhitekti ir pievienojuši vārdam “ilgtspējīgs” paskaidrojumu “efektīvs”, ar to norādot, ka var būt arī draņķīga un neefektīva ilgtspējība. Piemēram – bezgalīgi garš projektēšanas un būvniecības process pats par sevi ir ilgtspējīgs, taču ar mīnusa zīmi.

Dāņi savās prezentācijās skāra šo jautājumu ļoti plaši. Arhitektu biroja BIG asociētais partneris Kaijs-Ūve Bergmans prezentāciju sāka ar jautājumu, kas tad īsti ir dāniskais, ja par dāņu arhitektūru LR Vides ministrijā stāsta Amerikā un Jaunzēlandē izglītību ieguvuši arhitekti, piesaucot arī pats savu vācisko izcelšanos. Kā vienu no dāņu pilsētvides veiksmīgas attīstības atslēgām viņš minēja atvērtību idejām, kas nāk no ārpuses, un aicināja arī latviešus nenoslēgties savas sabiedrības lokā un nebaidīties sev nepieciešamo aizgūt no citām kultūrām.

AKTĪVAIS ARHITEKTŪRAS LIETOTĀJS

Savukārt Rātsnamā notiekošās izstādes kataloga ievadesejā Pēters Andreass Satrups (Peter Andreas Sattrup) atzīst, ka spilgtākie dāņu jaunāko paaudžu arhitektūras piemēri jāmeklē ārpus pašu zemes robežām. Dāņu arhitekti ir priviliģēti salīdzinot ar citu valstu profesionāļiem, jo dāņu arhitektūras lietotāji ir enerģiski, pašpārliecināti un vēlas iesaistīties arhitektūras tapšanas procesos. Lietotāji gan dāsni kritizē arhitektu paveikto, gan arī izsaka atzinību. Sabiedrības prasības ir augstas un kļūdas nepaliek nemanītas. Šāda arhitektūras lietotāju attieksme izdara spiedienu gan uz publisko pasūtījumu prasībām, gan arī uz privāto attīstītāju vēlmēm.

Pēters Andreass Satrups arī norāda, ka efektīvi ilgstpējīgas arhitektūras tapšanas viens no galvenajiem priekšnosacījumiem ir kvalitatīva un ilgtspējīga pilsētplānošana. Ja savu darbu labi ir izdarījuši pilsētplānotāji un sabiedrība pieprasa, tad rodas tādi arhitektūras projekti, par kādiem Rīgā stāstīja dāņu biroju Vilhelm Lauritzen Architects, BIG un SITE arhitekti, kuros tiek taupīta ēku ekspluatācijai nepieciešamā enerģija, efektīvi izmantota dienasgaisma, kuros domāts par lietotāju ērtu sociālo sadzīvi, pilsētvides kvalitāti un pilnīgu tās izmantošanu.

Un šis, kā norādīja arhitekts Oskars Reidbergs, ir viens no latviešu lielākajiem klupšanas akmeņiem. Ne jau labu arhitektu, projektētāju vai būvnieku trūkums, bet labas plānošanas un pareizas procesu vadības trūkums.

Ko nozīmē ilgtspējība arhitektūrā? from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.