Ziemeļu stāsti

Kas jauns ziemeļu pusē?

Ilze Klapere — Mon, 19 Dec 2011 14:33:21 +0000

Prasi, kam gribi – jaunam vai vecam, viņam vai viņai, televīzijas raidījums “Ziemeļu puse”, kas LTV 1.kanālā parādījās 2009.gada sākumā, patika teju visiem! Aizraujošs, izglītojošs, dažādas dzīves jomas atspoguļojošs, brīžam filosofiskas, brīžam tīri eksistenciālas pārdomas raisošs, varētu teikt, pozitīvi iedvesmojošs. Turklāt ļoti ražīgs – 4 sezonas, 43 sērijas!

Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā direktors Imants Gross pelnīti tiek uzskatīts par vienu no “Ziemeļu puses” idejas tēviem: “Ja mēģinām izsekot, kā radās šī doma, aizmetņus tai var meklēt pirms gadiem pieciem – tolaik mēs sadarbojāmies ar vairākiem Latvijā pazīstamiem šefpavāriem, kuri, pozitīvi ietekmējušies no Ziemeļvalstu kolēģu pieredzes, sāka raisīt sabiedrībā interesi par vietējo produktu vērtību un izmantošanu virtuvē. Ziemeļu virtuvei kā atsevišķam jēdzienam ir, varētu teikt, jauna vēsture – tikai pārdesmit gadus atpakaļ vairāki pavāri sanāca kopā un izloloja savu ideju tiktāl, ka uzrakstīja manifestu par ziemeļu virtuves specifiku, gūstot atbalstu pat valdības līmenī. Jo – izmantot vietējos produktus, kas aug konkrētajā reģionā un sezonā, nozīmē domāt zaļi un ilgtspējīgi, un tas ir ieguldījums kopējā tautsaimniecības attīstībā. Un tā nu arī mums Latvijā, sadarbībā ar pavāriem Kasparu Jansonu, Ēriku Dreibantu un citiem, radās doma par raidījumu televīzijā, kurā varētu atspoguļot vietējās virtuves nozīmību un priekšrocības. Meklējot iespējamos raidījuma veidotājus, mūsu ceļi laimīgā kārtā krustojās ar Vides filmu studijas cilvēkiem, ideja vērtās plašumā un dziļumā, galu galā topot par “Ziemeļu pusi” un nebūt neaprobežojoties ar virtuves lietām vien.”

Pār un ap Baltijas jūru

Lūk, fragments no raidījuma režisora Uģa Oltes vēstījuma par sākuma sākumu, piesakot jaunā raidījuma “Ziemeļu puse” pirmizrādi Latvijas pirmajā kanālā, 2009. gada 6.janvārī: “Lai risinātu pasaku sižetu samezglojumus, senos laikos stāstu varoņi mēdza doties pāri trejdeviņām jūrām. … Mūsdienās dzīves gudrības meklēt tik tālu ir tīrā izšķērdība, sevišķi tad, kad latviešu tautai piespiedu kārtā nākas pārcilāt savu vērtību etalonus. Tādēļ Vides filmu studija sadarbībā ar Ziemeļu Ministru padomes biroju Latvijā un Dānijas Kultūras institūtu piedāvās citus stāstus. Tā nebūs pasaka, tie būs īsti piedzīvojumi. Tajos nepiedalīsies vis trešais tēva dēls, bet gan šarmantais palaidnis Gustavs Terzens un kopā ar viņu meitene, kura ir daudz foršāka par jebkuru pasaku princesi – Marta Selecka. Kopā viņi dosies pāri tikai vienai – Baltijas jūrai, apceļos visas jums zināmās Ziemeļvalstis un raks ziemeļu vērtības, ar kurām vēlāk padalīties arī ar jums.”
Vērtības “Ziemeļu puses” komanda saraka braši un vairākos slāņos, iepazīstinot latviešu skatītājus tuvāk ar dzīvi un tradīcijām ziemeļu zemēs – viņi brauca ar velosipēdiem, nūjoja un slēpoja, nogaršoja un pētīja, apbrīnoja un atklāja, baudīja un stāstīja. Par sudraba ieguvi un lavas dabu, par Nobela Miera prēmiju un par džezu, par jaunākajām tehnoloģijām, arhitektūru un apbrīnojami izturīgajiem sarkanbrūnajiem namiņiem piejūras ciematos, par zaļo dzīvesveidu un dzimumu līdztiesību, un vēl, un vēl…

3 Stops for Serenity from Ziemeļu Puse on Vimeo.

“Kāja durvīs” jeb kā TV skatītāji tika pie Gustava un Martas
Zināms, ka jauna raidījuma veiksmīgai “aiziešanai tautās” nepieciešami vairāki faktori – gan ideja un mērķi, gan režisora un operatora darbs, gan reitingi un vēl, un vēl… Tomēr vienkāršais skatītājs bieži vien raidījuma virtuvē neiedziļinās, bet, ko viņš pamana gan – tas ir raidījuma vadītājs un viņa spēja ieinteresēt. Un “Ziemeļu puses” pārītis Gustavs un Marta cilvēkiem patika! Stāsta Gustavs Terzens: “Mans ceļš uz šo raidījumu bija liktenīgs un likumsakarīgs – jau iepriekš biju saistīts ar Vides filmu studiju raidījumā “Vides fakti”, bet, kad uzzināju par šo projektu, sapratu, ka man tur jātiek! Biju taču absolvējis Ziemeļvalstu ģimnāziju, biju devies interesantos apmaiņas braucienos, mācījies dāņu valodu, mani ļoti vilināja ziemeļi! Biju gatavs pierādīt, ka tikai man un vienīgi man ir jākļūst par “Ziemeļu puses” vadītāju! Kā saka, biju gatavs likt kāju durvīs, pirms tās aizveras, un izturēju konkursu uz kāroto vietu.”
Un kā Gustavs dabūja pārī Martu? Uz raidījuma vadītājas vietu pretendēja vairāk par pussimtu meiteņu, un sākotnēji tika izvēlēta cita. Tomēr notika tā, kā bija jānotiek, raidījuma veidotāju noskatītā meitene pieņēma citu dzīves izaicinājumu, un kādā jaukā dienā iezvanījās Martas Seleckas telefons, aicinot uz raidījuma vadītājas vietu. Kā saka Marta pati – un tā mēs ar Gustavu sākām konfliktēt: “Mēs viens otru pazinām tik vien kā – “tā meiča no Zelta zivtiņas” un “džeks no Elvi reklāmas”… Pirmo reizi, kad tikāmies, mūs uzreiz izrāva laukā bildēties, un bija jātēlo saticīgs, draudzīgs pāris (tādi draugi, kādi esam tagad!), bez iespējas pieslīpēties.” Tiešām? Skatoties uz “Ziemeļu puses” komandu tagad, nevar nepamanīt viņu sasvstarpējo labo saprašanos, arī no pusvārda un pussmaidiņa. Gustavs: “Kā tad! Par spīti tam, ka sākumā gāja grūti, mēs esam kļuvuši par lieliem draugiem! Bet bijušas arī epizodes, vairāk gan aizkadrā, kad mēs, viens vai otrs dusmīgi iecirtāmies, pagriezām muguru un – es eju prom! Un te parādījās Uģa Oltes profesionālais piegājiens, kad viņš saprata – tā, tagad jāupurē ziemeļi, lai sakārtotu cilvēcisko. Un tā mēs pamazām izaugām un saaugām.”

"Ultimatīvais raidījuma vadītājs ir tas, kurš ir gan Marta gan Gustavs. Mēs neesam androīdi, bet 4. sezonu strādājot saprotam, ka kopīgo lietu kļūst vairāk un vairāk. Tāpēc, sēžot viesnīcas istabiņā Trollhettenā, Zviedrijā, ļāvāmies radoši tehniskai etīdei par abu vadītāju izskata blendi. Un nebija tā, ka gluži skumīgi vērāmies tajā, ko režisors Uģis un operators Juris sastrādāja ar vienkāršiem telefonkameras uzņēmumiem. Drīzāk jau sākām bīties tā, ka līdzība kļūst patiesi redzama."

Raidījuma mērķi un režisora pārliecība
Raidījuma mērķis bija iepapzīstināt latviešu auditoriju ar ziemeļu dzīvesstilu, vērtībām un domāšanas veidu. Imants Gross stāsta, ka no Ziemeļu Ministru padomes biroja nekādi uzstādījumi un noteikumi par to, kam tieši jāparādās raidījumā, nav bijuši: “Mums šķita svarīgi, ka raidījuma veidotāji darbojas neatkarīgi un rāda galaproduktu, kā viņi to redz. Vienojāmies, ka raidījums būs par dzīvi, vērtībām un pieredzi dažādās jomās Ziemeļvalstīs. Vienīgais, par ko mazliet diskutējām – ja, piemēram, raidījumā “Vides fakti” viņi bieži vien nonāca ļoti eksotiskās vietās, daudz runājot par dabu (kas neapšaubāmi ir ļoti svarīgi jautājumi), šoreiz ierosinājām sākt nevis, piemēram, ar Grenlandi vai Īslandi, bet ar pilsētas vidi. Jo Ziemeļvalstīs ir visādā ziņā ļoti spēcīgas galvaspilsētas, kurās notiek daudz interesanta, kas dzen attīstību uz priekšu un notur to. Piemēram, kā panākts, ka cilvēku apziņā nogruntējies “vajag dzīvot taupīgi, tālredzīgi un saudzējot dabas resursus”, kā sabiedrība to saprot un kā savukārt valdība atbalsta industrijas, kas nodarbojas ar zaļajiem risinājumiem. Galu galā jāsaka, ka Vides filmu sudija visu ļoti labi izlīdzsvaroja, parādot gan vienu, gan otru, gan vēl citu pusi.”

Komandas kodols - raidījuma vadītāji Marta Selecka, Gustavs Terzens, režisors Uģis Olte un operators Juris Zemītis.

Kādi ir Vides filmu studijas darbības principi un stūrakmeņi? “Ziemeļu puses” mājaslapā skatītāju komentāri slavē režisora skatījumu, operatora darbu, izvēlēto mūziku. Režisors Uģis Olte skaidro: “Ir televīzijas “valoda” un ir kino “valoda”, kas vairāk orientēta uz attēlu, mūziku un noskaņu, nevis tiešu, nepastarpinātu vēstījumu. Mēs Vides filmu studijā kino valodu cenšamies turēt godā arī TV raidījuma formāta ietvaros – lai nevis paviršs filmējums nosedz rūpīgi uzrakstītu aizkadra tekstu, bet gan lai dominē tiešais skatījums, ko var noķert kadrā tieši tagad! Dokumentālajā kino man patīk tieši tas, ka ir iespēja parādīt to īsto un dzīvo tieši tajā brīdī, kad tas IR.
Tas, ka mums netika doti nekādi konkrēti uzdevumi, kas noteikti būtu raidījumā jāatspoguļo, ļoti “atbrīvoja rokas” – paldies Ziemeļu Ministru padomes birojam Latvijā un Dānijas Kultūras institūta direktoram Simonam Holmbergam par palīdzību un uzticību! Plānojot sērijas un izvēloties tēmas, gan ņēmām vērā Imanta Grosa kunga ieteikumu, sākumā nemetoties uz tālāko ziemeļu nostūri, bet parādot urbāno vidi. Protams, tas savā ziņā ir grūtāk – aizraut un ieinteresēt cilvēkus nevis ar dabas brīnumiem, bet gan parādīt citas lietas un vērtības: ka Ziemeļvalstis ir labi pārvaldītas, ka liela nozīme ir sociālajai videi utt. Centāmies, lai raidījumu ritumā parādās dažādība – kultūra un māksla, tehnoloģijas un zinātne, cilvēku dzīvesstils un paražas, ražošana un profesijas, dzimumu vienlīdzība, vide un ekoloģija.”

Marta atzinīgi novērtē neuzbāzīgos, laipnos un draudzīgos Norvēģijas elektromobīļu fanus, kas zin, ko dara, un deg par savu lietu.

“Šeit un tagad” veiksmīgā pozīcija
Daudziem skatītājiem patika tieši tas, ka raidījuma vadītāji Gustavs un Marta nevis sēdēja studijā vai stāstīja par piedzīvoto “pēc tam”, bet gan piedzīvoja visu tieši šeit un tagad – kāpa aukstā ūdenī un sēdēja karstā saunā, līda dziļi pazemē un drosmīgi stāvēja pretim sniegputenim, pētīja nelikumības lašu zvejā un nogaršoja pūdētās zivis tiešajā kadrā. “Man negribējās taisīt raidījumu pēc klasiskiem uzbūves elementiem: ka žurnālists visu JAU ZINA un skatītājiem tikai atstāsta, ka vadītājs runā ar intervējamo personu no vienādām pozīcijām (es jau zinu, kas tas ir, bet nu, pastāstiet labāk pats!), ka ir aizkadrs un viss jau iepriekš sataisīts un …garlaicīgs. Lai mūsu ideja labāk realizētos, sapratām arī, ka jāievieš vadītāju pāris, kuri turklāt strādā nevis “mēs skatītājiem”, bet gan savstarpēji. Un vēl bija vēlams, lai raidījuma vadītāji būtu nevis ļoti zinoši izpētāmajos jautājumos, bet gan zinātkāri tos izpētīt un uzzināt. Gods kam gods, bet Marta un Gustavs bija “iekšā” notikumos!” stāsta Uģis Olte.
Sākotnēji gan pašiem šķitis, ka īsti labi vēl nav – īpaši pēc pirmajām sērijām paškritikas neesot trūcis. Piemēram, nu jau vēsturē iegājusi Gustava slavenā frāze, ko viņš drūmi izteicis pēc pirmās sērijas noskatīšanās: “Nu, ziniet, turpmāk šitā luņošana vairs neies cauri!” Kā zināms, deva veselīgas paškritikas ir labs rādītājs, un “Ziemeļu puses” komanda atzīst, ka progress bijis jūtams – īpaši pēc kāda laika, noskatoties un vērtējot padarīto kopumā.
Uģis: “Mēs arī ātri iemācījāmies attiekties no liekiem izgājieniem un izdevumiem – ja pirmajā braucienā aizspērāmies sešatā, kas attiecīgi nozīmēja īrēt busiņu, trīs divvietīgas istabas hostelī utt., tad jau nākamajā reizē sarucinājām mūsu kompāniju līdz četrotnei – Marta, Gustavs, operators Juris Zemītis un es. Attiecīgi vieglais auto, paši stūrējām, paši plānojām, kur un kā doties. Šādus tādus kontaktus palīdzēja nodibināt vēstniecības, daudz palīdzēja mūsu resīrčers un interneta resursu pārzinātājs Guntars Graiksts, savukārt mūsu menedžere Aija salika kopā maršrutu ar padomiem, kā kur ērtāk nokļūt, kā lētāk un labāk. Šķiet, skatītājiem patika, ka mēs neskatījām visu no drošās un skaistās puses, bet gan, piemēram, Īslandē, kas ir gana eksotiska un dārga vieta, ar pavecāku Fordiņu bez ziemas riepām braucam augšā ledājā, kur neviens normāls tūrists bez kārtīga džipa ij nedomā doties!”

Raidījuma komanda Īslandē. Producents Uldis Cekulis, raidījuma vadītāji Marta un Gustavs, izpildproducente Aija Bērziņa un režisors Uģis Olte.

Gustavs: “Jā, neesam nekādi mīkstpēdiņi! Mēs varējām gulēt arī mašīnā, un mīnusos, tas ir pārbaudīts!”
Marta: “Un es, ziniet, braucienos pārtapu no Martas par Mārtiņu. Man bija JĀKĻŪST par Mārtiņu, par savējo čomu, sievišķīgo Martu atstājot mājās. Nu, nē jau nē, Marta arī brauca līdzi, tikai reizēm es viņu nokušināju – lai labāk tagad nāk Mārtiņš un šoferē, nekādas pinkšķēšanas! Sākumā jau man grūti gāja, Gustavs kritizēja un vakaros atprasīja angļu valodas vārdiņus (smejas). Bet tas mani nesalauza, es izturēju un beigās vēl izdomāju, ka nekā nevaru stāties viņam pretī kā tikai ar diplomu. Tā es beidzot pabeidzu Kultūras akadēmiju un drīz man būs arī maģistra grāds žurnālistikā!”

Gustavs: “Marta ir ļoti centīga, viņa ir malacis! Un nu viņa jau ir izaugusi no nepieciešamības pārtapt Mārtiņā (sirsnīgi smaida).”
Marta: “Bet – ko es sapratu savos raidījuma grūtajos brīžos? Ka cilvēkiem patīk arī mana vienkāršā, reizēm naivā pieeja – ka reizēm esmu “kā no plaukta”! Tas taču ir cilvēcīgi!”
Gustavs: “Jā, tas ir šarmanti un cilvēcīgi…(smejas)”
Uģis: “… un tas ir tik sievišķīgi (arī smejas)!”
Gustavs: “… un tik vīrišķīgi ir paskaidrot, ja meitene kaut ko nesaprot, vai ne? Bet, ja nopietni, man liekas, ka raidījuma vadītājam tiešām nevajag būt superstāram. Ja viņš ir tāds baltā uzvalkā un nepieejams, tas rada sienu starp starp viņu un skatītājiem.”
Uģis: “Kaut kā mēs ar savu sadzīvisko skatu un pieeju arī paņēmām intervējamos cilvēkus, nesastīvinājām viņus ar milzīgu kameru un gatavošanos filmēšanai, tāpēc šķiet, ka viņi mums labprāt atvērās. Kaut gan mūs pirms tam biedēja, ka ziemeļnieki ir vēsi, atturīgi un kādi tik vēl ne, mēs palikām pie sava, un tiešām – viss bija lieliski! Es ticu tam, ka informāciju, īpaši sarežģītu, ir daudz vieglāk ielaist cilvēku apziņā, ja to saprātīgi dozē un pasniedz, uzsēdinot uz tīkamām sajūtām. Tad viss arī labāk nosēžas un paliek atmiņā.”

Ziemeļu vērtības pašu skatījumā
Runājot par to, kādi ir ziemeļnieki un viņu vērtības, raidījuma veidotāji ir līdzīgās domās: “Skaidrs, ka viņi mums ir solīti priekšā, un galvenokārt – sabiedrības brieduma ziņā. Ir sajūta, ka viņi ir piedzīvojuši nepatikšanas, uzvarējuši tās un negrib piedzīvot atkal. Ziemeļu ļaudīm piemīt laba pašsaglabāšanās spēja, tāds dabisks “protekcionisms”. Viņi labprāt dalās savā gudrībā, bet sevi neatdod un neapdala, vienalga, vai runa ir par zināšanām, vai materiālām vērtībām. Bet kopumā sabiedrībā ir jūtams viņu “lāgom” princips – dzīvot tā, lai visiem gana. Jo, ja tev būs labi, arī man būs labi.”
Kuras vietas un piedzīvotais pašiem patika vislabāk?
Uģis: “Man patīk Īslande – es parasti, lidojot lidmašīnās, vēlos, kaut notiktu piespiedu nosēšanās Īslandē (smejas)…Tur ir tik … patīkami daudz brīvas vietas – gan acij, gan prātam, gan fiziski starp cilvēkiem.”
Marta: Man viss patika, arī pa veikaliem pastaigāt! Bet nopietni – noteikti tās bija Fēru salas, pilnīgi cita pasaule, noslēpumaina un pārsteidzoša. Iedomājieties, pat meitene lidostā nezināja, kur tādas salas atrodas! Tur nebija pierastā laika rituma, cilvēki nezināja, cik ir pulkstenis un tas viņus arī neinteresēja… Mēs trīs dienas nevarējām noskaidrot, cik īsti ir pareizs laiks! Vietējos tas nesatrauca – tak paspēs visur tāpat, un, ja nepaspēs, neko jau nenokavēs…
Gustavs: Jā, un laikapstākļu maiņas tur bija pārsteidzošas – zibens, saule, sniegputenis, varavīksne, vējš, viss mainās! Bet, ja es kopumā izfiltrēju visu šajās 4 sezonās piedzīvoto un man jāpasaka “sausais atlikums”, kas vislabāk patika, tad laikam tā sajūa, kas mani tur bieži vien piemeklēja – man ir brīnišķīga iespēja te vienkārši būt, pastāvēt un paskatīties, kā dzīve notiek. Tāda rāma atziņa, kas ir dziļāka un būtiskāka, nekā izklausās.”

Raidījuma komanda Fēru salās, kur laikapstākļu maiņas bija pārsteidzošas – zibens, saule, sniegputenis, varavīksne, vējš...

Turpinājums būs? Jābūt!
Tā kā plauktā stāv vēl neparādītas 9 sērijas, jautājums par iespējamo turpinājumu ir vietā! Arī “Ziemeļu puses” radošā komanda ir sparīga un optimistiska: “Turpinājumam jābūt, jo ir pārāk daudz un labas iestrādes.”
Gustavs: “Jau spriedām, ka starpsezonu pārtraukumi mums nākuši par labu – tie neļāva ieslīgt rutīnā, bet gan sniedza iespēju paskatīties uz padarīto it kā no malas, saprast, ko un kā vajadzētu darīt turpmāk.”
Uģis: “Vēl mums plauktā stāv safilmēts materiāls ar saukli – kā lai ietaupa līdzekļus? Sapratām, ka āķis uz ziemeļiem ir lūpā, un izdomājām, ka jābrauc jaunos piedzīvojumos arī ārpus projekta oficiālajiem ietvariem. Tā kā mēs esam maz, līdzi ņēmām fanu pulciņu, kuri piedalījās ar nelielu dalības maksu, kas savukārt līdzēja segt brauciena izmaksas. Viss ir iespējams, par spīti tam, ka sākumā jau nemaz nebija, ar ko braukt… Beigās mēs Liepājā izcēlām brīnišķīgu burinieku ar visu kapteini. Un, par spīti tam, ka mēs gandrīz visi tur pūtām pār bortu, plāns ir šo tradīciju turpināt! Lai parādītu “Ziemeļu puses” turpinājumu, lielākās izmaksas jau nesastāda filmēšana, bet gan materiāla sagatavošana “līdz rādīšanas formātam”. Bet – esam optimisti!”
Gustavs: “Turklāt pamatoti. Mums liels prieks un lepnums, ka “Ziemeļu pusi” jau gandrīz pusgadu skatās arī Lietuvā – tas vispār ir pirmais gadījums, kad latviešu oriģinālraidījums ir nopirkts un tiek rādīts visā pilnībā, turklāt ar ļoti labiem reitingiem un atsauksmēm.”

Tālākai rūpīgai izpētei www.ziemelupuse.lv

Dzirdi ar acīm un sirdi

Ilze Klapere — Tue, 25 Oct 2011 10:18:37 +0000

Mēs sēžam Latvijas Nedzirdīgo savienības Zīmju valodas centra direktores Lilitas Janševskas kabinetā un runājamies. Logs vaļā, dzirdams ielas troksnis, auto rūkoņa un strādnieku sasaukšanās. Fonā klusi skan radio, pa reizei saklausām tālas suņa rejas. Gaitenī kāds noklaudzina durvis un dodas lejup pa kāpnēm. Tinkš! – dzirdam, ka uzvārījies ūdens kannā. Nopīkst diktofons, ziņodams, ka jānomaina baterijas, un Lilita zīmīgi pabungo ar pildspalvu pa galdu: „Tik daudz dažādu skaņu vienlaikus, vai ne? Mēs pie šī ikdienas skaņu fona esam tik ļoti pieraduši, ka, tikai speciāli ieklausoties un uzskaitot skaņas, saprotam, cik to patiesībā ir daudz! Savukārt nedzirdīgie nezina, kas ir skaņa – viņi nesaprot, kas to rada un ka vienlaikus var būt vairāki trokšņi. Kā īsti ir dzīvot skaņu trūkumā – dzirdīgam cilvēkam grūti tā uzreiz to iedomāties!”

Pasakas, kuras zīmju valodā stāsta otrs cilvēks ar emocijām un mīmiku, nedzirdīgajiem bērniem ir daudz labāk uztveramas, nekā lasot grāmatā.

Projekts īsti laikā

2004. gada jūlijā SIA LNS Zīmju valodas centrs (turpmāk ZVC) īstenoja Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā finansēto projektu „Nedzirdīgi bērni – sabiedrības daļa”. Tā ietvaros tapa 5 videomateriāli: divas pasakas „Sarkangalvīte” un „Neglītais pīlēns”, kā arī trīs tematiskās vārdnīcas video formātā „Skola”, „Daba” un „Ikdiena”. Stāsta Daina Mežecka, šī projekta vadītāja Ziemeļu Ministru padomes birojā: „Izvērtējot projektu pieteikumus, parasti viens no svarīgiem jautājumiem ir arī konkrētas jomas vispārīgā aina sabiedrībā – piemēram, ilgstoši neatrisināti jautājumi, informācijas, speciālistu vai izglītojošo materiālu trūkums utt. Un Latvijas Nedzirdīgo savienības ZVC iesniegtajam projektam šis fons bija tiešām sasāpējis – pēdējais izglītojošais materiāls bija 2002. gadā izdotā tematiskā zīmju valodas vārdnīca “Brīvais laiks”, bet 1998.gadā pirmais mēģinājums izdot lasāmu grāmatu ar pasakām un tautasdziesmām zīmju valodā. Un vēl pirms tam – tikai pagājušā gadsimta 60.gadu (1962.) beigās izdotā zīmju valodas vārdnīca „Nedzirdīgo runas žestu vārdnīca”. Latvijas sabiedrībā ilgus gadus gan tiešā, gan pārnestā nozīmē „neredzēja” cilvēkus ar īpašām vajadzībām, viņiem nebija iespēju pilnvērtīgi iekļauties sabiedriskajā dzīvē. Pēc valsts neatkarības atgūšanas situācija mainījās, un arī šī projekta prasība un mērķis bija mazināt nedzirdīgo atstumtību, veicināt izglītošanos un integrēšanos sabiedrībā. Man personīgi darbs pie šī projekta bija pirmā lielākā pieredze tieši ar nedzirdīgo cilvēku problēmām – nezināju, ka bieži vien lielākās komunikācijas grūtības ir tieši ģimenēs, kurās ir dzirdīgi vecāki un nedzirdīgi bērni. Ja vecāki nepārzina zīmju valodu un nevēlas to apgūt, viņi nevar pilnvērtīgi sarunāties ar bērnu, nevar atbildēt uz viņa jautājumiem, nevar pastāstīt šķietami tik dabisku lietu kā pasaku, jo tās tēlainība prasa krietni plašāku zīmju valodas krājumu, nekā sadzīviskas tēmas. Ja ģimenē nelieto vispārpieņemto zīmju valodu, bērniem vēlāk ir grūtības gan iekļauties sabiedrībā, gan atrast draugus un mācīties skolā.”

LNS Zīmju valodas centra direktore Lilita Janševska: „Projekta mērķis ilgtermiņā bija arī izveidot zīmju valodas bibliotēku – tas ir izdevies!"

Kas ir kas zīmju valodā

Katrai valodai ir sava zīmju valoda, turklāt pat vienā valodā runājošās zemēs, piemēram, ASV un Lielbritānijā, nedzirdīgo zīmju valoda atšķiras. Katrā valodā katram vārdam ir sava zīme, un zīmju valodas specifika ir tāda, ka vienam vārdam var būt pat līdz 7 zīmēm (piemēram, vārdam „lasīt” lieto atšķirīgas zīmes, atkarībā no darāmā – lasīt var grāmatu, sēnes, ogas, akmeņus utt.), un vienlaikus septiņiem vārdiem var būt tikai viena zīme (piemēram, vārdus „sīkums”, „zāles”, „benzīns” utml. apzīmē vienādi). Ir arī gadījumi, kad ir viena zīme, bet divi vārdi, piemēram, „ēst ābolu” – šī vārdu kopa iekļauta vienā zīmē.
Zīmju valodā ir arī atšķirīga gramatika un teikuma uzbūve – piemēram, nākotnē nedzirdīgais rāda: „Es būs braukt”. Rakstu valoda arī ir citāda, piemēram: teikums “Jauns draugs skatās filmu” zīmju valodā tiek attēlots kā: „draugs, jauns, filma, skatīties”, vai arī – lai pateiktu “gudrāks”, nedzirdīgais rāda zīmes: „gudrs, uzlabojas”.
Viss iepriekšminētais un vēl daudzas citas zīmju valodas īpatnības dzirdīgam cilvēkam rada izpratni par to, kāpēc nedzirdīgajiem valodas mācību procesā ļoti noderīgi un vienkāršāk saprotami ir videomateriāli un tematiskās vārdnīcas. „Līdz projekta „Nedzirdīgi bērni – sabiedrības daļa” realizācijas brīdim latviešu Latvijā nedzirdīgajiem bija pieejama vienīgi zīmju valodas vārdnīca alfabēta secībā – ja vajadzēja atrast kādu vārdu, nācās šķirt un meklēt, bet nereti meklējamais vārds tā arī neatradās (ja pasakas bija papildinātas ar zīmējumiem, tad vārdnīcās attēlu nebija – to, ka vajadzētu, mēs sapratām, kad vārdnīcas jau bija izsniegtas skolām).” skaidro Lilita Janševska.

Grāmatā nav emociju!

Vai pasaku var izstāstīt bez vārdiem? Jā, ja tikai zina, kā! Un, ja tas, kuram pasaku stāsta, uztver un saprot stāstītāja centienus. Nedzirdīgam bērnam, kurš saprot zīmju valodu, pasaku grūti uztvert lasāmā formātā, tāpēc vislabāk to viņam var izstāstīt tēlaini otrs cilvēks – ar zīmēm, mīmiku un emocijām žestiem.
Lilita Janševska rāda pasakas un tautasdziesmas, kas izdotas drukātā formātā: „Informācija grāmatā ir, ja tā var teikt, salīdzinoši sausa un nereti pārāk abstrakta – piemēram, nedzirdīgiem bērniem grūti saprast: kā tas ir: „Rudens nāca sētiņā…” Kā graudi bira klētiņā?! Paši bira? Nē, paši nebira, mēs skaidrojam. Jāpastāsta, ka graudus kāds bēra, citādi bērni nevar saprast… Video ir pavisam cita lieta, jo nedzirdīgie lielākoties ir ļoti acīgi un vērīgi – filmā zīmes ir kopā ar emocijām, redzams cilvēks ar dzīvu mīmiku, izteiksmīgiem žestiem.” Jā, tā patiešām ir – kam nācies redzēt sarunājamies nedzirdīgus cilvēkus, tas noteikti ir ievērojis, cik ļoti izteiksmīgi viņi to dara! Nezinātājam var šķist, ka tiek skaidrotas attiecības visai augstos toņos, bet patiesībā saruna ir par gluži ikdienišķām lietām. Lilita skaidro, ka pastiprināti izteiksmīgie žesti un pārspīlētā emocionālā mīmika nedzirdīgajiem kalpo balss intonāciju un modulāciju vietā.
Runājot tieši par pasaku nepieciešamību, Lilita Janševska teic, ka, salīdzinoši ar dzirdīgajiem bērniem, nedzirdīgajiem ir reālistiskāka pasaules uztvere – viņiem ikdienas norisēs un arī skatoties, piemēram, televīziju, vajadzīgs dialogs un skaidra saprašana, kurš un kāpēc kaut ko saka, kur skrien, kas notiek! “Tolaik, kad pieteicāmies šim projektam, iespējas bērniem bija minimālas – ja televīzijā rādīja kādu pasaku filmu, tā tika dublēta latviski, taču subtitri bija krieviski. Tāpat arī internets nebija plaši pieejams. Ja dzirdīgie bērni reizēm labprāt skatās arī asociatīvas un simboliskas multiplikācijas filmiņas, kā piemēram, “Ezītis miglā”, nedzirdīgajiem tas neder! Ja viņu valodas krājums ir niecīgs, bērni labāk saprot konkrētas lietas ar skaidru, secīgu darbību un notikumiem. Tomēr pasakas mazajiem ļoti patīk un ir vajadzīgas valodas attīstībā, jo tās ievērojami paplašina vārdu krājumu, kas nereti ir visai ierobežots.”

Latviešu, krievu, ungāru, čehu, zviedru, igauņu, lietuviešu, amerikāņu, korejiešu pasakas nedzirdīgajiem kalpo par uzskatāmu piemēru, cik zīmju valodu ir daudz un cik tās ir dažādas. Tāpat ir paplašinājies arī tematisko videovārdnīcu klāsts – pēdējās izdotās ir „Īpašības vārdi”, “Darba drošība”, “Finanšu darījumi” un “Celtniecība un tehnika”.

Trūkst informācijas un konteksta

Lai daudzas dzīves norises uztvertu pašsaprotami, nedzirdīgajiem bieži vien pietrūkst konteksta un informācijas, kas savukārt pie dzirdīgajiem mēdz nonākt gluži neviļus. Piemēram, ja bērnībā kaut vai pa ausu galam uzzinām par Karmenu vai Mazo nāriņu, mēs jau sākam pazīt šos mīlas stāstus – varbūt nemaz neesam lasījuši grāmatu vai redzējuši operu, bet noklausījušies pieaugušos par to runājam, dzirdējuši radiopārraidi vai tamlīdzīgi. Savukārt nedzirdīgam bērnam, ja viņš vēl neprot zīmju valodu, tikpat kā nav iespēju kaut ko uzzināt „nejauši” un garāmejot. Lai šo atšķirību varētu labāk iztēloties, līdzīgi notiek reizēs, kad latvietis iepazīstas ar ārzemnieku: viņi var lieliski saprasties līdz brīdim, kad pietrūkst informācijas, kas otram ir pašsaprotama kopš bērnības – piemēram, visādi joki, bērnībā skatīto multfilmu un lasīto pasaku humors, lietas, par kurām raud vai smejas – tas viss apgūstams vien pamazām.

Zīmju valoda jāmācās agri

Viens no projekta mērķiem bija palīdzēt nedzirdīgiem bērniem veiksmīgāk iekļauties un attīstīties ģimenē, kur vecāki ir dzirdīgi. Šķiet, vai tad dzirdīgie vecāki nav ļoti motivēti apgūt zīmju valodu, lai pēc iespējas labāk sazinātos ar savu bērnu? Izrādās, ka daudzos gadījumos tomēr ne – vecāki baidās no diagnozes “nedzirdīgs” un cenšas no tās norobežoties, cer uz bērna dzirdes uzlabošanos, negrib ieviest zīmju valodu savā ikdienā, jo uzskata to par „zīmogu” uz mūžu. Lilita Janševska uzsver, ka vecākiem tomēr vajadzētu zīmju valodu apgūt, un, jo ātrāk, jo labāk: „Cilvēki bieži nesaprot, ka zīmju valoda arī ir valoda, ko vērts apgūt – ja arī viss vērsīsies par labu un bērna dzirde uzlabosies, viņš noteikti nebūs neko zaudējis, protot sazināties ar zīmēm! Vēl vairāk – zīmju valodas prasme šajā gadījumā viņam tikai palīdzēs apgūt rakstu valodu un paplašināt zināšanas. Ja vecāki tam pretojas, bērnam ir grūtāk iekļauties sabiedrībā – lielākoties viņš mājās pieradis sazināties pašizdomātā un nereti visai „nabadzīgā” zīmju valodā, tāpēc bērnudārzā vai skolā nākas apgūt visu no jauna. Esmu novērojusi, ka nedzirdīgie bērni no ģimenēm, kur vecāki arī ir nedzirdīgi un saziņa notiek zīmju valodā, ir daudz prasmīgāki un sabiedrībā iejūtas vieglāk, nekā nedzirdīgi bērni no dzirdīgām ģimenēm, kurās neviens nav pūlējies apgūt zīmju valodu un bērnam to iemācīt. Turklāt šiem vecākiem bieži vien nav arī pietiekoši labs kontakts ar bērnu, izņemot elementāros „ēst, dzert, nokārtoties, braukt uz veikalu” un tamlīdzīgi. Tāpēc tieši videomateriāli ir labs veids, kā zīmju valodu mācīties kopā – gan nedzirdīgajam, gan viņa ģimenei un citiem tuviniekiem.”

Pasakas, kuras zīmju valodā stāsta otrs cilvēks ar emocijām un mīmiku, nedzirdīgajiem bērniem ir daudz labāk uztveramas, nekā lasot grāmatā.

Dzirdi ar acīm un sirdi from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Ziemeļvalstu filmu dienu patrona īpašais stāsts par Rīgu

Ieva Puķe — Thu, 19 May 2011 10:06:07 +0000

Neviena valsts programma nespēlē tik lielu lomu kā cilvēku personīgie kontakti un emocionālā piesaiste, – apliecina stāsts par Janu Ēriku Holstu (Jan Erik Holst), kurš 1990.gadā Rīgā uzsāka Ziemeļvalstu filmu dienu tradīciju, arī Latvijas un Skandināvijas valstu kino apmaiņas projektus. Pēc Latvijas kino darbinieku iniciatīvas viņam šī gada maijā piešķirts Latvijas Republikas Atzinības krusts.

Atzinības krusts. Šo ordeni piešķir par izcilu Tēvijas mīlestību un par sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Par nopelniem uzskatāma uzticīga un uzcītīga kalpošana valsts vai pašvaldības dienestā, priekšzīmīga un godīga darba izpilde, ikviena sabiedriska kalpošana, tautas gara, pašdarbības un saimniecisko spēku attīstīšana.

Vecmāmiņa un Latvija

Pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad Ziemeļvalstu informācijas biroja vadītājs Rihards Bērugs sazinājās ar viņu, jautādams, vai Holsta kungs būtu ar mieru atgādāt uz Latviju norvēģu kino, Jans Ēriks… atcerējās savu vecmāmiņu. „Es tiešām jutu, ka viņš manī aizskar kādas stīgas. Un tā arī ir sanācis, ka manas saiknes ar Latviju ir ciešākas nekā ar Lietuvu un Igauniju,” pasmaida norvēģu kino entuziasts.

Jans Ēriks Holsts 2011. gada 3. maijā

Omīte viņam bērnībā bija stāstījusi par ramstad – „robežvalsti”, kas atrodas pašā Padomju Savienības malā. Viņa Latviju atcerējās no pirmskara laika, un Jans Ēriks pat īsti nezin tam iemeslu: bija lasījusi, ar kādu daudz runājusi par to? Pēc kara vecmāmiņas interesi par Latviju, acīmredzot, uzturēja norvēģu radu vēstules no Amerikas, kas tur bija sadraudzējušies ar baltiešiem – visi taču no viena reģiona, visiem ir nostaļģija pēc dzimtenes!

„Es zināju, ka latvieši nav ne krievi, ne vācieši, ka tie ir cita veida cilvēki. Ka viņiem ir sava valoda. Es nekad nebiju saticis savu tēvu, un sazin kāpēc pat iedomājos, ka viņa uzvārds – Volmut – varētu būt latvisks,” atzīstas Jans Ēriks Holsts. Vēl vairāk – viņa sievasmāte pagājušā gadsimta 30.gados bija dzīvojusi Latvijā. Viņas tēvs maizi pelnīja kādā vācu firmā, kas starp abiem pasaules kariem eksportēja no Latvijas kokmateriālus. Viena no viņa četrām meitām, Jana Ērika sievas tantēm, nomira jauna, ir apglabāta Rīgā.

1990.gadā, ierodoties Latvijā uz norvēģu filmu seansiem, Jans Ēriks skaudri sajutis, ka šī ir postpadomju telpa. Filmu seansi notikuši kinoteātros Oskars un Daile. „ Bija ļoti interesanti skatīties uz publiku, arī uz tipisko tulkošanas manieri,” viņš atceras. – „Monotonu?” vaicāju. „ Jā…” galvu paloka sarunu biedrs.

Ziemeļvalstu filmu dienas 2003. gadā. Atklāšanas pasākumā piedalās divi bļitkotāji - viens no Latvijas, otrs - Zviedrijas.

Programma bijusi nokomplektēta katra gaumei: filmas, kas veidotas pēc norvēģu literatūras darbu motīviem, komēdijas, repertuārs bērniem un jauniešiem.

Interesantie jaunie kultūras lauki

1992.gada rudenī Ziemeļvalstu Informācijas birojs sadarbībā ar Ziemeļvalstu filmu institūtu apvienību Scandinavian Films pirmo reizi rīkoja Ziemeļvalstu filmu nedēļu Baltijā, atceras tagadējā biroja kultūras padomniece Ginta Tropa. „Skatītājiem Rīgā, Rēzeknē (!), Tallinā un Viļņā tika piedāvāta iespēja iepazīties ar tolaik jaunākajām zviedru, dāņu, norvēģu, somu un īslandiešu filmām. Programmā bija iekļautas tādas izcilas filmas kā Babetes svētki (rež. Gabriels Aksels, Dānija), kas uzņemta pēc dāņu rakstnieces Kārenas Bliksenas tāda paša nosaukuma romāna, islandiešu režisora Fridrika Tora Fridriksona par labāko ārzemju filmu Oskaram nominētais darbs Dabas bērni. Lielisks repertuārs, ar kuru tika uzsākta kultūras sakaru atjaunošana kino jomā Baltijas jūras abās pusēs! Liela nozīme šī projekta īstenošanā un sadarbības veicināšanā kino jomā bija toreizējam Scandinavian Films priekšsēdētājam Janam Ērikam Holstam, kas visus šos gadus ir mūsu uzticīgs kino draugs.”

Ziemeļvalstu filmu dienas 2003. gadā. Anna Rozenvalde, Pērs Ormans, Mortens Arnfreds, Jans Ēriks Holsts un Ginta Tropa.

„Jā, es esmu patiešām bijis ieinteresēts,” Jans Ēriks, ieradies Rīgā saņemt Atzinības krustu, sacīja bez liekulības. „Kad Rihards Bērugs nāca ar piedāvājumu, man uzreiz bija skaidrs, ka es piedalīšos. Mums tas nebija nekas īpašs – parādīt Rīgā savas filmas. Bet rīdziniekiem tā bija liela lieta. Ir taču daudz interesantāk strādāt jaunos kultūras laukos, nekā braukt uz lielajiem festivāliem Berlīnē vai Kannās!”

Agneses Bules 2003. gada Ziemeļvalstu filmu dienām veidotais grafiskais dizains. Virs Baltijas jūras pretējos krastos koku zaros sēž latvietis un skandināvs. Kino ir valoda, kurā viens otru labāk varam iepazīt un saprast.

Ļoti labi apmeklētās pirmās filmu dienas un latviešu patiesā interese par ziemeļvalstīm bijusi vislabākā motivācija, lai sāktu organizēt latviešu kino prezentācijas Dānijā un Norvēģijā, palīdzētu iefiltrēt mazās valstiņas filmas lielākajos Ziemeļvalstu un Eiropas festivālos.

Kopā ar vietējiem kinoļaudīm viņš gatavojis arī Baltijas filmu festivālu programmas, stāvējis pie 1996.gadā klajā nākušās Norvēģijas un Latvijas kopprodukcijas filmas Rīgas jumpravas šūpuļa. Jans Ēriks Holsts iniciējis prominentu Ziemeļvalstu kinorežisoru vizītes Rīgā, kas nereti kļuvušas par sākumu kam svarīgam. Ar aizkustinājumu viņš piemin britu – zviedru režisora Kolīna Natlija (Colin Nutley) soli: pēc viesošanās Rīgā vienās no pirmajām Ziemeļvalstu filmu dienām viņš ziedoja naudu labāko Baltijas filmu balvai.

Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā vadītāja Eva Emneus un Ziemeļvalstu filmu dienu koordinatore Anna Rozenvalde 2003. gada Ziemeļvalstu filmu dienu atklāšanas pasākumā kinoteātrī "Rīga"

Pārdod filmas kā olas tirgū

„Šajos gados ir noticis ļoti daudz, filmas pēc Hamsuna un Ibsena darbu motīviem ir prezentētas gan Kinogalerijā, gan K Sunī, gan burvīgajā Kino Rīga. Mūsu filmu institūta darbinieki speciāli atbrauca, lai redzētu šī kinoteātra brīnišķīgo arhitektūru. No absolūti nepazīstamas pilsētas Rīga divdesmit gadu laikā ir kļuvusi par Norvēģijā ļoti populāru pilsētu,” izsaucas Jans Ēriks Holsts, kurš ir arī liels savas valsts un kultūras patriots.

Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā vadītājs Imants Gross, Norvēģijas karalistes vētnieks Latvijā Jans Grevstāds un Jans Ēriks Holsts pēc Atzinības krusta saņemšanas 2011. gada 3. maijā

Saprotot, ka „Ziemeļu Ministru padomes birojs tomēr nav filmu nedēļu organizēšanas instruments,” no 1995. gada viņš vairāk sastrādājas ar Baltijas filmu festivāliem – ar Arsenālu Latvijā, Scanorama – Viļņā – un Black Night Tallinā. Vismaz reizi gadā brauc šurp.

Ziemeļu filmu dienas 2005. Vizuālais dizians Egīla Medņa izpildījumā iedvesmojoties no norvēģu filmas "Virtuves stāsti".

Garo lidojumu ar pārsēšanos un daudzu stundu gaidīšanu Kopenhāgenā vai Stokholmā ir nomainījuši tiešie reisi: stunda un 20 minūtes, un viņš ir Rīgā. Arī šoruden norvēģis plāno apmeklēt Arsenālu, bet patlaban dara visu, lai augustā uz Viduslaiku filmu festivālu Cēsīs ceļotu Līvas Ulmanes vēsturiskā drāma Kristina Lavransdotira, bet novembrī Rīgā notiktu seminārs Sievietes filmās.

Būdams liecinieks kultūrpolitiskajiem procesiem Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, viņš atceras arī, cik intensīvi te ieplūda amerikāņu filmas, amerikāņu kultūra. Izstāsta anekdotisku gadījumu: vienā no pirmajām atgriešanās reizēm Rīgā sadarbības partnerim Atim Amoliņam – tagad Forum Cinemas direktoram – atvedis amerikāņu cigaretes no tax free veikala, bet viņš atzinies: „ Zini, bet es tās lētāk varu dabūt tepat uz ielas!” Jans Ēriks Holsts te velk paralēles ar kino izplatīšanu: „Eiropas filmu producenti ved filmas uz tirgu kā vecas sieviņas savus adījumus, olas un medu. Tas ir ļoti komplicēts un dārgs process. Ziemeļu valstīm ir svarīgi vienai otru atbalstīt.”

Jans Eriks Holsts saņem Latvijas Republikas Atzinības krustu. from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Mēs Ziemeļvalstīm esam tikpat vajadzīgi, kā mums viņi

Ieva Puķe — Fri, 08 Apr 2011 09:34:04 +0000

Atzīmējot Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā divdesmitgadi, aicinām politiķi Sandru Kalnieti uz sarunu par Ziemeļvalstu vērtībām, gūto pieredzi un turpmākās sadarbības perspektīvām.

Interese par ziemeļu vērtībām man bija jau padomju laikā

Ieva Puķe — Wed, 30 Mar 2011 13:33:23 +0000

Atzīmējot Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā 20gadi aicinām publicistu un politisko norišu komentētāju Voldemāru Hermani uz sarunu, lai uzzinātu eksperta skatījumu par viņaprāt līdz šim nozīmīgākajām Ziemeļvalstu sadarbības jomām.

Voldemārs Hermanis: interese par ziemeļu vērtībām man bija jau padomju laikā. from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

Dzintaru koncertzāle, pohjola un mūža draudzība

Ieva Puķe — Thu, 03 Mar 2011 11:53:37 +0000

Ziemeļu klubs Norden ir nesabiedriski apolitiska, bezdarbīga, laiska, nevalstiska bezpeļņas organizācija, kas nodibināta, lai ne ar ko nenodarbotos – Inese Voika citē 16 gadus vecus statūtus. „Te, es domāju, izpaužas mūsu reakcija pret sistēmu,” Inese, kas plašāk pazīstama kā Sabiedrības par atklātību Delna dibinātāja un padomes priekšsēdētāja, smejas. „Tas nozīmēja: mēs darīsim to, ko mēs gribam!”

Ziemeļu klubs “Norden” izveidojās pēc pasākuma “Uz Ziemeļiem” 1995. gada 10. jūnijā. Klubiņa dibinātāji un vilcējspēks Uldis Cērps un Inese Voika

„Par Norden biedru var kļūt ikviens, kas interesējas par Ziemeļvalstīm, runā vai vēlas runāt kādā no Ziemeļvalstu valodām, vēlas būt vienā organizācijā ar pārējiem biedriem, neskatoties uz viņu dzimumu, politisko pārliecību, reliģisko piederību, dalību citās organizācijās, izņemot komunistiskās un fašistiskās organizācijas,” Inese turpina lasīšanu. Norden statūtus formulēt palīdzējis tagadējais Latvijas vēstnieks ANO Jānis Mažeiks, vadības kodolā bijis arī toreizējais Rīgas Fondu biržas Ārējo sakaru departamenta direktors Uldis Cērps, kurš šobrīd ieņem atbildīgu amatu Zviedrijas finanšu uzraudzības iestādē Finansinspektionen.

Ziemeļu valodu bums

Norden sākās ar kādu akciju Dzintaru koncertzālē. „1995.gada 10.jūnijā tiks organizēts savdabīgs pasākums teltīs Uz ziemeļiem, kurā paredzēts noskaidrot Latvijas un Ziemeļvalstu vēsturiskās, reliģiskās un kultūras tradīcijas, kā arī pārrunāt Latvijas politiskās norises,” jau 1995.gada 27.aprīlī ziņoja aģentūra BNS. „Pasākuma organizators ir Ziemeļvalstu informācijas birojs, kurš uz šo norisi aicinājis arī Latvijas un Ziemeļvalstu politiķus, ierēdņus un žurnālistus.” Kopš astoņdesmito gadu beigām, kad krita dzelzs priekškars, simtiem Latvijas jauniešu bija izmantojuši iespēju mācīties Skandināvijā populārajās tautas augstskolās. Atgriezušies ar norvēģu, dāņu, zviedru, somu valodas zināšanām. Ziemeļvalstu biroja organizētie valodu kursi bija pārpildīti, uz tiem reģistrējās līdz 100 cilvēkiem dienā. Darbojās Latvijas draudzības biedrības ar katru no ziemeļu kaimiņiem, pat ar Fēru salām. „

Brošūra Uz Ziemeļiem PDF

: 1994. gadā tika izdota brošura “Uz Ziemeļiem”. Uz brošūras vāka pozē Rīgas igauņu skolas skolēni. Brošūrā variet iepazīties ko par Ziemeļvalstu sadarbību un Ziemeļvalstu valodu prasmēm domā Līga Baškere, Māris Gavars, Ieva Grāvīte, Ints Siliņš, Sanda Deisone, Hella Milbreta Holma, Kristīne Briede, Igors Klapenkovs, Ingrīda Peldekse, Viktors Makarovs, Elita Cakule, Andris Morkāns, Andris Razāns, Ance Antenišķe, Dagnija Dilāne un Signe Neilande.

Biroja vadītājam Rihardam Bērugam bija doma, ka vajadzētu apzināt, cik daudz cilvēku Latvijā runā ziemeļvalstu valodās,” pasākuma Uz ziemeļiem ideju raksturo tā dalībniece Inga Puriņa. Mācījusies tautas augstskolā Norvēģijā, viņa joprojām strādā Ziemeļu Ministru Padomes (ZMP) birojā Latvijā. Viņas ilggadīgā kolēģe Ginta Tropa deviņdesmito gadu vidū Kultūras akadēmijā studēja starpkultūru sakarus ar Norvēģiju. „Mums bija norvēģu valodas skolotāja, kura bija izdomājusi, ka studentiem vajag praktizēt savas norvēģu valodas zināšanas – jāiet intervēt Latvijā dzīvojošus norvēģus. Man iekrita Rihards Bērugs,” atceras Ginta. „Biju nobijusies kā diegs, nezināju, kāda ir mana norvēģu valoda, vai sapratīšu, ko viņš atbildēs.”

Pēc intervijas Rihards piedāvājis: vasarā būs ar skandināvu valodām saistīts pasākums, vai negribi piedalīties kādā no darba grupām? Uz ziemeļiem pasākumā Ginta satika negaidīti daudz cilvēkus, kam bija līdzīgas intereses: arī no Dānijas tautas augstskolas atgriezušos Inesi Voiku un Artu Savdonu, kurai ir līdzīga pieredze, un kura tobrīd vēl dzīvoja starp Latviju un Norvēģiju, bet tagad organizē ar šo valsti saistītus projektus poligrāfijas uzņēmumā Dardedze hologrāfija.

Gaidīja 5000 cilvēkus

„Uz Ziemeļiem ir bezprecedenta haotisks maratonpasākums,” ar smaidu uz lūpām nu jau vēsturiskos dokumentus lasa Inese Voika. „Latvijas jaunieši darbosies vairākās teltīs, lai diskutētu un izteiktos par dažādām tēmām, piemēram, vides aizsardzību, tūrismu, toleranci, aizspriedumiem un rasismu, seksu un kopdzīvi, izglītību un darbu, līdztiesību, kultūru un identitāti, Latviju un Ziemeļvalstīm, invaliditāti, veselīgu dzīvesveidu, bērnu politiku, satiksmes drošību, enerģijas taupīšanu, korupciju un mafiju, masu mēdijiem, valodu atšķirību un līdzībām starp skandināvu, islandiešu, somu, somu, līvu un latviešu valodu…”
„1995.gadā taču Latvijā nebija nekādas izpratnes, kas ir līdztiesība!” iesaucas ZMP kultūras padomniece Ginta Tropa. „Ziemeļvalstis un mēs bijām divas pilnīgi atšķirīgas pasaules.”
„Veselīgs dzīvesveids, veco ļaužu politika – kas tas tāds?” viņai piebalso Inga Puriņa.
„Tas bija ļoti pareizs solis – izvēlēties jauniešus par ziemeļu domāšanas ruporu,” saka Arta Savdona. „Rihards Bērugs virzīja gan formālo pusi, gan lika milzīgu akcentu uz nevalstisko, neformālo pusi, kas savā ziņā iemieso ziemeļu demokrātiju. Uz to, kā sabiedrībai vajadzētu „vārīties”.

Uz Ziemeļiem programma

Formāli jau mēs sākām apzināties, kas ir cilvēktiesības, bet svarīgākais bija pārkāpt pašiem sev pāri.” 3000 – 5000 cilvēku – tādas bija aplēses par tālaika ziemeļvalstu valodu zinātāju skaitu Latvijā – Dzintaru koncertzāli nepiepildīja, tomēr apmeklētāju skaits bija lēšams vairākos simtos. Tos, kas nevarēja uzrādīt biroja izsūtītos ielūgumus, pie ieejas kontrolēja īpaša „valodu policija”, lūgdama kaut ko pateikt skandināvu mēlē. Uz skatuves todien tika izrādīta Kalles Bjoršmarka zviedru un latviešu valodā iestudētā izrāde Voiceks, kurā galveno lomu spēlēja vēlākais Nacionālā teātra premjers Ivars Stonins, kurš tagad dzīvo Amerikā. Pasākuma darba grupu vadītāji, kuri uz apspriedēm Basteja bulvāra birojā bija nākuši jau vairākus mēnešus pirms lielā notikuma, vakarā pie skaņu ierīces, kas dienā bija darbojusies kā brīvais mikrofons, savilka „bilanci”. Neviens vairs neatceras, kam, uzrādot spožākās zināšanas anketā par Ziemeļvalstīm, izdevās vinnēt divas aviobiļetes ceļojumam uz šo reģionu. Lieki teikt, tolaik šādam laimestam bija pavisam cita vērtība nekā tagad. Pasākums ilga no divpadsmitiem dienā līdz pat pusnaktij.

Jauno līderu klubs

„Rihards Bērugs nekad neatstāja kaut ko nepabeigtu, kā tas bieži gadās radošiem cilvēkiem. Viņš redzēja „cilvēkresursus” un ieguvumus prata definēt, lai izmantotu par atspēriena punktu tālākajam,” saka Arta Savdona, kura arī ir bijusi ZMP biroja darbiniece. Drīz pēc Dzintaru pasākuma Rihards aicinājis kopā tā dalībniekus, iniciēdams Skandināvijā populārā Ziemeļvalstu sadraudzības klubiņa Norden dibināšanu Latvijā.

: Tiek dibināts klubiņš “Norden”. Dibinātāju pulkā skatot no kreisās puses Ginta Leikarte, Rolands Gritāns, Inese Voika, Rihards Bērugs, Arnis Leikarts, Ivars Ķiecis, Ginta Tropa, Kristīne Ķiece.

„Mēs esam draugi uz mūžu. Ziemeļvalstis deva lielu ieguldījumu mūsu personību izveidē,” teic Inese Voika. „Norden bija jauno līderu klubs. Tulkotājs Ingus Josts, Juta Strīķe, Viktors Makarovs – mēs visi vienlaicīgi 1991.gada rudenī ar demokrātijas stipendijām bijām tautas augstskolās.
Protams, ka tā bija absolūta demokrātijas skola. Es vēl nupat, kad mans dēls Valters, kuram tagad ir 11 gadi, diskutēja ar astoņgadīgo māsu Veroniku, kam ir jāmazgā trauki, teicu: man tas atgādina pieredzi Dānijas tautas augstskolas virtuvē, kad pēc ballītes visi stundu diskutē par to, kam tā jātīra. Domāju: johaidī, kamēr viņi runā , varēja piecelties un satīrīt! Tad es Valteram teicu: pie mums parlamentā ir kā virtuvē, bet Dānijā virtuvē ir kā parlamentā.”

Jānis Sietiņsons, Arta Savdona, Ginta Leikarte, Ginta Tropa un Inga Gailīte Ziemeļvalstu jauniešu organizācijas "Norden" sanāksmē Gēteborgā 1996. gada 26. oktobrī

Atbrīvotības un vienotības gaisotni, kāda valdīja domubiedru klubiņā, tā dalībnieki jokojot apzīmēja ar vārdu pohjola (somu valodā – ”ziemeļi”). „Mēs bijām pohjolisti – man tā patīk šis apzīmējums!” iesaucas Arta Savdona. „Tagad tas skaitītos ļoti radoši, ārpus rāmjiem, bet man tas bija „stāsta par Dāniju” turpinājums,” uzsver Inese Voika. „Tur tika uzskatīts, ja viss ir rāmjos, tad sabiedrība neattīstās. Es visu laiku esmu dzīvojusi pēc dāņu uzstādījumiem.”

Saeimas vēlēšanas skolā

Pēc veiksmīgā Dzintaru koncertzāles pasākuma Noden klubiņam bija iedvesma citām, mazākai auditorijai paredzētām akcijām. Tā dalībnieki mācījās rakstīt projektus, piesaistīt Ziemeļvalstu finansējumu.
1996.gada 28. – 30. jūnijā Cēsīs Norden ar Ziemeļu Kultūras fonda atbalstu rīkoja Forum Balticum. Latvieši, lietuvieši un igauņi atbraukušos skandināvu jauniešus iepazīstināja ar trim Baltijas valstīm, diskutēja par jaunu cilvēku iespējām ietekmēt sabiedrību, par feminismu, par situāciju Baltijā un Ziemeļvalstīs, tuvojoties gadsimta mijai.
Trīs dienas1997. gada vasarā Rīgā, Mazirbē un Slīterē tika veltītas Zilajai govij: sarunām par mazajām etniskajām grupām Ziemeļeiropā. Norden jauniešu klubiņa aicināti, ieradās vieslektori no Fēru un Ālandu salām, Īslandes un Sāmu zemes, Karēlijas un Grenlandes, arī Latvijas lībiešu kopienas.

Ar lekciju uzstājas īslandietis Johans Dāvids Snorrasons pasākuma "Zilā govs" laikā Mazirbes jūrmalā

...Pedvālē...

...Kolkā...

Talkošana Daugavgrīvas cietoksnī, pirms 6.Saeimas vēlēšanām Rīgas skolās rīkota aptauja, par kādiem politiskajiem spēkiem balsotu skolnieki, ja viņiem būtu tiesības vēlēt –, Norden bijušās dalībnieces uzskaita notikumus.
„Ļoti svarīgs aspekts – pilsoniskās sabiedrības apziņa, ka mēs kaut ko varam, mums interesē rīkoties,” definē Inga Puriņa. „Kurā brīdī tas pazuda?” viņa domīgi jautā. „Pieaugām, sākās darba gaitas, citiem – arī ģimene,” atbild Arta Savdona.
Norden klubiņā iesākto tā dalībnieki tomēr ir turpinājuši arī profesionālajā un privātajā dzīvē: bijuši aktīvi, radoši, atvērti jaunām idejām. Un nav zaudējuši interesi par Ziemeļvalstīm.

Ziemeļvalstu labas gribas vēstniecība

Ieva Puķe — Thu, 10 Feb 2011 20:05:41 +0000

Divdesmit gadus sena pagātne, 1991.gada februāris. Rīgā tikko ir nojauktas barikādes, Rietumu valstis vēl nav atzinušas Latvijas neatkarību, te vēl nav nevienas ārzemju vēstniecības. Taču norvēģis Rihards Bērugs ir saņēmis uzdevumu atvērt Ziemeļvalstu informācijas biroju. Lēmumu par šādu biroja izveidi Rīgā, Viļņā un Tallinā Ziemeļu Ministru padome pieņēma jau 1990.gada nogalē.

Pie Basteja bulvāra 14. nama, kurā 10 gadus atradās Ziemeļvalstu informācijas birojs, visas ielas platumā kopā ar Latvijas karogu dižojās piecu Ziemeļvalstu, trīs autonomo apgabalu, vispasaules sāmu un arī lībiešu karogi. Biroja darbinieki atceras, ka ielas putekļu dēļ tie bija regulāri jāmazgā

Uzvaru 87 cilvēku, pārsvarā – pieredzējušu diplomātu – konkursā uz Rīgas biroja vadītāja vietu Rihardam Bērugam nodrošināja ne tikai labās krievu, bet arī latviešu valodas zināšanas. Tas vien liecina, ka ziemeļniekiem biroja atvēršana nav formāls pasākums, un arī Rihardam šī nav birokrātiska misija. Ir saticies īstais darbs un īstais cilvēks.

Ar dāņu sviestmaizēm un Īvāna svētību

Rihards Bērugs ir studējis krievu valodu un literatūru Ļeņingradā, uz Latviju pirmoreiz atbraucis 1987.gadā, latviešu valodu iemācījies LPSR Rakstnieku Savienības rīkotos kursos, kas oficiāli bija paredzēti tulkotājiem no brālīgajām padomju republikām. Par biroja pirmo darbinieci kļūst Rudīte Kalpiņa – dumpīga rakstniece, žurnāla Avots redaktore.

1995. gads, Rudīte Kalpiņa un Rihards Bērugs. Rihards par nopelniem Latvijas un Ziemeļvalstu sadarbībā saņem Triju zvaigžņu ordeni.

Birojs oficiāli darbu sāk 1.aprīlī, bet telpās Basteja bulvārī 14, otrajā stāvā ievācas jūnijā, kad Latvijā no Norvēģijas var atgriezties Rihards. Viņam, kas barikāžu laikā ir bijis Rīgā kopā ar norvēģu novērotājiem, atpakaļceļā uz Latviju tiek likti birokrātiski šķēršļi. “PSRS šī ideja acīmredzot sevišķi nepatika, tāpēc vīzu saņēmu tikai vasaras sākumā,” Rihards par biroja dibināšanu stāsta 1991.gada 11.oktobra laikrakstā Diena. Basteja bulvāra telpās vēl nav noslēdzies remonts, taču Rihards 10.oktobrī rīko oficiālu pieņemšanu. Biroju atklāt atbraucis Somijas transporta ministrs Ole Norbahs (Ole Norrback): šī valsts togad prezidē Ziemeļu Ministru Padomē, bet konkrētā ministrija rotācijas kārtībā atbild par Ziemeļvalstu sadarbību.

Apsveikt Ziemeļvalstis ar informācijas biroja atklāšanu bija ieradies arī LR AP priekšsēdētājs Dainis Īvāns,” raksta Diena. „Viņš arī solīja visu iespējamo atbalstu no Latvijas valdības puses.”

“Tas ir tilts starp Ziemeļvalstīm un Latviju, turklāt mūsu darbība būs vērsta uz visām iespējamām sfērām,” avīze citē Riharda Bēruga vārdus. “Šajā telpās varēs saņemt cilvēkus interesējošo informāciju par Ziemeļvalstu struktūrām, palīdzēsim arī meklēt savstarpējus kontaktus un rast iespēju, piemēram, jauniešiem šajās valstīs studēt.”

Ja kādu interesē sadzīviskas detaļas, svinīgajā pieņemšanā galdā tiek celtas aviokompānijas SAS sarūpētās dāņu sviestmaizes, kādas tolaik nekur Rīgā nevarēja nopirkt. Arī skandināvu avīzes, ko abonēja birojs, dienu pēc iznākšanas piegādāja SAS.

Piedalījāmies vēstures veidošanā

„Maskava juta, ka viņi zaudē kontroli par šīm padomju daļām,” 20 gadus vēlāk atceras Rihards Bērugs, kurš joprojām dzīvo Latvijā, taču ir uzsācis interesantu tūrisma projektu Gruzijā. „No vienas puses, viņi gribēja uzturēt labas attiecības ar Skandināvijas valstīm, no otras puses, negribēja pieļaut, ka šeit būtu diplomātiskas pārstāvniecības vai kaut kas tām līdzīgs. Mums bija jāformulē, ka birojs ir kultūras iestāde, kas veicinās kultūrskarus. Kaut gan īstenībā pirms augusta, kad šeit sāka atvērt Ziemeļvalstu vēstniecības, mēs bijām tāda kā pseidovēstniecība – protams, bez tiesībām izsniegt vīzas.” Baltija toreiz bijusi politiskajā topā – uz notikumiem otrpus Baltijas jūrai Ziemeļvalstis skatījušās ar lielu cieņu: pārmaiņas bijušas dramatiskas, taču veiktas visai miermīlīgā ceļā. „Ir tādi posmi, kad emocionāli kaut kas ir ziņu pirmajās lappusēs, un cilvēki sāk saprast, ka šeit notiks kaut kas vēsturisks,” saka Rihards.

„Tā laika politikā vispār bija tā, ka bija formulētais nodomu slānis un tas slānis, par ko nerunāja,” papildina Rudīte Kalpiņa, tagad – žurnāla Kapitāls izpildredaktore. „Biroja izveidošanai bija milzīga politiska nozīme – daudz lielāka, nekā varētu iedomāties.”

Kavēšanās ar vīzas izsniegšanu Ziemeļvalstu informācijas biroja vadītājam gan bija vienīgais jūtamais politiskais spiediens. Pēc 1991.gada janvāra notikumiem Maskava lielā mērā bija zaudējusi kontroli Baltijā. Bažas, ka situācija varētu mainīties, jaunās Basteja bulvāra iestādes darbiniekiem radās augusta puča laikā. Par laimi, tās bija īslaicīgas. „Pārtrūka visi sakari, daļēji darbojās tikai mobilie sakari, telekss,” atceras Rihards. „Ārzemju žurnālisti, kas bija Rīgā, izmantoja mūsu telpas, lai ārpasaulei ziņotu par to, kas notiek. Ārā šāva, gulējām uz grīdas, un visu laiku garām brauca tanki – mēs atradāmies pa vidu starp Ministru Kabinetu un Parlamentu. Atšķirībā no dažām valsts institūcijām, padomju omonieši pie mums tomēr neienāca.” Imants Geidāns, kura vadītais Latvijas Republikas Muitas departaments atradās divus stāvus augstāk, pat bailēs no konfiskācijas ziemeļniekiem lūdzis paglabāt savu biroja tehniku.

Ziemeļvalstu informācijas birojs Basteja bulvārī 14. Tikšanās ar norvēģu aktrisi Juni Dāru (Juni Dahr) pirmā no kreisās puses, kura Dailes teātrī uzstājās ar monoizrādi. Vidū – Rihards Bērugs, pa labi no viņa – Rudīte Kalpiņa, pirmais labajā pusē – Dienas žurnālists Pauls Raudseps. FOTO: Juris Krieviņs

Skandināvu minimālisms un antikvāras mēbeles

Ziemeļvalstu kultūras iestādes misiju Rihards Bērugs ne tikai sāka realizēt dažādās aktivitātēs, bet pat biroja iekārtojumā. Bijušā padomju kantora, Latvijas papīra telpās, ko jaunajai iestādei bija atvēlējusi Rīgas pilsēta, pārbūvi projektēja arhitekte Zaiga Gaile. Remontu veica Andra Kreislera būvfirma Velve. Vēlākā Rīgas Jūgendstila muzeja ekspozīcijas autore Liesma Markova piemeklēja antīkas pirmskara mēbeles.

„Šajās telpās agrāk bija bijis ļoti skaisti, un es gribēju, lai atkal būtu skaisti. Tur bija kamīns, ovālā zāle…” atceras Rihards. Divas publiskās telpas tika atjaunotas vēsturiskā stilā. Biroja darba zonā tika ievērota ziemeļu minimālisma tradīcija, tas Latvijā arī tolaik bija kas jauns: spodri baltas sienas, zils paklājs, funkcionālas dizaina mēbeles – dāņu galdi, norvēģu krēsli…

1991.gada rudenī, kad augusta puča izgāšanās bija atvērusi durvis rietumu vēstniecību ienākšanai, šo iestāžu darbinieki nāca pie Riharda un Rudītes pēc palīdzības līdzīgu jautājumu risināšanā. Daudzi prasīja – vai Ziemeļvalstu biroju nevajadzēs vērt ciet, nododot tā funkcijas vēstniecībām? „Tā kā viss bija tik svaigs, tad ilgstoši bija vajadzības gan pēc vēstniecības, gan biroja. Ir daudz kas, ko vēstniecības nevar darīt tik brīvi un nesaistoši, kā mēs to darījām,” stāsta Rihards. „Vēstniecības parasti ir daudz slēgtākas teritorijas, cilvēki nevar tik brīvi ienākt, lasīt presi, iet uz kursiem. Mums nebija jāiziet birokrātija, lai formāli lemtu kādu jautājumu. Vienkārši darījām un pēc tam informējām Ziemeļu ministru padomes sekretariātu Kopenhāgenā. Viņi arī mums uzticējās un redzēja, ka mēs strādājām labi, tad arī īpaši to neierobežoja.”

Ziemeļvalstu informācijas birojs, Basteja bulvāris 14 from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

No 1991. gada oktobra līdz 2000. gada aprīlim Ziemeļvalstu informācijas birojs atradās Basteja bulvārī 14 (tagad Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris). Bijušā padomju kantora, Latvijas papīra telpās, ko Ziemeļvalstu informācijas birojam atvēlēja Rīgas pilsēta, pārbūvi projektēja arhitekte Zaiga Gaile, remontu veica Andra Kreislera būvfirma “Velve”. Vēlākā Rīgas Jūgendstila muzeja ekspozīcijas autore Liesma Markova piemeklēja antīkas pirmskara mēbeles.

Veidlapas, rindas, skaidra nauda

„Pie mums nāca gan bomži, gan cilvēki no ielas. Brīvi varēja pieteikties Ziemeļu ministru izveidotajām īpašajām stipendiju programmām Baltijas studentiem,” atceras Riharda palīdze Rudīte Kalpiņa. „Tā bija vesela industrija – kopēt pieteikumu veidlapas. No rīta, kad tu pusizgulējies atnāc uz darbu, jau ir priekšā rinda ar vismaz 30 cilvēkiem, kuri grib šīs anketas. Un tā – dienu pēc dienas… Vienreiz atnācu divas minūtes pēc noteiktā atvēršanas laika, un rindas pirmie cilvēki veltīja man nicīgas piezīmes – es kavēju darbu! Viņi jau nezināja, ka es divpadsmitos biju beigusi kopēt pēdējās anketas…”

Vēsturiska publikācija laikrakstā „Diena” – sākot ar 1991. gada 10. oktobri, Rīgā, Basteja bulvārī 14, visiem Latvijas iedzīvotājiem atvērts Ziemeļvalstu informācijas birojs.

„Brīvbiļetes” Latvijas jauniešiem, kas grib studēt Tautas augstskolās Norvēģijā, Rihards bija sācis meklēt jau1989.gadā, tagad šo darbu turpināja. Ziemeļvalstis bija pretimnākošas jaunajām demokrātijām. Birojam vajadzēja administrēt stipendiju programmas augstskolu studentiem, stipendijas profesionāļiem, lai stažētos uzņēmumos.

Rudīte atceras arī, kā iestādē pakāpeniski ienāca modernās tehnoloģijas, kādu Latvijā gandrīz nekur nebija. „Rihards diezgan bērnišķīgi priecājās… sūtīja pirmos faksus un teica: „Lūk, Fēru salas saņēma savā vēsturē pirmo faksu no Rīgas!”

„Sākumā bija svarīgi veidot vairākas pēc iespējas stipras saiknes starp Skandināviju un Baltiju, minimizēt iespēju, ka varētu pārtrūkt attiecības,” saka Rihards. Vērtīga biroja funkcija bija un ir – veidot sakarus, kontaktus starp iestādēm Latvijā un Ziemeļvalstīs. Rihards un Rudīte sākuši ar skolotāju, bibliotekāru, rakstnieku pieredzes apmaiņas programmām.

„Atceros, kā pirmajā gadā, plānojot budžetu, absolūti nezināju, kāda būs inflācija, kādi būs izdevumi,” smejas Rihards. „Viļņas birojam bija ļoti grūti iztērēt piešķirto naudu, bet mums nebija problēmu to iztērēt. Mēs ļoti aktīvi darbojāmies.”

Rudīte piemin abu regulāros gājienus no Basteja bulvāra uz kādu komercbanku Smilšu ielā, vietā, kur tagad ir DNB Nord Banka, lai veiktu valūtas maiņu. Lielas summas, inflācija… Līdz birojam jānokļūst ar daudziem tūkstošiem plastmasas maisiņā. Par laimi, uzbrukumu nebija. „Mēs gribējām maksāt nodokļus, gājām pie Latvijas iestādēm un cīnīnījāmies, lai varētu to izdarīt,” kā kuriozu atceras Rihards. „To bija grūti „izsist”, jo neviens nezināja, kā paņemt.” Paldies Dievam, arī Ziemeļu Ministru padomes revidenti sākuši braukt ciemos tikai pēc vairākiem gadiem. Rihards un Rudīte varēja veltīt laiku nevis atskaišu rakstīšanai, bet lietām, kas tiešām bija svarīgas.

Ziemeļnieces pret Latvijas politiķiem

„Mums bija projekti gandrīz jebkurā jomā, kas bija ministriju pakļautībā, izņemot aizsardzību. Enerģētikā, veselības, sociālajā aprūpē,” stāsta Rihards. Joprojām spilgtā atmiņā pasākums ar Latvijas policiju, ko viņš tolaik uztvēris kā samērā represīvu institūciju, un gribējis dot impulsus, lai tas mainītos.

1992. gada 30. septembris. Rihards Bērugs kopā ar Īslandes vēstnieci Zviedrijā, Somijā, Igaunijā un Latvijā Sigriduru Sneivaru (Sigríður Snævarr), kura Rīgā ieradusies uz Ziemeļvalstu biroja rīkoto Dzimumu līdztiesības konferenci. Šī kundze ieies vēsturē kā vecākā sieviete Īslandē, kas 55 gadu vecumā dzemdējusi bērnu. Foto: Elmārs Rudzītis, AFI

Spilgts notikums – 1992.gada Dzimumu līdztiesības konference, kur Latvijas parlamentārieši – galvenokārt vīrieši – diskutēja ar augsta ranga amatpersonām – pārsvarā sievietēm no Ziemeļvalstīm. Piemēram, ar Somijas aizsardzības ministri Elizabeti Rēnu, Norvēģijas Pasta bankas vadītāju Ingeru Prebensenu (Inger Prebensen), Īslandes vēstnieci Zviedrijā, Somijā, Igaunijā un Latvijā Sigriduru Sneivaru (Sigríður Snævarr). „Augstākās Padomes ēku tajās dienās arī apsargāja tikai sievietes – jaunas, skaistas policistes,” atceras Rudīte. „Tā bija liela avantūra – diskusija ar sinhronu tulkojumu notika LTV tiešajā ēterā. Kā ziemeļvalstu dāmas iznesa cauri argumentēt nespējīgos politiķus vīriešus!” smejas Rihards. Diskusiju vadīja Dienas redaktore Sarmīte Ēlerte un zviedru televīzijas žurnāliste Birgita Sansteda.

Birojs rīkoja arī pieredzes apmaiņas konferenci, uz kuru uzaicinātās policijas ekipāžas no Dānijas, Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas dienesta mašīnās Doma laukumā vizināja bērnus, lai tiem būtu iespēja draudzīgā veidā iepazīties ar policijas darbību.

„Rihards mani nodarbināja 10 – 12 stundas dienā, mēs tikai izgājām ārā paēst. Tā savā ziņā bija kā dzīvošana divās pasaulēs, realitāti es īsti nepiedzīvoju. Tikai pamanīju, ka uz ielām kaut kas mainās, parādās ubagi…” konstatē Rudīte.

Birojs uzņēma apgriezienus.1992.gada rudenī darbu uzsāka somu valodu zinošā Ingrīda Peldekse, 1993.gadā – Kristīne Briede, Signe Neilande, Igors Klapenkovs, kuri katrs runāja kādā no skandināvu valodām. Pilnā sparā darbojās ziemeļvalstu valodu kursi, bija nodibinātas Ziemeļvalstu kultūras biedrības. „Tas bija laiks, kad visi gribēja veidot kontaktus, pie tam daži atklāja, ka tas nozīmē pat vairāk, nekā sākumā viņi bija domājuši,” rezumē Rihards.

Kad morgā nenāk miegs jeb Kur atrast stāstus?

Viktors Freibergs — Wed, 02 Feb 2011 21:35:30 +0000

Kad Frensisa Forda Kopolas filmā Brema Stokera Drakula / Bram Stoker’s Dracula (1982) Kianu Rīvza attēlotais varonis Džonatans ierodas grāfa Drakulas pilī un ietur vakariņas, sarunas laikā Drakula draudīgi paziņo, ka asinis ir lieta, par ko nedrīkst jokot, jo tās mūsdienās ir reta un vērtīga viela. To pašu varētu teikt par stāstu, kas ir ikvienas filmas asinis – bez nozīmīga stāsta filmas miesa ir tikpat bāla un nedzīva kā grāfs Drakula, kurš no izkaltuša un ne visai izskatīga radījuma kļūst par jaunu un pietiekami pievilcīgu personāžu, kad ticis pie svaigām asinīm.

Klifts Montgomerijs Alfreda Hičkoka filmā "I Confess" (1953)

Stāsts filmas vēstījumam piešķir spēku un nozīmību. Citiem vārdiem, ja režisoram ir ko teikt, un tas zina saistošu veidu (stāstu), kā to izstāstīt, tad ir lielas izredzes, ka filma kļūs par nozīmīgu mākslas darbu. Protams, var uzņemt avangarda filmas, kuru pašmērķis ir vizualitāte, bet arī to pamatā ir kāds grūtāk atšifrējams, tūlītēji nenolasāms stāsts, kas tiek pavēstīts skatītājam. Grūti iedomāties spēlfilmu, kura skatītājus izklaidētu tikai ar vizuāliem un skaņu tēliem, bet neko netiektos pateikt. Filma, tāpat kā jebkura zīmju sistēma, ir teksts, un, pat ja autora nolūks ir pateikt, ka teksta mērķis ir nepavēstīt it neko, tad tas pats par sevi veido teksta jēgu. Teksts bez jebkādas jēgas nespēj pastāvēt, tātad neizbēgami atgriežamies pie kaut kādu stāstu esamības pat tādās filmās, kuras ir vizuāli simboliskas un netiecas konstruēt līdzību ar apkārtējās pasaules realitāti. Tas viss droši vien izklausās pēc kārtējās vārdiskās akrobātikas, tāpēc aplūkosim dažus stāsta elementus un svarīgākās kategorijas, bez kuru uzskaitījuma un definēšanas šajos miglainajos akrobātiskajos vingrinājumos būs pagrūti atrast kaut kādu jēgu.

Vēstījums, stāsts un sižets

Dažādu teorētiķu darbos atrodamas atšķirīgas pieejas vēstījuma jeb naratīva, stāsta (story) un sižeta (plot) definēšanai, un, neiedziļinoties šo akadēmisko viedokļu daudzējādībā, vienkāršības labad varam balstīties uz literatūras un kino teorētiķa Sīmora Četmena (Seymour Chatman) piedāvāto klasifikāciju. Saskaņā ar to, vēstījums ir reālu vai izdomātu notikumu izklāsts zināmā laika posmā, kad pastāv noteikta loģiska un hronoloģiska saikne starp šiem notikumiem, un, lai šie notikumi varētu norisināties, nepieciešamas darbojošās personas. Tādējādi vēstījuma būtiski komponenti ir notikumi un personas, kas tajos iesaistītas, pretējā gadījumā varam runāt tikai par aprakstu. Kad Hičkoka filmā Es atzīstos / I Confess (1953) sākuma daļā redzam tikai virkni kadru, kuros atainota pilsēta, tas ir apraksts, bet, kad tālumā starp divu namu fasādēm aiziet kāds cilvēks (kurš šajā gadījumā ir pats Hičkoks), tad veidojas stāsts, jo kaut kas notiek, tiek atainots kāds notikums.

Stenlija Kubrika filmas "Lolita" plakāts (1962)

Pēc Četmena apgalvojuma stāsts ir notikumu virkne to hronoloģiskā secībā, bet visai bieži notikumi filmā netiek atspoguļoti lineāri, tādā secībā, kādā tie risinās. Šādu stāsta sagrozīšanu ar mākslinieciskiem nolūkiem, lai izceltu kādu notikumu vai filmas tēmu, Četmens sauc par sižetu. No tā izriet, ka jebkuru stāstu iespējams izstāstīt dažādos veidos, un to, kādā veidā (secība, stilistika utt.) šis stāsts tiek izklāstīts, Četmens definē kā diskursu. Piemēram, Stenlija Kubrika filma Lolita / Lolita (1962) un Adriana Laina 1997. gada filma, kas uzņemta pēc tā paša Nabokova romāna, balstīta uz vienu un to pašu stāstu, bet sižetiski un diskursīvi abas filmas atšķiras.

Dažādu režisoru viena un tā paša darba interpretācijas ir atšķirīgas, tas pats sakāms par tā saucamajiem rimeikiem, kad filma top uz agrāk uzņemtas filmas bāzes, bet nekad nav identiska savam oriģinālam. Rimeiks patiesībā ir sava veida slēpts plaģiāts, kas apliecina izcilu stāstu retumu un vērtību, un fakts, ka rimeiku daudzums pēdējo pāris desmit gadu posmā ir pieaudzis, apliecina (tas gan ir tikai pieņēmums) stāstu izsīkumu, radošā potenciāla pagurumu un tai pašā laikā tā cikliskumu. Tāpat tas burtiskā veidā apstiprina Rolana Barta apgalvojumu, ka jebkurš romāns rodas no citiem romāniem, tāpat kā filma no citām filmām.

Savulaik britu rakstniece Aivija Komptone-Bērneta (Ivy Compton-Burnett) apgalvojusi sekojošo: „Kas attiecas uz sižetiem, dzīve man ar tiem nekādi nespēj palīdzēt. Reālajā dzīvē, šķiet, vispār nav sižetu, un, tā kā es uzskatu, ka sižets ir vēlams un gandrīz nepieciešams, man pret dzīvi ir zināmas pretenzijas.”

Toties stāstu mums visapkārt ir papilnam, bet pārvērst tos vēstījumā un atrast piemērotāko izklāsta veidu ir tas, ko parasti sauc par radošajām mokām.

Varu minēt tikai vienu piemēru no tā saucamās dzīves. Kādā pavēlā rudens vakarā sēdēju tramvajā un braucu mājās. Pāris rindas aiz manis pēkšņi atskanēja mobilā telefona zvans, bija dzirdama sievietes balss. Zinu, ka noklausīties svešas sarunas nav piedienīgi, bet ko citu lai dara tumšā un drēgnā pievakarē? Un ja vēl piedevām daļa cilvēku ir ekshibicionisti, jo skaļi apspriež savas dienas notikumus, pat intīmās dzīves detaļas, un citi toties vuāristi, kam to interesanti paklausīties? Sieviete, acīm redzot, runāja ar savu draugu (pieņemsim, ka mīļāko, jo tas vienmēr ir saistošāk un piešķir notikumiem pikantumu) un apsprieda jauki pavadīto vakaru, šampānieti, ko bija dzēruši, un vēl visādas lietas. Viņas balss bija maiga un skumīga, acīmredzot mājas dzīve šādus idilliskus vakarus tai nepiedāvā. Tad viņa nopūtās un atvadījās no sava drauga. Pēc mirkļa atkal iezvanījās telefons, pēc sarunas varēja noprast, ka zvana bērns, un grib zināt, vai mamma drīz būs mājās. Sievietes balss vairs nebija ne maiga, ne laipna. Vēl pēc brīža telefons atkal iezvanījās, un nu jau sieviete bija pavisam nikna, sakliedza uz kādu, lai nezvana, lai liek viņu mierā (varam pieņemt, ka tas bija vīrs, kurš viņu nelutina ar šampanieti). Tad atkal iezvanījās telefons, sieviete nikni atbildēja uz zvanu, bet pēkšņi viņas balss kļuva maiga un viņa teica, ka nav gribējusi tik nikni atbildēt, bet domājusi, ka zvana atkal „tā meita” (droši vien viņas aparātam nebija numura noteicēja…). Atkal pasažieriem radās iespējas paklausīties žūžošanu, dūdošanu un salkanas atvadas līdz nākamajai reizei. Nu jau visā šajā stāstā sāka veidoties personāži.

Bet ar to viss nebeidzās, jo sieviete izkāpa manā pieturā, un es nespēju noturēties, nepavērojis tālāko notikumu attīstības gaitu. Ielas otrā pusē sievieti sagaidīja acīmredzot vīrs un meitiņa; vīrs bija manāmi iereibis, jo nedaudz grīļojās, taèu pūlējās izrādīt labdabīga dzērāja maigumu un prieku, bet meitiņa patiesi priecājās, ieraudzīdama māti, kura viņas roku drīzāk atgrūda, nekā satvēra. Šajā brīdī stāsts sāka kļūt par sadzīvisku drāmu un es nolēmu to atstāt ar atvērtām beigām, jo kļuva pārāk sāpīgi. Tomēr, ja man kāds vaicātu, kā to visu pārvērst filmā, es nudien nezinātu, ko teikt, jo tas ir tikai un vienīgi stāsts, kas ļauj rasties tēliem un personāžiem, bet sižets jau ir daudz sarežģītāk risināma problēma…

Stāstu medības: rimeiki

Bet atgriezīsimies pie rimeikiem – pie tā, kā jau agrāk izdomāts vai noskatīts stāsts tiek reproducēts no jauna, kā notiek šādas stāstu medības. Tuvāk aplūkosim četras filmas: norvēģu režisora Erika Skjoldberga 1997. gada filmu Bezmiegs / Insomnia un Kristofera Nolana tāda paša nosaukuma 2002. gada filmu, kā arī dāņa Oles Bornedāla 1994. gadā uzņemto filmu Naktssargs / Nightwatch un viņa paša vēlāk Holivudā 1998. gadā pārfilmēto darbu. Šie piemēri ir interesanti kaut vai tāpēc, ka Holivuda stāstu medībās devusies uz Ziemeļvalstīm, un abas filmas šai ziņā nav vienīgie piemēri – nesen uz ekrāniem bija skatāma arī Džima Šeridana filma Brāļi / Brothers (2009), kas ir Sūzanas Bīras 2004. gada filmas rimeiks.

Rimeiks nav gluži jauna parādība kino, tāpat ir daudz piemēru, kad režisors atkārtoti filmē savus agrākos darbus. Piemēram, Hičkoks Lielbritānijā uzņemto filmu Cilvēks, kurš pārāk daudz zināja / The Man Who Knew Too Much (1934) vairāk nekā 20 gadus vēlāk (1956. gadā) pārfilmēja, strādādams Amerikā. Savukārt viņa filmas Psiho / Psycho (1960) krāsaino versiju 1998. gadā uzņēma Gass van Sants, saglabājot Hičkoka oriģināla mizanscēnas un kadru kompozīciju. Japāņu kino ģēnijs Jasudžiro Odzu (Jasujiro Ozu) vairākus savus agrīnos darbus filmēja atkārtoti. Odzu pazīstams arī ar savu filmu sižetu „skopumu”, ne tikai viņa filmu nosaukumi bieži vien ir ļoti līdzīgi, bet arī tajās atveidotie stāsti un darbības vietas, kā arī centrālie filmu kodi, kas režisoram ļauj atklāt ikdienišķo norišu svarīgumu universālu patiesību atklāsmē par cilvēka esamību. Austrietis Mihaels Haneke savu filmu Dīvainās spēles / Funny Games arī filmējis divreiz – 1997. un 2007. gadā.

Cilvēks kurš pārāk daudz zināja (1956)

Psiho (1960)

: Cilvēks, kurš pārāk daudz zināja (1934)

Bezmiegs Norvēģijā un Amerikā

Filma Bezmiegs formāli ir detektīvstāsts, taču patiesībā centrālā tēma abās versijās ir vainas apziņa kā eksistenciāls slogs un cilvēciskojošs faktors galvenā varoņa dzīvē. Izmeklējot kādas meitenes slepkavību, detektīvs nejauši nogalina savu partneri un cenšas to noslēpt, gan sniedzot nepatiesu liecību, gan viltojot lietiskos pierādījumus. Tāpēc arī filmas nosaukums iegūst simbolisku nozīmi – detektīvs nespēj gulēt ne tikai polārās dienas dēļ, bet arī vainas apziņas mocīts. Skjoldbergs savā filmā daudz vairāk koncentrējas uz galveno varoņu raksturu konstruēšanu, un apkārtējās vides detaļas tiek pakļautas šim nolūkam, filma ir vizuāli daudz lakoniskāka nekā Nolana versija, kurā skarbi pievilcīgā dabas ainava un lielākoties daudz dinamiskākā montāža ir ne tikai viņam raksturīga kino valodas iezīme, bet kultūras tradīcija, ko Nolans pārstāv. Un šī nav kritiska piezīme par Holivudas kino industrijas tieksmi padarīt kino par izklaides formu, jo ne Nolana agrāk uzņemtie darbi, ne arī vēlāk tapušās filmas (režisora līdz šim pēdējā filma Pirmsākums / Inception) iznāca uz ekrāniem tikai šogad), šādu apgalvojumu nepieļauj. Tomēr, salīdzinot abas filmas, ir sazīmējamas vairākas būtiskas atšķirības. Nolana filmā nogalinātais detektīva partneris ir daudz jaunāks gan par pašu detektīvu, gan par savu oriģinālu norvēģu režisora filmā, un filmā ir vairāki retrospektīvi kadri, kas Nolana varonim piešķir pagātni, proti, mēs uzzinām, ka viņam ir ģimene, mīloša sieva, kas viņa nāvi skatītājam padara neapšaubāmi mokošāku.

Skjoldberga filmas varoņi ir daudz nosacītāki, arī pati filma ir daudz atvērtāka, ar nenoslēgtām beigām – detektīvs aizbrauc no pilsētiņas; pēdējos kadros redzam viņa sejas tuvplānu, kad tas iebrauc tunelī. Pamazām uz ekrāna redzamas tikai viņa acis, kas tumsā izskatās sirreāli fluorescējošas; uzmanīgs skatītājs tajās var nolasīt mokpilnas vainas un nolemtības atblāzmu. Turpretim Nolana filmā Ala Pačino atveidotais detektīvs, mēģinādams sagūstīt slepkavu, tiek nāvējoši ievainots un mirst vietējās policijas izmeklētājas rokās. Viņa nu jau atklājusi nošautā policista patiesos nāves apstākļus, bet vienīgo pierādījumu – patronas čaulu – iemet ūdenī, jo ar savu nāvi viņš ir izpircis vainu, kolēģe nevēlas aptumšot nu jau mirušā detektīva piemiņu.

Filmu noslēguma dažādās versijas var skaidrot ar kultūras konteksta prasībām, un kino vēsturē šādu piemēru ir daudz. Var minēt kaut vai Oles Bornedala filmu Mans vārds ir Dina / I am Dina (2002), kurai ir divas beigu versijas – Eiropai jāsamierinās ar traģisku izskaņu, bet Amerikas auditorijai tiek piedāvātas nosacīti laimīgas beigas (kaut nekāda laime gan filmas varoņus negaida, pareizāk varbūt būtu teikt, ka skatītājam netiek pilnībā laupītas cerības). Pārfrāzējot teikumu no Pītera Grīneveja filmas Zīmētāja kontrakts / The Draughtsman’s Contract (1982), kur teikts, ka jauni laiki prasa jaunus žestus, varam sacīt – jaunas nācijas prasa citas beigas.

Studenta piedzīvojumi morgā

Filmas Naktssargs galvenais varonis ir kāds students, kurš nolēmis piestrādāt par naktssargu slimnīcā, jo – kuram gan nav vajadzīga nauda? Mokošākais pienākums ir doties nakts apgaitā uz vietējo morgu, bet pati filma ir par nāves un dzīvības blakus esamību, par bailēm, kas spēj degradēt personību un sniegt adrenalīnu un jaunas izjūtas. Dzīve filmā tiek traktēta kā spēle, kuras mērķis ir pastāvīgi pārkāpt ierasto normu un pieņēmumu robežas, un viena no frāzēm, kas visbiežāk atskan filmā, ir: „Es izaicinu tevi!” – galvenā varoņa draugs pastāvīgi izprovocē viņu darīt ko iracionālu vai antisociālu.

Arī šī filma formāli ir detektīvs – tikusi nogalināta kārtējā jaunā sieviete, visiem upuriem izdurtas acis, tātad darbojas sērijveida slepkava. Bornedāla Holivudas versija, protams, ir vizuāli vērienīgāka, skaidrojošāka un pašsaprotamāka, tātad arī daudz garlaicīgāka. Elegantie montāžas elementi (piemēram, filmas sākums, kad televizorā tiek stāstīts par kārtējo slepkavas upuri, bet paralēli iemontēti viesību galda kadri, kur kāds nejauši izgāzis sarkanvīna pudeli, – vīna traipi uz baltā galdauta, protams, ir priekšvēstneši filmas tālākajiem notikumiem), pārāk daudz skaidro, neatstājot skatītājam iztēles brīvību, kā tas ir sākotnējā versijā. Viss ir it kā skaistāk, bet domāt sanāk mazāk. Šajā montāžas paņēmienu gūzmā pazūd daudzās lietiskās pasaules detaļas, kas ir tik funkcionālas un ekspresīvas Dānijā uzņemtajā filmā. Piemēram, zvana poga morga tālākajā galā, līdz kurai jāaiziet filmas galvenajam varonim, lai piefiksētu savu nakts apgaitu. Kad viņš iziet pa durvīm, agresīvais tuvplāns ir ne tikai didaktisks (viņš aizmirsis izslēgt morgā gaismu), bet arī baiss un biedējošs, vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs it kā tiekam aizmirsti morgā (ak, kas tikai mums, nabaga skatītājiem, nav jāpiedzīvo!). Tāpat arī sarkanā trauksmes spuldze naktssarga dežūras vietā, ko kamera ik pa laikam domīgi vēro, likdama noprast, ka vienā brīdī tā noteikti iemirgosies (kaut arī naktssarga priekštecis apgalvo, ka „tas vēl nekad nav noticis”).

Abās filmās ir tēls, kas signalizē nāves klātesamību, – Aleksandra Gārdnera fotogrāfija, kurā redzams Luiss Peins, kurš 1865. gadā tika notiesāts uz nāvi par Amerikas Valsts sekretāra Sjuārda slepkavības mēģinājumu. Šo fotogrāfiju savā grāmatā Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju apraksta arī Rolāns Barts. Jaunā cilvēka seja, kā to min arī Barts, pauž divus laikus – ka šis cilvēks būs miris, un ka viņš jau ir miris. Jaunais cilvēks fotogrāfijā gaida nāves soda izpildi, bet viņa sejā jau redzama nāve: dzīvības un nāves robežas nav tik vienkārši sazīmējamas, kā ikdienā domājam.

Līdzīgi kā Nolana filmā, arī Bornedala Holivudas versijā nav atsevišķu tēlu un kultūras konteksta atšķirību dēļ ir citādāka filmas noslēguma aina. Piemēram, nav seksa ainas morgā, galvenā varoņa draugs nepievemj baznīcā kristāmtrauku – abas šīs ainas nav ne piedauzīgas, nedz arī vērstas uz baznīcas apgānīšanu, bet ir filmas centrālā spēles motīva elementi, kas nostiprina visas lentes nosacītību, neļauj to uztvert burtiski.

Filmas noslēgumā Amerikas versijā ļaundaris tiek notverts, galvenais varonis un viņa draudzene ievīkstīti siltās segās, kas, šķiet, vienmēr ir pa rokai amerikāņu policistiem vai neatliekamās palīdzības ārstiem, un viss beidzas ar zināmu patosu. Savukārt dāņu versijā filma noslēdzas ar dubultkāzām baznīcā – abi draugi precas, bet mācītājs sajauc, kurš ar kuru līgavu laulājas, un filmas noslēgumā tiek pārkāpts vēl viens tabu – baznīcu piepilda viesu skaļie smiekli, loģiski noslēdzot visu iepriekšējo pārkāpto aizliegumu virkni.

Viss iepriekš minētais vēlreiz apliecina, ka ir neskaitāmi daudz dažādu veidu, kā izstāstīt, parādīt vai atainot kādu stāstu, bet pašu stāstu daudzums nav bezgalīgs. Agrāk literatūra bija viens no galvenajiem stāstu meklēšanas laukiem (protams, top arī oriģinālscenāriji, bet tā nav šī raksta intereses joma), bet šobrīd kino evolūcijas gaitā uzkrātais filmu kopums kļuvis par papildus rezervuāru iedvesmas meklēšanai. Jeb, citējot Salmana Rušdi darbu Harūns un stāstu jūra, – par „ideju okeānu”, kurā vienmēr var atrast pa pusei aizmirstu vai aizvien vēl aktuālu stāstu.

Lolita (1997), foto: virtual-history.com

Psiho (1998), foto psyhomovie.com

Bez-darba paaudze

Helena Spongenberg — Sun, 16 Jan 2011 16:33:06 +0000

Kā liecina jaunākie dati, ekonomiskās lejupslīdes iespaidā bezdarbs Ziemeļvalstu jauniešu vidū ir audzis, taču problēmas mērogs un pasākumi tās novēršanai katrā no šīm valstīm atšķiras. Un kā Ziemeļvalstu valdības var stiprināt jauniešu pozīcijas nākotnē?

foto: Tomas Lopata

Darba tirgu pamazām atstāj pēckara paaudze, dodot iespēju arī jaunajai paaudzei atbalstīt nacionālo tautsaimniecību un turpināt uzturēt labklājības valsts modeli. Teorētiski šai nomaiņai būtu bijis jānorit dabiski un bez īpašām grūtībām, īpaši ņemot vērā to, ka pēckara paaudze ir bijusi tik daudzskaitlīga. Taču paradoksālā kārtā Ziemeļvalstīs bezdarba nasta šobrīd vissmagāk gulstas tieši uz jauniešu pleciem.
Pēc Ziemeļu Ministru padomes pasūtījuma veiktais pētījums rāda, ka pasaules finanšu krīzes rezultātā bezdarbs Ziemeļvalstu jauniešu vidū ir tikai audzis. Pirmo reizi pētījumā, kas aptver Ziemeļvalstis, tika salīdzināti katrā no šīm valstīm īstenotie pasākumi jauniešu bezdarba mazināšanā. Secinājums ir tāds, ka bezdarba iegrožošana prasa ievērojami saskaņotāku politiku starp nodarbinātības un izglītības jomām – kas nebūt nav tik viegls uzdevums.

Globālās krīzes rezultātā jaunieši paliek zaudētājos – vismaz attiecībā uz darba vai prakses vietu meklējumiem. Darba tirgus tiem ir kļuvis nepieejamāks, piespiežot samierināties ar nenoteiktiem pārbaudes laikiem un mazapmaksātiem pagaidu darbiem. Augsts bezdarba līmenis jauniešu vidū rada ne tikai finansiālas grūtības konkrētam indivīdam, bet var arī novest pie ilgstoša bezdarba, kas savukārt apgrūtina valsts kasi.

Jauniešu bezdarbs Ziemeļvalstīs

Visās Ziemeļvalstīs, izņemot Norvēģiju, jauniešu bezdarba statistika ir tālu no iepriecinošas. Grenlandē, kur 4 no 10 jauniešiem ir bez pastāvīgas nodarbošanās, situācija rādās īpaši drūma. Turklāt šie dati ir nepilnīgi, jo tie aptver tikai pilsētās dzīvojošus jauniešus, kamēr aiz redzesloka paliek vēl daudz laukos dzīvojošu jauniešu, kurus bezdarbs skar vissmagāk. Tikai nedaudz labāka aina paveras Īslandē, kur valsts ekonomiskā sabrukuma dēļ, kas piedzīvots 2008.gadā, jauniešu-bezdarbnieku īpatsvars sastāda 16%. Šāds rādītājs ir ļoti augsts valstī, kur ierastais bezdarba līmenis vēl nesen svārstījās ap 1%. Somijas un Zviedrijas jauniešu bezdarbs ir augstāks par 20% – Eiropas Savienības (ES) vidējo rādītāju. Tā kā šie skaitļi abās valstīs bija gana augsti arī pirms krīzes iestāšanās, jauniegūtā statistika norāda uz situācijas pasliktināšanos. Jauniešu bezdarba rādītāji Somijā, lai arī cik augsti būdami, tomēr nav sasnieguši tādas virsotnes kā tika paredzēts sākotnēji – gluži vienkārši tāpēc, ka ekonomiskā krīze Somiju neskāra tik sāpīgi kā tika prognozēts. Kas attiecas uz kaimiņvalsti Zviedriju, tur jauniešu bezdarba vilnis nav mazinājies jau kopš 1990.gadu ekonomiskās lejupslīdes.

Gan Somijā, gan Zviedrijā tomēr ir izskanējuši iebildumi, ka statistikas dati esot „mākslīgi uzpūsti”, jo tajos, piemēram, tiek iekļauti arī pilna laika studenti, kas tikai meklē piepelnīšanās iespējas. Dānijā jauniešu bezdarbs sniedzas nedaudz virs 10% atzīmes. Šeit problēmas katalizators ir daudzas likvidētās prakses vietas, kuru skaits jau tā nav bijis pietiekams. Prakses vietu trūkums liedz studentiem pabeigt mācības un iegūt vajadzīgo kvalifikāciju, lai spētu konkurēt darba tirgū. Savukārt Norvēģijā jauniešu bezdarbs (9%) netiek uztverts kā īpaši liels apgrūtinājums. Gluži otrādi – šai valstī ir novērojams darbaspēka trūkums. Tāpēc visaptveroši pasākumi praktizēti netiek, un katrs individuāls gadījums tiek risināts atsevišķi.

Norvēģijā un Dānijā vērojama vēl kāda satraucoša tendence – gados jaunu „pensionāru” pieaugums. Tie ir jaunieši ar dažādām mentāla vai fiziska rakstura veselības problēmām, kas vairs nespēj atgriezties darba tirgū. Lai arī viņu skaits nav īpaši liels, iemesls satraukumam ir šī skaita pieaugums tieši pēdējo gadu laikā. Abas valstis meklē iespējas, kā šos jauniešus, tiklīdz viņu veselības stāvoklis to atļauj, pēc iespējas ātrāk varētu iekļaut darba tirgū.

foto: Johannes Jansson

Tiktāl paveiktais

Grenlandē ievērojamas pūles tiek veltītas tam, lai pēc iespējas vairāk jauniešu iegūtu izglītību. Neskatoties uz jau pirmiem redzamiem rezultātiem, ekspertuprāt, tas ne tuvu neatrisina problēmu, jo pilnvērtīgas statistikas trūkuma dēļ problēma tiek risināta pārāk virspusīgi. Īslandes valdība uzsver, ka cīņa ar jauniešu bezdarbu ir daļa no vispārējās valsts atkopšanās politikas pēc tās ekonomiskā sabrukuma. Taču ar politisko gribu vien nepietiek, jo valstij trūkst līdzekļu nepieciešamo pasākumu īstenošanai. Somija cīņā ar jauniešu bezdarbu iesaistījās jau krietni agrāk, līdz ar to nākamā gada pirmsvēlēšanu diskusijās diez vai šis temats būs dominējošais. Politiskajā līmenī pat nav īstas vienprātības, vai jauniešu bezdarbs šajā valstī maz ir tik nopietna problēma. Ir izskanējuši apgalvojumi, ka patiesais bezdarba līmenis nepārsniedz 5% – tajos galvenokārt ietilpst izglītību neieguvušie jaunieši.

Pirms trim gadiem Zviedrijas labēji centriskā valdība uz pusi samazināja darba devēju maksātos nodokļus par darbiniekiem, kas jaunāki par 25 gadiem, tādējādi cenšoties paaugstināt jaunās paaudzes konkurētspēju. Taču cerētais efekts izpalika, liekot politiķiem apjaust, ka problēma ir komplicēta un nav tik viegli novēršama. Labēji centriskā valdība Kopenhāgenā galveno uzsvaru liek uz izglītību – tās plānos ietilpst reformēt un uzlabot Dānijas skolu sistēmu, tādējādi cerot palielināt arī augstskolā studējošo skaitu.

Norvēģija pirms dažiem gadiem veica pasākumus jauniešu bezdarba mazināšanai, lielāko uzmanību veltot tieši gados jaunākajiem bezdarbniekiem. T.s. “bērnudārzu politika”, kas vecākiem atvieglo pirmsskolas vecuma bērnu aprūpi, daudz veiksmīgāk arī sagatavo bērnus sociālai adaptācijai skolā un nodrošina labāku mācību vielas izpratni. Reformas tika īstenotas arī vispārējā izglītībā, kur vēl nesen katrs piektais absolvents beidza skolu ar neapmierinošām lasīt- un rakstītprasmēm.

Politiskā griba

Daudzās Ziemeļvalstīs problēmu saasina politisko partiju nevienprātība, kas apgrūtina lēmumu pieņemšanu attiecībā uz pārmaiņām izglītības sistēmā un citām iniciatīvām jauniešu bezdarba apkarošanā. Politisko darba kārtību lielā mērā nosaka arī vēlēšanas, savukārt pasaules ekonomiskā krīze izgrauž robus nacionālajos budžetos, liedzot reformām nepieciešamo finansējumu. Ne Dānijā, ne Zviedrijā valdošās labēji centriskās koalīcijas un tām oponējošie sociāldemokrāti nav spējuši vienoties par valstiska apmēra skolu reformām.

Jautājums kļuva īpaši aktuāls vēlēšanu laikā Zviedrijā šoruden, jo atklājās, ka pretēji vispārējai Eiropas tendencei vidusskolu absolvējušo skolēnu skaits Zviedrijā ir krities. Arī Dānijā politiskās partijas nespēj rast kopīgu nostāju turpmāku reformu realizācijai, un, 2011.gada vēlēšanām tuvojoties, šis uzdevums rādās aizvien neiespējamāks. Uzņēmēji gan aicina politiskos līderus sadarboties šī jautājuma risināšanā, apelējot pie skolu reformas nozīmes visas tautsaimniecības kontekstā. Somijā eksperti apgalvo, ka problēmas sakne meklējama kvalificētas izglītības trūkumā. Pēdējo desmitgažu laikā darba tirgus ir piedzīvojis dramatiskas pārmaiņas, kuru rezultātā ir audzis pieprasījums pēc augsti kvalificētiem speciālistiem un ilgākas izglītošanās.

Arī “2020 Agenda” – Eiropas Savienības iniciatīva ekonomikas atbalstam, sekmējot “zaļu” un tehnoloģiski advancētu darbavietu rašanos – lielā mērā būs atkarīga no jauniešu prasmes izmantot ES stipendijas studijām vai prakses iegūšanai ārvalstīs, kas celtu vispārējo izglītības līmeni Eiropā un pienācīgi sagatavotu jauniešus mūsdienu darba tirgum. Eiropas Komisija uzskata, ka Eiropas Savienības plaukstošai attīstībai būs nepieciešams vēl vairāk augsti kvalificētu, zinošu un inovatīvu jauniešu. Tiek lēsts, ka nākotnē 35% darbavietu varēs aizpildīt tikai darbinieki ar augstāko izglītību un 50% – ar vidējo.

Ciešāka reģionāla sadarbība

Kā redzams, cīņā ar jauniešu bezdarbu ekonomiskās krīzes apstākļos Ziemeļvalstis ir piekopušas gana atšķirīgus paņēmienus. Taču divi pamatprincipi sakrīt – profesionāli kvalificētiem jauniešiem pēc iespējas ātrāk jāiekļaujas darba tirgū, savukārt pārējiem, ja vien viņi tam ir nobrieduši, jāiegūst izglītība. Tālākā perspektīvā Ziemeļvalstis plāno veikt uzlabojumus arī pamatskolu izglītībā, kā arī labāk sagatavot vidusskolu absolventus darba dzīvei vai turpmākām studijām. Ziemeļvalstis vieno arī kopīga pārliecība, ka uzlabojumi izglītības sektorā ir priekšnoteikums lielākai jauniešu pārstāvniecībai darba tirgū. Ziemeļu Ministru padomes ziņojums par jauniešu bezdarbu liecina, ka tā apkarošanā Ziemeļvalstis tikai iegūtu no savstarpēji ciešākas sadarbības un pieredzes apmaiņas. Tas arī sekmētu lielāku darba spēka mobilitāti starp Ziemeļvalstīm un tuvinātu darba tirgus piedāvājuma un pieprasījuma līknes visā Ziemeļvalstu reģionā.

Šī kopsavilkuma pamatā ir Ziemeļu Padomes/Ziemeļu Ministru padomes tīmekļa žurnālā Analys Norden publicētie raksti.
Tulkojusi Marika Gintere

Ziemeļvalstu kinoproducenti iecienījuši Latvijas profesionāļus

Andris Kangeris — Tue, 04 Jan 2011 11:13:26 +0000

Pirmais Riga Meetings notika aptuveni pirms gada, un tā nozīmīgums atklājas, kad ieklausās milzīgās filmu ražošanas kompānijas Zentropa pārstāves Valerī Sondersas (Valerie Saunders) teiktajā: „Pagājušajā gadā mans kolēģis apmeklēja Riga Meetings. Viņš satikās ar Jāni (Jānis Kalējs no Film Angels Studio, autora piezīme), un rezultātā tapa pieteikums šim kopražojumam.” Lai arī šim projektam tika piešķirti finansiāli līdzekļi no Rīgas Filmu fonda un Eiropas fonda EURIMAGES, finansējums neesot bijis svarīgākais iemesls, kādēļ Zentropa izvēlējās filmēt Latvijā: „Darbība notiek 18.gadsimta pilī. Izvērtējām daudzus variantus, bet gandrīz uzreiz bija skaidrs, ka Film Angels piedāvātā pils (Rundāles pils, autora piezīme) bija ļoti līdzīga Dānijas pilij, tādēļ tā bija dabīga izvēle,” stāsta Valerī Sondersa. Runājot par finansiālajiem aspektiem, viņa skaidro, ka tie, protams, ir nozīmīgi, bet, viņasprāt, svarīgākais tomēr ir atrast labus partnerus.

Simons Drevsens Holmbergs , Dānijas Kultūras institūta direktors, foto: Imants Gross

DAUDZSOLOŠĀ SADARBĪBA

Latvijas kinostudijas aizvien biežāk izmanto Eiropas Savienības brīvā tirgus sniegtās iespējas, līdz ar to attīstās arī sadarbība ar citu valstu kinostudijām. Veiksmīgu sadarbības piemēru netrūkst. Šogad Latvijā viesojās kinozvaigznes no Indijas, jo šeit uzņēma Bollywood filmu „Aģents Vinods” (Agent Vinod). Slavenās Latvijas dokumentālo filmu režisores Ināras Kolmanes pirmā mākslas filma „Mona” ir Latvijas-Īslandes kopražojums, un abas iesaistītās kinostudijas turpinās sadarbību arī pēc šīs filmas uzņemšanas, jo jau nākamgad taps īslandiešu rakstnieka Bragi Olafsona (Bragi Olafsson) romāna „Vēstnieks” ekranizācija, kuras filmēšana notiks Rīgā. Pašlaik Rīgas Kinostudijā notiek vērienīgas dokumentālas filmas uzņemšana par kuģa „Titāniks” bojāeju, kas ir Latvijas-Lielbritānijas-Kanādas kopražojums. Abi lielie paviljoni ir pārvērsti par slavenā kuģa klājiem, kajītēm un mašīntelpām, savukārt 1.paviljonā ir izbūvēts īpašs baseins, kurā tiks filmētas okeāna ainas. Gata Šmita jaunā mākslas filma „Seržanta Lapiņa atgriešanās”, kas novembra beigās piedzīvoja pirmizrādi Latvijā, ir tapusi ar Zviedrijas kompānijas „Solid Entertainment” atbalstu. Ir tik daudz veiksmīgu sadarbības piemēru, ka visus apzināt un pieminēt vienā rakstā nebūtu iespējams, taču viena lieta ir skaidra – ārzemnieki augsti novērtē Latvijas piedāvātās priekšrocības.

Japānas projekta "Clouds Above the Slope" filmēšana Latvijā. foto: Film Angels Studio

LABAS VIETAS UN PROFESIONĀLI CIVĒKI

Kuri tad ir tie galvenie faktori, kas liek ārzemju kompānijām veidot filmas kopā ar latviešiem? Izpētot šo jautājumu, iezīmējas četri galvenie faktori – labas filmēšanas vietas, profesionāli un izglītoti darbinieki, finansiāli apsvērumi un Rīgas Filmu fonda sniegtais atbalsts.

Runājot par filmēšanas vietām, Latvija izceļas ar pievilcīgu daudzveidību, kas ļauj uzņemt visdažādākās ainas. Rīgas Kinostudijas lielie paviljoni ir viegli pārveidojami un pielāgojami klienta vajadzībām, bet netālu no Tukuma ir izveidota kino pilsētiņa Cinevillage, kur tika uzņemta filma „Rīgas sargi” un kas ir lieliski piemērota dažādu vēsturisku skatu uzņemšanai. Dažādās Latvijas pilis piedāvā interesantas iespējas, ko pierāda jau minētās kompānijas Zentropa lēmums uzņemt filmu tieši Rundāles pilī. Vēsturiskās pilsētas, piemēram, Kuldīga, vilina ar savu īpatnējo, seno arhitektūru. Latvijas daba īpaši neatšķiras no daudzām citām valstīm, tādēļ nav problēmu šeit uzņemt filmu, kuras darbība norit, piemēram, Zviedrijas mežos vai Dānijas laukos. Vēl viena priekšrocība ir salīdzinoši mazie attālumi – visas filmēšanas vietas valsts ietvaros ir ne vairāk kā pāris stundu attālumā no Rīgas.

Galvaspilsēta, savukārt, var kalpot visdažādākajām vajadzībām – ir centra rajoni, kas pēc savas arhitektūras līdzinās Francijai, Vācijai vai Itālijai; Āgenskalna labi saglabātās koka mājas ir perfekts fons, ja filmas darbība notiek senāku laiku pilsētvidē; padomju laikos izveidotajos mikrorajonos var uzņemt filmu, ja nepieciešamas nolaistas vai vienveidīgas ēkas vai ja vajag atdarināt kādu kriminogēnu Krievijas priekšpilsētu. (Pasaulslavenais aktieris Daniels Kreigs (Daniel Craig), kurš atveido Džeimsu Bondu, tieši šī iemesla dēļ kādreiz esot filmējies Rīgā – bija jāuzņem filma, kuras darbība risinās kādā Maskavas mikrorajonā, bet producentiem bija pārāk sarežģīti iegūt visas nepieciešamās filmēšanas atļaujas no Maskavas valdības, tāpēc izvēlējās filmu uzņemt Rīgā.) Vēl viena priekšrocība ir tāda, ka publika neatpazīst filmēšanas vietas Latvijā: „Ja mēs salīdzinām ar tādām valstīm kā Dienvidāfrika, Čehija un tamlīdzīgi, kur filmēšanas kompānijas jau vairākus gadus apkalpo ārzemju filmēšanas projektus, visas filmēšanas vietas jau vairākas reizes ir redzētas un paliek atpazīstamas. Latvija piedāvā lokācijas, kuras pasaules auditorijas nav redzējušas”, skaidro Baltic Pine Films direktors Sergejs Serpuhovs.

BRĪNUMI AR MAZIEM RESURSIEM

Padomju Savienības laikos Rīgas Kinostudija bija pazīstama visā PSRS – tika uzņemtas daudzas pilnmetrāžas filmas, kuras skatījās visā lielajā impērijā. Līdz ar neatkarības atgūšanu un tai sekojošiem juku laikiem sākās lejupslīde. Valstij nebija naudas, izplatīšanas tīkli bija jāizveido no jauna, mainījās visa ekonomiskā sistēma. Cenzūra vairs nepastāvēja, un finansiālas grūtības bija vienīgais šķērslis radošo ideju īstenošanai. Kinostudijas veltīja milzīgas pūles, lai Latvijas kino tomēr turpinātu pastāvēt. Cilvēki nekur nebija pazuduši – tie paši profesionālie un labi izglītotie darbinieki vienā vai otrā veidā joprojām nodarbojās ar audiovizuālajām mākslām. Viņu pulkam pievienojās arī jauni, talantīgi cilvēki, kuri savu izglītību guva nu jau brīvajā Latvijā.

Tieši Latvijas kinostudiju augstā darbu kvalitāte ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc ārzemnieki labprāt sadarbojas ar latviešiem. „Mēs vienmēr esam apbrīnojuši Baltijas valstu kino produkcijas kvalitāti. Mēs saprotam, ar cik nelieliem līdzekļiem tapušas šīs filmas, un, ja to ņem vērā, tās tik tiešām izskatās fantastiski.” Tā stāsta Tomijs Nieminens (Tomi Nieminen), lielā Somijas uzņēmuma Generator Post izpilddirektors. Līdzīgus atzinības vārdus teic arī daudzi citi ārzemju kino producenti, kuriem ir pieredze sadarbībā ar mūsu kinostudijām.

Japānas projekta "Clouds Above the Slope" filmēšana Latvijā. foto: Film Angels Studio

KOPRAŽOJUMI – LATVIEŠU KINO IZDZĪVOŠANAI

Lai cik liela nozīme būtu šajā rakstā minētajiem faktoriem, augstai profesionalitātei un lieliskai sadarbībai, jāatceras, ka šīs sadarbības pamatā tomēr ir savstarpējs izdevīgums. Darbaspēka izmaksas Latvijā ir zemākas nekā citviet, un Latvijas valsts nefinansē pašmāju kinostudijas tādā mērā, lai tās spētu pastāvēt un attīstīties bez piepelnīšanās no malas. Valsts atbalsts Latvijas kino nozarei ir viens no zemākajiem visā Eiropas Savienībā.

„Ņemot vērā Latvijas mazo tirgu un pagaidām nelielo valsts atbalstu Latvijas kino, tam, ka nāk iekšā ārvalstu producenti un nodarbina mūsu cilvēkus, ir milzīga nozīme, milzīga,” skaidro Nacionālā Kino centra direktore Ilze Gailīte-Holmberga, kas ir viens no galvenajiem Riga Meetings rīkotājiem. „Es domāju, ka nākamajos desmit gados mēs nevarēsim izdzīvot – mūsu studijas nevarēs izdzīvot – tikai no valsts atbalsta, jo tas ir neliels, un es nedomāju, ka tuvākajos gados tas palielināsies. Tātad šai biznesa kustībai ir jābūt,” viņa turpina. Kino centra aprēķini gan liecinot, ka katrs lats, ko valsts iegulda kino, piesaista vēl vienu latu. Taču vismaz pagaidām neizskatās, ka kāds no tā izdarītu secinājumus.

Rodas iespaids, ka atšķirībā no valsts Rīgas pašvaldība ir bijusi attapīgāka. Tā ir dibinājusi Rīgas Filmu fondu, kas ļauj ārvalstu producentiem, kuri uzņem kopražojumus sadarbībā ar kādu Latvijas kinostudiju, atgūt 7-15% no Latvijā iztērētās naudas. Lai arī šis atbalsts salīdzinājumā ar citām valstīm nav liels (Jaunzēlande šajā jomā ir līderi – tur valsts sedz līdz 45% filmas izmaksu, kas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc „Gredzenu pavēlnieka” triloģija tika uzņemta tieši tur), tas tomēr dod ārvalstu producentiem stimulu veidot sadarbību tieši ar Latvijas kinostudijām. Ja tam vēl pieskaita šejieniešu profesionalitāti un labās iemaņas, nav brīnums, ka kopražojumu skaits pieaug un ka mūsu valstī tiek uzņemtas arvien vērienīgākas filmas. Jāpiebilst, ka, ja filma ir vairāku ES valstu kopražojums, pastāv iespēja saņemt arī ES fondu naudu, kas dod papildus motivāciju sadarbībai.

PANĀKUMU FORMULA – PROFESIONALITĀTE, LABAS ATTIECĪBAS UN VEIKSME

Tomēr jāatzīst, ka veiksmīgas ilgtermiņa sadarbības nodrošināšanai ir nepieciešami ne tikai profesionāli cilvēki un finansiāls atbalsts. Kino ir joma, kurā sadarbība diezin vai būtu iespējama bez labām personiskām attiecībām. Tieši šo savstarpējo attiecību dibināšanas un uzturēšanas funkciju pilda Riga Meetings. Visi pasākuma dalībnieki uzsvēra, cik būtiski ir iepazīties vienam ar otru, pārrunāt aktuālus jautājumus un iespējamās sadarbības jomas, paužot cerību nākamgad atkal tikties Rīgā.

Viss liecina par to, ka Latvijas kinostudiju sadarbība ar Ziemeļvalstu kolēģiem attīstīsies arī turpmāk un ka tieši kino nozare varētu būt viena no jomām, ar ko nākotnē varēsim lepoties. Valerī Sondersa stāstīja par kādu nelielu Polijas firmu, kura veidoja filmas „Antikrists” specefektus. Viņa skaidroja, ka talants un potenciāls ir diezgan bieža parādība, taču reizēm ir vajadzīga arī sagadīšanās, lai šīs dotības tiktu atklātas. Neliela veiksmes deva bija tas, kas nodrošināja Polijas kompānijai atpazīstamību, kā arī spodrināja visas valsts tēlu. Atliek cerēt, ka dalība fon Trīra „Karaliskas dēkas” uzņemšanas procesā un citos līdzīgos projektos Latvijas vārdam ļaus iemirdzēties uzmanības saulē, savukārt Latvijas kino – piedzīvot jaunu uzplaukumu.