Ziemeļu stāsti http://www.ziemelustasti.lv Ziemeļu Ministru padomes biroja interneta žurnāls Tue, 20 Dec 2011 10:39:47 +0000 http://wordpress.org/?v=2.9.2 en hourly 1 Kas jauns ziemeļu pusē? http://www.ziemelustasti.lv/2011/12/19/kas-jauns-ziemelu-puse/ http://www.ziemelustasti.lv/2011/12/19/kas-jauns-ziemelu-puse/#comments Mon, 19 Dec 2011 14:33:21 +0000 Ilze Klapere http://www.ziemelustasti.lv/?p=4389 Prasi, kam gribi – jaunam vai vecam, viņam vai viņai, televīzijas raidījums “Ziemeļu puse”, kas LTV 1.kanālā parādījās 2009.gada sākumā, patika teju visiem! Aizraujošs, izglītojošs, dažādas dzīves jomas atspoguļojošs, brīžam filosofiskas, brīžam tīri eksistenciālas pārdomas raisošs, varētu teikt, pozitīvi iedvesmojošs. Turklāt ļoti ražīgs – 4 sezonas, 43 sērijas! Un šobrīd “Ziemeļu pusi” jau gandrīz pusgadu skatās arī Lietuvā!]]> Prasi, kam gribi – jaunam vai vecam, viņam vai viņai, televīzijas raidījums “Ziemeļu puse”, kas LTV 1.kanālā parādījās 2009.gada sākumā, patika teju visiem! Aizraujošs, izglītojošs, dažādas dzīves jomas atspoguļojošs, brīžam filosofiskas, brīžam tīri eksistenciālas pārdomas raisošs, varētu teikt, pozitīvi iedvesmojošs. Turklāt ļoti ražīgs – 4 sezonas, 43 sērijas!

Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā direktors Imants Gross pelnīti tiek uzskatīts par vienu no “Ziemeļu puses” idejas tēviem: “Ja mēģinām izsekot, kā radās šī doma, aizmetņus tai var meklēt pirms gadiem pieciem – tolaik mēs sadarbojāmies ar vairākiem Latvijā pazīstamiem šefpavāriem, kuri, pozitīvi ietekmējušies no Ziemeļvalstu kolēģu pieredzes, sāka raisīt sabiedrībā interesi par vietējo produktu vērtību un izmantošanu virtuvē. Ziemeļu virtuvei kā atsevišķam jēdzienam ir, varētu teikt, jauna vēsture – tikai pārdesmit gadus atpakaļ vairāki pavāri sanāca kopā un izloloja savu ideju tiktāl, ka uzrakstīja manifestu par ziemeļu virtuves specifiku, gūstot atbalstu pat valdības līmenī. Jo – izmantot vietējos produktus, kas aug konkrētajā reģionā un sezonā, nozīmē domāt zaļi un ilgtspējīgi, un tas ir ieguldījums kopējā tautsaimniecības attīstībā. Un tā nu arī mums Latvijā, sadarbībā ar pavāriem Kasparu Jansonu, Ēriku Dreibantu un citiem, radās doma par raidījumu televīzijā, kurā varētu atspoguļot vietējās virtuves nozīmību un priekšrocības. Meklējot iespējamos raidījuma veidotājus, mūsu ceļi laimīgā kārtā krustojās ar Vides filmu studijas cilvēkiem, ideja vērtās plašumā un dziļumā, galu galā topot par “Ziemeļu pusi” un nebūt neaprobežojoties ar virtuves lietām vien.”

Pār un ap Baltijas jūru

Lūk, fragments no raidījuma režisora Uģa Oltes vēstījuma par sākuma sākumu, piesakot jaunā raidījuma “Ziemeļu puse” pirmizrādi Latvijas pirmajā kanālā, 2009. gada 6.janvārī: “Lai risinātu pasaku sižetu samezglojumus, senos laikos stāstu varoņi mēdza doties pāri trejdeviņām jūrām. … Mūsdienās dzīves gudrības meklēt tik tālu ir tīrā izšķērdība, sevišķi tad, kad latviešu tautai piespiedu kārtā nākas pārcilāt savu vērtību etalonus. Tādēļ Vides filmu studija sadarbībā ar Ziemeļu Ministru padomes biroju Latvijā un Dānijas Kultūras institūtu piedāvās citus stāstus. Tā nebūs pasaka, tie būs īsti piedzīvojumi. Tajos nepiedalīsies vis trešais tēva dēls, bet gan šarmantais palaidnis Gustavs Terzens un kopā ar viņu meitene, kura ir daudz foršāka par jebkuru pasaku princesi – Marta Selecka. Kopā viņi dosies pāri tikai vienai – Baltijas jūrai, apceļos visas jums zināmās Ziemeļvalstis un raks ziemeļu vērtības, ar kurām vēlāk padalīties arī ar jums.”
Vērtības “Ziemeļu puses” komanda saraka braši un vairākos slāņos, iepazīstinot latviešu skatītājus tuvāk ar dzīvi un tradīcijām ziemeļu zemēs – viņi brauca ar velosipēdiem, nūjoja un slēpoja, nogaršoja un pētīja, apbrīnoja un atklāja, baudīja un stāstīja. Par sudraba ieguvi un lavas dabu, par Nobela Miera prēmiju un par džezu, par jaunākajām tehnoloģijām, arhitektūru un apbrīnojami izturīgajiem sarkanbrūnajiem namiņiem piejūras ciematos, par zaļo dzīvesveidu un dzimumu līdztiesību, un vēl, un vēl…

3 Stops for Serenity from Ziemeļu Puse on Vimeo.

“Kāja durvīs” jeb kā TV skatītāji tika pie Gustava un Martas
Zināms, ka jauna raidījuma veiksmīgai “aiziešanai tautās” nepieciešami vairāki faktori – gan ideja un mērķi, gan režisora un operatora darbs, gan reitingi un vēl, un vēl… Tomēr vienkāršais skatītājs bieži vien raidījuma virtuvē neiedziļinās, bet, ko viņš pamana gan – tas ir raidījuma vadītājs un viņa spēja ieinteresēt. Un “Ziemeļu puses” pārītis Gustavs un Marta cilvēkiem patika! Stāsta Gustavs Terzens: “Mans ceļš uz šo raidījumu bija liktenīgs un likumsakarīgs – jau iepriekš biju saistīts ar Vides filmu studiju raidījumā “Vides fakti”, bet, kad uzzināju par šo projektu, sapratu, ka man tur jātiek! Biju taču absolvējis Ziemeļvalstu ģimnāziju, biju devies interesantos apmaiņas braucienos, mācījies dāņu valodu, mani ļoti vilināja ziemeļi! Biju gatavs pierādīt, ka tikai man un vienīgi man ir jākļūst par “Ziemeļu puses” vadītāju! Kā saka, biju gatavs likt kāju durvīs, pirms tās aizveras, un izturēju konkursu uz kāroto vietu.”
Un kā Gustavs dabūja pārī Martu? Uz raidījuma vadītājas vietu pretendēja vairāk par pussimtu meiteņu, un sākotnēji tika izvēlēta cita. Tomēr notika tā, kā bija jānotiek, raidījuma veidotāju noskatītā meitene pieņēma citu dzīves izaicinājumu, un kādā jaukā dienā iezvanījās Martas Seleckas telefons, aicinot uz raidījuma vadītājas vietu. Kā saka Marta pati – un tā mēs ar Gustavu sākām konfliktēt: “Mēs viens otru pazinām tik vien kā – “tā meiča no Zelta zivtiņas” un “džeks no Elvi reklāmas”… Pirmo reizi, kad tikāmies, mūs uzreiz izrāva laukā bildēties, un bija jātēlo saticīgs, draudzīgs pāris (tādi draugi, kādi esam tagad!), bez iespējas pieslīpēties.” Tiešām? Skatoties uz “Ziemeļu puses” komandu tagad, nevar nepamanīt viņu sasvstarpējo labo saprašanos, arī no pusvārda un pussmaidiņa. Gustavs: “Kā tad! Par spīti tam, ka sākumā gāja grūti, mēs esam kļuvuši par lieliem draugiem! Bet bijušas arī epizodes, vairāk gan aizkadrā, kad mēs, viens vai otrs dusmīgi iecirtāmies, pagriezām muguru un – es eju prom! Un te parādījās Uģa Oltes profesionālais piegājiens, kad viņš saprata – tā, tagad jāupurē ziemeļi, lai sakārtotu cilvēcisko. Un tā mēs pamazām izaugām un saaugām.”

"Ultimatīvais raidījuma vadītājs ir tas, kurš ir gan Marta gan Gustavs. Mēs neesam androīdi, bet 4. sezonu strādājot saprotam, ka kopīgo lietu kļūst vairāk un vairāk. Tāpēc, sēžot viesnīcas istabiņā Trollhettenā, Zviedrijā, ļāvāmies radoši tehniskai etīdei par abu vadītāju izskata blendi. Un nebija tā, ka gluži skumīgi vērāmies tajā, ko režisors Uģis un operators Juris sastrādāja ar vienkāršiem telefonkameras uzņēmumiem. Drīzāk jau sākām bīties tā, ka līdzība kļūst patiesi redzama."

Raidījuma mērķi un režisora pārliecība
Raidījuma mērķis bija iepapzīstināt latviešu auditoriju ar ziemeļu dzīvesstilu, vērtībām un domāšanas veidu. Imants Gross stāsta, ka no Ziemeļu Ministru padomes biroja nekādi uzstādījumi un noteikumi par to, kam tieši jāparādās raidījumā, nav bijuši: “Mums šķita svarīgi, ka raidījuma veidotāji darbojas neatkarīgi un rāda galaproduktu, kā viņi to redz. Vienojāmies, ka raidījums būs par dzīvi, vērtībām un pieredzi dažādās jomās Ziemeļvalstīs. Vienīgais, par ko mazliet diskutējām – ja, piemēram, raidījumā “Vides fakti” viņi bieži vien nonāca ļoti eksotiskās vietās, daudz runājot par dabu (kas neapšaubāmi ir ļoti svarīgi jautājumi), šoreiz ierosinājām sākt nevis, piemēram, ar Grenlandi vai Īslandi, bet ar pilsētas vidi. Jo Ziemeļvalstīs ir visādā ziņā ļoti spēcīgas galvaspilsētas, kurās notiek daudz interesanta, kas dzen attīstību uz priekšu un notur to. Piemēram, kā panākts, ka cilvēku apziņā nogruntējies “vajag dzīvot taupīgi, tālredzīgi un saudzējot dabas resursus”, kā sabiedrība to saprot un kā savukārt valdība atbalsta industrijas, kas nodarbojas ar zaļajiem risinājumiem. Galu galā jāsaka, ka Vides filmu sudija visu ļoti labi izlīdzsvaroja, parādot gan vienu, gan otru, gan vēl citu pusi.”

Komandas kodols - raidījuma vadītāji Marta Selecka, Gustavs Terzens, režisors Uģis Olte un operators Juris Zemītis.

Kādi ir Vides filmu studijas darbības principi un stūrakmeņi? “Ziemeļu puses” mājaslapā skatītāju komentāri slavē režisora skatījumu, operatora darbu, izvēlēto mūziku. Režisors Uģis Olte skaidro: “Ir televīzijas “valoda” un ir kino “valoda”, kas vairāk orientēta uz attēlu, mūziku un noskaņu, nevis tiešu, nepastarpinātu vēstījumu. Mēs Vides filmu studijā kino valodu cenšamies turēt godā arī TV raidījuma formāta ietvaros – lai nevis paviršs filmējums nosedz rūpīgi uzrakstītu aizkadra tekstu, bet gan lai dominē tiešais skatījums, ko var noķert kadrā tieši tagad! Dokumentālajā kino man patīk tieši tas, ka ir iespēja parādīt to īsto un dzīvo tieši tajā brīdī, kad tas IR.
Tas, ka mums netika doti nekādi konkrēti uzdevumi, kas noteikti būtu raidījumā jāatspoguļo, ļoti “atbrīvoja rokas” – paldies Ziemeļu Ministru padomes birojam Latvijā un Dānijas Kultūras institūta direktoram Simonam Holmbergam par palīdzību un uzticību! Plānojot sērijas un izvēloties tēmas, gan ņēmām vērā Imanta Grosa kunga ieteikumu, sākumā nemetoties uz tālāko ziemeļu nostūri, bet parādot urbāno vidi. Protams, tas savā ziņā ir grūtāk – aizraut un ieinteresēt cilvēkus nevis ar dabas brīnumiem, bet gan parādīt citas lietas un vērtības: ka Ziemeļvalstis ir labi pārvaldītas, ka liela nozīme ir sociālajai videi utt. Centāmies, lai raidījumu ritumā parādās dažādība – kultūra un māksla, tehnoloģijas un zinātne, cilvēku dzīvesstils un paražas, ražošana un profesijas, dzimumu vienlīdzība, vide un ekoloģija.”

Marta atzinīgi novērtē neuzbāzīgos, laipnos un draudzīgos Norvēģijas elektromobīļu fanus, kas zin, ko dara, un deg par savu lietu.

“Šeit un tagad” veiksmīgā pozīcija
Daudziem skatītājiem patika tieši tas, ka raidījuma vadītāji Gustavs un Marta nevis sēdēja studijā vai stāstīja par piedzīvoto “pēc tam”, bet gan piedzīvoja visu tieši šeit un tagad – kāpa aukstā ūdenī un sēdēja karstā saunā, līda dziļi pazemē un drosmīgi stāvēja pretim sniegputenim, pētīja nelikumības lašu zvejā un nogaršoja pūdētās zivis tiešajā kadrā. “Man negribējās taisīt raidījumu pēc klasiskiem uzbūves elementiem: ka žurnālists visu JAU ZINA un skatītājiem tikai atstāsta, ka vadītājs runā ar intervējamo personu no vienādām pozīcijām (es jau zinu, kas tas ir, bet nu, pastāstiet labāk pats!), ka ir aizkadrs un viss jau iepriekš sataisīts un …garlaicīgs. Lai mūsu ideja labāk realizētos, sapratām arī, ka jāievieš vadītāju pāris, kuri turklāt strādā nevis “mēs skatītājiem”, bet gan savstarpēji. Un vēl bija vēlams, lai raidījuma vadītāji būtu nevis ļoti zinoši izpētāmajos jautājumos, bet gan zinātkāri tos izpētīt un uzzināt. Gods kam gods, bet Marta un Gustavs bija “iekšā” notikumos!” stāsta Uģis Olte.
Sākotnēji gan pašiem šķitis, ka īsti labi vēl nav – īpaši pēc pirmajām sērijām paškritikas neesot trūcis. Piemēram, nu jau vēsturē iegājusi Gustava slavenā frāze, ko viņš drūmi izteicis pēc pirmās sērijas noskatīšanās: “Nu, ziniet, turpmāk šitā luņošana vairs neies cauri!” Kā zināms, deva veselīgas paškritikas ir labs rādītājs, un “Ziemeļu puses” komanda atzīst, ka progress bijis jūtams – īpaši pēc kāda laika, noskatoties un vērtējot padarīto kopumā.
Uģis: “Mēs arī ātri iemācījāmies attiekties no liekiem izgājieniem un izdevumiem – ja pirmajā braucienā aizspērāmies sešatā, kas attiecīgi nozīmēja īrēt busiņu, trīs divvietīgas istabas hostelī utt., tad jau nākamajā reizē sarucinājām mūsu kompāniju līdz četrotnei – Marta, Gustavs, operators Juris Zemītis un es. Attiecīgi vieglais auto, paši stūrējām, paši plānojām, kur un kā doties. Šādus tādus kontaktus palīdzēja nodibināt vēstniecības, daudz palīdzēja mūsu resīrčers un interneta resursu pārzinātājs Guntars Graiksts, savukārt mūsu menedžere Aija salika kopā maršrutu ar padomiem, kā kur ērtāk nokļūt, kā lētāk un labāk. Šķiet, skatītājiem patika, ka mēs neskatījām visu no drošās un skaistās puses, bet gan, piemēram, Īslandē, kas ir gana eksotiska un dārga vieta, ar pavecāku Fordiņu bez ziemas riepām braucam augšā ledājā, kur neviens normāls tūrists bez kārtīga džipa ij nedomā doties!”

Raidījuma komanda Īslandē. Producents Uldis Cekulis, raidījuma vadītāji Marta un Gustavs, izpildproducente Aija Bērziņa un režisors Uģis Olte.

Gustavs: “Jā, neesam nekādi mīkstpēdiņi! Mēs varējām gulēt arī mašīnā, un mīnusos, tas ir pārbaudīts!”
Marta: “Un es, ziniet, braucienos pārtapu no Martas par Mārtiņu. Man bija JĀKĻŪST par Mārtiņu, par savējo čomu, sievišķīgo Martu atstājot mājās. Nu, nē jau nē, Marta arī brauca līdzi, tikai reizēm es viņu nokušināju – lai labāk tagad nāk Mārtiņš un šoferē, nekādas pinkšķēšanas! Sākumā jau man grūti gāja, Gustavs kritizēja un vakaros atprasīja angļu valodas vārdiņus (smejas). Bet tas mani nesalauza, es izturēju un beigās vēl izdomāju, ka nekā nevaru stāties viņam pretī kā tikai ar diplomu. Tā es beidzot pabeidzu Kultūras akadēmiju un drīz man būs arī maģistra grāds žurnālistikā!”

Gustavs: “Marta ir ļoti centīga, viņa ir malacis! Un nu viņa jau ir izaugusi no nepieciešamības pārtapt Mārtiņā (sirsnīgi smaida).”
Marta: “Bet – ko es sapratu savos raidījuma grūtajos brīžos? Ka cilvēkiem patīk arī mana vienkāršā, reizēm naivā pieeja – ka reizēm esmu “kā no plaukta”! Tas taču ir cilvēcīgi!”
Gustavs: “Jā, tas ir šarmanti un cilvēcīgi…(smejas)”
Uģis: “… un tas ir tik sievišķīgi (arī smejas)!”
Gustavs: “… un tik vīrišķīgi ir paskaidrot, ja meitene kaut ko nesaprot, vai ne? Bet, ja nopietni, man liekas, ka raidījuma vadītājam tiešām nevajag būt superstāram. Ja viņš ir tāds baltā uzvalkā un nepieejams, tas rada sienu starp starp viņu un skatītājiem.”
Uģis: “Kaut kā mēs ar savu sadzīvisko skatu un pieeju arī paņēmām intervējamos cilvēkus, nesastīvinājām viņus ar milzīgu kameru un gatavošanos filmēšanai, tāpēc šķiet, ka viņi mums labprāt atvērās. Kaut gan mūs pirms tam biedēja, ka ziemeļnieki ir vēsi, atturīgi un kādi tik vēl ne, mēs palikām pie sava, un tiešām – viss bija lieliski! Es ticu tam, ka informāciju, īpaši sarežģītu, ir daudz vieglāk ielaist cilvēku apziņā, ja to saprātīgi dozē un pasniedz, uzsēdinot uz tīkamām sajūtām. Tad viss arī labāk nosēžas un paliek atmiņā.”

Ziemeļu vērtības pašu skatījumā
Runājot par to, kādi ir ziemeļnieki un viņu vērtības, raidījuma veidotāji ir līdzīgās domās: “Skaidrs, ka viņi mums ir solīti priekšā, un galvenokārt – sabiedrības brieduma ziņā. Ir sajūta, ka viņi ir piedzīvojuši nepatikšanas, uzvarējuši tās un negrib piedzīvot atkal. Ziemeļu ļaudīm piemīt laba pašsaglabāšanās spēja, tāds dabisks “protekcionisms”. Viņi labprāt dalās savā gudrībā, bet sevi neatdod un neapdala, vienalga, vai runa ir par zināšanām, vai materiālām vērtībām. Bet kopumā sabiedrībā ir jūtams viņu “lāgom” princips – dzīvot tā, lai visiem gana. Jo, ja tev būs labi, arī man būs labi.”
Kuras vietas un piedzīvotais pašiem patika vislabāk?
Uģis: “Man patīk Īslande – es parasti, lidojot lidmašīnās, vēlos, kaut notiktu piespiedu nosēšanās Īslandē (smejas)…Tur ir tik … patīkami daudz brīvas vietas – gan acij, gan prātam, gan fiziski starp cilvēkiem.”
Marta: Man viss patika, arī pa veikaliem pastaigāt! Bet nopietni – noteikti tās bija Fēru salas, pilnīgi cita pasaule, noslēpumaina un pārsteidzoša. Iedomājieties, pat meitene lidostā nezināja, kur tādas salas atrodas! Tur nebija pierastā laika rituma, cilvēki nezināja, cik ir pulkstenis un tas viņus arī neinteresēja… Mēs trīs dienas nevarējām noskaidrot, cik īsti ir pareizs laiks! Vietējos tas nesatrauca – tak paspēs visur tāpat, un, ja nepaspēs, neko jau nenokavēs…
Gustavs: Jā, un laikapstākļu maiņas tur bija pārsteidzošas – zibens, saule, sniegputenis, varavīksne, vējš, viss mainās! Bet, ja es kopumā izfiltrēju visu šajās 4 sezonās piedzīvoto un man jāpasaka “sausais atlikums”, kas vislabāk patika, tad laikam tā sajūa, kas mani tur bieži vien piemeklēja – man ir brīnišķīga iespēja te vienkārši būt, pastāvēt un paskatīties, kā dzīve notiek. Tāda rāma atziņa, kas ir dziļāka un būtiskāka, nekā izklausās.”

Raidījuma komanda Fēru salās, kur laikapstākļu maiņas bija pārsteidzošas – zibens, saule, sniegputenis, varavīksne, vējš...

Turpinājums būs? Jābūt!
Tā kā plauktā stāv vēl neparādītas 9 sērijas, jautājums par iespējamo turpinājumu ir vietā! Arī “Ziemeļu puses” radošā komanda ir sparīga un optimistiska: “Turpinājumam jābūt, jo ir pārāk daudz un labas iestrādes.”
Gustavs: “Jau spriedām, ka starpsezonu pārtraukumi mums nākuši par labu – tie neļāva ieslīgt rutīnā, bet gan sniedza iespēju paskatīties uz padarīto it kā no malas, saprast, ko un kā vajadzētu darīt turpmāk.”
Uģis: “Vēl mums plauktā stāv safilmēts materiāls ar saukli – kā lai ietaupa līdzekļus? Sapratām, ka āķis uz ziemeļiem ir lūpā, un izdomājām, ka jābrauc jaunos piedzīvojumos arī ārpus projekta oficiālajiem ietvariem. Tā kā mēs esam maz, līdzi ņēmām fanu pulciņu, kuri piedalījās ar nelielu dalības maksu, kas savukārt līdzēja segt brauciena izmaksas. Viss ir iespējams, par spīti tam, ka sākumā jau nemaz nebija, ar ko braukt… Beigās mēs Liepājā izcēlām brīnišķīgu burinieku ar visu kapteini. Un, par spīti tam, ka mēs gandrīz visi tur pūtām pār bortu, plāns ir šo tradīciju turpināt! Lai parādītu “Ziemeļu puses” turpinājumu, lielākās izmaksas jau nesastāda filmēšana, bet gan materiāla sagatavošana “līdz rādīšanas formātam”. Bet – esam optimisti!”
Gustavs: “Turklāt pamatoti. Mums liels prieks un lepnums, ka “Ziemeļu pusi” jau gandrīz pusgadu skatās arī Lietuvā – tas vispār ir pirmais gadījums, kad latviešu oriģinālraidījums ir nopirkts un tiek rādīts visā pilnībā, turklāt ar ļoti labiem reitingiem un atsauksmēm.”

Tālākai rūpīgai izpētei www.ziemelupuse.lv

]]> http://www.ziemelustasti.lv/2011/12/19/kas-jauns-ziemelu-puse/feed/ 1 Dzirdi ar acīm un sirdi http://www.ziemelustasti.lv/2011/10/25/dzirdi-ar-acim-un-sirdi/ http://www.ziemelustasti.lv/2011/10/25/dzirdi-ar-acim-un-sirdi/#comments Tue, 25 Oct 2011 10:18:37 +0000 Ilze Klapere http://www.ziemelustasti.lv/?p=4251 Mēs sēžam Latvijas Nedzirdīgo savienības Zīmju valodas centra direktores Lilitas Janševskas kabinetā un runājamies. Logs vaļā, dzirdams ielas troksnis, auto rūkoņa un strādnieku sasaukšanās. Fonā klusi skan radio, pa reizei saklausām tālas suņa rejas. Gaitenī kāds noklaudzina durvis un dodas lejup pa kāpnēm. Tinkš! – dzirdam, ka uzvārījies ūdens kannā. Nopīkst diktofons, ziņodams, ka jānomaina [...]]]> Mēs sēžam Latvijas Nedzirdīgo savienības Zīmju valodas centra direktores Lilitas Janševskas kabinetā un runājamies. Logs vaļā, dzirdams ielas troksnis, auto rūkoņa un strādnieku sasaukšanās. Fonā klusi skan radio, pa reizei saklausām tālas suņa rejas. Gaitenī kāds noklaudzina durvis un dodas lejup pa kāpnēm. Tinkš! – dzirdam, ka uzvārījies ūdens kannā. Nopīkst diktofons, ziņodams, ka jānomaina baterijas, un Lilita zīmīgi pabungo ar pildspalvu pa galdu: „Tik daudz dažādu skaņu vienlaikus, vai ne? Mēs pie šī ikdienas skaņu fona esam tik ļoti pieraduši, ka, tikai speciāli ieklausoties un uzskaitot skaņas, saprotam, cik to patiesībā ir daudz! Savukārt nedzirdīgie nezina, kas ir skaņa – viņi nesaprot, kas to rada un ka vienlaikus var būt vairāki trokšņi. Kā īsti ir dzīvot skaņu trūkumā – dzirdīgam cilvēkam grūti tā uzreiz to iedomāties!”  

Pasakas, kuras zīmju valodā stāsta otrs cilvēks ar emocijām un mīmiku, nedzirdīgajiem bērniem ir daudz labāk uztveramas, nekā lasot grāmatā.

Projekts īsti laikā  

2004. gada jūlijā SIA LNS Zīmju valodas centrs (turpmāk ZVC) īstenoja Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā finansēto projektu „Nedzirdīgi bērni – sabiedrības daļa”. Tā ietvaros tapa 5 videomateriāli: divas pasakas „Sarkangalvīte” un „Neglītais pīlēns”, kā arī trīs tematiskās vārdnīcas video formātā „Skola”, „Daba” un „Ikdiena”. Stāsta Daina Mežecka, šī projekta vadītāja Ziemeļu Ministru padomes birojā: „Izvērtējot projektu pieteikumus, parasti viens no svarīgiem jautājumiem ir arī konkrētas jomas vispārīgā aina sabiedrībā – piemēram, ilgstoši neatrisināti jautājumi, informācijas, speciālistu vai izglītojošo materiālu trūkums utt. Un Latvijas Nedzirdīgo savienības ZVC iesniegtajam projektam šis fons bija tiešām sasāpējis – pēdējais izglītojošais materiāls bija 2002. gadā izdotā tematiskā zīmju valodas vārdnīca “Brīvais laiks”, bet 1998.gadā pirmais mēģinājums izdot lasāmu grāmatu ar pasakām un tautasdziesmām zīmju valodā. Un vēl pirms tam – tikai pagājušā gadsimta 60.gadu (1962.) beigās izdotā zīmju valodas vārdnīca „Nedzirdīgo runas žestu vārdnīca”. Latvijas sabiedrībā ilgus gadus gan tiešā, gan pārnestā nozīmē „neredzēja” cilvēkus ar īpašām vajadzībām, viņiem nebija iespēju pilnvērtīgi iekļauties sabiedriskajā dzīvē. Pēc valsts neatkarības atgūšanas situācija mainījās, un arī šī projekta prasība un mērķis bija mazināt nedzirdīgo atstumtību, veicināt izglītošanos un integrēšanos sabiedrībā. Man personīgi darbs pie šī projekta bija pirmā lielākā pieredze tieši ar nedzirdīgo cilvēku problēmām – nezināju, ka bieži vien lielākās komunikācijas grūtības ir tieši ģimenēs, kurās ir dzirdīgi vecāki un nedzirdīgi bērni. Ja vecāki nepārzina zīmju valodu un nevēlas to apgūt, viņi nevar pilnvērtīgi sarunāties ar bērnu, nevar atbildēt uz viņa jautājumiem, nevar pastāstīt šķietami tik dabisku lietu kā pasaku, jo tās tēlainība prasa krietni plašāku zīmju valodas krājumu, nekā sadzīviskas tēmas. Ja ģimenē nelieto vispārpieņemto zīmju valodu, bērniem vēlāk ir grūtības gan iekļauties sabiedrībā, gan atrast draugus un mācīties skolā.”  

LNS Zīmju valodas centra direktore Lilita Janševska: „Projekta mērķis ilgtermiņā bija arī izveidot zīmju valodas bibliotēku – tas ir izdevies!"

Kas ir kas zīmju valodā 

Katrai valodai ir sava zīmju valoda, turklāt pat vienā valodā runājošās zemēs, piemēram, ASV un Lielbritānijā, nedzirdīgo zīmju valoda atšķiras. Katrā valodā katram vārdam ir sava zīme, un zīmju valodas specifika ir tāda, ka vienam vārdam var būt pat līdz 7 zīmēm (piemēram, vārdam „lasīt” lieto atšķirīgas zīmes, atkarībā no darāmā – lasīt var grāmatu, sēnes, ogas, akmeņus utt.), un vienlaikus septiņiem vārdiem var būt tikai viena zīme (piemēram, vārdus „sīkums”, „zāles”, „benzīns” utml. apzīmē vienādi). Ir arī gadījumi, kad ir viena zīme, bet divi vārdi, piemēram, „ēst ābolu” – šī vārdu kopa iekļauta vienā zīmē.
Zīmju valodā ir arī atšķirīga gramatika un teikuma uzbūve – piemēram, nākotnē nedzirdīgais rāda: „Es būs braukt”. Rakstu valoda arī ir citāda, piemēram: teikums “Jauns draugs skatās filmu” zīmju valodā tiek attēlots kā: „draugs, jauns, filma, skatīties”, vai arī – lai pateiktu “gudrāks”, nedzirdīgais rāda zīmes: „gudrs, uzlabojas”.
Viss iepriekšminētais un vēl daudzas citas zīmju valodas īpatnības dzirdīgam cilvēkam rada izpratni par to, kāpēc nedzirdīgajiem valodas mācību procesā ļoti noderīgi un vienkāršāk saprotami ir videomateriāli un tematiskās vārdnīcas. „Līdz projekta „Nedzirdīgi bērni – sabiedrības daļa” realizācijas brīdim latviešu Latvijā nedzirdīgajiem bija pieejama vienīgi zīmju valodas vārdnīca alfabēta secībā – ja vajadzēja atrast kādu vārdu, nācās šķirt un meklēt, bet nereti meklējamais vārds tā arī neatradās (ja pasakas bija papildinātas ar zīmējumiem, tad vārdnīcās attēlu nebija – to, ka vajadzētu, mēs sapratām, kad vārdnīcas jau bija izsniegtas skolām).” skaidro Lilita Janševska.   

 

Grāmatā nav emociju!

Vai pasaku var izstāstīt bez vārdiem? Jā, ja tikai zina, kā! Un, ja tas, kuram pasaku stāsta, uztver un saprot stāstītāja centienus. Nedzirdīgam bērnam, kurš saprot zīmju valodu, pasaku grūti uztvert lasāmā formātā, tāpēc vislabāk to viņam var izstāstīt tēlaini otrs cilvēks – ar zīmēm, mīmiku un emocijām žestiem.
Lilita Janševska rāda pasakas un tautasdziesmas, kas izdotas drukātā formātā: „Informācija grāmatā ir, ja tā var teikt, salīdzinoši sausa un nereti pārāk abstrakta – piemēram, nedzirdīgiem bērniem grūti saprast: kā tas ir: „Rudens nāca sētiņā…” Kā graudi bira klētiņā?! Paši bira? Nē, paši nebira, mēs skaidrojam. Jāpastāsta, ka graudus kāds bēra, citādi bērni nevar saprast… Video ir pavisam cita lieta, jo nedzirdīgie lielākoties ir ļoti acīgi un vērīgi – filmā zīmes ir kopā ar emocijām, redzams cilvēks ar dzīvu mīmiku, izteiksmīgiem žestiem.” Jā, tā patiešām ir – kam nācies redzēt sarunājamies nedzirdīgus cilvēkus, tas noteikti ir ievērojis, cik ļoti izteiksmīgi viņi to dara! Nezinātājam var šķist, ka tiek skaidrotas attiecības visai augstos toņos, bet patiesībā saruna ir par gluži ikdienišķām lietām. Lilita skaidro, ka pastiprināti izteiksmīgie žesti un pārspīlētā emocionālā mīmika nedzirdīgajiem kalpo balss intonāciju un modulāciju vietā.
Runājot tieši par pasaku nepieciešamību, Lilita Janševska teic, ka, salīdzinoši ar dzirdīgajiem bērniem, nedzirdīgajiem ir reālistiskāka pasaules uztvere – viņiem ikdienas norisēs un arī skatoties, piemēram, televīziju, vajadzīgs dialogs un skaidra saprašana, kurš un kāpēc kaut ko saka, kur skrien, kas notiek! “Tolaik, kad pieteicāmies šim projektam, iespējas bērniem bija minimālas – ja televīzijā rādīja kādu pasaku filmu, tā tika dublēta latviski, taču subtitri bija krieviski. Tāpat arī internets nebija plaši pieejams. Ja dzirdīgie bērni reizēm labprāt skatās arī asociatīvas un simboliskas multiplikācijas filmiņas, kā piemēram, “Ezītis miglā”, nedzirdīgajiem tas neder! Ja viņu valodas krājums ir niecīgs, bērni labāk saprot konkrētas lietas ar skaidru, secīgu darbību un notikumiem. Tomēr pasakas mazajiem ļoti patīk un ir vajadzīgas valodas attīstībā, jo tās ievērojami paplašina vārdu krājumu, kas nereti ir visai ierobežots.”  

Latviešu, krievu, ungāru, čehu, zviedru, igauņu, lietuviešu, amerikāņu, korejiešu pasakas nedzirdīgajiem kalpo par uzskatāmu piemēru, cik zīmju valodu ir daudz un cik tās ir dažādas. Tāpat ir paplašinājies arī tematisko videovārdnīcu klāsts – pēdējās izdotās ir „Īpašības vārdi”, “Darba drošība”, “Finanšu darījumi” un “Celtniecība un tehnika”.

Trūkst informācijas un konteksta

Lai daudzas dzīves norises uztvertu pašsaprotami, nedzirdīgajiem bieži vien pietrūkst konteksta un informācijas, kas savukārt pie dzirdīgajiem mēdz nonākt gluži neviļus. Piemēram, ja bērnībā kaut vai pa ausu galam uzzinām par Karmenu vai Mazo nāriņu, mēs jau sākam pazīt šos mīlas stāstus – varbūt nemaz neesam lasījuši grāmatu vai redzējuši operu, bet noklausījušies pieaugušos par to runājam, dzirdējuši radiopārraidi vai tamlīdzīgi. Savukārt nedzirdīgam bērnam, ja viņš vēl neprot zīmju valodu, tikpat kā nav iespēju kaut ko uzzināt „nejauši” un garāmejot. Lai šo atšķirību varētu labāk iztēloties, līdzīgi notiek reizēs, kad latvietis iepazīstas ar ārzemnieku: viņi var lieliski saprasties līdz brīdim, kad pietrūkst informācijas, kas otram ir pašsaprotama kopš bērnības – piemēram, visādi joki, bērnībā skatīto multfilmu un lasīto pasaku humors, lietas, par kurām raud vai smejas – tas viss apgūstams vien pamazām.

Zīmju valoda jāmācās agri

Viens no projekta mērķiem bija palīdzēt nedzirdīgiem bērniem veiksmīgāk iekļauties un attīstīties ģimenē, kur vecāki ir dzirdīgi. Šķiet, vai tad dzirdīgie vecāki nav ļoti motivēti apgūt zīmju valodu, lai pēc iespējas labāk sazinātos ar savu bērnu? Izrādās, ka daudzos gadījumos tomēr ne – vecāki baidās no diagnozes “nedzirdīgs” un cenšas no tās norobežoties, cer uz bērna dzirdes uzlabošanos, negrib ieviest zīmju valodu savā ikdienā, jo uzskata to par „zīmogu” uz mūžu. Lilita Janševska uzsver, ka vecākiem tomēr vajadzētu zīmju valodu apgūt, un, jo ātrāk, jo labāk: „Cilvēki bieži nesaprot, ka zīmju valoda arī ir valoda, ko vērts apgūt – ja arī viss vērsīsies par labu un bērna dzirde uzlabosies, viņš noteikti nebūs neko zaudējis, protot sazināties ar zīmēm! Vēl vairāk – zīmju valodas prasme šajā gadījumā viņam tikai palīdzēs apgūt rakstu valodu un paplašināt zināšanas. Ja vecāki tam pretojas, bērnam ir grūtāk iekļauties sabiedrībā – lielākoties viņš mājās pieradis sazināties pašizdomātā un nereti visai „nabadzīgā” zīmju valodā, tāpēc bērnudārzā vai skolā nākas apgūt visu no jauna. Esmu novērojusi, ka nedzirdīgie bērni no ģimenēm, kur vecāki arī ir nedzirdīgi un saziņa notiek zīmju valodā, ir daudz prasmīgāki un sabiedrībā iejūtas vieglāk, nekā nedzirdīgi bērni no dzirdīgām ģimenēm, kurās neviens nav pūlējies apgūt zīmju valodu un bērnam to iemācīt. Turklāt šiem vecākiem bieži vien nav arī pietiekoši labs kontakts ar bērnu, izņemot elementāros „ēst, dzert, nokārtoties, braukt uz veikalu” un tamlīdzīgi. Tāpēc tieši videomateriāli ir labs veids, kā zīmju valodu mācīties kopā – gan nedzirdīgajam, gan viņa ģimenei un citiem tuviniekiem.” 

Pasakas, kuras zīmju valodā stāsta otrs cilvēks ar emocijām un mīmiku, nedzirdīgajiem bērniem ir daudz labāk uztveramas, nekā lasot grāmatā.

 

Dzirdi ar acīm un sirdi from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

]]> http://www.ziemelustasti.lv/2011/10/25/dzirdi-ar-acim-un-sirdi/feed/ 0 Tas ir kā lapot brīnišķu grāmatu http://www.ziemelustasti.lv/2011/06/14/tas-bija-ka-lapot-brinisku-gramatu/ http://www.ziemelustasti.lv/2011/06/14/tas-bija-ka-lapot-brinisku-gramatu/#comments Tue, 14 Jun 2011 10:51:28 +0000 Ieva Puķe Inga Puriņa http://www.ziemelustasti.lv/?p=4205 "Tu esi atvēris kādu aizraujošu grāmatu, un gribas to turpināt lasīt vēl un vēl" – tā savu pieredzi bibliotēku darbā raksturo Ieva Hermansone, tagadējā Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā padomniece. ]]> „Nebija ne gūgles, ne vikipēdijas. Ne interneta lapu, ne diskusiju forumu. Tādas lietas, ko toreiz pat nevarēja iedomāties, šodien ir ikdiena,” – tā deviņdesmito gadu sākumu atceras tulkotāja Ingrīda Peldekse, kas Ziemeļvalstu birojā strādāja no 1992. līdz 1999. gadam.

Informācijas loma toreiz bija nenovērtējama
Biroja bibliotēkai, ko sāka veidot Ingrīda Peldekse, stūrakmens bija Ziemeļu Ministru padomes izdevumi, pētījumi, statistika, uzziņu literatūra. Arī laikraksti internetā vēl nebija lasāmi, cilvēki nāca pārlapot lielākās zviedru, somu, norvēģu, īslandiešu avīzes, kas tika abonētas birojā.

Ingrīda Peldekse Ziemeļvalstu biroja bibliotēkā strādāja no 1992. līdz 1999. gadam


Deviņdesmito gadu vidū, sākot izplatīties globālajam tīmeklim, birojs izveidoja bezmaksas interneta darba vietas bibliotēkas apmeklētājiem. Līdz Latvijas publisko bibliotēku brīvā interneta pieejas konceptam Trešais tēva dēls vēl bija jāgaida vairāki gadi.
Ingrīda Peldekse bija iemācījusies somu valodu, sešus gadus strādājusi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Šīs prasmes perfekti noderēja, lai sastrādātos ar Helsinku pilsētas bibliotēkas darbinieci Kristīnu Virtanenu – leģendāru dāmu, kura ir gan kursos apmācījusi Latvijas bibliotekārus, koordinējusi vēsturisko 1992.gada semināru Jūrmalā, gan palīdzējusi izveidot Ziemeļvalstu biroju bibliotēku. Kristīna šodien arī brauc konsultēt bibliotekārus uz Gruziju, Svanetiju, kur tūrisma laukā strādā bijušais biroja vadītājs Rihards Bērugs.

Ne McDonald`s, bet gardēžu restorāns
„Riharda izpratnes modelis balstās norvēģu decentralizācijā,” saka Ingrīda, stāstot par Ziemeļvalstu informācijas stūrīšiem, kurus viņi izveidoja bibliotēkās un pašvaldībās lielākajās Latvijas pilsētās: Ventspilī, Liepājā, Cēsīs, Bauskā, Valmierā, Rēzeknē, Kuldīgā. Tur bija atrodamas informācijas lapas par biroja aktivitātēm, pārskati par jaunāko literatūru, kas pieejama biroja bibliotēkā. Bieži vien šajās vietās notika arī biroja atbalstīti valodu kursi.
Lai arī šobrīd ne vien uz Latvijas galvaspilsētu, bet pat uz tālākajām nomalēm internets aiznes bagātīgu visdažādākās informācijas klāstu, Ingrīda uzskata, ka bibliotēkas krājumu nozīme nav mazinājusies. „Cilvēki tiek baroti ar burgeriem, bet bibliotēka joprojām ir kārtīgs ēdiens.”

20 tonnas literatūras!
„Tu esi atvēris kādu aizraujošu grāmatu, un gribas to turpināt lasīt vēl un vēl” – tā savu pieredzi raksturo Ieva Hermansone. Tagadējā Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā padomniece 1992.gadā vēra šīs iestādes durvis, būdama 22 gadus veca Ventspils 1.vidusskolas bibliotekāre.
Ievas senās vizītes iemesls birojā bija Bokberget – grāmatu kalns, ko pēc zviedra Larša Bergsteina iniciatīvas Ziemeļvalstīs savāca biedrības Norden aktīvisti. 20 tonnas visdažādāko sējumu vēlāk sagūla Ziemeļvalstu literatūras bibliotēkas plauktos, bet pēc tam papildināja Rīgas Centrālās bibliotēkas Svešvalodu nodaļas fondus. Grāmatu nodošanu lasītājiem Latvijā Ziemeļvalstu Informācijas birojs izlēma atzīmēt, 19. un 20.jūnijā rīkojot bibliotekāru sanāksmi Radošo Savienību namā Mellužos, kurā Ziemeļvalstu profesionāļi dalījās pieredzē ar kolēģiem no Latvijas. „Šī satikšanās bija ļoti īpaša, un viss bija noorganizēts tik perfekti – lekcijas un kafijas pauzes, pastaigas gar jūru, pat kultūras programma ar tautas dejām. Tik liels respekts pret mums visiem! ” atceras Ieva.

Mellužos 1992. gadā satikās Lēna Stārborga no Vestervīkas un ventspilnieces Ieva Hermansone un Olita Šteinmane

Ar apbrīnu viņa lūkojusies uz Ziemeļvalstu Informācijas biroja darbiniekiem, kas jau toreiz prata kādu no Ziemeļvalstu valodām. Viņa pati deviņdesmito gadu sākumā vēl centās izlīdzēties ar padomju skolu sistēmā apgūto vācu valodu. Tā paša gada septembra sākumā Rīgas birojā uz īsu brīdi ieskrējušo Ievu pārtvēra tā vadītājs Rikards Bērugs: „Gēteborgā pēc nedēļas būs bibliotekāru seminārs, vai vēlies braukt uz turieni?”
Ievai aizrāvās elpa. Tagad šādi semināri ir aktīvu bibliotekāru rutīna, bet toreiz brauciens uz Zviedriju šķita gluži kā ceļojums uz Marsu. Viņai joprojām bija vecā PSRS pase, nokārtot ārzemju pasi dažu dienu laikā šķita nereāli. Radiniece, kas strādāja tūrisma firmā, realizēja neiespējamo misiju, un Ieva tomēr brauca.

Akselsone, Helgasons, Oksanena…
Seminārā Publisko bibliotēku loma demokrātizācijas procesā no 1992.gada 6. līdz 13.septembrim Latviju ar Ziemeļvalstu biroja un biedrības Norden atbalstu pārstāvēja septiņi cilvēki. Bez Ievas Hermansones – Ziemeļvalstu literatūras bibliotēkas pirmais direktors Egils Griķis, trīs Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbinieces: Ilizana Rudene, Dzidra Šmita, kas tagad vada Rīgas Domes Kultūras pārvaldi, un pašreizējā LNB bērnu literatūras nodaļas priekšniece Silvija Tretjakova. Grupā bija arī Bauskas centrālās bibliotēkas darbinieces Maija Šmite un Baiba Tormane. Ar Silviju Tretjakovu un Baibu Tormani Ieva Hermansone sadarbojas vēl joprojām.

Baiba Tormane par pieredzes apmaiņā gūtajām atziņām. from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

 

Savukārt Gēterborgā notikusī sastapšanās ar īslandieti Hranfu A. Hardarsonu, kurš tāpat kā Ieva runāja vāciski, izvērtās ilgu gadu draudzībā un palīdzībā atrast prakses vietu, kad Ieva bija saņēmusi Nordpraktik stipendiju, lai stažētos sniega un ledus zemē.
Tieši gadu vēlāk viņa, tagad jau ar Norvēģijas Bibliotekāru biedrības gādību – devās trīs nedēļu izpētes braucienā uz skolu bibliotēkām Norvēģijā. Ārzemju kolēģi īpaši viņai bija piemeklējuši vietas, kur kāds no darbiniekiem zina vācu valodu. Liels bija viņu izbrīns, ka meitene varēja runāt ar visiem: saprazdama komunikācijas nozīmību, viņa žigli bija samācījusies angļu valodu! Šis brauciens nesa arī norvēģu valodas pamatiemaņas, ko Ieva tagad izmanto savā ikdienas darbā.
Ievas Ziemeļvalstu stāsts vainagojās ar pārcelšanos no Ventspils uz Rīgu un darbu Ziemeļu Ministru padomes birojā. Nu jau Ieva ir tā, kas organizē Ziemeļu Ministru padomes un biedrības Norden iniciēto Ziemeļvalstu bibliotēku nedēļu, kad novembra otrajā nedēļā vairāk nekā 2300 bibliotēkās visā Ziemeļvalstu un Baltijas valstu reģionā vienlaicīgi notiek ziemeļu autoru darbu lasījumi. Sievietes Ziemeļvalstīs, Jūra un Ziemeļvalstis, Miers Ziemeļvalstīs, Ziemeļu humors – Ieva min tēmu piemērus.
Savus mīļākos ziemeļu rakstniekus – Knutu Hamsunu, Henriku Ibsenu, kuru darbus viņa vēl un vēl pārlapoja, būdama jauniņa skolas bibliotekāre, uz šīs zemes satikt nav bijis reāli. Toties Ieva ir organizējusi un turpinās organizēt daudzu Ziemeļvalstu mūsdienu autoru vizītes Latvijā. „Grūti kādu izcelt, bet, ja jāpiemin daži, teiktu, ka ar prieku sadarbojamies ar Juri Kronbergu no Zviedrijas, pie mums vairākas reizes viesojies Ivars Sīlis no Grenlandes, divas reizes atbraucis norvēģu sociālantropologs Tomass Hillans Ēriksens,” stāsta Ieva. Viņu pašu visvairāk iespaidojusi Majgulas Akselsones vizīte un viņas grāmata Aprīļa raganas, arī Reikjavīka 101 autora Halgrima Helgasona ierašanās, Anna B. Ragde un, protams, Sofi Oksanena.

Bibliotēka darbojas
Uzziņu literatūras krājumus biroja bibliotēkā Rīgā jau Ingrīdas Peldekses laikā sāka papildināt nozīmīgākie Ziemeļvalstu kino darbi un mūzikas ieraksti. Ieva, kas šobrīd darbojas ar Ziemeļu Ministru padomes biroja informācijas centru un bibliotēku piebilst, ka biroja bibliotēka darbojas četras dienas nedēļā un saviem apmeklētājiem piedāvā plašu Ziemeļvalstu uzziņu literatūras klāstu un jaunākās Ziemeļvalstu filmas DVD formātā un mūzikas ierakstus! Kopā vairāk kā 4000 vienības!

Ziemeļu Ministru padomes biroja bibliotēka saviem apmeklētājiem piedāvā vairāk kā 4000 bibliotēkas vienības - grāmatas, filmas, mūzikas ierakstus

]]> http://www.ziemelustasti.lv/2011/06/14/tas-bija-ka-lapot-brinisku-gramatu/feed/ 0 Ziemeļvalstu filmu dienu patrona īpašais stāsts par Rīgu http://www.ziemelustasti.lv/2011/05/19/ziemelvalstu-filmu-dienu-patrona-ipasais-stasts-par-rigu/ http://www.ziemelustasti.lv/2011/05/19/ziemelvalstu-filmu-dienu-patrona-ipasais-stasts-par-rigu/#comments Thu, 19 May 2011 10:06:07 +0000 Ieva Puķe http://www.ziemelustasti.lv/?p=4101 Kad pirms vairāk nekā 20 gadiem Ziemeļvalstu informācijas biroja pirmais vadītājs Rīgā Rihards Bērugs sazinājās ar Janu Ēriku Holstu (Jan Erik Holst), jautādams, vai viņš būtu ar mieru atgādāt uz Latviju norvēģu kino, Jans Ēriks atbildēja apstiprinoši. Kopš 1990.gada varam runāt par Ziemeļvalstu filmu dienām Latvijā un neskaitāmiem Latvijas un Skandināvijas valstu kino apmaiņas projektiem. Šogad, pēc Latvijas kino darbinieku iniciatīvas, par ieguldījumu Norvēģijas un Latvijas kino nozares kontaktu attīstībā, Janam Ērikam Holstam piešķīra Latvijas Republikas Atzinības krusts. ]]> Neviena valsts programma nespēlē tik lielu lomu kā cilvēku personīgie kontakti un emocionālā piesaiste, – apliecina stāsts par Janu Ēriku Holstu (Jan Erik Holst), kurš 1990.gadā Rīgā uzsāka Ziemeļvalstu filmu dienu tradīciju, arī Latvijas un Skandināvijas valstu kino apmaiņas projektus. Pēc Latvijas kino darbinieku iniciatīvas viņam šī gada maijā piešķirts Latvijas Republikas Atzinības krusts.

Atzinības krusts. Šo ordeni piešķir par izcilu Tēvijas mīlestību un par sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Par nopelniem uzskatāma uzticīga un uzcītīga kalpošana valsts vai pašvaldības dienestā, priekšzīmīga un godīga darba izpilde, ikviena sabiedriska kalpošana, tautas gara, pašdarbības un saimniecisko spēku attīstīšana.

Vecmāmiņa un Latvija

Pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad Ziemeļvalstu informācijas biroja vadītājs Rihards Bērugs sazinājās ar viņu, jautādams, vai Holsta kungs būtu ar mieru atgādāt uz Latviju norvēģu kino, Jans Ēriks… atcerējās savu vecmāmiņu. „Es tiešām jutu, ka viņš manī aizskar kādas stīgas. Un tā arī ir sanācis, ka manas saiknes ar Latviju ir ciešākas nekā ar Lietuvu un Igauniju,” pasmaida norvēģu kino entuziasts.

Jans Ēriks Holsts 2011. gada 3. maijā

Omīte viņam bērnībā bija stāstījusi par ramstad – „robežvalsti”, kas atrodas pašā Padomju Savienības malā. Viņa Latviju atcerējās no pirmskara laika, un Jans Ēriks pat īsti nezin tam iemeslu: bija lasījusi, ar kādu daudz runājusi par to? Pēc kara vecmāmiņas interesi par Latviju, acīmredzot, uzturēja norvēģu radu vēstules no Amerikas, kas tur bija sadraudzējušies ar  baltiešiem – visi taču no viena reģiona, visiem ir nostaļģija pēc dzimtenes!

„Es zināju, ka latvieši nav ne krievi, ne vācieši, ka tie ir cita veida cilvēki. Ka viņiem ir sava valoda. Es nekad nebiju saticis savu tēvu, un sazin kāpēc pat iedomājos, ka viņa uzvārds – Volmut – varētu būt latvisks,” atzīstas Jans Ēriks Holsts. Vēl vairāk – viņa sievasmāte pagājušā gadsimta 30.gados bija dzīvojusi Latvijā. Viņas tēvs maizi pelnīja kādā vācu firmā, kas starp abiem pasaules kariem eksportēja no Latvijas kokmateriālus.  Viena no viņa četrām meitām, Jana Ērika sievas tantēm, nomira jauna, ir apglabāta Rīgā.

1990.gadā, ierodoties Latvijā uz norvēģu filmu seansiem, Jans Ēriks skaudri sajutis, ka šī ir postpadomju telpa.  Filmu seansi notikuši kinoteātros Oskars un Daile. „ Bija ļoti interesanti skatīties uz publiku, arī uz tipisko tulkošanas manieri,” viņš atceras. – „Monotonu?” vaicāju. „ Jā…” galvu paloka sarunu biedrs.

Ziemeļvalstu filmu dienas 2003. gadā. Atklāšanas pasākumā piedalās divi bļitkotāji - viens no Latvijas, otrs - Zviedrijas.

Programma bijusi nokomplektēta katra gaumei: filmas, kas veidotas pēc norvēģu literatūras darbu motīviem, komēdijas, repertuārs bērniem un jauniešiem.

Interesantie jaunie kultūras lauki

1992.gada rudenī Ziemeļvalstu Informācijas birojs sadarbībā ar Ziemeļvalstu filmu institūtu apvienību Scandinavian Films pirmo reizi rīkoja Ziemeļvalstu filmu nedēļu Baltijā, atceras tagadējā biroja kultūras padomniece Ginta Tropa. „Skatītājiem Rīgā, Rēzeknē (!), Tallinā un Viļņā tika piedāvāta iespēja iepazīties ar tolaik jaunākajām zviedru, dāņu, norvēģu, somu un īslandiešu filmām. Programmā bija iekļautas tādas izcilas filmas kā Babetes svētki (rež. Gabriels Aksels, Dānija), kas uzņemta pēc dāņu rakstnieces Kārenas Bliksenas tāda paša nosaukuma romāna, islandiešu režisora Fridrika Tora Fridriksona par labāko ārzemju filmu Oskaram nominētais darbs Dabas bērni.  Lielisks repertuārs, ar kuru tika uzsākta kultūras sakaru atjaunošana kino jomā Baltijas jūras abās pusēs! Liela nozīme šī projekta īstenošanā un sadarbības veicināšanā kino jomā bija toreizējam Scandinavian Films priekšsēdētājam Janam Ērikam Holstam, kas visus šos gadus ir mūsu uzticīgs kino draugs.”

Ziemeļvalstu filmu dienas 2003. gadā. Anna Rozenvalde, Pērs Ormans, Mortens Arnfreds, Jans Ēriks Holsts un Ginta Tropa.

„Jā, es esmu patiešām bijis ieinteresēts,” Jans Ēriks, ieradies Rīgā saņemt Atzinības krustu, sacīja bez liekulības. „Kad Rihards Bērugs nāca ar piedāvājumu, man uzreiz bija skaidrs, ka es piedalīšos. Mums tas nebija nekas īpašs – parādīt Rīgā savas filmas. Bet rīdziniekiem tā bija liela lieta. Ir taču daudz interesantāk strādāt jaunos kultūras laukos, nekā braukt uz lielajiem festivāliem Berlīnē vai Kannās!”

Agneses Bules 2003. gada Ziemeļvalstu filmu dienām veidotais grafiskais dizains. Virs Baltijas jūras pretējos krastos koku zaros sēž latvietis un skandināvs. Kino ir valoda, kurā viens otru labāk varam iepazīt un saprast.

Ļoti labi apmeklētās pirmās filmu dienas un latviešu patiesā interese par ziemeļvalstīm bijusi vislabākā motivācija,  lai sāktu organizēt latviešu kino prezentācijas Dānijā un Norvēģijā, palīdzētu iefiltrēt mazās valstiņas filmas lielākajos Ziemeļvalstu un Eiropas festivālos.

Kopā ar vietējiem kinoļaudīm viņš gatavojis arī Baltijas filmu festivālu programmas, stāvējis pie 1996.gadā klajā nākušās Norvēģijas un Latvijas kopprodukcijas filmas Rīgas jumpravas šūpuļa. Jans Ēriks Holsts iniciējis prominentu Ziemeļvalstu kinorežisoru vizītes Rīgā, kas nereti kļuvušas par sākumu kam svarīgam. Ar aizkustinājumu viņš piemin britu – zviedru režisora Kolīna Natlija (Colin Nutley) soli: pēc viesošanās Rīgā vienās no pirmajām Ziemeļvalstu filmu dienām viņš ziedoja naudu labāko Baltijas filmu balvai.

Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā vadītāja Eva Emneus un Ziemeļvalstu filmu dienu koordinatore Anna Rozenvalde 2003. gada Ziemeļvalstu filmu dienu atklāšanas pasākumā kinoteātrī "Rīga"

Pārdod filmas kā olas tirgū

„Šajos gados ir noticis ļoti daudz, filmas pēc Hamsuna un Ibsena darbu motīviem ir prezentētas gan Kinogalerijā, gan K Sunī, gan burvīgajā Kino Rīga. Mūsu filmu institūta darbinieki speciāli atbrauca, lai redzētu šī kinoteātra brīnišķīgo arhitektūru. No absolūti nepazīstamas pilsētas Rīga divdesmit gadu laikā ir kļuvusi par Norvēģijā ļoti populāru pilsētu,” izsaucas Jans Ēriks Holsts, kurš ir arī liels savas valsts un kultūras patriots.

Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā vadītājs Imants Gross, Norvēģijas karalistes vētnieks Latvijā Jans Grevstāds un Jans Ēriks Holsts pēc Atzinības krusta saņemšanas 2011. gada 3. maijā

Saprotot, ka „Ziemeļu Ministru padomes birojs tomēr nav filmu nedēļu  organizēšanas instruments,” no 1995. gada viņš vairāk sastrādājas ar Baltijas filmu festivāliem – ar Arsenālu Latvijā, Scanorama – Viļņā – un Black Night Tallinā. Vismaz reizi gadā brauc šurp.

Ziemeļu filmu dienas 2005. Vizuālais dizians Egīla Medņa izpildījumā iedvesmojoties no norvēģu filmas "Virtuves stāsti".

Garo lidojumu ar pārsēšanos  un daudzu stundu gaidīšanu Kopenhāgenā vai Stokholmā ir nomainījuši tiešie reisi: stunda un 20 minūtes, un viņš ir Rīgā. Arī šoruden norvēģis plāno apmeklēt Arsenālu, bet patlaban dara visu, lai  augustā uz Viduslaiku filmu festivālu Cēsīs ceļotu Līvas Ulmanes vēsturiskā drāma Kristina Lavransdotira, bet novembrī Rīgā notiktu seminārs Sievietes filmās.

Būdams liecinieks kultūrpolitiskajiem procesiem Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, viņš atceras arī, cik intensīvi te ieplūda amerikāņu filmas, amerikāņu kultūra. Izstāsta anekdotisku gadījumu: vienā no pirmajām atgriešanās reizēm Rīgā sadarbības partnerim Atim Amoliņam – tagad Forum Cinemas direktoram – atvedis amerikāņu cigaretes no tax free veikala, bet viņš atzinies: „ Zini, bet es tās lētāk varu dabūt tepat uz ielas!” Jans Ēriks Holsts te velk paralēles ar kino izplatīšanu: „Eiropas filmu producenti ved filmas uz tirgu kā vecas sieviņas savus adījumus, olas un medu. Tas ir ļoti komplicēts un dārgs process. Ziemeļu valstīm ir svarīgi vienai otru atbalstīt.”

Jans Eriks Holsts saņem Latvijas Republikas Atzinības krustu. from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

]]> http://www.ziemelustasti.lv/2011/05/19/ziemelvalstu-filmu-dienu-patrona-ipasais-stasts-par-rigu/feed/ 0 Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētki – varena kultūras manifestācija http://www.ziemelustasti.lv/2011/04/20/ziemelu-un-baltijas-valstu-dziesmu-svetki-spragst-bumba-latvijas-odi-sakoz-feriesus-bet-tik-un-ta-varena-kulturas-manifestacija/ http://www.ziemelustasti.lv/2011/04/20/ziemelu-un-baltijas-valstu-dziesmu-svetki-spragst-bumba-latvijas-odi-sakoz-feriesus-bet-tik-un-ta-varena-kulturas-manifestacija/#comments Wed, 20 Apr 2011 12:13:30 +0000 Ieva Puķe Inga Puriņa http://www.ziemelustasti.lv/?p=3998 Deviņdesmito gadu vidū Latvijā Ziemeļvalstu vārds, iespējams, visplašāk izskanēja dziesmu svētku sakarā. Bagātināt tautā iemīļoto kopdziedāšanas tradīciju, apvienojot Ziemeļvalstu un Baltijas korus, ierosināja diriģents Imants Kokars. 1995.gada jūlijā pa sauszemes, ūdens un gaisa ceļiem Rīgā sabrauca 5581 Dziesmu svētku dalībnieks. Sprāgst bumba, Latvijas odi sakož fēriešus, bet tik un tā - varena kultūras manifestācija.]]> Deviņdesmito gadu vidū Latvijā Ziemeļvalstu vārds, iespējams, visplašāk izskanēja dziesmu svētku sakarā. Bagātināt tautā iemīļoto kopdziedāšanas tradīciju, apvienojot Ziemeļvalstu un Baltijas korus, ierosināja diriģents Imants Kokars. Viņš vēlāk par to saņems biedrības Norden godalgu “Ar sirdi Ziemeļos”.   

Mākslinieka Ulda Sosnovska radītais Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmusvētku logo - burinieks ar astoņiem karogiem

Pirmos svētkus organizēja Latvijas Republikas Kultūras ministrijas E.Melngaiļa Tautas mākslas centrs un Ziemeļvalstu informācijas birojs Rīgā. Starptautiskajā darba grupā bija biroja vadītājs Rihards Bērugs un darbiniece Inga Kārkliņa (Puriņa).
„Pieņemt Kultūras ministrijas priekšlikumu sarīkot Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētkus 1995.gada 12.-16.jūlijā Rīgā, Talsos, Ventspilī, Tukumā, Bauskā, Ogrē, Cēsīs, Gulbenē un Rēzeknē,” vēsta īpašs Latvijas Republikas Ministru Kabineta 1995.gada 17.janvāra rīkojums, zem kura ir tā laika Ministru Prezidenta Māra Gaiļa un Kultūras ministra Jāņa Dripes paraksti. „Dziesmu svētkos piedalās koru kolektīvi no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Dānijas, Islandes, Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas un dalībnieku skaits nepārsniedz septiņus tūkstošus, no tiem četri tūkstoši – ārvalstu koru dalībnieki.” 

Noslēguma koncerts 1995. gada 15. jūlijā Mežaparka estrādē. Ziemeļvalstu informācijas biroja vadītājs Rihards Bērugs (vidū) kopā ar svētku organizatoriem un virsdiriģentiem

1995.gada jūlijā pa sauszemes, ūdens un gaisa ceļiem Rīgā sabrauca 5581 Dziesmu svētku dalībnieks. „Tas bija kaut kas vienreizējs, ka astoņas mazās valstis Eiropas ziemeļos sanāca kopā uz tik grandiozu kultūras manifestāciju!” komentē Rihards Bērugs. „Bez šaubām, svētkos skandināvi atzina, ka latvieši kā kora dziedātāji ir par dažam galvas tiesām pārāki par viņiem, bet tik un tā skandināviem šis notikums ļoti patika.” Svētki bija svarīgi gan starpkultūras sakaru, gan latviešu nacionālās pašapziņas celšanai. Lai arī norvēģiem un citām ziemeļu tautām ir kopdziedāšanas tradīcijas, taču nekur citur tās nav tik izkoptas kā Latvijā un Igaunijā.
Latviešiem dziesmu svētku rīkošanā ir milzīga pieredze, tomēr 1995.gadā lielu starptautisku pasākumu organizēt nebija viegli. Tā laika ekonomikas kataklizma, Bankas Baltija bankrots ne tikai bija šokējis sabiedrību, bet varēja apdraudēt arī Ziemeļu un Baltijas Dziesmu svētku norisi. Aviosabiedrība Latavio, ar kuru risinājās sarunas par dalībnieku atvešanu un aizvešanu ar regulārajiem un čarterreisiem, atradās uz bankrota robežas. 15. jūlijā Mežaparka estrādē tikai dažas minūtes pirms Baltijas un Ziemeļvalstu Dziesmu svētku noslēguma koncerta sākuma nogranda sprādziens… No apmēram viena kilograma smagā trotila spridzekļa viegli cieta četri cilvēki. 

1995. gada 15. jūlijā izskanēja pirmo Ziemeļu un Blatijas valstu dziesmusvētku noslēguma koncerts. Koncerta programmā bija iekļautas 18 dziesmas

Tālāk Baltijas un Ziemeļvalstu Dziesmu svētku tradīcija turpinājās bez līdzīgiem starpgadījumiem. 1997. gadā Gotlandē, Zviedrijā, notika otrie Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētki, 2000. gadā Skienā, Norvēģijā – trešie, 2002. gadā Klaipēdā, Lietuvā – ceturtie. 2008. gadā Igaunijas pilsētā Tartu izskanēja piektie Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētki, bet 2010. gada augustā Īslandes galvaspilsētā Reikjavīkā – sestie. 2012.gada augustā Somijā, Turku, paredzēti jau septītie šādi svētki. 

Kas no 1995. gada Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētkiem palicis atmiņā Ziemeļvalstu biroja atrastajiem koru brīvprātīgajiem pavadoņiem – tulkiem, kuru uzdevums bija gādāt par Ziemeļzemju koru labsajūtu? 

Ivars Stonins: vienmēr atcerēšos Torhildu 

Ivars Stonins, tolaik – jauns Latvijas Nacionālā teātra aktieris, bija uzņēmies gādību par eksotisko Fēru salu kori, kas ieradās Dānijas delegācijas sastāvā. Savas atmiņas viņš e-pastā ir atsūtījis no Amerikas, kur dzīvo šobrīd. 

“Atskatoties uz 1995.gada Ziemeļvalstu un Baltijas valstu Dziesmu svētkiem, pirmais kas nāk prātā ir Torhilda – ziemeļniece, kuras dabiskums, atvērtība, tiešums un maiguma pilnais pasaules redzējums pilnībā iemieso salinieku būtību, nenotveramo ziemļnieciskumu. Vēlmi būt atstātai mierā un vientulībā kopā ar vēlmi apskaut, samīļot un sasildīt visu pasauli… Gara acīm reizēm iedomājos, kā viņa stāv, uzkāpusi augstākajā klinšu kalna galā, kājām grimstot sūnās, siltu, cieši adītu vilnas jaku mugurā, biezu platu šalli pāri, seju pret saullēktu, acis pret vēju…

Vestmanas koris no Fēru salām. Ivara aprakstītā Thorilda pirmajā rindā pirmā no kreisās puses

Man nebija viegli iekāpt autobusā, pilnā ar svešiem cilvēkiem, kuriemvisdrīzāk tika teikts, ka “vietējais gids” perfekti pārvalda viņu (fēriešu!) valodu. Ar savām pieticīgajām tā brīža angļu valodas zināšanām, devu avantūrisma un iedzimto interesi par visu svešo, tomēr ātri vien tiku galā ar valodas un kultūras barjeru. Izrādījās, ka latvieši un fērieši ir dīvainā kārtā ļoti līdzīgi viens otram pasaules uztverē.
Un tātad, mana Fēru salu kora 40 acu pāri skatās uz gidu – pārbiedētu kā briedi uz lielceļa nakts vidū auto prožektoru gaismās. Kaut kā ar Dievpalīgu tieku galā ar “Ekskursiju pa Rīgu”: “Zis iz Vanšu Bridž, zis iz Hotel Latvija, zis is Frīdom Moņument.. Zis iz .. un zet iz..!” Paldies Dievam, ka manējie “ekskursanti” bija pietiekami atvērti, lai savu gidu novērtētu ar smaidu uz lūpām, ik pa brīdim uzmundrinot, ka ir ok, varot par reizēm saprast, ko saku.
Un te nu jāteic paldies Torhildai. Bez mulšanas viņa uzdeva vienkāršus jautājumus: cik tad īsti veca ir pilsēta, kas tā par baznīcu? Cik interesanti izlikti bruģakmeņi! Cik skaisti, ka pilsētā tik daudz koku! Cik viss zaļš! Kas tās par skaņām? Vai torņos skan arī zvani? Cik daudz cilvēku te dzīvo? Un cik visā Latvijā?
Tā pamazām mēs saostāmies viens ar otru, mūsu sarunas pārveršas par maziem, īsiem dzīves patiesību pārbaudes mirkļiem. Torhildas ģimenē bez pašu bērniem aug arī kāds, kuru īstie vecāki nav gribējuši, Torhilda ir saliniece un reizi gadā viņi – fērieši kauj vaļus! Tā būs iztika visai ģimenei – visai Fēru salu ģimenei! Tradīcija, ko, protams, dzīvnieku aizstāvji vērtē kā barbarisku un nežēlīgu, tradīcija, kura man gan ir skaidri izprotama – cilvēki grib ēst. Torhildas Fēru salā ir akmeņi, uz kuriem aug vien zāle. Kokus iedēstīt ir grūti un gandrīz neiespējami uzturēt pie dzīvības. Sīksta tauta. Neklausās, ko citi runā. Tradīcijas jāuztur. 

Neiztiekam arī bez starpgadījumiem. Pievakare. Naktsdzīve. Katrā kompānijā ir savi brašuļi, kas pārbauda vietējo dzērienu kvalitāti, rūpīgi testējot dziras ietekmi uz garu un miesu. Lai gan lielāko tiesu laika esam bijuši kopā, kādā brīdī pāris manu koristu kaut kur pamanījušies nozust no Jāņasētas. Izskraidu vietējos krodziņus, meklēdams savus ”pazudušos dēlus”. Bez sekmēm. Torhilda man saka, lai neraizējos. Pieauguši cilvēki. Gan jau paņems taksi un aizbrauks uz viesnīcu.
Nākamā dienā uzzinu jaunumus, kā mani puiši, sametušies ne pa jokam biezo latvju miestiņu, naktī klaiņojuši pa pilsētu, ar taksi atkūlušies viesnīcā, odu sakosti, sākuši pampt ne pa jokam, saukuši ātros, likti pie sistēmas ar kaļķa ampulām… Brīnumi gan! Izrādās, šiem diviem brašuļiem neesot imunitātes pret odu kodumiem, jo Fēru salās odu neesot.
Pēc labi nodziedāta pēdējā koncerta visi vēl beidzamo reizi iziet naktsgaitā, pēdējā pasēdēšana kopā, glāze alus, sarunas, viņu ilgas pēc savām mājām, bērniem, savām dzīvēm.
Naktī, izskatot autobusu, atrodu rokaspulksteni – smagu, tādu ritīgu – zvejnieku pulksteni. Ja iekrīt ūdenī, nebūs ne vainas. Kad nākamā rītā visi atkal sakāpuši busiņā – un nu jau ar visiem koferiem, braucienam uz lidostu, jautāju vai kāds nav ko vērtīgu pazaudējis?
Tā nedroši paceļas viena mana “bēdu brāļa” roka. Esot gan – pulksteni. Tā nu pulkstenis veiksmīgi atrod saimnieku. Visi ar tādu kā smeldzi, klusējot, uz atvadām vērtē caur logu garām slīdošo Pārdaugavas ainavu.
Lidostā pēdējās fotogrāfijas un atvadas. Pavadot ar acīm “savējos fēriešus”, skatos kā mans pulksteņvīrs” raiti vico atpakaļ pie stikla aizslietņa, uzklauvē pa to ar pirkstu kauliņiem, novelk no rokas savu pulksteni un slaidā sviedienā pārlidina pāri aizslietnim. Noķeru. Mans.
Arī Torhilda beidzamo reizi atskatās. Durvis aizveras.” 

Daina Mežecka: pati pirmoreiz uzģērbu dzimtas tautas tērpu 

Ziemeļu Ministru Padomes biroja padomniece Daina Mežecka 1995.gada vasarā bija atgriezusies mājās pēc viena studiju gada Norvēģijā un raiti runāja norvēģu valodā. Daina tika piekomandēta vienam no daudzajiem norvēģu koriem – norvēģu delegācija svētkos bija skaitliski vislielākā. 

„Mans” koris bija Os Blandakor jeb Ūses jauktais koris. Precīza pasta adrese šai pilsētiņai ir Ūse Osterdālē (Austrumu ielejā?) Tas tāpēc, lai nesajuktu ar citām Norvēģijas Ūsēm! Šī atrodas Rērūsas tuvumā, apvidū ar visbargākajām ziemām Norvēģijā.
23 Ūses kordziedātāji – kuru vairākums bija enerģiski un dzīvespriecīgi ļaudis pusmūžā vai mūža otrajā pusē – tik plašu kopdziedāšanu iepriekš nebija piedzīvojuši. Lai arī Lielajā estrādē daždien mēģinājumu laikā saule krietni cepināja, viņi bija priecīgi satraukti un pacilāti. Svētku gājiena svinīgumu un nozīmību, iespējams, labāk apzinājāmies mēs, kuri no bērna kājas bijām vesti „gājienu skatīties” Dziesmu svētkos, vai arī bija paši tādā gājuši.
Mana mīļajai tēvamāsai, kura dzīvoja līdzi manām un „manu norvēģu” gaitām, uzreiz tapa skaidrs: gājiens nav iedomājams bez jāņuzālēm, ar ko vicināt malās stāvošajiem skatītājiem. Tā nu īstajā brīdī un īstajā vietā (ir runa par laiku pirms mobilā tālruņa laikmeta!) viņa bija klāt ar veselu spaini glītos un smaržīgos pušķīšos sasietu jāņuzāļu.
Domāju, ka jāņuzāles ūsēniešiem lieti noderēja, lai apkārtējiem darītu redzamu savu sajūsmu un aizkustinājumu. Savukārt man šie dziesmu svētki bija nozīmīgi arī tādējādi, ka tajos es pirmo reizi uzģērbu dzimtas glabāto Vecpiebalgas tautas tērpu. Uzģērbu un tik labi un īpaši sajutos, ka nu jau man ir pašai savi Vecpiebalgas brunči! 

Daina Mežecka Piebalgas tautas tērpā Ūses jauktā kora vidū 11. novembra krastmalā īsi pirms svētku gājiena. Rokās visiem Dainas tantes gatavotie ziedu pušķi

Protams, ka daudzi iespaidi par 16 gadus seno notikumu jau pagaisuši. Atceros koristu sadraudzēšanos ar autobusa šoferi par spīti tam, ka šoferītis neprata ne vārda angliski. Manā fotoalbumā glabājas arī dažu brašu norvēģu dziedātāju un mūs ēdnīcas pavārīšu kopbilde. Atceros satraukumu par to, vai ēdnīcas padomiskums neradīs kādus iebildumus no koristu puses.

Ūses dziedātāji kopā ar ēdnīcas pavārītēm

 Tā nebija, toties Rīgā notikušais bumbas sprādziens gan satrauca norvēģu dziedātājus. Man vajadzēja dalīties ar ziņām par šo sprādzienu un apliecināt, ka tas ir kaut kas ārkārtējs arī man kā latvietei un rīdziniecei.
Mans lielais piedzīvojums Dziesmu svētku nedēļā bija – Fēru salu koris! Tā bija pirmā reize, kad redzēju fēriešus. Arī par pašu šo salu esamību biju uzzinājusi pavisam nesen. Zināju, ka Latvijā ir viens cilvēks, kas zina fēru valodu – Ilze Hammere. Tas man šķita bezgala eksotiski. Taču liels bija mans izbrīns, kad Fēru salu kora pavadoņa lomā ieraudzīju kādu jaunu vīrieti! Fēru valodā viņš, Ivars Stonins, nerunājot vis, taču vajadzības gadījumā varot ar kādu aprunāties ungāriski. Toties sirdī nez vai kāds varēja būt vēl vairāk fērietis nekā viņš. Redzēdams, ka Dziesmu svētku plakātā skaistā burinieka mastos plīvo tikai piecu Ziemeļvalstu un triju Baltijas valstu karogi, Ivars Fēru salu karogu esot vienā otrā plakātā pašrocīgi iezīmējis klāt! 

Fēru salu kora meitenes kopā ar Ilzi Hammeri - vienīgo cilvēku Latvijā, kas tobrīd prata fēru valodu. Ilze pirmajā rindā pirmā no labās puses

Savukārt Ūses koristiem pirmie Ziemeļvalstu un Baltijas valstu svētki bija dāvājuši tik spilgtus iespaidus, ka viņi azartiski turpināja – un joprojām turpina! – piedalīties visos turpmākajos. Domāju, ka šī pirmā sastapšanās un sadziedāšanās ne vienam vien koristam un – koru pavadonim – turpinājās vēl ilgi pēc noslēguma koncerta. Man tā ir turpinājusies gan ar viesošanos vienas koristes 50 gadu jubilejas svinībās, kad pēc pāris gadiem atkal studēju Norvēģijā, gan ar jaunas draudzenes iepazīšanu, gan ar gadiem ilgušu saraksti un sekošanu līdzi divu koristu ģimeņu priecīgajiem un bēdīgajiem notikumiem, gan ar Julebrev jeb tradicionālo norvēģu Ziemassvētku vēstuli manā elektroniskajā pastkastē vēl pērnajos Ziemassvētkos.” 

Anrijs Pitāns: anekdotisks gadījums ar vecīti 

Latvijas Nacionālās operas orķestra klarnetists Anrijs Pitāns Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmusvētku laikā bija jauns stundents, un asistēja 54 Ākerhūsas biedrības kora dalībniekiem no Norvēģijas. 

“Mans pavadāmais koris bija senioru koris – jaunākajiem dziedātājiem ap 45, vecākajam – 84. Kā jau kārtīgos Dziesmu svētkos pieklājas, pēc koncerta Mežaparka Lielajā estrādē norisinājās lustes! Seniorkorī bija divas frakcijas: gulētāji un lustētāji. Bet ar to problēmu nebija: tā kā visi kora dalībnieki nesatilpa vienā Ikarus autobusā, mums bija piešķirti divi autobusi. Tad nu gulētāji ar vienu no autobusiem brauca uz viesnīcu, bet lustētāji turpināja baudīt Mežaparka omulīgo atmosfēru. 

Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētku koncerts Mežaparka estrādē

Starp lustētājiem bija arī kāds 84 gadus vecs dziedātājs. Kad kārtīgi izdejojušies, gaismiņai austot vēlējamies doties uz viesnīcu, atskārtām, ka vecais kungs ir kaut kur aizmaldījies. Sadalījāmies grupās, izklīdām meklēt. Bez panākumiem… Spriedze auga. Meklēšanā tika iesaistīti policisti, pārraidīti ziņojumi pa skaļruņiem, bet arī tas viss bez redzamiem panākumimem.
Pa to laiku no dziedātājiem uzzināju, ka vecais vīrs runā tikai norvēģiski, viņam patīk meitenes un iedzeršana. Pēc vairākkārtējas Mežaparka pārmeklēšanas nolēmām, ka arī jādodas gulēt un braucām uz viesnīcu… kur vaininieks omulīgs un smaidīgs sēdēja bārā un malkoja Rīgas balzāmu!”

]]> http://www.ziemelustasti.lv/2011/04/20/ziemelu-un-baltijas-valstu-dziesmu-svetki-spragst-bumba-latvijas-odi-sakoz-feriesus-bet-tik-un-ta-varena-kulturas-manifestacija/feed/ 0 Mēs Ziemeļvalstīm esam tikpat vajadzīgi, kā mums viņi http://www.ziemelustasti.lv/2011/04/08/mes-ziemelvalstim-esam-tikpat-vajadzigi-ka-mums-vini/ http://www.ziemelustasti.lv/2011/04/08/mes-ziemelvalstim-esam-tikpat-vajadzigi-ka-mums-vini/#comments Fri, 08 Apr 2011 09:34:04 +0000 Ieva Puķe http://www.ziemelustasti.lv/?p=3983 Atzīmējot Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā divdesmitgadi, aicinām politiķi Sandru Kalnieti uz sarunu par Ziemeļvalstu vērtībām, gūto pieredzi un turpmākās sadarbības perspektīvām.]]>

Sandra Kalniete: mēs Ziemeļvalstīm esam tikpat vajadzīgi, kā mums viņi. from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

]]> http://www.ziemelustasti.lv/2011/04/08/mes-ziemelvalstim-esam-tikpat-vajadzigi-ka-mums-vini/feed/ 0 Interese par ziemeļu vērtībām man bija jau padomju laikā http://www.ziemelustasti.lv/2011/03/30/voldemars-hermanis-interese-par-ziemelu-vertibam/ http://www.ziemelustasti.lv/2011/03/30/voldemars-hermanis-interese-par-ziemelu-vertibam/#comments Wed, 30 Mar 2011 13:33:23 +0000 Ieva Puķe http://www.ziemelustasti.lv/?p=3917 Atzīmējot Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā divdesmitgadi, aicinām publicistu un politisko norišu komentētāju Voldemāru Hermani uz sarunu, lai dzirdētu eksperta vērtējumu par nozīmīgākajām Ziemeļvalstu sadarbības jomām. ]]> Atzīmējot Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā 20gadi aicinām publicistu un politisko norišu komentētāju Voldemāru Hermani uz sarunu, lai uzzinātu eksperta skatījumu par viņaprāt līdz šim nozīmīgākajām Ziemeļvalstu sadarbības jomām.

Voldemārs Hermanis: interese par ziemeļu vērtībām man bija jau padomju laikā. from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

 

]]> http://www.ziemelustasti.lv/2011/03/30/voldemars-hermanis-interese-par-ziemelu-vertibam/feed/ 0 Dzintaru koncertzāle, pohjola un mūža draudzība http://www.ziemelustasti.lv/2011/03/03/dzintaru-koncertzale-pohjola-un-muza-draudziba/ http://www.ziemelustasti.lv/2011/03/03/dzintaru-koncertzale-pohjola-un-muza-draudziba/#comments Thu, 03 Mar 2011 11:53:37 +0000 Ieva Puķe http://www.ziemelustasti.lv/?p=3657 Ziemeļu klubs Norden ir nesabiedriski apolitiska, bezdarbīga, laiska, nevalstiska bezpeļņas organizācija, kas nodibināta, lai ne ar ko nenodarbotos – Inese Voika citē 16 gadus vecus statūtus. „Te, es domāju, izpaužas mūsu reakcija pret sistēmu,” Inese, kas plašāk pazīstama kā Sabiedrības par atklātību Delna dibinātāja un padomes priekšsēdētāja, smejas. „Tas nozīmēja: mēs darīsim to, ko mēs gribam!”]]> Ziemeļu klubs Norden ir nesabiedriski apolitiska, bezdarbīga, laiska, nevalstiska bezpeļņas organizācija, kas nodibināta, lai ne ar ko nenodarbotos – Inese Voika citē 16 gadus vecus statūtus. „Te, es domāju, izpaužas mūsu reakcija pret sistēmu,” Inese, kas plašāk pazīstama kā Sabiedrības par atklātību Delna dibinātāja un padomes priekšsēdētāja, smejas. „Tas nozīmēja: mēs darīsim to, ko mēs gribam!”

Ziemeļu klubs “Norden” izveidojās pēc pasākuma “Uz Ziemeļiem” 1995. gada 10. jūnijā. Klubiņa dibinātāji un vilcējspēks Uldis Cērps un Inese Voika

„Par Norden biedru var kļūt ikviens, kas interesējas par Ziemeļvalstīm, runā vai vēlas runāt kādā no Ziemeļvalstu valodām, vēlas būt vienā organizācijā ar pārējiem biedriem, neskatoties uz viņu dzimumu, politisko pārliecību, reliģisko piederību, dalību citās organizācijās, izņemot komunistiskās un fašistiskās organizācijas,” Inese turpina lasīšanu. Norden statūtus formulēt palīdzējis tagadējais Latvijas vēstnieks ANO Jānis Mažeiks, vadības kodolā bijis arī toreizējais Rīgas Fondu biržas Ārējo sakaru departamenta direktors Uldis Cērps, kurš šobrīd ieņem atbildīgu amatu Zviedrijas finanšu uzraudzības iestādē Finansinspektionen.  

Ziemeļu valodu bums

Norden sākās ar kādu akciju Dzintaru koncertzālē. „1995.gada 10.jūnijā tiks organizēts savdabīgs pasākums teltīs Uz ziemeļiem, kurā paredzēts noskaidrot Latvijas un Ziemeļvalstu vēsturiskās, reliģiskās un kultūras tradīcijas, kā arī pārrunāt Latvijas politiskās norises,” jau 1995.gada 27.aprīlī ziņoja aģentūra BNS. „Pasākuma organizators ir Ziemeļvalstu informācijas birojs, kurš uz šo norisi aicinājis arī Latvijas un Ziemeļvalstu politiķus, ierēdņus un žurnālistus.” Kopš astoņdesmito gadu beigām, kad krita dzelzs priekškars, simtiem Latvijas jauniešu bija izmantojuši iespēju mācīties Skandināvijā populārajās tautas augstskolās. Atgriezušies ar norvēģu, dāņu, zviedru, somu valodas zināšanām. Ziemeļvalstu biroja organizētie valodu kursi bija pārpildīti, uz tiem reģistrējās līdz 100 cilvēkiem dienā. Darbojās Latvijas draudzības biedrības ar katru no ziemeļu kaimiņiem, pat ar Fēru salām. „

Brošūra Uz Ziemeļiem PDF

1994. gadā tika izdota brošura “Uz Ziemeļiem”. Uz brošūras vāka pozē Rīgas igauņu skolas skolēni. Brošūrā variet iepazīties ko par Ziemeļvalstu sadarbību un Ziemeļvalstu valodu prasmēm domā Līga Baškere, Māris Gavars, Ieva Grāvīte, Ints Siliņš, Sanda Deisone, Hella Milbreta Holma, Kristīne Briede, Igors Klapenkovs, Ingrīda Peldekse, Viktors Makarovs, Elita Cakule, Andris Morkāns, Andris Razāns, Ance Antenišķe, Dagnija Dilāne un Signe Neilande.

Biroja vadītājam Rihardam Bērugam bija doma, ka vajadzētu apzināt, cik daudz cilvēku Latvijā runā ziemeļvalstu valodās,” pasākuma Uz ziemeļiem ideju raksturo tā dalībniece Inga Puriņa. Mācījusies tautas augstskolā Norvēģijā, viņa joprojām strādā Ziemeļu Ministru Padomes (ZMP) birojā Latvijā. Viņas ilggadīgā kolēģe Ginta Tropa deviņdesmito gadu vidū Kultūras akadēmijā studēja starpkultūru sakarus ar Norvēģiju. „Mums bija norvēģu valodas skolotāja, kura bija izdomājusi, ka studentiem vajag praktizēt savas norvēģu valodas zināšanas – jāiet intervēt Latvijā dzīvojošus norvēģus. Man iekrita Rihards Bērugs,” atceras Ginta. „Biju nobijusies kā diegs, nezināju, kāda ir mana norvēģu valoda, vai sapratīšu, ko viņš atbildēs.”

Pēc intervijas Rihards piedāvājis: vasarā būs ar skandināvu valodām saistīts pasākums, vai negribi piedalīties kādā no darba grupām? Uz ziemeļiem pasākumā Ginta satika negaidīti daudz cilvēkus, kam bija līdzīgas intereses: arī no Dānijas tautas augstskolas atgriezušos Inesi Voiku un Artu Savdonu, kurai ir līdzīga pieredze, un kura tobrīd vēl dzīvoja starp Latviju un Norvēģiju, bet tagad organizē ar šo valsti saistītus projektus poligrāfijas uzņēmumā Dardedze hologrāfija.

Gaidīja 5000 cilvēkus

„Uz Ziemeļiem ir bezprecedenta haotisks maratonpasākums,” ar smaidu uz lūpām nu jau vēsturiskos dokumentus lasa Inese Voika. „Latvijas jaunieši darbosies vairākās teltīs, lai diskutētu un izteiktos par dažādām tēmām, piemēram, vides aizsardzību, tūrismu, toleranci, aizspriedumiem un rasismu, seksu un kopdzīvi, izglītību un darbu, līdztiesību, kultūru un identitāti, Latviju un Ziemeļvalstīm, invaliditāti, veselīgu dzīvesveidu, bērnu politiku, satiksmes drošību, enerģijas taupīšanu, korupciju un mafiju, masu mēdijiem, valodu atšķirību un līdzībām starp skandināvu, islandiešu, somu, somu, līvu un latviešu valodu…”
„1995.gadā taču Latvijā nebija nekādas izpratnes, kas ir līdztiesība!” iesaucas ZMP kultūras padomniece Ginta Tropa. „Ziemeļvalstis un mēs bijām divas pilnīgi atšķirīgas pasaules.”
„Veselīgs dzīvesveids, veco ļaužu politika – kas tas tāds?” viņai piebalso Inga Puriņa.
„Tas bija ļoti pareizs solis – izvēlēties jauniešus par ziemeļu domāšanas ruporu,” saka Arta Savdona. „Rihards Bērugs virzīja gan formālo pusi, gan lika milzīgu akcentu uz nevalstisko, neformālo pusi, kas savā ziņā iemieso ziemeļu demokrātiju. Uz to, kā sabiedrībai vajadzētu „vārīties”.

Uz Ziemeļiem programma

Formāli jau mēs sākām apzināties, kas ir cilvēktiesības, bet svarīgākais bija pārkāpt pašiem sev pāri.” 3000 – 5000 cilvēku – tādas bija aplēses par tālaika ziemeļvalstu valodu zinātāju skaitu Latvijā – Dzintaru koncertzāli nepiepildīja, tomēr apmeklētāju skaits bija lēšams vairākos simtos. Tos, kas nevarēja uzrādīt biroja izsūtītos ielūgumus, pie ieejas kontrolēja īpaša „valodu policija”, lūgdama kaut ko pateikt skandināvu mēlē. Uz skatuves todien tika izrādīta Kalles Bjoršmarka zviedru un latviešu valodā iestudētā izrāde Voiceks, kurā galveno lomu spēlēja vēlākais Nacionālā teātra premjers Ivars Stonins, kurš tagad dzīvo Amerikā. Pasākuma darba grupu vadītāji, kuri uz apspriedēm Basteja bulvāra birojā bija nākuši jau vairākus mēnešus pirms lielā notikuma, vakarā pie skaņu ierīces, kas dienā bija darbojusies kā brīvais mikrofons, savilka „bilanci”. Neviens vairs neatceras, kam, uzrādot spožākās zināšanas anketā par Ziemeļvalstīm, izdevās vinnēt divas aviobiļetes ceļojumam uz šo reģionu. Lieki teikt, tolaik šādam laimestam bija pavisam cita vērtība nekā tagad. Pasākums ilga no divpadsmitiem dienā līdz pat pusnaktij.

Jauno līderu klubs

„Rihards Bērugs nekad neatstāja kaut ko nepabeigtu, kā tas bieži gadās radošiem cilvēkiem. Viņš redzēja „cilvēkresursus” un ieguvumus prata definēt, lai izmantotu par atspēriena punktu tālākajam,” saka Arta Savdona, kura arī ir bijusi ZMP biroja darbiniece. Drīz pēc Dzintaru pasākuma Rihards aicinājis kopā tā dalībniekus, iniciēdams Skandināvijā populārā Ziemeļvalstu sadraudzības klubiņa Norden dibināšanu Latvijā.

Tiek dibināts klubiņš “Norden”. Dibinātāju pulkā skatot no kreisās puses Ginta Leikarte, Rolands Gritāns, Inese Voika, Rihards Bērugs, Arnis Leikarts, Ivars Ķiecis, Ginta Tropa, Kristīne Ķiece.

„Mēs esam draugi uz mūžu. Ziemeļvalstis deva lielu ieguldījumu mūsu personību izveidē,” teic Inese Voika. „Norden bija jauno līderu klubs. Tulkotājs Ingus Josts, Juta Strīķe, Viktors Makarovs – mēs visi vienlaicīgi 1991.gada rudenī ar demokrātijas stipendijām bijām tautas augstskolās.
Protams, ka tā bija absolūta demokrātijas skola. Es vēl nupat, kad mans dēls Valters, kuram tagad ir 11 gadi, diskutēja ar astoņgadīgo māsu Veroniku, kam ir jāmazgā trauki, teicu: man tas atgādina pieredzi Dānijas tautas augstskolas virtuvē, kad pēc ballītes visi stundu diskutē par to, kam tā jātīra. Domāju: johaidī, kamēr viņi runā , varēja piecelties un satīrīt! Tad es Valteram teicu: pie mums parlamentā ir kā virtuvē, bet Dānijā virtuvē ir kā parlamentā.”

Jānis Sietiņsons, Arta Savdona, Ginta Leikarte, Ginta Tropa un Inga Gailīte Ziemeļvalstu jauniešu organizācijas "Norden" sanāksmē Gēteborgā 1996. gada 26. oktobrī

Atbrīvotības un vienotības gaisotni, kāda valdīja domubiedru klubiņā, tā dalībnieki jokojot apzīmēja ar vārdu pohjola (somu valodā – ”ziemeļi”). „Mēs bijām pohjolisti – man tā patīk šis apzīmējums!” iesaucas Arta Savdona. „Tagad tas skaitītos ļoti radoši, ārpus rāmjiem, bet man tas bija „stāsta par Dāniju” turpinājums,” uzsver Inese Voika. „Tur tika uzskatīts, ja viss ir rāmjos, tad sabiedrība neattīstās. Es visu laiku esmu dzīvojusi pēc dāņu uzstādījumiem.”

Saeimas vēlēšanas skolā

Pēc veiksmīgā Dzintaru koncertzāles pasākuma Noden klubiņam bija iedvesma citām, mazākai auditorijai paredzētām akcijām. Tā dalībnieki mācījās rakstīt projektus, piesaistīt Ziemeļvalstu finansējumu.
1996.gada 28. – 30. jūnijā Cēsīs Norden ar Ziemeļu Kultūras fonda atbalstu rīkoja Forum Balticum. Latvieši, lietuvieši un igauņi atbraukušos skandināvu jauniešus iepazīstināja ar trim Baltijas valstīm, diskutēja par jaunu cilvēku iespējām ietekmēt sabiedrību, par feminismu, par situāciju Baltijā un Ziemeļvalstīs, tuvojoties gadsimta mijai.
Trīs dienas1997. gada vasarā Rīgā, Mazirbē un Slīterē tika veltītas Zilajai govij: sarunām par mazajām etniskajām grupām Ziemeļeiropā. Norden jauniešu klubiņa aicināti, ieradās vieslektori no Fēru un Ālandu salām, Īslandes un Sāmu zemes, Karēlijas un Grenlandes, arī Latvijas lībiešu kopienas.

Ar lekciju uzstājas īslandietis Johans Dāvids Snorrasons pasākuma "Zilā govs" laikā Mazirbes jūrmalā

...Pedvālē...

...Kolkā...

Talkošana Daugavgrīvas cietoksnī, pirms 6.Saeimas vēlēšanām Rīgas skolās rīkota aptauja, par kādiem politiskajiem spēkiem balsotu skolnieki, ja viņiem būtu tiesības vēlēt –, Norden bijušās dalībnieces uzskaita notikumus.
„Ļoti svarīgs aspekts – pilsoniskās sabiedrības apziņa, ka mēs kaut ko varam, mums interesē rīkoties,” definē Inga Puriņa. „Kurā brīdī tas pazuda?” viņa domīgi jautā. „Pieaugām, sākās darba gaitas, citiem – arī ģimene,” atbild Arta Savdona.
Norden klubiņā iesākto tā dalībnieki tomēr ir turpinājuši arī profesionālajā un privātajā dzīvē: bijuši aktīvi, radoši, atvērti jaunām idejām. Un nav zaudējuši interesi par Ziemeļvalstīm.

]]> http://www.ziemelustasti.lv/2011/03/03/dzintaru-koncertzale-pohjola-un-muza-draudziba/feed/ 0 Ziemeļvalstu labas gribas vēstniecība http://www.ziemelustasti.lv/2011/02/10/ziemelvalstu-labas-gribas-vestnieciba/ http://www.ziemelustasti.lv/2011/02/10/ziemelvalstu-labas-gribas-vestnieciba/#comments Thu, 10 Feb 2011 20:05:41 +0000 Ieva Puķe http://www.ziemelustasti.lv/?p=3545 Divdesmit gadus sena pagātne, 1991.gada februāris. Rīgā tikko ir nojauktas barikādes, Rietumu valstis vēl nav atzinušas Latvijas neatkarību, te vēl nav nevienas ārzemju vēstniecības. Taču norvēģis Rihards Bērugs ir saņēmis uzdevumu atvērt Ziemeļvalstu informācijas biroju. Lēmumu par šādu biroja izveidi Rīgā, Viļņā un Tallinā Ziemeļu Ministru padome pieņēma jau 1990.gada nogalē.]]> Divdesmit gadus sena pagātne, 1991.gada februāris. Rīgā tikko ir nojauktas barikādes, Rietumu valstis vēl nav atzinušas Latvijas neatkarību, te vēl nav nevienas ārzemju vēstniecības. Taču norvēģis Rihards Bērugs ir saņēmis uzdevumu atvērt Ziemeļvalstu informācijas biroju. Lēmumu par šādu biroja izveidi Rīgā, Viļņā un Tallinā Ziemeļu Ministru padome pieņēma jau 1990.gada nogalē.

Pie Basteja bulvāra 14. nama, kurā 10 gadus atradās Ziemeļvalstu informācijas birojs, visas ielas platumā kopā ar Latvijas karogu dižojās piecu Ziemeļvalstu, trīs autonomo apgabalu, vispasaules sāmu un arī lībiešu karogi. Biroja darbinieki atceras, ka ielas putekļu dēļ tie bija regulāri jāmazgā

Uzvaru 87 cilvēku,  pārsvarā  – pieredzējušu diplomātu – konkursā  uz Rīgas biroja vadītāja vietu Rihardam Bērugam  nodrošināja ne tikai labās krievu, bet arī latviešu valodas zināšanas. Tas vien liecina, ka ziemeļniekiem biroja atvēršana nav formāls pasākums, un arī Rihardam šī nav birokrātiska misija. Ir saticies īstais darbs un īstais cilvēks.

Ar dāņu sviestmaizēm un Īvāna svētību

Rihards Bērugs ir studējis krievu valodu un literatūru Ļeņingradā, uz Latviju pirmoreiz atbraucis 1987.gadā, latviešu valodu iemācījies LPSR Rakstnieku Savienības rīkotos kursos, kas oficiāli bija paredzēti tulkotājiem no brālīgajām padomju republikām. Par biroja pirmo darbinieci kļūst Rudīte Kalpiņa – dumpīga rakstniece, žurnāla Avots redaktore.

1995. gads, Rudīte Kalpiņa un Rihards Bērugs. Rihards par nopelniem Latvijas un Ziemeļvalstu sadarbībā saņem Triju zvaigžņu ordeni.

Birojs oficiāli darbu sāk 1.aprīlī, bet telpās Basteja bulvārī 14, otrajā stāvā ievācas jūnijā, kad Latvijā no Norvēģijas var atgriezties  Rihards. Viņam, kas barikāžu laikā ir bijis Rīgā kopā ar norvēģu novērotājiem, atpakaļceļā uz Latviju tiek likti birokrātiski šķēršļi. “PSRS šī ideja acīmredzot sevišķi nepatika, tāpēc vīzu saņēmu tikai vasaras sākumā,” Rihards par biroja dibināšanu stāsta 1991.gada 11.oktobra laikrakstā Diena. Basteja bulvāra telpās vēl nav noslēdzies remonts, taču Rihards 10.oktobrī rīko oficiālu pieņemšanu. Biroju atklāt atbraucis Somijas transporta ministrs Ole Norbahs (Ole Norrback): šī valsts togad prezidē Ziemeļu Ministru Padomē, bet konkrētā ministrija rotācijas kārtībā atbild par Ziemeļvalstu sadarbību.

Apsveikt Ziemeļvalstis ar informācijas biroja atklāšanu bija ieradies arī LR AP priekšsēdētājs Dainis Īvāns,” raksta Diena. „Viņš arī solīja visu iespējamo atbalstu no Latvijas valdības puses.”

“Tas ir tilts starp Ziemeļvalstīm un Latviju, turklāt mūsu darbība būs vērsta uz visām iespējamām sfērām,” avīze citē Riharda Bēruga vārdus. “Šajā telpās varēs saņemt cilvēkus interesējošo informāciju par Ziemeļvalstu struktūrām, palīdzēsim arī meklēt savstarpējus kontaktus un rast iespēju, piemēram, jauniešiem šajās valstīs studēt.”

Ja kādu interesē sadzīviskas detaļas, svinīgajā pieņemšanā  galdā tiek celtas aviokompānijas SAS sarūpētās dāņu sviestmaizes, kādas tolaik nekur Rīgā nevarēja nopirkt. Arī skandināvu avīzes, ko abonēja birojs, dienu pēc iznākšanas piegādāja SAS.

Piedalījāmies vēstures veidošanā

„Maskava juta, ka viņi zaudē kontroli par šīm padomju daļām,” 20 gadus vēlāk atceras Rihards Bērugs, kurš joprojām dzīvo Latvijā, taču ir uzsācis interesantu tūrisma projektu Gruzijā. „No vienas puses, viņi gribēja uzturēt labas attiecības ar Skandināvijas valstīm, no otras puses, negribēja pieļaut, ka šeit būtu diplomātiskas pārstāvniecības vai kaut kas tām līdzīgs. Mums bija jāformulē, ka birojs ir kultūras iestāde, kas veicinās kultūrskarus. Kaut gan īstenībā pirms augusta, kad šeit sāka atvērt Ziemeļvalstu vēstniecības, mēs bijām tāda kā pseidovēstniecība – protams, bez tiesībām izsniegt vīzas.” Baltija toreiz bijusi politiskajā topā – uz notikumiem otrpus Baltijas jūrai Ziemeļvalstis skatījušās ar lielu cieņu: pārmaiņas bijušas dramatiskas, taču veiktas visai miermīlīgā ceļā. „Ir tādi posmi, kad emocionāli kaut kas ir ziņu pirmajās lappusēs, un cilvēki sāk saprast, ka šeit notiks kaut kas vēsturisks,” saka Rihards.

„Tā laika politikā vispār bija tā, ka bija formulētais nodomu slānis un tas slānis, par ko nerunāja,” papildina Rudīte Kalpiņa, tagad – žurnāla Kapitāls izpildredaktore. „Biroja izveidošanai bija milzīga politiska nozīme – daudz lielāka, nekā varētu iedomāties.”

Kavēšanās ar vīzas izsniegšanu Ziemeļvalstu informācijas biroja vadītājam gan bija vienīgais jūtamais politiskais spiediens. Pēc  1991.gada janvāra notikumiem Maskava lielā mērā bija zaudējusi kontroli Baltijā. Bažas, ka situācija varētu mainīties, jaunās Basteja bulvāra iestādes darbiniekiem radās augusta puča laikā. Par laimi, tās bija īslaicīgas. „Pārtrūka visi sakari, daļēji darbojās tikai mobilie sakari, telekss,” atceras Rihards.  „Ārzemju žurnālisti, kas bija Rīgā, izmantoja mūsu telpas, lai ārpasaulei ziņotu par to, kas notiek. Ārā šāva, gulējām uz grīdas, un visu laiku garām brauca tanki – mēs atradāmies pa vidu starp Ministru Kabinetu un Parlamentu.  Atšķirībā no dažām valsts institūcijām, padomju omonieši pie mums tomēr neienāca.” Imants Geidāns, kura vadītais Latvijas Republikas Muitas departaments atradās divus stāvus augstāk, pat bailēs no konfiskācijas ziemeļniekiem lūdzis paglabāt savu biroja tehniku.

Ziemeļvalstu informācijas birojs Basteja bulvārī 14. Tikšanās ar norvēģu aktrisi Juni Dāru (Juni Dahr) pirmā no kreisās puses, kura Dailes teātrī uzstājās ar monoizrādi. Vidū – Rihards Bērugs, pa labi no viņa – Rudīte Kalpiņa, pirmais labajā pusē – Dienas žurnālists Pauls Raudseps. FOTO: Juris Krieviņs

Skandināvu minimālisms un antikvāras mēbeles

Ziemeļvalstu kultūras iestādes misiju Rihards Bērugs ne  tikai sāka realizēt dažādās aktivitātēs, bet pat biroja iekārtojumā. Bijušā padomju kantora, Latvijas papīra telpās, ko jaunajai iestādei bija atvēlējusi Rīgas pilsēta, pārbūvi projektēja arhitekte Zaiga Gaile. Remontu veica Andra Kreislera būvfirma Velve. Vēlākā Rīgas Jūgendstila muzeja ekspozīcijas autore Liesma Markova piemeklēja antīkas pirmskara mēbeles.

„Šajās telpās agrāk bija bijis ļoti skaisti, un es gribēju, lai atkal būtu skaisti. Tur bija kamīns, ovālā zāle…” atceras Rihards. Divas publiskās telpas tika atjaunotas vēsturiskā stilā. Biroja  darba zonā tika ievērota  ziemeļu minimālisma  tradīcija, tas Latvijā arī tolaik bija kas jauns:  spodri baltas sienas,  zils paklājs, funkcionālas dizaina mēbeles  – dāņu galdi, norvēģu krēsli…

1991.gada rudenī, kad augusta puča izgāšanās bija atvērusi durvis rietumu vēstniecību ienākšanai, šo iestāžu darbinieki nāca pie Riharda un Rudītes pēc palīdzības līdzīgu jautājumu risināšanā. Daudzi prasīja – vai Ziemeļvalstu biroju nevajadzēs vērt ciet, nododot tā funkcijas vēstniecībām? „Tā kā viss bija tik svaigs, tad ilgstoši bija vajadzības gan pēc vēstniecības, gan biroja. Ir daudz kas, ko vēstniecības nevar darīt tik brīvi un nesaistoši, kā mēs to darījām,” stāsta Rihards. „Vēstniecības parasti ir daudz slēgtākas teritorijas, cilvēki nevar tik brīvi ienākt, lasīt presi, iet uz kursiem. Mums nebija jāiziet birokrātija, lai formāli lemtu kādu jautājumu. Vienkārši darījām un pēc tam informējām Ziemeļu ministru padomes sekretariātu Kopenhāgenā. Viņi arī mums uzticējās un redzēja, ka mēs strādājām labi, tad arī īpaši to neierobežoja.”

Ziemeļvalstu informācijas birojs, Basteja bulvāris 14 from Ziemeļu Stāsti on Vimeo.

No 1991. gada oktobra līdz 2000. gada aprīlim Ziemeļvalstu informācijas birojs atradās Basteja bulvārī 14 (tagad Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris). Bijušā padomju kantora, Latvijas papīra telpās, ko Ziemeļvalstu informācijas birojam atvēlēja Rīgas pilsēta, pārbūvi projektēja arhitekte Zaiga Gaile, remontu veica Andra Kreislera būvfirma “Velve”. Vēlākā Rīgas Jūgendstila muzeja ekspozīcijas autore Liesma Markova piemeklēja antīkas pirmskara mēbeles.

Veidlapas, rindas, skaidra nauda

„Pie mums nāca gan bomži, gan cilvēki no ielas. Brīvi varēja pieteikties Ziemeļu ministru izveidotajām īpašajām stipendiju programmām Baltijas studentiem,” atceras Riharda palīdze Rudīte Kalpiņa. „Tā bija vesela industrija – kopēt pieteikumu veidlapas. No rīta, kad tu pusizgulējies atnāc uz darbu, jau ir priekšā rinda ar vismaz 30 cilvēkiem, kuri grib šīs anketas. Un tā – dienu pēc dienas…  Vienreiz atnācu divas minūtes pēc noteiktā atvēršanas laika, un rindas pirmie cilvēki veltīja man nicīgas piezīmes – es kavēju darbu! Viņi jau nezināja, ka es divpadsmitos biju beigusi kopēt pēdējās anketas…”

Vēsturiska publikācija laikrakstā „Diena” – sākot ar 1991. gada 10. oktobri, Rīgā, Basteja bulvārī 14, visiem Latvijas iedzīvotājiem atvērts Ziemeļvalstu informācijas birojs.

„Brīvbiļetes” Latvijas jauniešiem, kas grib studēt Tautas augstskolās Norvēģijā, Rihards bija sācis meklēt jau1989.gadā, tagad šo darbu turpināja. Ziemeļvalstis bija pretimnākošas jaunajām demokrātijām. Birojam vajadzēja administrēt stipendiju programmas augstskolu studentiem, stipendijas profesionāļiem, lai stažētos uzņēmumos.

Rudīte atceras arī, kā iestādē pakāpeniski ienāca modernās tehnoloģijas, kādu Latvijā gandrīz nekur nebija. „Rihards diezgan bērnišķīgi priecājās… sūtīja pirmos faksus un teica: „Lūk, Fēru salas saņēma savā vēsturē pirmo faksu no Rīgas!”

„Sākumā bija svarīgi veidot vairākas pēc iespējas stipras saiknes starp Skandināviju un Baltiju, minimizēt iespēju, ka varētu pārtrūkt attiecības,” saka Rihards. Vērtīga biroja funkcija bija un ir  – veidot sakarus, kontaktus starp iestādēm Latvijā un Ziemeļvalstīs. Rihards un Rudīte sākuši ar skolotāju, bibliotekāru, rakstnieku pieredzes apmaiņas programmām.

„Atceros, kā pirmajā gadā, plānojot budžetu, absolūti nezināju, kāda būs inflācija, kādi būs izdevumi,” smejas Rihards. „Viļņas birojam bija ļoti grūti iztērēt piešķirto naudu, bet mums nebija problēmu to iztērēt. Mēs ļoti aktīvi darbojāmies.”

Rudīte piemin abu regulāros gājienus no Basteja bulvāra uz kādu komercbanku Smilšu ielā, vietā, kur tagad ir DNB Nord Banka, lai veiktu valūtas maiņu.  Lielas summas, inflācija… Līdz birojam jānokļūst ar daudziem tūkstošiem plastmasas maisiņā. Par laimi, uzbrukumu nebija. „Mēs  gribējām maksāt nodokļus, gājām pie Latvijas iestādēm un cīnīnījāmies, lai varētu to izdarīt,” kā kuriozu atceras Rihards.  „To bija grūti „izsist”, jo neviens nezināja, kā paņemt.” Paldies Dievam, arī Ziemeļu Ministru padomes revidenti sākuši braukt ciemos tikai pēc vairākiem gadiem. Rihards un Rudīte varēja veltīt laiku nevis atskaišu rakstīšanai, bet lietām, kas tiešām bija svarīgas.

Ziemeļnieces pret Latvijas politiķiem

„Mums bija projekti gandrīz jebkurā jomā, kas bija ministriju pakļautībā, izņemot aizsardzību. Enerģētikā, veselības, sociālajā aprūpē,” stāsta Rihards. Joprojām spilgtā atmiņā pasākums ar Latvijas policiju, ko viņš tolaik uztvēris kā samērā represīvu institūciju, un gribējis dot impulsus, lai tas mainītos.

1992. gada 30. septembris. Rihards Bērugs kopā ar Īslandes vēstnieci Zviedrijā, Somijā, Igaunijā un Latvijā Sigriduru Sneivaru (Sigríður Snævarr), kura Rīgā ieradusies uz Ziemeļvalstu biroja rīkoto Dzimumu līdztiesības konferenci. Šī kundze ieies vēsturē kā vecākā sieviete Īslandē, kas 55 gadu vecumā dzemdējusi bērnu. Foto: Elmārs Rudzītis, AFI

Spilgts notikums – 1992.gada Dzimumu līdztiesības konference, kur Latvijas parlamentārieši – galvenokārt vīrieši – diskutēja ar augsta ranga amatpersonām – pārsvarā sievietēm no Ziemeļvalstīm. Piemēram, ar Somijas aizsardzības ministri Elizabeti Rēnu, Norvēģijas Pasta bankas vadītāju Ingeru Prebensenu (Inger Prebensen), Īslandes vēstnieci Zviedrijā, Somijā, Igaunijā un Latvijā Sigriduru Sneivaru (Sigríður Snævarr). „Augstākās Padomes ēku tajās dienās arī apsargāja tikai sievietes – jaunas, skaistas policistes,” atceras Rudīte. „Tā bija liela avantūra – diskusija ar sinhronu tulkojumu notika LTV tiešajā ēterā. Kā ziemeļvalstu dāmas iznesa cauri argumentēt nespējīgos politiķus vīriešus!” smejas Rihards. Diskusiju vadīja Dienas redaktore Sarmīte Ēlerte un zviedru televīzijas žurnāliste Birgita Sansteda.

Birojs rīkoja arī pieredzes apmaiņas konferenci, uz kuru uzaicinātās policijas ekipāžas no Dānijas, Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas dienesta mašīnās Doma laukumā vizināja bērnus,  lai tiem būtu iespēja draudzīgā veidā iepazīties ar policijas darbību.

„Rihards mani nodarbināja 10 – 12 stundas dienā, mēs tikai izgājām ārā paēst. Tā savā ziņā bija kā dzīvošana divās pasaulēs, realitāti es īsti nepiedzīvoju. Tikai pamanīju, ka uz ielām kaut kas mainās, parādās ubagi…” konstatē Rudīte.

Birojs uzņēma apgriezienus.1992.gada rudenī darbu uzsāka somu valodu zinošā Ingrīda Peldekse, 1993.gadā – Kristīne Briede, Signe Neilande, Igors Klapenkovs, kuri katrs runāja kādā no skandināvu valodām. Pilnā sparā darbojās ziemeļvalstu valodu kursi, bija nodibinātas Ziemeļvalstu kultūras biedrības. „Tas bija laiks, kad visi gribēja veidot kontaktus, pie tam daži atklāja, ka tas nozīmē pat vairāk, nekā sākumā viņi bija domājuši,” rezumē Rihards.

]]> http://www.ziemelustasti.lv/2011/02/10/ziemelvalstu-labas-gribas-vestnieciba/feed/ 5 Kad morgā nenāk miegs jeb Kur atrast stāstus? http://www.ziemelustasti.lv/2011/02/03/kad-morga-nenak-miegs-jeb-kur-atrast-stastus/ http://www.ziemelustasti.lv/2011/02/03/kad-morga-nenak-miegs-jeb-kur-atrast-stastus/#comments Wed, 02 Feb 2011 21:35:30 +0000 Viktors Freibergs http://www.ziemelustasti.lv/?p=3572 "Kad Frensisa Forda Kopolas filmā Brema Stokera Drakula / Bram Stoker’s Dracula (1982) Kianu Rīvza attēlotais varonis Džonatans ierodas grāfa Drakulas pilī un ietur vakariņas, sarunas laikā Drakula draudīgi paziņo, ka asinis ir lieta, par ko nedrīkst jokot, jo tās mūsdienās ir reta un vērtīga viela. To pašu varētu teikt par stāstu, kas ir ikvienas filmas asinis – bez nozīmīga stāsta filmas miesa ir tikpat bāla un nedzīva kā grāfs Drakula." Par stāstu trūkumu kino stāsta LU profesors Viktors Freibergs.]]> Kad Frensisa Forda Kopolas filmā Brema Stokera Drakula / Bram Stoker’s Dracula (1982) Kianu Rīvza attēlotais varonis Džonatans ierodas grāfa Drakulas pilī un ietur vakariņas, sarunas laikā Drakula draudīgi paziņo, ka asinis ir lieta, par ko nedrīkst jokot, jo tās mūsdienās ir reta un vērtīga viela. To pašu varētu teikt par stāstu, kas ir ikvienas filmas asinis – bez nozīmīga stāsta filmas miesa ir tikpat bāla un nedzīva kā grāfs Drakula, kurš no izkaltuša un ne visai izskatīga radījuma kļūst par jaunu un pietiekami pievilcīgu personāžu, kad ticis pie svaigām asinīm.

Klifts Montgomerijs Alfreda Hičkoka filmā "I Confess" (1953)

Stāsts filmas vēstījumam piešķir spēku un nozīmību. Citiem vārdiem, ja režisoram ir ko teikt, un tas zina saistošu veidu (stāstu), kā to izstāstīt, tad ir lielas izredzes, ka filma kļūs par nozīmīgu mākslas darbu. Protams, var uzņemt avangarda filmas, kuru pašmērķis ir vizualitāte, bet arī to pamatā ir kāds grūtāk atšifrējams, tūlītēji nenolasāms stāsts, kas tiek pavēstīts skatītājam. Grūti iedomāties spēlfilmu, kura skatītājus izklaidētu tikai ar vizuāliem un skaņu tēliem, bet neko netiektos pateikt. Filma, tāpat kā jebkura zīmju sistēma, ir teksts, un, pat ja autora nolūks ir pateikt, ka teksta mērķis ir nepavēstīt it neko, tad tas pats par sevi veido teksta jēgu. Teksts bez jebkādas jēgas nespēj pastāvēt, tātad neizbēgami atgriežamies pie kaut kādu stāstu esamības pat tādās filmās, kuras ir vizuāli simboliskas un netiecas konstruēt līdzību ar apkārtējās pasaules realitāti. Tas viss droši vien izklausās pēc kārtējās vārdiskās akrobātikas, tāpēc aplūkosim dažus stāsta elementus un svarīgākās kategorijas, bez kuru uzskaitījuma un definēšanas šajos miglainajos akrobātiskajos vingrinājumos būs pagrūti atrast kaut kādu jēgu.

Vēstījums, stāsts un sižets

Dažādu teorētiķu darbos atrodamas atšķirīgas pieejas vēstījuma jeb naratīva, stāsta (story) un sižeta (plot) definēšanai, un, neiedziļinoties šo akadēmisko viedokļu daudzējādībā, vienkāršības labad varam balstīties uz literatūras un kino teorētiķa Sīmora Četmena (Seymour Chatman) piedāvāto klasifikāciju. Saskaņā ar to, vēstījums ir reālu vai izdomātu notikumu izklāsts zināmā laika posmā, kad pastāv noteikta loģiska un hronoloģiska saikne starp šiem notikumiem, un, lai šie notikumi varētu norisināties, nepieciešamas darbojošās personas. Tādējādi vēstījuma būtiski komponenti ir notikumi un personas, kas tajos iesaistītas, pretējā gadījumā varam runāt tikai par aprakstu. Kad Hičkoka filmā Es atzīstos / I Confess (1953) sākuma daļā redzam tikai virkni kadru, kuros atainota pilsēta, tas ir apraksts, bet, kad tālumā starp divu namu fasādēm aiziet kāds cilvēks (kurš šajā gadījumā ir pats Hičkoks), tad veidojas stāsts, jo kaut kas notiek, tiek atainots kāds notikums.

Stenlija Kubrika filmas "Lolita" plakāts (1962)

Pēc Četmena apgalvojuma stāsts ir notikumu virkne to hronoloģiskā secībā, bet visai bieži notikumi filmā netiek atspoguļoti lineāri, tādā secībā, kādā tie risinās. Šādu stāsta sagrozīšanu ar mākslinieciskiem nolūkiem, lai izceltu kādu notikumu vai filmas tēmu, Četmens sauc par sižetu. No tā izriet, ka jebkuru stāstu iespējams izstāstīt dažādos veidos, un to, kādā veidā (secība, stilistika utt.) šis stāsts tiek izklāstīts, Četmens definē kā diskursu. Piemēram, Stenlija Kubrika filma Lolita / Lolita (1962) un Adriana Laina 1997. gada filma, kas uzņemta pēc tā paša Nabokova romāna, balstīta uz vienu un to pašu stāstu, bet sižetiski un diskursīvi abas filmas atšķiras.

Dažādu režisoru viena un tā paša darba interpretācijas ir atšķirīgas, tas pats sakāms par tā saucamajiem rimeikiem, kad filma top uz agrāk uzņemtas filmas bāzes, bet nekad nav identiska savam oriģinālam. Rimeiks patiesībā ir sava veida slēpts plaģiāts, kas apliecina izcilu stāstu retumu un vērtību, un fakts, ka rimeiku daudzums pēdējo pāris desmit gadu posmā ir pieaudzis, apliecina (tas gan ir tikai pieņēmums) stāstu izsīkumu, radošā potenciāla pagurumu un tai pašā laikā tā cikliskumu. Tāpat tas burtiskā veidā apstiprina Rolana Barta apgalvojumu, ka jebkurš romāns rodas no citiem romāniem, tāpat kā filma no citām filmām.

Savulaik britu rakstniece Aivija Komptone-Bērneta (Ivy Compton-Burnett) apgalvojusi sekojošo: „Kas attiecas uz sižetiem, dzīve man ar tiem nekādi nespēj palīdzēt. Reālajā dzīvē, šķiet, vispār nav sižetu, un, tā kā es uzskatu, ka sižets ir vēlams un gandrīz nepieciešams, man pret dzīvi ir zināmas pretenzijas.”

Toties stāstu mums visapkārt ir papilnam, bet pārvērst tos vēstījumā un atrast piemērotāko izklāsta veidu ir tas, ko parasti sauc par radošajām mokām.

Varu minēt tikai vienu piemēru no tā saucamās dzīves. Kādā pavēlā rudens vakarā sēdēju tramvajā un braucu mājās. Pāris rindas aiz manis pēkšņi atskanēja mobilā telefona zvans, bija dzirdama sievietes balss. Zinu, ka noklausīties svešas sarunas nav piedienīgi, bet ko citu lai dara tumšā un drēgnā pievakarē? Un ja vēl piedevām daļa cilvēku ir ekshibicionisti, jo skaļi apspriež savas dienas notikumus, pat intīmās dzīves detaļas, un citi toties vuāristi, kam to interesanti paklausīties? Sieviete, acīm redzot, runāja ar savu draugu (pieņemsim, ka mīļāko, jo tas vienmēr ir saistošāk un piešķir notikumiem pikantumu) un apsprieda jauki pavadīto vakaru, šampānieti, ko bija dzēruši, un vēl visādas lietas. Viņas balss bija maiga un skumīga, acīmredzot mājas dzīve šādus idilliskus vakarus tai nepiedāvā. Tad viņa nopūtās un atvadījās no sava drauga. Pēc mirkļa atkal iezvanījās telefons, pēc sarunas varēja noprast, ka zvana bērns, un grib zināt, vai mamma drīz būs mājās. Sievietes balss vairs nebija ne maiga, ne laipna. Vēl pēc brīža telefons atkal iezvanījās, un nu jau sieviete bija pavisam nikna, sakliedza uz kādu, lai nezvana, lai liek viņu mierā (varam pieņemt, ka tas bija vīrs, kurš viņu nelutina ar šampanieti). Tad atkal iezvanījās telefons, sieviete nikni atbildēja uz zvanu, bet pēkšņi viņas balss kļuva maiga un viņa teica, ka nav gribējusi tik nikni atbildēt, bet domājusi, ka zvana atkal „tā meita” (droši vien viņas aparātam nebija numura noteicēja…). Atkal pasažieriem radās iespējas paklausīties žūžošanu, dūdošanu un salkanas atvadas līdz nākamajai reizei. Nu jau visā šajā stāstā sāka veidoties personāži.

Bet ar to viss nebeidzās, jo sieviete izkāpa manā pieturā, un es nespēju noturēties, nepavērojis tālāko notikumu attīstības gaitu. Ielas otrā pusē sievieti sagaidīja acīmredzot vīrs un meitiņa; vīrs bija manāmi iereibis, jo nedaudz grīļojās, taèu pūlējās izrādīt labdabīga dzērāja maigumu un prieku, bet meitiņa patiesi priecājās, ieraudzīdama māti, kura viņas roku drīzāk atgrūda, nekā satvēra. Šajā brīdī stāsts sāka kļūt par sadzīvisku drāmu un es nolēmu to atstāt ar atvērtām beigām, jo kļuva pārāk sāpīgi. Tomēr, ja man kāds vaicātu, kā to visu pārvērst filmā, es nudien nezinātu, ko teikt, jo tas ir tikai un vienīgi stāsts, kas ļauj rasties tēliem un personāžiem, bet sižets jau ir daudz sarežģītāk risināma problēma…

Stāstu medības: rimeiki

Bet atgriezīsimies pie rimeikiem – pie tā, kā jau agrāk izdomāts vai noskatīts stāsts tiek reproducēts no jauna, kā notiek šādas stāstu medības. Tuvāk aplūkosim četras filmas: norvēģu režisora Erika Skjoldberga 1997. gada filmu Bezmiegs / Insomnia un Kristofera Nolana tāda paša nosaukuma 2002. gada filmu, kā arī dāņa Oles Bornedāla 1994. gadā uzņemto filmu Naktssargs / Nightwatch un viņa paša vēlāk Holivudā 1998. gadā pārfilmēto darbu. Šie piemēri ir interesanti kaut vai tāpēc, ka Holivuda stāstu medībās devusies uz Ziemeļvalstīm, un abas filmas šai ziņā nav vienīgie piemēri – nesen uz ekrāniem bija skatāma arī Džima Šeridana filma Brāļi / Brothers (2009), kas ir Sūzanas Bīras 2004. gada filmas rimeiks.

Rimeiks nav gluži jauna parādība kino, tāpat ir daudz piemēru, kad režisors atkārtoti filmē savus agrākos darbus. Piemēram, Hičkoks Lielbritānijā uzņemto filmu Cilvēks, kurš pārāk daudz zināja / The Man Who Knew Too Much (1934) vairāk nekā 20 gadus vēlāk (1956. gadā) pārfilmēja, strādādams Amerikā. Savukārt viņa filmas Psiho / Psycho (1960) krāsaino versiju 1998. gadā uzņēma Gass van Sants, saglabājot Hičkoka oriģināla mizanscēnas un kadru kompozīciju. Japāņu kino ģēnijs Jasudžiro Odzu (Jasujiro Ozu) vairākus savus agrīnos darbus filmēja atkārtoti. Odzu pazīstams arī ar savu filmu sižetu „skopumu”, ne tikai viņa filmu nosaukumi bieži vien ir ļoti līdzīgi, bet arī tajās atveidotie stāsti un darbības vietas, kā arī centrālie filmu kodi, kas režisoram ļauj atklāt ikdienišķo norišu svarīgumu universālu patiesību atklāsmē par cilvēka esamību. Austrietis Mihaels Haneke savu filmu Dīvainās spēles / Funny Games arī filmējis divreiz – 1997. un 2007. gadā.

Cilvēks kurš pārāk daudz zināja (1956)

"Psyho" (1960)

Psiho (1960)

Cilvēks, kurš pārāk daudz zināja (1934)

.

Bezmiegs Norvēģijā un Amerikā

Filma Bezmiegs formāli ir detektīvstāsts, taču patiesībā centrālā tēma abās versijās ir vainas apziņa kā eksistenciāls slogs un cilvēciskojošs faktors galvenā varoņa dzīvē. Izmeklējot kādas meitenes slepkavību, detektīvs nejauši nogalina savu partneri un cenšas to noslēpt, gan sniedzot nepatiesu liecību, gan viltojot lietiskos pierādījumus. Tāpēc arī filmas nosaukums iegūst simbolisku nozīmi – detektīvs nespēj gulēt ne tikai polārās dienas dēļ, bet arī vainas apziņas mocīts. Skjoldbergs savā filmā daudz vairāk koncentrējas uz galveno varoņu raksturu konstruēšanu, un apkārtējās vides detaļas tiek pakļautas šim nolūkam, filma ir vizuāli daudz lakoniskāka nekā Nolana versija, kurā skarbi pievilcīgā dabas ainava un lielākoties daudz dinamiskākā montāža ir ne tikai viņam raksturīga kino valodas iezīme, bet kultūras tradīcija, ko Nolans pārstāv. Un šī nav kritiska piezīme par Holivudas kino industrijas tieksmi padarīt kino par izklaides formu, jo ne Nolana agrāk uzņemtie darbi, ne arī vēlāk tapušās filmas (režisora līdz šim pēdējā filma Pirmsākums / Inception) iznāca uz ekrāniem tikai šogad), šādu apgalvojumu nepieļauj. Tomēr, salīdzinot abas filmas, ir sazīmējamas vairākas būtiskas atšķirības. Nolana filmā nogalinātais detektīva partneris ir daudz jaunāks gan par pašu detektīvu, gan par savu oriģinālu norvēģu režisora filmā, un filmā ir vairāki retrospektīvi kadri, kas Nolana varonim piešķir pagātni, proti, mēs uzzinām, ka viņam ir ģimene, mīloša sieva, kas viņa nāvi skatītājam padara neapšaubāmi mokošāku.

Skjoldberga filmas varoņi ir daudz nosacītāki, arī pati filma ir daudz atvērtāka, ar nenoslēgtām beigām – detektīvs aizbrauc no pilsētiņas; pēdējos kadros redzam viņa sejas tuvplānu, kad tas iebrauc tunelī. Pamazām uz ekrāna redzamas tikai viņa acis, kas tumsā izskatās sirreāli fluorescējošas; uzmanīgs skatītājs tajās var nolasīt mokpilnas vainas un nolemtības atblāzmu. Turpretim Nolana filmā Ala Pačino atveidotais detektīvs, mēģinādams sagūstīt slepkavu, tiek nāvējoši ievainots un mirst vietējās policijas izmeklētājas rokās. Viņa nu jau atklājusi nošautā policista patiesos nāves apstākļus, bet vienīgo pierādījumu – patronas čaulu – iemet ūdenī, jo ar savu nāvi viņš ir izpircis vainu, kolēģe nevēlas aptumšot nu jau mirušā detektīva piemiņu.

Filmu noslēguma dažādās versijas var skaidrot ar kultūras konteksta prasībām, un kino vēsturē šādu piemēru ir daudz. Var minēt kaut vai Oles Bornedala filmu Mans vārds ir Dina / I am Dina (2002), kurai ir divas beigu versijas – Eiropai jāsamierinās ar traģisku izskaņu, bet Amerikas auditorijai tiek piedāvātas nosacīti laimīgas beigas (kaut nekāda laime gan filmas varoņus negaida, pareizāk varbūt būtu teikt, ka skatītājam netiek pilnībā laupītas cerības). Pārfrāzējot teikumu no Pītera Grīneveja filmas Zīmētāja kontrakts / The Draughtsman’s Contract (1982), kur teikts, ka jauni laiki prasa jaunus žestus, varam sacīt – jaunas nācijas prasa citas beigas.

Studenta piedzīvojumi morgā

Filmas Naktssargs galvenais varonis ir kāds students, kurš nolēmis piestrādāt par naktssargu slimnīcā, jo – kuram gan nav vajadzīga nauda? Mokošākais pienākums ir doties nakts apgaitā uz vietējo morgu, bet pati filma ir par nāves un dzīvības blakus esamību, par bailēm, kas spēj degradēt personību un sniegt adrenalīnu un jaunas izjūtas. Dzīve filmā tiek traktēta kā spēle, kuras mērķis ir pastāvīgi pārkāpt ierasto normu un pieņēmumu robežas, un viena no frāzēm, kas visbiežāk atskan filmā, ir: „Es izaicinu tevi!” – galvenā varoņa draugs pastāvīgi izprovocē viņu darīt ko iracionālu vai antisociālu.

Arī šī filma formāli ir detektīvs – tikusi nogalināta kārtējā jaunā sieviete, visiem upuriem izdurtas acis, tātad darbojas sērijveida slepkava. Bornedāla Holivudas versija, protams, ir vizuāli vērienīgāka, skaidrojošāka un pašsaprotamāka, tātad arī daudz garlaicīgāka. Elegantie montāžas elementi (piemēram, filmas sākums, kad televizorā tiek stāstīts par kārtējo slepkavas upuri, bet paralēli iemontēti viesību galda kadri, kur kāds nejauši izgāzis sarkanvīna pudeli, – vīna traipi uz baltā galdauta, protams, ir priekšvēstneši filmas tālākajiem notikumiem), pārāk daudz skaidro, neatstājot skatītājam iztēles brīvību, kā tas ir sākotnējā versijā. Viss ir it kā skaistāk, bet domāt sanāk mazāk. Šajā montāžas paņēmienu gūzmā pazūd daudzās lietiskās pasaules detaļas, kas ir tik funkcionālas un ekspresīvas Dānijā uzņemtajā filmā. Piemēram, zvana poga morga tālākajā galā, līdz kurai jāaiziet filmas galvenajam varonim, lai piefiksētu savu nakts apgaitu. Kad viņš iziet pa durvīm, agresīvais tuvplāns ir ne tikai didaktisks (viņš aizmirsis izslēgt morgā gaismu), bet arī baiss un biedējošs, vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs it kā tiekam aizmirsti morgā (ak, kas tikai mums, nabaga skatītājiem, nav jāpiedzīvo!). Tāpat arī sarkanā trauksmes spuldze naktssarga dežūras vietā, ko kamera ik pa laikam domīgi vēro, likdama noprast, ka vienā brīdī tā noteikti iemirgosies (kaut arī naktssarga priekštecis apgalvo, ka „tas vēl nekad nav noticis”).

Abās filmās ir tēls, kas signalizē nāves klātesamību, – Aleksandra Gārdnera fotogrāfija, kurā redzams Luiss Peins, kurš 1865. gadā tika notiesāts uz nāvi par Amerikas Valsts sekretāra Sjuārda slepkavības mēģinājumu. Šo fotogrāfiju savā grāmatā Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju apraksta arī Rolāns Barts. Jaunā cilvēka seja, kā to min arī Barts, pauž divus laikus – ka šis cilvēks būs miris, un ka viņš jau ir miris. Jaunais cilvēks fotogrāfijā gaida nāves soda izpildi, bet viņa sejā jau redzama nāve: dzīvības un nāves robežas nav tik vienkārši sazīmējamas, kā ikdienā domājam.

Līdzīgi kā Nolana filmā, arī Bornedala Holivudas versijā nav atsevišķu tēlu un kultūras konteksta atšķirību dēļ ir citādāka filmas noslēguma aina. Piemēram, nav seksa ainas morgā, galvenā varoņa draugs nepievemj baznīcā kristāmtrauku – abas šīs ainas nav ne piedauzīgas, nedz arī vērstas uz baznīcas apgānīšanu, bet ir filmas centrālā spēles motīva elementi, kas nostiprina visas lentes nosacītību, neļauj to uztvert burtiski.

Filmas noslēgumā Amerikas versijā ļaundaris tiek notverts, galvenais varonis un viņa draudzene ievīkstīti siltās segās, kas, šķiet, vienmēr ir pa rokai amerikāņu policistiem vai neatliekamās palīdzības ārstiem, un viss beidzas ar zināmu patosu. Savukārt dāņu versijā filma noslēdzas ar dubultkāzām baznīcā – abi draugi precas, bet mācītājs sajauc, kurš ar kuru līgavu laulājas, un filmas noslēgumā tiek pārkāpts vēl viens tabu – baznīcu piepilda viesu skaļie smiekli, loģiski noslēdzot visu iepriekšējo pārkāpto aizliegumu virkni.

Viss iepriekš minētais vēlreiz apliecina, ka ir neskaitāmi daudz dažādu veidu, kā izstāstīt, parādīt vai atainot kādu stāstu, bet pašu stāstu daudzums nav bezgalīgs. Agrāk literatūra bija viens no galvenajiem stāstu meklēšanas laukiem (protams, top arī oriģinālscenāriji, bet tā nav šī raksta intereses joma), bet šobrīd kino evolūcijas gaitā uzkrātais filmu kopums kļuvis par papildus rezervuāru iedvesmas meklēšanai. Jeb, citējot Salmana Rušdi darbu Harūns un stāstu jūra, – par „ideju okeānu”, kurā vienmēr var atrast pa pusei aizmirstu vai aizvien vēl aktuālu stāstu.

Lolita (1997), foto: virtual-history.com

Lolita (1997), foto: virtual-history.com

Psiho (1998), foto psyhomovie.com

]]> http://www.ziemelustasti.lv/2011/02/03/kad-morga-nenak-miegs-jeb-kur-atrast-stastus/feed/ 1