Žurnāls "Pilsēta". Kaut pliki bet ar godu.

VĒL VIENS TĒVS – OBSERVATORS

Dzīvošana 90.-to gadu ievadā bija nedaudz spiedīgāka, nekā tagadējās dižķibeles periodā, bet tad to tā īsti neviens neapzinājās, jo daudzi domāja – kaut pastalās, bet būt brīviem. Tomēr katrs lūkoja arī kādu treknāku dzīves kumosu. Arī man prātā iešāvās gaiša ideja, kā to jūtami sabiezināt. Žurnālīša bosam Aldim Kušķim ierosināju izveidot restorānu kritikas rubriku. Patiesības labad jāatzīst, ka ideja gan tika patapināta no kādiem fragmentāriem rietumu mediju (kino, prese…) vērojumiem. Koncepts ar atzinību tika pieņemts, un tā es arī kļuvu par tēvu. Par latvju restorānu kritikas tēvu. Jo līdz tam mūsu žurnālistikā šāds žanrs nebija pazīstams.

Konspirācijas labad pieņēmu pseidonīmu Observators, kam gan nav galīgi nekā kopēja ar advokāta Andra Grūtupa nesen aprakstīto politiski subversīvo “rietumu aģentu” Observatoru alias gleznotāju Jurģi Skulmi. Pseidonīms lieti noderēja ne tikai mākslinieciskam šikam. Postapadomiskajā kooperatīvu vidē sazēlušie ēdināšanas uzņēmumi atgādināja 20.-to gadu nepmaņu kartona greznību, kur ik uz soļa laukā līda visādu padomisku neizdarību un blēdību zirga kāja, un kritizēšanai materiāla netrūka. Kritisku signālu presē mūsu sarkanā režīma tikumos labi dresētā sabiedrība vēl uztvēra visai nervozi un mēdza reaģēt ne tik trankvilizēti, kā tas tagad iegājies. Te viens, te otrs pārlieku vaļīgs obers dažviet pēc restorānu kritikas “Pilsētā” zaudēja darbu. Tiem tad nagi niezēja noskaidrot attiecības ar šo mītisko Observatoru. Un redakcijas telpās atnākušie ex-viesmīļi tīkoja veikt aktīvu perkusionistisku big bīta akciju, nemaz nenojaušot, ka tepat līdzās sēdošais džekiņš (šī raksta autors), kas klusi izslīdēja pa melnajām durvīm uz rezerves kāpnēm, arī bija kārotais nelietis Obsīts. Tāpat itin reāli draudi nāca no visu restorānu “jumtu” puses jeb, vienkārši sakot, – bandītiem, kas kontrolēja šo biznesu, un kuru taciņai arī šķērsām varēja gulties kaut kāda tur Observatora traucējošā kritizēšana.

Tur tad potenciāli varētu iejaukties mafijas pistoļvīri un dinamīta bombardieri. Joki mazi un bija jāslapstās nika aizsegā.

Tā vai citādi, darbiņš izrādījās ne tikai aizraujošs, bet arī miesiski labvēlīgs, jo visi mielasti izpētei pakļautajos restorānos tika dāsni apmaksāti no redakcijas kases, un papildus vēl nāca arī honorārs par nopublicēto rakstu. Daži krogi pa retam savlaicīgi jaudāja atšifrēt Observatora incognito centienus, un pēkšņi uzstājās ar demonstratīvu parādes prezentāciju – bezmaksas degustāciju, šādi stumjot dienesta pienākumus pildošo Observatoru uz korupcijas grāvja pusi. Bet katreiz jau kaut kas kritizējams acīs (un uz mēles) bāzās, un indes zobs bija allaž asi trīts. Un tā katru nedēļu teju pusotra gada garumā. Šķiet, tieši šajos centienos izveidojās tā plašā “darba tulzna”, kas tolaik vēl visai slaido Observatoru itin ātri padarīja par Misteru Centneru. Tomēr līdzās personīgajiem pārvērtību aspektiem, attīstījās arī sabiedriskie. Un Observators savu nopelnu kontā varētu ieskaitīt arī vienu otru līdz pat šim laikam pamanāmu sasniegumu. Piemēram, svecīšu dedzināšanu uz restorānu galdiņiem, kas tolaik nebūt nebija tik pašsaprotami. Šo omulīgo un intīmo gaisotni veicinošo tradīciju tad vēl uztvēra kā tādu rietumniecisku un “buržujisku” perversiju un resursu izšķērdību. Sak, priekš kam tad ir elektriskais apgaismojums iekārtots? Vēl dramatiskāka cīņa izvērtās ar salvešu graizīšanu. Katrā otrajā sabiedriskās ēdināšanas iestādījumā varēja vērot kādu telpas stūrī pie galdiņa sēdošu tantuku nošmulētā ex-baltā halātā, kas ar šķērēm rūpīgi grieza salvetes. Tādā veidā, piemēram, no vienas lielas standarta salvetes varēja uztaisīt astoņas mazas trijstūrveidīgas salfetočkas. Neviens apmeklētājs gan netaisījās šādai pseidotaupībai pievienoties un vajadzības gadījumā grāba visas astoņas saujā. Šajā mein kampfā daudz ko izšķīra kritikās paustas loģiskas aizdomas, vai tik uz mūsu, klientu, rēķina še tā knauzerīgi neietaupa ne tikai ar salvetēm, bet arī ar visu citu, teiksim – ar kotleti vai kartupeļu porciju, kafiju vai vodkas čarkiņu… Tik kompromitējoša ēna lielākajai daļai restorānu gan nepatika, un salvešu graizīšana itin ātri izbeidzās.

Observatora darbs ielīksmoja vēl vienā aspektā – tekstu rakstīšanā nepastāvēja nekāda redakcionāla vai valodas cenzūra. Tie gan gramatikas, gan stila nozīmē bija visai “huļigāniski” veidoti. Tā medijos vēl neviens nekad nebija izpaudies. Vēl Latvijā nedarbojās nekādi valodas uzraugi, un to varēja locīt un deformēt atbilstoši visādām mākslinieciskām iegribām. Izmēģināju “apziņas plūsmas” metodi, kad raksta kā runā un gandrīz visu kas tobrīd pagadās uz mēles. Observators bija tapis par literāro “panku” un publikā baudīja ievērojamu popularitāti. Dažviet skolās bērni, par šausmām latviešu valodas skolotājiem, sāka “lauzt fasonu” un atdarināt dullo Obsīti. Tos tad pedagogi centās iegrožot: “…kad būsiet kārtīgi samācījušies dzimto valodu un tapuši par lieliem māksliniekiem, tad arī varēsiet tā atļauties. Bet tagad gan marš atpakaļ likumu sliedēs…”.

Vārdu sakot, observēšana sagādāja daudz jautrības un radošas setisfekcijas. Tās gaitā tautā tika laisti itin daudzi šerpi gegi un gāzti lingvistiski “podi”…

DOLES NĒĢIS

Viens no tādiem tika pastrādāts sakarā ar 1991. gada pirmo aprīli. Tuvojās lielā joku diena un tika nolemts atbilstošu caurnešanu sagādāt arī “Pilsētas” lasītājiem. Restorānu kritikas slejā Observators publicēja sakāpināti jūsmīgu rakstu par jaunu un elitāru country tipa krogu “Pie Doles nēģa”, kas loģiski arī it kā atradās Doles salas mežos. Raksts pacilāti un ar aizrautību vēstīja, ka nekas tamlīdzīgs Latvijā vēl nav piedzīvots, ka vecas medību muižas senatnīgajos interjeros līdzās izsmalcinātu ēdienu gūzmai, līdzās īstai latviešu virtuvei, līdzās svaigi ķertiem un ceptiem Doles nēģiem var pasūtīt arī svaigas trifeles no Itālijas un tikko no rīta vāktas franču austeres, kuras tūdaļ piegādā ar lidmašīnām tiešos reisos no Parīzes. Viss tiekot gatavots uz dzīvas uguns pēc senlaicīgām receptēm un ar vectēvu metodēm. Viesus priecē kamīnu liesmas un īsta sveču gaisma, jo tur pat elektrības neesot, un pie viena izpaliek arī telefona sakari (kā smejies, mobilie tālruņi Latvijā vēl nebija ieviesušies). Tas tā, drošībai, lai Rīgas izpriecu kārumnieki nesāktu lielāku skaidrību meklēt caur piezvanīšanu. Te jāpiezīmē, ka tajā laikā Latvijā valdīja lielā degvielas krīze, un benzīns tika taupīgi pilināts autiņu tilpnēs kā tādas sirdsdrapes. Lielākā daļa mašīnu nīka garažās un stāvvietās. Ļaudis bija spiesti paļauties galvenokārt uz sabiedrisko transportu. Tās ir jau piemirstas ainas un situācijas, kādas tagadējā krīze mums ne tuvu nesagādāja.

Jāņa Borga raksta oriģināls žurnālā "Pilsēta"

Joks tika palaists tautā ar tādiem pārspīlējumiem, ka vajadzēja būt īpaši aprobežotam, lai to uztvertu nopietni un nesaprastu tajā pirmā aprīļa humoru. Tomēr visai redakcijai par milzīgu pārsteigumu izrādījās, ka desmitiem rīdzinieku to visu bija uztvēruši pilnīgi nopietni. Viņi bija sagrabinājuši pēdējās degvielas atliekas un vēl nepiedzīvotas baudkāres dzīti bariem vien devušies ar saviem autiņiem meklēt “Doles nēģi”. Doles salā ne viens vien iedzīvotājs, domājams, vēl tagad atcerēsies mežā “Doles nēģi” uzstājīgi meklējošus ļautiņus. Var tikai iedomāties vietējo iedzīvotāju izbrīnu, kad pie viņu mājām klauvējās apjukuši ceļa un brīnuma meklētāji. Pēc šādas negaidītas atklāsmes redakcija jau sagaidīja saniknotu lasītāju uzbrukumus. Taču valdīja pilnīgs klusums un neviens protestētājs tā arī neuzradās. Jo neviens jau nevēlējās atzīties savā milzīgajā naivumā un muļķībā. Arī Observators vēl veselu mēnesi ik pa laikam satika kādu savu paziņu, kas kautrīgi atzinās: “Tu nu, Janka, gan mūs skarbi iznesi cauri. Man vēl bija pieci litri benzīna atlikuši, un es ar visu ģimeni svētdien aiztesos meklēt “Doles nēģi”… Tā gribējās nobaudīt kaut ko tādu nebijušu…”

“Tu nu, Janka, gan mūs skarbi iznesi cauri. Man vēl bija pieci litri benzīna atlikuši, un es ar visu ģimeni svētdien aiztesos meklēt “Doles nēģi”

NĒĢIS NAVAID MIRIS. NĒĢIS ZVIEDRU GAUMĒ

Notikušais visai ātri aizmirsās un redakcijas darbs ievirzījās ierastajā gultnē. Bet “nēģis”, kā izrādījās vēl nebija pagalam beigts. Pāris mēnešus vēlāk, kādu dienu tā pirms Jāņiem, iezvanījās redakcijas tālrunis. Pie klausules iegadījās pats Observators. Pēc brīža pārējie redakcijas kolēģi nevarēja uzreiz saprast, kāpēc viņš pēkšņi krīt no krēsla un, pa grīdu vārtoties, raustās smieklu krampjos. Otrā līnijas galā stādījās priekšā: “Šeit zvana no Zviedrijas konsulāta. Mums drīzumā ir iecerēts korporatīvs pasākums un mēs ļoti interesējamies par “Doles nēģi”. Vai jūs nevarētu pastāstīt kaut ko tuvāk par to? Kā tur nokļūt? Kā rezervēt vietas?” Paredzot itin garšīgu joka turpinājumu, Observators atbildēja, ka tieši kārtējā “Pilsētas” numurā notiks jauna atgriešanās pie “Doles nēģa” tēmas. Pērciet laikrakstu un lasiet! Ātri tika sagatavots un nopublicēts it kā netieši Zviedrijas konsulātam adresēts speciālraksts. Tajā atkal parādījās ekstātisks vēstījums pirmā aprīļa joku līmenī. “Doles nēģim” pierakstīja jaunus un neticamus pakalpojumus. Un tostarp speciālo “zviedru istabu”, tam hipotētiskajam gadījumam, ja “Doles nēģī” ierodas kāds no Zviedrijas konsulāta, vai pats konsuls Laršs Fredēns personīgi… Šo istabu iekārtojot, bijusi ilga diskusija ap problēmu – kādu karalisko bildi likt klāt pie sienas – to, kur zviedru kungs ir kopā ar Silviju un meitām, vai to kur Kārlis XVI Gustavs modri lūkojas uz “Doles nēģi” apmeklējušajiem tautiešiem gluži viens pats – tā sakot tete a tete. Pieņemot, ka slavenais diplomāts Laršs Fredēns še varbūt varētu gribēt baudīt dzīvi “aizkulišu” gaisotnē un turklāt vēl malkot pat kādu Absolutu vai Stoliju, tad dēļ augstiem morāles principiem un apsvērumiem “nēģieši” nolēmuši piekārt tikai karaļa portretu. Viņa smalkajai sievai, un vēl jo vairāk bērneim, nav jānoraugās uz tre kronor pārstāvja iespējamām intimitātēm.

Laikam jau zviedru konsulāta darbiniekiem vēl bija saglabājusies kāda humora izjūta, katrā ziņā atkārtoti uz “Pilsētas” redakciju viņi vairs nezvanīja.

Laikam jau zviedru konsulāta darbiniekiem vēl bija saglabājusies kāda humora izjūta, katrā ziņā atkārtoti uz “Pilsētas” redakciju viņi vairs nezvanīja. Un tagad ex-Observators ar nokārtām austiņām tikai cer, ka vecie labie zviedru draugi nebūs saglabājuši aizvainojumu vai mieles pret dažu latviešu burlacīgajiem jociņiem.

Te, varbūt, der atcerēties to īpašo laiku, kad šie zviedri bija vienīgie īstie rietumu diplomāti Rīgā. Kad 1990. gada 4. maijā Latvija pasludināja savu suverenitāti no PSRS, lielās impērijas apkampieni nebūt vēl neatslāba. Iestājās divvaldības gads. Līdzās bija padomju armija un Maskavas varas institūcijas, tostarp arī “rubikiskā” LKP CK un promaskaviskie komunisti. Savukārt Zviedrija, kas savā laikā bija atzinusi (mēs tagad atkal varētu teikt – nodevīgi) Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā, Gorbija perestroikas ķīļūdenī tagad, kā pirmie rietumnieki, tika pielaista ar savu konsulātu Rīgā. Patiesībā tā bija tikai Ļeņingradas konsulāta Rīgas nodaļa. Iestādījums atradās kādā vecā namā Lāčplēša ielā. Pirmais Zviedrijas konsuls bija augsta ranga diplomāts Larss Fredēns.

Stāvoklis krasi mainījās tikai pēc augusta puča Maskavā 1991. gadā, kad Latvija pasludināja pilnīgu neatkarību. Zviedrija to atzina kā trešā (pirmā mūsu atzinēja bija Īslande, tad Dānija…) Rietumu valsts. Un zviedrlatviešu ministre Laila Freivalde 29. augustā ieradās Rīgā, lai pakāptos uz pieslienamām koka trepītēm un pašrocīgi pieliktu pie Lāčplēša ielas nama Zviedrijas vēstniecības vairogu ar Triju kroņu ģērboni.

Bet par to nēģi – zināms izbrīns par toreizējo konsulāta iekāri še vēl jāpauž, jo reti esmu saticis kādus zviedrus, kam šis latviskais kārums sagādātu entuziasmu. Parasti tipiskais svenska, to ieraugot, rauc ģīmi riebumā, it kā vērotu kādu līķu tārpu. Nu skats jau tajā nēģu muciņā, varbūt, arī ir tāds nedaudz nekrofīls. Bet ko tad jūs, dārgie kaimiņi, te lecaties. Palūkojieties paši savos ēdienu krājumos. Tur tas jūsu slavenais šūštromings – fermentizēti raudzētā siļķe – sava aromāta nozīmē tieši asociējas ar iegāšanos atejas bedrē. Rīgā šo ēdienu atļaujas baudīt tikai daži snobi un ķīnieši. Bet caurmēra latvieti tas rosina uz vienu ašu vēmienu. Re, kā nu sanāk, dzīvojam ap vienu jūru, bet dažos jautājumos (arī gastronomiskos) knapi varam saprasties… Jedem das seine.

Savukārt visa oficiālā padomju ideoloģija konsekventi pauda sociālistu uzskatus par sieviešu vienlīdzību, kā arī to iesaisti sabiedriskajā darbā un dzīvē. Tas tika pasniegts kā sociāla prioritāte, pat pretnostatījumā ģimeniskumam. Jāpiezīmē, ka šāda ideoloģiska konsekvence ar laiku noveda arī pie sociālām problēmām. Izveidojās sabiedriski aktīvu sieviešu tips, kas bija rosīgas sabiedriskajā telpā, bet dziļi nelaimīgas ģimenes dzīvē. Viņas bija bezbērnu vientuļnieces jeb pilnīgas lūzeres – sajūta, ko vēl vairāk padziļināja lielāka sieviešu izglītotība iepretī mazāk skolotiem vīriem. Visām to mācīto nepietika, un nereti dāmai ar augstskolas izglītību nācās samierināties ar kādu šoferi, kurš labākajā gadījumā bija knapi beidzis vidusskolu vai kādu tehnikumu. Mīlas kaislei izgaistot, atklājās intelektuāla nesaderība, un laulības saira.

Vēlāk, pēc padomju sistēmas sabrukuma, šī „sindroma” dēļ izveidojās pat neparasta pretruna ar rietumu pasaulē valdošo feminisma meinstrīmu. Tur, protams, feministiskās vienlīdzības un sabiedriskās aktivitātes idejas aizvien pieņēmās spēkā, turpretī bijušajā padomju zonā sievietēm un sabiedrībai kopumā pret tām attīstījās zināma „alerģija”. Šeit šīs „progresīvās” idejas sāka uzlūkot kā no „sarkano komuņaku” puses ar varu uzspiestu destruktīvu būšanu, kā rezultātā sievietes it kā bija atstājušas novārtā ģimeni un bērnu audzināšanu. Atmodas gados izskanēja viedokļi par „komunistiskā” feminisma prettautisko būtību, kas apdraud latviešu tautas eksistenci jeb demogrāfiju. Skaidrs, ka mūsējo sieviešu saskarē ar rietumniecēm šādas domas un pozīcijas ātri vien atklājās, izraisot neizpratni, izbrīnu un konfliktus.

Mana kinderštūbe šajā jomā bija visai konservatīva un buržuāziska – sievieti uzlūkot kā „vājo dzimumu”, kuram nemitīgi pienākas „stipro” vīriešu atbalsts, mācīja arī skolā un pionieru organizācijā. Jaunie cilvēki tika dresēti ar pieklājības normu mācībām un galantās uzvedības etiķetes grāmatām. Daudziem tur slēpās arī kaut kāda protesta forma – ar sakāpinātu pieklājību distancēties no tolaik vēl izplatītās „proletkultiskās burlacības” un pretstatīt aristokrātiskuma pozu boļševistiskai vaļībai un ļubracībai. Kopumā šāds „protests” bija visai saskanīgs ar padomju birokrātiskā isteblišmenta maskēto buržuāziskumu.

BĀBAS UN DŽUDES

Jāatzīstas, ka pamatskolas gados lielākā puiku daļa pārdzīvoja „mačisma” krīzi, kas bija saistīta ar fiziskās veiklības kultu, smēķēšanu, pirmajiem alkohola testiem utt. Meitenes šajā vidē tika dēvētas tikai un vienīgi par „bābām”, ar kurām neviens sevi cienošs „vecis” (kaut tikai 10 – 14 gadu jauns) neielaižas nekādos kontaktos. Taču līdz ar pirmajām erekcijām un pollūcijām šāda nostādne krasi mainījās, un „bābas” strauji pārtapa pornogrāfiski-ģinekoloģisku interesi rosinošās „fidās” un „džudēs”. Un tas viss pārklāts ar saldeni naivu romantisma mērci…

Rietumi padomju propagandas bildē tika zīmēti kā traka sieviešu apspiešanas, diskriminācijas un nevienlīdzības pasaule, kurā izmisīgi cīnās kaut kādas feministes, bet galvenokārt jau komunisti – uz tiem vienīgā cerība, kuru iedvesmo saulainais padomju paraugs. Taču propagandai neviens pārāk neuzticējās – Rietumi, neraugoties uz visu, saglabāja savu rozā auru, un feminisms likās tāla un nedaudz dīvaina eksotika. Īsti nevarēja saprast, ko viņas tur raujas uz to padomisko ideju pusi? Mums tas viss jau ir, bet nemaz tik labi neizskatās… Padomija vienmēr centās ietērpties sarkanā feminisma togā. Varas ešelonos pienācās būt noteiktam sieviešu skaitam, lai gan politbirojā un varas augšgalā visnotaļ dominēja senili veči. Sievietēm pilnīgi liegta bija arī militārā sfēra, jo, rau, „vājajam” dzimumam tur neesot nekas meklējams. Jūras spēkos bija izplatīts viedoklis, ka sieviete uz karakuģa ir nelaimes vēstnesis. Liels brīnums padomijā bija atklāsme par sieviešu līdzdalību ASV un Izraēlas armijās.

BOĻŠEVIKU KOMISĀRIENE

Mana pirmā saskarsme ar reālu feminismu iegadījās tikai pērnā gadsimta 70.gados. Es, jaunais mākslinieks un augstskolu beidzis speciālists, sajutos kā īstens britu džentlmeniskuma tradīciju iemiesojums. (Lieki teikt, cik tālu šīs ilūzijas bija no patiesības, bet tas jau ir cits stāsts…) Un te Rīgas ielās parādās kāds mans čoms Ansis, Rietumu latvietis, kopā ar savu itāļu brūtīti. Mazā meiča, sauksim viņu par Rozāliju, bija tērpusies īsā ādas frencī – kā Krievijas pilsoņkara boļševiku komisāriene. Pilnam komplektam trūka tikai pistole pie sāniem. Un uzvedās viņa atbilstoši ietērpam – kareivīgi, bravūrīgi, skaļi un visai „kreisi”. Tēlu pastiprināja regulāri izsmēķētas mahorkas (vai arī marihuānas) krutkas. Sākumā vēl nesapratu, ka esmu saskāries ar „revolūcijas” elpu, un savās attiecībās ar Rozāliju mēģināju izspēlēt britu džentlmeņa korektumu un politesi – padot un pieturēt mēteli, atvērt durvis, palaist pa priekšu; izkāpjot no tramvaja, piedāvāt roku… Neticamā kārtā katru reizi norāvos „pa ragiem” – Rozālija vētraini protestēja: vai es domājot, ka viņa pati nevarot uzvilkt mēteli, atvērt durvis vai izkāpt no tramvaja? Vai es uzskatot viņu par vārgu un debilu muļķi vai mazu bērnu? Sajutos kā no manis tik respektētajiem Rietumiem tālu atpalicis nejēga – provinciāls un buržujiskās manierēs iestidzis „pāķis”. Manu 25 gados uzbūvēto „mačo” pasaulīti galīgi sagrāva Rozālijas ekstrēmākā atklāsme – lai ierādītu večiem īsto vietu un uzturētu vienlīdzības statusu, viņa esot sterilizējusies. Tā sakot, ja jūs nevarat dzemdēt, tad arī es netaisos mocīties un nekādus bērnus jums te nedzemdēšu… Man pat žoklis atkrita vaļā – vo, tas gan ir kruti!

GABRIELA ATSTĀJ PARKĀ SAVU HANSĪTI

Punktu uz „i” manā feminisma skološanā uzlika kāda no Vācijas ieradusies meiča Gabriela kopā ar savu „boifrendu” Hansi, kurš gan izskatījās tik nožēlojams un paverdzināts kā tāds dresēts sunīts, ko pavadā staipa sadomazohistiska sieviete domina. Hansim tika pavēlēts gaidīt parkā, iekams viņa ar mani kafejnīcā apspriedīšot izklaides programmu. Viņš gan vēl paguva pamest uz mani līdzcietību un izpratni lūdzošu skatienu… Kafejnīcā Alegro pie apaļā galdiņa mani jau pašā kafijošanas ievadā apmulsināja paģērošs un visai neloģisks jautājums: vai es tiešām varot garantēt labu laiku rītdienas braucienā uz Rundāli? Ja būs lietus, man par to būšot jānes atbildība. Es gan pazemīgi, taču jau ar pieaugošu „cemmi” no šāda pienākuma strikti atteicos. Tad viņa uz Rundāli nebraukšot, bet palikšot ar Hansi drošībā, tepat Rīgā. Jutu, ka attiecības strauji apledo. Taisījos jau, kā citkārt allaž ierasts, samaksāt pāris rubļus par kopīgi izdzertajām kafijām un apēstajām kūciņām, kad manu ieceri aprāva gražīga Gabrielas balss: vai tik es nedomājot, ka viņa pati par sevi nevarot samaksāt tāpēc vien, ka esot sieviete? Vai varbūt es vēlos viņu šādi rosināt uz seksuālu izmantošanu? Tobrīd „sasalums” jau bija pārņēmis arī mugurkaulu… Knapi atkrustījies no ļaunajiem, pazemojošajiem, pret nabaga sievieti vērstajiem nodomiem, atvadījos no sava rubļa. Tomēr pārakmeņojies paliku sēžam pie galdiņa, viešot Gabrielā neizpratni, kāpēc es netaisos viņai tūdaļ sekot. Teicu, ka man še vēl pusizdzerta kafijas tase jāmalko, ko jaunā feministe uztvēra kā nepieņemamu izaicinājumu, un aizvainoti aizgorīja savu mazo dibentiņu uz parku pie nīkstošā Hansīša. Nevarētu gan teikt, ka šī sirreālistiskā epizode vairoja manu patiku pret feminismu. Un padomju cilvēka naivā un monolītā ticība Rietumu pareizībai un intelektuālajam pārākumam guva aizvien jaunas plaisas. Bet tikām skopuma velniņš manā galvā jau līksmi čukstēja – nu, vecīt, tu tagad būsi moderns un īsteni rietumniecisks puisis un turpmāk dāmām ar izmaksāšanu vairs neuzplīsies. Padomā, kāds ietaupījums – visi izdevumi uz pusi mazāki!

Šādi noēvelēts, jau baudīju sevī jaunas kvalitātes – tagad biju laikmetīgās Rietumu manierēs iemanījies vīrs. Tie vecie buržuju tikumi un patriarhālie aizspriedumi jāmet pie malas un jākļūst par īsteni „kreisu” un atbrīvotu! (Kas attiecās uz „revolucionāro kreisumu”, tolaik nācās sevi visai liekuļoti lauzt, jo Londonas dendijs ar katliņu galvā man joprojām bija daudz tuvāks.)

MASKAVAS NATAŠA

Ar atjaunotu apgaismota Rietumu cilvēka apziņu pēc dažiem mēnešiem devos kādā braucienā uz „mūsu Dzimtenes galvaspilsētu” Maskavu. Patīkami baudīt pārākuma sajūtu, ierodoties pie kādiem tur atpalicējiem, tumsoņām un nejēgām. Pēc dienas darīšanām uzmeklēju savu vecu paziņu, krievu skaistuli Natašu. Viņai mugurā bija kaut kāds šaneļos sasmaržināts polārlapsu kažoks, sarkani lakotos nagus grezni papildināja zelta gredzeni, augstpapēžu kurpju elegance turpinājās melno zīda zeķu vīlēs, kas zuda kaut kur vilinošo kāju slaidumā… Apziņā uzplaiksnīja dažādos modes žurnālos redzētu elegantu Parīzes dāmu tēli. Manējais savukārt veidojās kaut kā pretēji (Londonas dendiju biju atstājis mājās) – tāds vaļīgs, rokas kabatās sabāzis džeks a la Gariks Sukačovs, kuru neapgrūtina nekādi konvencionāli pieņēmumi. Gara acīm sevī saskatīju teju pašu Majakovski, kurš mēģina savaldzināt dekadento Ļiļu Briku.

Natašeņka kādu brīdi pamīņājās pie mākslinieku restorānīša spoguļkristālotajām durvīm, un, nesagaidījusi no manis nekādu iniciatīvu, stūma tās vaļā pati. Arī pie garderobes uz pusplikajiem pleciem nolaistais kažoks palika vīrieša roku veltīgās gaidās, jo es jau biju aizņemts ar savējā mēteļa veiklu stumšanu uz garderobista pusi. Pie galdiņa sēžot, man radās aizdomas, ka manas demonstratīvi „vesterniskās” pārvērtības netiek novērtētas, jo ieliet vīnu viņas glāzē nebūt netaisījos – ja gribēs, pati taču ielies cik tīk… Par feminismu ar Natašu nebija nekādas jēgas pat runāt, jo klajš seksisms brēca no visas viņas būtības. Viņa bija staigājošs seksuāls izaicinājums itin bizantiskā izpildījumā. 19.gadsimtā par šo sievieti varētu teikt, ka šīs dāmas domās ir vienīgi poručiks Rževskis. Tomēr biju nolēmis cieši turēties pie mūsu, Rietumu, principiem – lai jau viņi, tie krievi, māžojas. Kas nu viņa par muižnieci? Izcelsme gluži proletāriska: māte no laukiem nākusi, tēvs – vecs boļševiks un tagad liels priekšnieks kādā ministrijā.

Laiks ritēja ātri, un nelielais mielasts ar Natašu tuvojās finālam. Liku galdā savu pēdējo trumpi: „Natašiņ, sirsniņ (teicu – dušečka), nevēlos tevi kā sievieti pazemot, tāpēc darīsim kā pie mums Rietumos tagad pieņemts – maksāsim katrs atsevišķi.” Labi, ka viņai tobrīd mutē nebija kāds kumoss vai vīna malks, jo meiča noteikti no pārsteiguma aizrītos. Katrā ziņā viņa, koši nosarkusi, beidzot visai nicīgi paskatījās uz mani kā uz kādu mežoni, kas tikko no koka nokāpis. Manas pēdējās akcijas viņas acīs pikēja kā krītoša lidmašīna. Skaidri sapratu, ka nu ir notikusi gluži nacionāla izgāšanās. Viņai nu esmu nevis „rietumu mačo” vai „kreisais intelektuālis”, bet tikai latviešu provinces pāķis un sprukstiņš, kurš dižajā metropolē nemāk pat pieklājīgi uzvesties. Nataša bikli izdvesa, ka viņai nauda līdzi nemaz neesot, jo domājusi, ka es uzaicinot. Jutu, ka aiz manis stāv visa latviešu tauta, kuras gods tomēr tagad nu ir jāglābj, neraugoties uz progresīvajām feminisma nostādnēm. Un, teikdams „ņičevo, spravimsja”, piesviedu vēl dažus rubļu desmitus savai naudas kaudzītei klāt. Tā arī bija pēdēja reize, kad es dzīvē redzēju daiļo maskavieti Natašu.

Mans Russian connections tika nožēlojami upurēts uz Rietumu feminisma altāra. Traģiski apjautu, ka arī pats esmu izrādījies par upura graudu starp divu kultūru dzirnakmeņiem. Atceļā, lidmašīnā sēžot, sirdīgi pie sevis pukojos – redz kā, biedram Staļinam laikam būs bijusi taisnība. Akla zemošanās (ņizkopoklonstvo) Rietumu priekšā ne pie kā laba nenoveda arī šoreiz. Sāku daudz kritiskāk vērtēt feminisma ekstrēmās izpausmes. Īstus „šausmu stāstus” šajā sakarībā vēlāk vēstīja Amerikā pabijušie līdzgaitnieki. Pasarg Dies’, ja dāmu klātbūtnē tur stāstīsi kādu politnekorektu joku, piemēram, par blondīnēm. Feministes šajā ziņā humora izjūtu nepazīstot. Nevainīgs uzaicinājums uz pusdienām vai kompliments dažviet varot tikt uztverts kā seksuāla uzmākšanās, kas var novest līdz tiesu darbiem un pat līdz restēm. Kādai no Austrumeiropas iebraukušai imigrantei jaunajā darba vietā, ja gribot tur palikt, feministes likušas nomainīt „seksiskos” minisvārkus un augstpapēžu kurpes pret maisveidīga stila sportisku uniseksa tērpu. Un nekādas krāsošanās vai parfīmu, jo „mēs te neesam, lai izpatiktu vīriešiem”! Tas dzenot daudzus amerikāņu (un citus Rietumu) vīrus Austrumeiropas sieviešu meklējumos, jo tās vēl ir brīvas no feminisma idejām un daudz atraisītākas un pievilcīgākas. Katrā ziņā, kāda cita mana Maskavas paziņa vēlāk vēstīja, ka krievu skaistule Natašeņka jau Gorbija perestroikas laikā šādi ieprecējusies Amerikā un tagad laimīgi dzīvojot Floridā kopā ar kādu komersantu Filipu.

KĀ TIKA SAGRAUTS IDEĀLAIS VĪRIETIS

Beidzamo sirdi plosošo stāstu par feminisma dēmoniem guvu no sava Zviedrijas drauga Pēra. Lai nerastos šaubas par viņu kā etalonvērtīgu vīru, ir jāpaskaidro, ka runa ir par divmetrīgu, blondu, slaidu, sportisku zviedru ar skaistām gaiši zilām acīm. Pērs ir lieliski izglītots, darbojies diplomātiskajā dienestā un naftas biznesā, kur ticis pie lielas turības. Bijis arī aktieris kādā teātrī, un visbeidzot studējis medicīnu un kļuvis par bērnu ārstu kādā lielā Stokholmas klīnikā. Izcili inteliģents, sociāli un materiāli labi situēts. Nedzer, nesmēķē, labsirdīgs, godīgs un uzticams – vārdu sakot, ikvienas sievietes sapņu princis, pēc kāda uz šīs planētas droši ilgojas desmitiem, ja ne simtiem miljons dāmu. Pirms gadiem divpadsmit viņš izvēlējās tikai vienu no viņām – atbilstošu norvēģu daiļavu Sibillu. Mīlas skurbumā un medus mēnesī Pērs vēl nekādu vērību nepievērsa tam faktam, ka Sibilla ir karojoša feministe. „Un tā, Jāni, bija manas dzīves lielākā kļūda,” tagad sūkstās raižu sagrauztais Pērs.

Iesākumā Sibillas vēlmi seksa laikā vienmēr atrasties tikai un vienīgi dominējošā jātnieces pozā viņš uztvēra tikai kā savdabīgu joku vai rakstura īpatnību. Bet tam, kā izrādījās, bija ideoloģisks pamatojums, jo visas citas pozas sievieti pazemojot un tālab nav pieņemamas. Taču tie bija tikai ziediņi. Jau pašā iesākumā jaunajam pediatram, kurš lielu dienas daļu pavadīja savā ārsta praksē, nācās uzņemties papildu rūpes arī par pilnīgi visu mājsaimniecību: pārtikas sagāde un ēdiena gatavošana, trauku un veļas mazgāšana un gludināšana, dzīvokļa ikdienas tīrīšana, dēlēna Mihaela kopšana un pilnīga aprūpe jau kopš zīdaiņa vecuma, utt. Pēdējais gan viņam joprojām sagādā vislielāko prieku un dzīves jēgu – Mihaels esot viņa lielais hobijs, bez kura joprojām nevar iztikt ne mirkli.

Savukārt sievas Sibillas dienas ritēja bezrūpīgā savvaļā. Savu totālo līdzdalības trūkumu ģimenes dzīvē viņa motivēja ar nepieciešamību rūpēties par sevis garīgu pilnveidošanu, jo arī sievietei esot jābūt izcilai personībai. Šeit daudz laika aizņēma dalība dažādos feministiskos pulciņos. Bieži uz mājām nākušas neskaitāmas Sibillas draudzenes un domubiedres. Sibilla viņām bija kā tāds garīgais vadonis, un katra kārtējā kafijošanās izvērtās par līdz vēlai naktij ieilgušu politisku mītiņu feminisma garā.

Vadzis lūzis vienā no kārtējiem draudzeņu mājas saietiem. Pērs gatavojis visām dāmām pusdienas, kurām sekoja kafijas galds ar saldumiem. Pa to laiku viņš virtuvē mazgājis traukus un caur atvērtajām durvīm klausījies kārtējo sievas izvērsto sprediķi par tēmu – māsas, kas vēl mums ir darāms, lai sekmīgāk cīnītos ar vīriešu virskundzību?

Kad pēdējais šķīvis tika novietots trauku žāvētājā, Pērs nosusināja rokas, klusām apģērbās, atvēra ārdurvis un aizgāja. Uz visiem laikiem. Šķiršanās tiesa vēlāk mazo Mihaelu piesprieda audzināšanā Pēram, atvēlot noteiktus laikus tikšanās reizēm ar māti Sibillu. Viņa gan vēl joprojām esot neizpratnē par bijušā vīra rīcību, uzskatot to par kārtējo apliecinājumu visu vīriešu principiālai cūcībai.

Saglabājot simpātijas pret feminisma kustības saprātīgo un racionālo flangu, es tomēr vairāk sliecos uz latvju dainu gudrību, kur skaidri vēstīts, ka „i ne sunītim spert, i ne zariņu lauzt” tev nebūs… Tās arī atklāj: kā gan vīrietim var būt labi, ja slikti ir sievietei? Viņi katrs ir daļa no Cilvēka – abi vienoti esības kopībā.

Modernās mākslas muzejs Stokholmā, Wikipedia

JAUNS MUZEJS

Te īsumā jāpaskaidro šīs institūcijas vēsture. Stokholmas Modernās mākslas muzejs tika dibināts 1958.gadā, un tas atrodas pašā Stokholmas viducī uz Šepsholmas (Skeppsholmen) saliņas. Iesākumā muzeja telpas atradās nelielu klasicisma stila namu grupā. Ekspozīcijas daļa tika iekārtota arī līdzās esošā parka teritorijā. Tajā tiek izstādīta zviedru un pasaules laikmetīgā māksla, sākot no 20.gadsmita sākuma līdz mūsu dienām. Savas darbības pirmajā dekādē muzejs guva ievērojamu starptautisku autoritāti. Tas notika, pateicoties tā pirmajam vadītājam, leģendārajam mākslas zinātniekam un kuratoram Pontusam Hultēnam (Pontus Hultén). Tomēr pēc 40 gadu darbības radās spiedoša vajadzība pēc jaunām un modernām izstāžu telpām. Tāpēc 90.gadu sākumā tika izsludināts starptautisks arhitektūras konkurss. No 211 projektiem par labāko atzina spāņu arhitekta Rafaela Moneo darbu ar devīzi “Telemachos”. Tika uzsākta jaunu monumentālu korpusu celtniecība, kas sekmīgi noslēdzās 90.gadu nogalē.

GAIDIET, BŪŠU…

Lieki teikt, ka karaliskais ielūgums mani iedzina zināmā, ja ne krietni lielā apmulsumā. Un lieki piebilst, ka tieši šajā gadījumā ne mirkli nepavīdēja doma par vīzdegunīgu atteikumu – sak, sorry, vecīt, man tagad sastrēgums ar darbiem, gan jau kādu citu reizi saskriesimies… Taisnības labad jāatzīst – ja tas būtu bijis tikai MoMA ielūgums, tad labākajā gadījumā es to būtu deponējis arhīvā, bet nekāda braukšana nenotiktu. Taču, ja jau pats kungs bija aicinājis, atteikt nevarēja. Pat visa ekskomunistiskā audzināšana un padomiskā dzīves pieredze nebija jaudājusi iz manīm izsvēpēt monarhistisku entuziasmu. Tāpēc uz ielūguma RSVP adresi naski nosūtīju pozitīvu atbildi: gaidiet, būšu…

Ja jau pats kungs bija aicinājis, atteikt nevarēja.

Doties uz Zviedriju – tā vairs nebija nekāda problēma. Šādiem un līdzīgiem nolūkiem, tā sakot, lai vadošais darbinieks justu pasaules notikumu pulsu, ar Sorosonkuļa vēlīgu gādību viņa iestāžu direktoriem bija paredzēts speciāls ceļojumu budžets, kuru es arī itin centīgi tērēju. Biju kļuvis par īstu globetrotteru un jetsetteru. Te nu tā amerikāņu nauda lieti noderēja.

autors Jānis Borgs

sorosists Jānis Borgs

Mārtiņš Rītiņš un Jānis Borgs 90-to gadu otrajā pusē

Garajā gatavošanās procesā visdramatiskākās bija pārdomas par to, kā man vajadzētu ģērbties un karaļa klātbūtnē uzvesties. Vai ierasties frakā, kuru tad naski nāktos šūdināt, vai smokingā? Ideju par baroka kamzoli, baltām zīda zeķēm un parūku, kādu redzēju filmās par trim musketieriem, pēc nelielām šaubām tomēr atliku malā. Vēl gudroju, vai teātra studijā nevajadzētu patrenēties galma manierēs – daiļi klanīties, ar palēcienu kniksēt, smalki vēdināt ar roku līkloču vinjetes, elllleganti dejot menuetu (ej tu sazini, kas tai viņa Silvijai ienāk prātā, vēl ņems un uzaicinās mani uz vienu smalku danci…). Un kādas sarunas par mākslu vest: “Jūsu Majestāte, ko Jūs sakāt par Raušenberga āzi, vai Jums varbūt labāk tīk Šiškina Lāči?…” Tas viss bija rūpīgi un savlaicīgi jāpārdomā. Un domas ietiecās nakts sapņos, un sapņi – murgos, un no rīta pamodos ar šaudīgām pakaļkājām… Lieti noderēja Sorosa fonda eksdirektores Vitas Matīss viedais padoms – velc vienkāršu tumšu uzvalku, baltu kreklu un neuzkrītošu kaklasaiti, tad jau būs labi. Sliktākajā gadījumā tevi noturēs par viesmīli un palūgs atnest šampanieti. Citādi īpaša ģērbšanās būtu ielūgumā norādīta. Un karalim arī nevajadzētu uzbāzties, ja viņš tev ko neprasa. Tā nu samierinājos ar šādu pieticīgāku variantu.

ej tu sazini, kas tai viņa Silvijai ienāk prātā, vēl ņems un uzaicinās mani uz vienu smalku danci…

Stokholmā ielidoju jau iepriekšējā dienā pirms pasākuma. Ceļā biju devies pilnīgi bez jebkādas bagāžas, it kā brauktu ar tramvaju tepat uz Rīgas centru. Krūšu kabatā vienīgi ieliku zobu birstīti. Lidostu kontrolei tas likās dīvaini, un pāris reizes nācās atbildēt uz aizdomu pilniem jautājumiem. Tomēr bēdīgi slavenais 11.septemrbis vēl nebija atgadījies, pēc arāba arī gluži neizskatījos, tādēļ pretterorisma pasākumi pret mani laimīgā kārtā netika vērsti. Var jau gadīties, ka iekļuvu ja ne gluži melnajos, tad varbūt tais puspelēkajos sarakstos.

Lai kaut cik atbilstu karaliska viesa statusam, apmetos nevis, kā ierasts, kādā žēlīgā un ekonomiskā B&B mītnē, bet solīdajā Slūžu Hiltonā. Sēžot plašajā „bedrūmā”, dažas stundas vaksēju savas laka kurpes, tad pasūtīju istabenēm sevišķi rūpīgi izgludināt melno ancuku. Lai nepiemestos caureja, gulēt gāju neēdis, toties ar domu par karali…

STELLĀŽAS ĀĶIS KAMBARSULAIŅA VIETĀ

Pienāca vēsturiskais 1998.gada 12.februāris. Ar lepni paceltu degunu jau pusdienlaikā pastaigas solī kātoju uz Šepsholmas salu. Uz kājnieku tilta jau aicinoši dega lāpas, un rindā bija saliktas parafīna tējas sveces jeb tā saucamās “ploškas”. Programmā bija norāde, ka dienas laikā viesiem būšot ekskluzīva iespēja aplūkot jauno muzeja ēku un modernās mākslas ekspozīciju. Ierados neparasti laicīgi. Spriežot pēc tukšuma, radās iespaids – vai tik neesmu še pats pirmais? Dīvainā kārtā pie ieejas neviens neko neprasīja uzrādīt, neviens neko nekontrolēja un ar detektoru nemeklēja, vai tik man biksēs nav kāds šaujamais ieslēpts. Ak, ja tie „alkaidieši” zinātu, kāda še rietumnieciski bezatbildīga izlaidība valda…

Līdz karaliskajam mielastam vēl bija stundas trīs atlikušas, tāpēc varēja mierīgi nodoties telpu apskatei, kuras laikā atgadījās kas komisks. Ienācis muzeja telpās, kādā sānu gaņģī ieraudzīju virkni garderobes pakaramo pārvietojamās instalācijas uz riteņiem. Skaidrs – tiek gaidīti daudzi viesi, un še ir viņu pašapkalpošanās zona. Biju gan iedomājies, ka mūs sagaidīs gvardi ar paceltiem zobeniem un mēteli pieņems viņa augstības kambarsulainis. Bet nekā… He, nedaudz nīgri nodomāju – daudzinātā zviedru demokrātija… Zudusi ir šamajiem aristokrātiskā pompa… Re, pie kā noved ilgstoša sociāldemokrātu valdīšana. Tomēr saņēmos un uzkarināju uz atvēlētās stellažas āķa savu smalko mēteli (ar visiem dokumentiem iekškabatā) pats. Pāris stundu vēlāk, atgriežoties no izvērstās un iespaidīgās ekspozīcijas apskates, devos apraudzīt savu mētelīti. Ierados attiecīgajā gaitenītī un šausmās sastingu, jo tur mans mētelītis vairs nebija rodams. Uz pakaramajiem gan bija visādi citādi mētelīši, bet tikai ne mans, lai kā to skraidīdams no viena gala uz otru izmeklējos. Karaliskajā pārtijā, šeit, godīgajā Zviedrijā, tevi tā vienkārši ņem un apzog!!! Kurp gan ripo pasaule! O tempora! O mores! Pusinfarkta stāvoklī grābstīdamies gar sirdi, jau iztēlojos radušos problēmu gūzmu – došanos uzvalkā uz viesnīcu mīnus 10 grādos un (ne)izkļūšanu no Zviedrijas bez pases un aviobiļetes. Nauda arī bija palikusi turpat…

Biju gan iedomājies, ka mūs sagaidīs gvardi ar paceltiem zobeniem un mēteli pieņems viņa augstības kambarsulainis.

Sāku skraidīt kādu apsargu vai policistu meklējumos, lai izplūstu sašutumā un žēlabās, kad aiz līkuma parādījās vēl viens gaņģītis ar vēl dažām garderobes stellažām. Un, rau, tur vientuļš karājās mans nabaga zudušais tumši zilais mētelītis! Ar visiem dokumentiem, pasi un naudu piedevām. Acīmredzot manas prombūtnes laikā bija notikušas kādas pakaramo pārbīdes un kopā ar tām arī mans mētelītis bija nesankcionēti aizceļojis uz citu vietu. Zviedrija manās acīs bija atguvusi savu godu, un niknais zobs uz viņu (ne)drošības dienestiem atkal pierāvās.

Karaļa rezidence Stokholmā, Wikipedia

TIKŠANĀS

Pirms kārotā mielasta mani gan piemeklēja ne tikai šāda veida stresi, bija arī gaišāki (vai vismaz – kolorītāki) brīži. Šeit nerunāsim par patieso mākslas un jaunās arhitektūras baudījumu, ko sniedza apskate. Tur notika kas vēl negaidītāks. Beidzot mēs, vecie puikas (karalis, jūsu zināšanai, ir akurāt mans vienaudzis), satikāmies! Es un viņš – Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs! Tiesa, tas, kā Vinnijs Pūks teiktu, notika šaurā bezizejā. Dikti šaurā… Kādā nelielā ekspozīcijas telpā bija novietota milzīga avangardiska instalācija – liela armijas telts, kuras tālākai apskatei skatītājiem bija jādodas tās iekšienē. Ko es, loģiski, arī neminstinādamies darīju. Taču izrādījās, ka teltij bija arī otra ieeja! Knapi biju paspēris tās iekšpuses krēslā pāris soļus, kā man tieši pretim otrajā ieejā parādījās visu zviedru vadonis – pats Kārlītis XVI. Manu stāvokli tobrīd vislabāk raksturotu kāds spēcīgāks krievu izteiciens, kuru Ziemeļu Stāstos tomēr nelietosim un ko atstāsim lasītāju izdomai (varētu tikai pieminēt zviedrisko „fy fan”). Atrodoties teltī, es gan aši uztaisīju „pokerģīmi” – sak’, liela muiža! Staigā te visādi… It kā kāds karali nebūtu redzējis… Bet smadzeņu putrā zibens ātrumā šaudījās haotiskas domas – ko darīt? ko darīt? ko darīt? ko darīt? ko darīt? … varbūt bēgt? varbūt jātaisa piruete – reveranss? Nevar taču izlikties, ka es šamo gluži nepazīstu? Izšķīros tomēr par labu sveicināšanai. Mugura aši saliecās pazemīgā puslokā, un es knapi izdvesu pirmo, kas ienāca prātā: „Goddag…” Viņa Majestāte paskatījās uz mani un, viegli pamājis ar galvu, pagāja man garām uz aizmugures izeju. Pie sevis pukojos – nu gan ir „frukts”! Varēja jau nu būt maķenīt sirsnīgāks – pats mani ielūdza, bet tagad baigi „kūlo” atlaiž… Protams, vēl nenieka nenojautu, ka tā būs manas karaliskās ”draudzības” uvertīra jeb tikai pirmā sērija.

Tur atkal priekšā bija ne tikai pats karalis, bet arī viss viņa galms – Silvija, dažas vecas princeses un prinči un greznos mundieros tērpti ģenerāli.

Brīdi pamīņājies telts iekšpusē, taisījos atpakaļ laukā uz ekspozīcijas pamattelpu. Bāc! Tur atkal priekšā bija ne tikai pats karalis, bet arī viss viņa galms – Silvija, dažas vecas princeses un prinči un greznos mundieros tērpti ģenerāli. Viss bariņš vēroja un apdiskutēja uz sienas uzkabinātu mākslu, ko es, protams, vairs neatceros, jo bija jāblenž uz unikālo kompāniju un jāuzmana žoklis – lai tas neatkristu vaļā kā tādam latvju pāķim. Situācijas “traģisms” slēpās tajā apstāklī, ka šis dižciltīgais Bernadotu pulciņš stāvēja tieši priekšā vienīgajai izstāžu telpas izejai, pa kuru bez īpašas stumdīšanās es nu nekādi nebūtu varējis izsprukt. Mani pārņēma panika – jutos kā mazā būrī iesprostots trusītis, kuru tūlīt sakamps Zviedrijas drošības dienesta Säpo aģenti vai citi karaliskās apsardzes giganti un aizstieps uz ģērētavu. Un kādi virsraksti pavīdētu dzeltenajā presē – LATVIETIS IZTRAUCĒJIS MŪSU KARALI INTĪMĀ BRĪDĪ!!!

Man par milzīgu pārsteigumu, nenotika pilnīgi nekas: neviens mani neievēroja un ciet nesagrāba. Nekur pat nemanīju nevienu, kas būtu izskatījies pēc apsarga. Nedaudz nomierinājies, taču joprojām neelpojot, turpināju klusi un rātni (lasi – austiņas pieglaudis) stāvēt metra attālumā no karaļa viņam tieši aiz muguras. Kāda jaunkundzīte, kas laikam bija muzeja darbiniece, kaut ko čivināja „Titta! Titta! Vacker, vacker…”, bet karalis domīgs klusēja un pa brīdim māja ar nosirmojušo galvu. Taču īpašs kumoss manai novērotāja acij bija vecās princeses: ārkārtīgi kalsenas, izstieptas un bālas kā porcelāna statuetes. Zem plānā ādas pergamenta pulsēja smalkas dzīslas, un te nu varēja droši pārliecināties, ka šajās būtnēs patiesi rit īsteni zils šķidrums. Prātā ienāca līdzības ar krievu šķirnes vēja suņiem. Dāmas bija izcili sapostas un safrizētas, ar žilbinošām briljanta kaklarotām un mirdzoši baltiem zobiem, kas vīdēja starp plānajām, pažuvušajām lūpām. Ja Silvijā, karalī un ģenerāļos vēl viedās kāds tomāta veselīgums un laicīgs gaļīgums, tad princeses spokojās kā no senām gleznām izkāpuši tēli. Jāatzīst – lai kā mani aizrautu modernā māksla un lai cik iespaidīga bija MoMA kolekcija, tomēr spilgtākais mana apmeklējuma iespaids un neaizmirstamākais “mākslas” piedzīvojums, manā skatījumā, bija tieši šīs „blazētās” būtnes.

Beidzot visi galma VIPi sakustējās un devās uz nākamo zāli, kamēr es neviena nemanīts kā tāds neredzamais cilvēks naski un klusi aizcilpoju pa gaiteni tālāk no grēka. Atvelkot elpu uz beņķīša pie vīriešu tualetes, gremdējos pārdomās – kā tas nākas, ka šeit nav nekādas apsardzes? Laikam visi uzaicinātie ir pēc kaut kādiem sarakstiem pārbaudīti un atzīti par drošiem esam? Un no kurienes Kārlītis mani vispār pazīst? Vēlāk ar izbrīnu konstatēju, ka esmu šajā svinīgajā notikumā ne tikai vienīgais no Latvijas, bet arī no visas Baltijas un pat no visas Sorosa impērijas. Tā man joprojām ir neatminēta mīkla – kāpēc tieši Borga kungs nokļuva starp uzaicinātajiem viesiem? Kas tie par īpašajiem failiem, kuros laikam taču tiku atzīmēts kā modernās mākslas supermens? Katrā ziņā šāda attieksme manī raisīja siltas jūtas pret Moderna Museet, tālab noslēgumā iesaistījos muzeja draugu un sponsoru biedrībā. Dažus gadus tam regulāri ziedoju arī nelielas naudas summas, kas deva man tādas privilēģijas kā regulāra informācijas materiālu saņemšana un muzeja bezmaksas apmeklējumi.

Tā man joprojām ir neatminēta mīkla – kāpēc tieši Borga kungs nokļuva starp uzaicinātajiem viesiem?

… ARĪ ES TUR BIJU…

Beidzot tuvojās svinīgais brīdis – vakariņot pie viena galda ar Zviedrijas karali Kārli XVI Gustavu. Jau iztēlojos, kā, viens otram acīs skatīdamies, skandināsim šampanieša glāzes un apmainīsimies ar asprātībām. Varbūt man pat izdosies pateikt kādu tostu… Kā es blakus sēdošajai princesei padošu kaviārmaizīti un apliecināšu savu apbrīnu par viņas daili… Beigu beigās, ej tu sazini!, varbūt galma viedie atzīs, ka esmu tik dievīgs mākslas pazinējs un smalks čalis, ka viņi bez manis vairs iztikt nevar…

No mutuļojošas iztēles griežiem mani pamodināja netīkama drūzmēšanās un kņada pie labierīcībām. Skaidrs, tie visi arī bija viesi, un izskatījās, ka to bija simtiem. Un kur tad visi šie „jefiņi” te liksies? Vai tad šamiem būs kāda furšetīte? Visiem taču nebūs vietas pie karaļgalda… Netīkami atskurbinošā atbilde nāca ātri, kad beidzot pulksten sešos atvērās durvis uz vakariņu telpām un viss bars sāka tur stumdīties iekšā. Pārsteidzoši bija konstatēt, ka karaliskais pusdienu galds ir vismaz kādu puskilometru garš un stiepās vienā rindā cauri atvērtām durvīm, šķērsojot gandrīz visas muzeja zāles. Kārlim un viņa galmam paredzētais galds atradās pilnīgi savrup no pārējiem vienā no centrālajām zālēm, turklāt teju vien ar divdesmit vietām. Sāku jau nojaust, ka neviena no tām nav paredzēta man, līdz ar ko pēdējās iespējas demonstrēt karalim un princesēm manu šarmu sāka strauji gaist un līdzināties nullei.

Pārsteidzoši bija konstatēt, ka karaliskais pusdienu galds ir vismaz kādu puskilometru garš un stiepās vienā rindā cauri atvērtām durvīm, šķērsojot gandrīz visas muzeja zāles.

Vietas pie galdiem bija stingri ierādītas ar mazām personalizētām kartiņām. Vēl naivi pagumzījies ap centrālās zāles galdiem, savu vārdu tur tā arī neatradu. Uzrakstiņu “Janis Borgs” uzgāju tikai pēc kādas pusstundas ceturtajā zālē pagriezienā aiz stūra. Klusi un pieticīgi apsēdos un sāku vērot kaimiņus. Arī te – pārsteigums. Es biju vienīgais baltais zvirbulis (patiesībā – melnais sprukstiņš ar šlipsi) „bitņiku” barā. Visapkārt grozījās bārdaini tipi adītos Hemingveja džemperos un koši krāsainās žaketēs, kaut kādi tetovēti eksemplāri – vārdu sakot, īsti anarhiska mākslinieku sabiedrība. Neviens pat nebija apgrūtinājis sevi ar domām par kādu smokingu vai fraku un visādu citādi smalku uzvedību. Notiekošais aizvien vairāk sāka atgādināt vikingu dzīres, kurās es izskatījos pēc citplanētieša.

Tieši pulksten septiņos tālajā zāles galā kaut kas spalgi nobūkšķēja. Tur bija ienācis teatrāli tērpies ceremonijmeistars un, bliežot pret grīdu savu koka zizli, skaļi vēstīja, ka karalis tūlīt būs klāt. Nu visi, kas to pamanīja, svempās kājās un pēc mirkļa – re kur nāca arī Viņš. Kārlis tālumā izskatījās visai sīks. Viņš apstājās, pamāja galdam ar galvu (vai arī ko teica – nedzirdēju) un projām bija – iesoļodams nākamajā zālē. Manā dzīvē tā arī bija pēdējā reize, kad vaigā skatīju savu draugu Kārli XVI Gustavu, kurš, neraugoties uz visu aizņemtību, bija par mani atcerējies. Vispār jau situācija nedaudz atgādināja Gogoļa „Revidentu”. Vēl gan nevarēju saprast, kurā ādā iejusties – būt par Bobčinski vai Dobčinski? Tomēr viņš, cara tētiņš, tur tālajā Pēterburgā (lasi – Kārlis Stokholmā) uzzināja (vai vismaz ar vienu acu kaktiņu redzēja), ka ir pasaulē arī tāds Jānis Borgs. Ko gan vēl pilnai laimei vajag?

Par tālāko vakara gaitu arī nevarētu sūdzēties. Parādījās milzīgs sulaiņu bars, kurš ātri piebaroja multisimtgalvaino mākslinieku pūli ar „foršpeizi”, lielisku medījumu ar brūklenēm otrajā ēdienā un vēl desertu un kafiju. Arī vīns un alus pludoja bezgalīgi… Mielasts izvērtās smalks un karalisks, un garšīgs uz goda. Visi daudz tērzēja, dibināja pazīšanās, dāļāja vizītkartes, solīja lielu un mūžīgu draudzēšanos… Un kā senas pasakas vēstī – arī es tur biju, miestiņš un medus mutē un bārdā lija…

Stokholm, Altstagtgasse, foto: Jürgen Howaldt

Šādās reizēs pie sevis mēdzu atzīmēt: “Re, kur atkal tikai puspudelīte viskija (atceroties Black & White Whisky balto un melno suņuku)”. Bet kas nu kuram prātā. Savukārt meitēniņš, ieraudzījis pūkaino radību, sajūsmā iespiedzās: “Titta mamma – vacker vovve!”, kas latviski nozīmētu – “Skat, māmiņ, kāds jauks vuvīc!”. Mana apziņa palecās. VOVVE – cik gan tas labi skan un murrājoši atbalsojas saules pinumā. VOVVE, VOVVE… vairākas reizes pie sevis atkārtoju un izbaudīju gluži „kaķisku” tīksmi. VOVVE skanēja gluži kā klasiskā budistu meditācijas mantra OOOOMM. Un secināju – te jābūt kādai kopsakarībai.

Mans pseidobudista prāts, pēc cīsiņa vēl viegli žagodamies, pamodās, skrūvītes galvā čīkstēdamas sāka griezties aizvien straujāk, un pamazām uzdīga Doma, Atziņa, Koncepts…

VOVVE nav literārs un oficiāls zviedru valodas vārds, bet gan zviedru bērneļu verbāla ekspresija attiecībā uz jēdzienu SUNS. Bet kāpēc tikai bērni lieto šo burvīgo vārdu? Pārdomu rezultātā nonācu pie sekojoša atklājuma:

LIELĀ „VOVVES” TEORIJA

Bērni „vovvi” apzinās, pateicoties savai sirdsšķīstībai un dvēseles skaidrībai. Tikai viņi ir „vovves” mantriskās kvalitātes cienīgi. Un tikai tādiem cilvēciņiem pāri klāsies tās labvēlīgā svētība. Bet tad mēs varētu taujāt – no kurienes radusies šī skandināvu mantra? Un kālab vēl joprojām viņi neapzinās sevi par tādas bagātības nesējiem?

Ir skaidrs, ka viss īsteni zviedriskais, šo „vovvi” ieskaitot, var nākt tikai no senās vikingu kultūras. Bet velti „vovvi” meklēt rūnu rakstos un vikingu teikās. To nerast arī zinātnieku pētījumos un Stokholmas Vikingu muzeja ekspozīcijā. Ir skaidrs, ka „vovve” ir turpat pie vikingiem, taču kāpēc šis nav redzams?

Lai to saprastu, jālūkojas dziļāk un tālāk. Ir jāsaprot, kas īsti ir „vovve”. Skaidrs – tas ir Suns savā lielākajā vispārinājumā. Un ir jāsaprot arī tas, ka Suns ir ārpuszemes būtne. Kas par to liecina? Suns ir humanoīds radījums, bet daudz pārāks par cilvēkiem. Suns ir vienīgā dzīvā būtne uz planētas ar hipercilvēcisku raksturu un būtību. Kā pierādījums tam ir suņa prieks – tas ir absolūts, patiess un pilnīgi tīrs, bez jebkāda egoisma. Kāda Sunim ir līksme atkal sagaidīt savu mīļoto līdzgaitnieku – cilvēku, “saimnieku” (to gan nevar zināt, kurš te kuram saimnieks)… Dzīvnieks sajūsmā skrien desmit apļus ap māju, lec gaisā un sniedz Cilvēkam slapju mēles buču. Un viņš nekad nejautās, vai man par to būs kaut kāds labums? Tāda prieka izpausme nav nevienam uz Zemes.

Kaķis, murrātājs un pielīdējs, tik ar savu labumu aiz ādas. Arī mīļais zirdziņš – tik vien zina, kā skumji raudzīties un gausties par likteni. Neviens nevar sacensties ar patiesu suņa prieku. Arī Cilvēks nē.

Likumsakarīgs ir nākamais jautājums – no kurienes tad nācis šāds superradījums, kam nav līdzinieku uz zemes? Ja mēs to nešaubīgi konstatējam, tad top arī skaidrs, ka ne no šīs planētas. Un Ēģiptes piramīdu pozicionējums norāda, ka proto-Suns ir atlidojis no Sīriusa. Senie ēģiptieši to ātri saprata un atvēlēja suņveidīgajam Anubisam aizkapa pasaules vārtu sarga dievišķo lomu. Tomēr senie ēģiptieši neko nezināja par „vovvi”. Ko apzināties bija lemts tikai senajiem vikingiem?

Nav īsti skaidrs, ar kādu misiju Suns tika sūtīts uz Zemi. Bet pilnīgi loģiski, ka sen senos laikos, būdams ceļā uz to, pirmais, ko viņš ieraudzīja, tuvojoties mūsu planētai, bija Valhalla un tās tronī sēdošais dievu dievs Odins. Valhalla pagadījās Suņa lidojuma trajektorijā, jo viņš pietuvojās Zemei no Ziemeļpola puses un ātri nonāca tieši virs Skandināvijas. Tādā veidā tieši Odina galva izrādījās Sīriusam tuvākais Zemes punkts. Tālajā lidojumā pagurušais Suns šādu izdevību garām laist nevēlējās un ātri “piezemējās” uz Odina galvas. Tieši tur apvienojās abu dievišķās enerģijas, un Odins, vēl nepazīdams jēdzienu Suns, nodomāja: “Titta – vacker vovve” jeb “ Pavej – kāds jauks vaučers”. Un saprata, ka Suns jeb „vovve” jāsūta tālāk (jeb zemāk) Zemes misijā, pa tiešo pie saviem pārraugāmajiem zviedru vikingiem, lai vairotu labestību un mazinātu vikingu bezgalīgo niknumu un negantumu.

Varētu tomēr vēlreiz jautāt, kālab tad nekādos citos avotos un liecībās par vikingu dzīvi nekas nav minēts par šo vēsturisko un unikālo faktu??? Atbilde ir gauži vienkārša un pat komiska. Padomājiet, ko īsti redzēja senie vikingi, lūkojoties uz augšu, uz Valhallu? Skaidrs – re, kur savā tronī sēž mūsu varenais dievu dievs Odins. Un viņa lepni pacelto galvu vainago kaut kas kupls un pūkains. Kas gan tas cits varētu būt, ja ne silta ziemas cepure? Suni tak’ neviens vēl nebija redzējis. Un arī nevarēja redzēt, jo asajā rakursā varēja tik vien samanīt, ka no Odina galvas kaut kas it kā nokarājas. Tā bija Suņa aste un arī viena otra ķepiņa. Bet pret Sīriusu vērsto laimīgo suņa purniņu – to vikingi vairs nejaudāja sazīmēt. Tikai daži vikingu bērniņi, kuri vēl nepazina iekāri un niknumu, varēja sadzirdēt, kā kaut kur augšā taisnīgais Odins pie sevis omulīgi murmina – vovve, vovve, vovve….

Un kādā tumšā bezvēja naktī, kad melnajā debesu kupolā īpaši spalgi mirdzēja Sīriuss, Odins saudzīgi nolaida silto „vovvi” uz Zemes.

Un tad Odinam nāca apskaidrība, ka šis debesu sūtnis pēc iespējas ātrāk jāsūta misijā uz Zemi. Domāts – darīts. Un kādā tumšā bezvēja naktī, kad melnajā debesu kupolā īpaši spalgi mirdzēja Sīriuss, Odins saudzīgi nolaida silto „vovvi” uz Zemes. Ir aizdomas, ka tas notika kaut kur nešķīsto kuršu vēl nenopostītās Sigtunas tuvumā. Suns ātri saprata – nu beidzot esmu galā jaunajās mājās. Paošņājis ar savu „šņurci” vēso gaisu, dievišķais kustonis devās uz tuvāko vikingu mītni, kurā dzīvoja tieši Svensonu dzimta. Tur resnais Ragnars un garais Leifs, sadzērušies alu un saēdušies šmorētus cūku stilbiņus, smagi krāca, apkampuši savas „kuplās” blondīnes – Brunhildu un kuršu zemē nolaupīto Laimīti. Un līdzās viņiem dusēja visa pārējā daudzgalvainā saime. „Vovve” uzoda vietiņu tuvāk pie puspievērtajām durvīm, kur gaiss nebija tik paģirains un smacīgs, un ieritinājās starp saldi gulošajiem bērneļiem. Tā miers un saticība atnāca vikingu zemēs.

Pēc kāda laika vikingi palika aizvien mierīgāki, pieņēma kristietību un saprata, ka laime nav meklējama Leifa iekoptajā Amerikā. Un vēl pēc kāda laika viņiem uzradās ērti Volvo autiņi, galvaspilsēta Stokholma, stalts kungs ar prinčiem un princesēm un visādi citādi labklājības atribūti, uz ko teju visa pasaule noraudzījās ar zilizaļu skaudību. Laime ir, kad tavs bērņuks, skatīdamies uz ņipru „haskiju”, kā visi nosprieda par nez no kurienes uzradušos jaunatnācēju, priecīgs sauc: „Titta – vacker vovve!!!” Un tas viss, pateicoties tikai vienam no Sīriusa atlidojušam „haskijam”.

Bet dižais Odins nolēma, ka „vovve” nu būs īstena vikingu mantra, kuru lietot atvēlēts tikai pašiem apskaidrotākajiem un nesavtīgākajiem – kuram gan citam, ja ne bērniem.

foto: Bönisch

„VOVVE” HERNESANDĀ

Tāds, lūk, bija mans miglaina rīta apskaidrībā rastais atklājums. Par ko pēc nedēļas, būdams jau Hernesandas (Härnösand) univesitātes viesis, steidzos dalīties ar turienes mācību spēkiem. Saaicināju vietējos profesorus uz vienu tikšanos pulksten desmitos no rīta. Solīju pavēstīt par sensacionālu atklājumu vikingu kultūrā. Un patiesi – kad ierados auditorijā, tur jau pulcējās vesels bars cienījamu zviedru kungu. Es lēni, nopietni un svinīgi izklāstīju visu iepriekš stāstīto. Lielākā daļa kaut ko cītīgi pierakstīja, tikai ik pa brīdim viens otrs no viņiem vēl it kā šaubīdamies pacēla galvu un nedaudz neticīgi lūkojās manī. Tas lika manu intonāciju un vēstījumu celt vēl augstākā nopietnības pakāpē. Bet noslēgumā aicināju visus klātesošos nodoties jaunapgūtās mantras testēšanai. Un tā pulksten desmitos no rīta 20 zviedru profesori sadevās rokās, aizvēra acis un ar iedvesmu meditēja, dziļā nopietnībā murminot „vovve, vovve, vovve”…

Beidzot arī Zviedrijā saprata, kas ir „vovve”.

Dzīvei zustu garša, ja tajā reizēm negadītos kāda ķibele. Daudz kas atkarīgs no tā, cik traģiski mēs šīs ķibeles uztveram, jo vismaz puse no problēmu asuma ir tikai mūsu galvās un iedomās… Mācību par to, kā „defektu pārvērst par efektu”, pirms dažiem gadiem guvu kādā Zviedrijas apmeklējuma laikā. Zviedru draugi bija uzaicinājuši mani uz Ziemassvētku brīvdienām savā meža vasarnīcā pie Vēnerna (Vänern) ezera Vermlandes (Värmland) lēnī, kas atrodas Zviedrijas dienvidu daļā. Šī „vasarnīca” tomēr bija pamatīgi sagatavota pilnvērtīgai dzīvošanai arī skarbā ziemā.

Tālākā vēstījuma kontekstā jāpiezīmē, ka biju ieradies „uz vieglu roku”: bez kādas lielākas bagāžas, un, galvenais, arī bez jebkādas ceļojuma apdrošināšanas. Kā jau kopš padomju laikiem bija ierasts braukt uz Igauniju vai Lietuvu. Un attiecībā uz citkārt tik ļoti tālajām un nopietnajām ārzemēm – Zviedriju – še iedarbojās, tā sakot, „ES sindroms”.

DIŽĶIBELE

Ziemassvētku priekšvakarā visi kopā aizdevāmies uz vietējo mazpilsētiņu Gulspongu (Gullspång) ciemos pie manas namamātes radiniekiem. Pēc jautras viesošanās jau vakara tumsā taisījāmies atceļam. Un tad, kāpjot pa namiņa 1,5 metrus augstajām āra kāpnēm, man gadījās dramatiska dižķibele. Mitrais laiks bija padarījis kāpņu cementu visai slidenu, un piedevām ceļā pagadījās kaut kāds niecīgs kukurznītis – no tādiem, kas gāž lielu vezumu. Pie roktura neturējos un vienā sekundē atrados brīvā lidojumā. Piezemējos turpat uz kāpnēm. „Mistera Centnera” kritienu amortizēja mīkstā sēžamvieta, bet asa iesāpēšanās kreisās kājas pēdas locītavā liecināja, ka laikam būšu guvis smagu izmežģījumu. Tā tik vēl trūka – sabojāt Ziemassvētkus, nodomāju, nemaz vēl nenojaušot, ka problēma izrādīsies daudz monumentālāka. Noelsos, piecēlos sēdus, un manam skatam pavērās sirreālistiska aina – pēda palika guļam sāniski uz kreiso pusi, it kā tai vairs ar mani nebūtu nekā kopīga! Tā bija pilnīgi nolauzta un pie kājas turējās, tikai pateicoties cīpslām un ādai.

Skaidrs – tūdaļ tika izsaukta ātrā palīdzība. Biju domājis, ka smidzinošā lietus dēļ būs pacietīgi jāguļ vismaz kāda stunda, iekams no kaut kurienes šajā nomaļajā miestā tā uzradīsies. Vēroju draugu pārbiedētās sejas. Viņi bažījās, vai tik neesmu lauzis mugurkaulu, bet nama saimnieks acīmredzot vēl kreņķējās, ka nu var sanākt arī kaut kāda juridiski–finansiāla atbildība par „slidkalniņa” savlaicīgu nenosmiltēšanu. Lai viņus kaut cik nomierinātu, sāku plēst visādus jociņus, kas, no malas raugoties, domājams, izklausījās dīvaini un visai neadekvāti.

ZVIEDRU NLO

Pa to laiku pēkšņi kā no debesīm uzradās un man līdzās piemanevrēja ātrās palīdzības auto. Lāga nepagāja ne 15 minūtes! Pārsteigts vēroju ultramoderno un neparasti sterilo, spīdīgi lakoto minibusiņu, kas mirguļoja ar desmitiem visādu spožu uguntiņu kā tāda Ziemassvētku eglīte un ļoti atgādināja fantastikas filmās redzētu NLO. Zaļo cilvēciņu vietā no tā izkāpa ārste vai medmāsa – visnotaļ iespaidīga izskata sieviete ar izteiksmīgi izboztu bisti. Savukārt viņas asistents, NLO šoferis, vienlaicīgi izrādījās arī labi trenēts feldšeris. Māsiņa uzreiz ievadīja manā ciskā kārtīgu narkozes devu – laikam morfiju – , kas mazināja šoku, remdēja pieklusušās sāpes un pēc mirkļa uzdzina milzīgu jautrības cunami. Nez kāpēc vēl jo vairāk uzskatīju, ka mans pienākums tagad ir klātesošos visādi uzjautrināt un smīdināt. Bet šā kā tā, draugu sejas līdzinājās skābētiem gurķiem. Tikām šoferis lietpratīgi iegrozīja nolauzto pēdu tās oriģinālajā pozīcijā un veikli to nofiksēja ar šinu. Iesākumā pat raizējos – vells, ko tāds „taksists” tur ņemas, ka neiemontē manu pēdu vēl ačgārni! Jāsaka, ka šī pēdas iegrozīšanas procedūra izrādījās visai sāpīga, tā ka nācās izdvest pat skaļu stenējienu un uz brīdi zaudēt nepamatoto humora izjūtu. Tajā brīdī sapratu, ka ar mani darbojas lietpratējs…

Nu sākās brauciens uz kādu 70 km attālo rajona pilsētu Karlskūgu (Karlskoga), kas pēc sava lieluma līdzinās, teiksim, mūsu Bauskai vai Tukumam. Taču šķietami attālais brauciens pilnīgi izkusa saistošās sarunās ar pievilcīgo medmāsu (vai ārsti? – tā arī nenoskaidroju…). Tērgājām angliski, un viņa likās neviltoti ieinteresēta manas privātās dzīves sīkumos. Saruna ieguva aizvien intīmāku raksturu – par sievām, bērniem, mīļākajām (-ajiem)… Katrā ziņā vairs neko no aktuālajām problēmām un garās braukšanas nemanīju. Nepatīkamā kārtā un, man par lielu nožēlu, tērgāšana bija strauji jāpārtrauc, jo pēkšņi izrādījās, ka esam jau klāt Karlskūgā un tās slimnīcā.

SVENSONS IERADĀS PUSNAKTĪ

Bija jau nakts, tā ap vienpadsmitiem. Ratiņus ar manu ķermeni ātri iestūma kādā gaišā priekštelpā, kur uzreiz saradās vesels bars norūpējušo – kādi pieci cilvēki no slimnīcas personāla, kā arī manu draugu pāris, kuri bija atbraukuši līdzi. Jutos kā tāds uz pannas gatavojams ēdiens, ko tagad aptekā vesela pavāru komanda. Notika kaut kāda reģistrācija, dokumentu noskaidrošana, drēbju novilkšana. Uzradās eksotiski melnīgsnējs jauns dakteris – marokānis vai tunisietis, gluži nepamatoti pie sevis nodomāju – vārdā Ahmeds. Acīmredzot, musulmanis būdams, Ziemassvētkos solidāri aizstāja kristiešu mediķus. Viņš tagad mani aprūpēšot un arī operēšot. Par šādu ideju uzreiz satraucās mani zviedru draugi un kategoriski noteica, ka nekādā gadījuma Ahmeds te neko nedarīšot un ka manu kāju sakārtot varot tikai viens īsts svensons. Nekad nebiju ievērojis savos draugos nekādas rasisma pazīmes, bet laikam jau šajā ziņā, runājot par austrumu iebraucēju darba kvalitāti, viņiem kaut kāds pamats bažām būs bijis. Es, savukārt, apmulsumā ļāvos likteņa varai, un man arī Ahmeds būtu bijis gana labs.

Ķirurgu Svensonu nācās iztraucēt no mājas miera un pusnaktī atsaukt uz slimnīcu manas miesas labošanai. Un pēc stundas viņš arī bija klāt. Kamēr gulēju, gaidot rentgena rezultātus, varēju mierīgi pārdomāt visu negaidīto situāciju, kas tik pēkšņi bija uzvēlusies virsū. Tādi Ziemassvētki manā dzīvē vēl nebija gadījušies. It kā galēji bēdīgs notikums, tomēr katrai medaļai ir divas puses. Kad un kur vēl man rastos tik unikāla iespēja palūkoties uz šādu zviedru privātās dzīves aspektu – būt par pacientu viņu slimnīcā? Sapratu, ka šim notikumam ir milzīga izzinošā vērtība, ko man caur nelaimi laimējies iegūt. Nebija šaubu, ka te var sagaidīt visai lielas kvalitatīvas atšķirības iepretī mūsu daudzcietušajai medicīnas aprūpei. Protams, būtu pavisam nekorekti veikt kādu tiešu salīdzinājumu. Viena lieta ir bagātā un sociāli nodrošinātā Zviedrija ar visu savu ekonomisko varenību, pavisam cita – kā to skaidro mūsu mediji – nabadzīgākā starp bagātajiem (vai bagātākā starp nabadzīgajām) Latvija. Tomēr bez naudas būšanām vēl pastāv arī cilvēciskā attieksme. Nez kā gan mēs izskatāmies šajā ziņā? Jo labestība jau naudu neprasa… Pagaidām zviedri ar savu entuziasmu izskatījās pārāki. Lai arī negribētos brāķēt mūsu mīļos dakterīšus, kas dzīvē tik daudz līdzējuši, tomēr ir nācies pieredzēt arī ne mazumu vienaldzības un rupjības.

Rentgens sniedza neiepriecinošu atbildi – trauma sarežģīta, lauztas esot visas trīs (!!!) potītes, un pēda patiesi esot atdalījusies. Mani pārsteidza jaunatklātais fakts. Bija jānodzīvo līdz pensijas gadiem, lai pēkšņi uzzinātu, ka esot nevis divas potītes, kā biju apguvis gan empīriskā, gan akadēmiskā ceļā, bet gan trīs. Uzvirmoja grūsni – šķērna dūša: iedomājos savu dzīvi uz mūžu nolēmēta invalīda lomā – ne vairs paskriet, ne padejot, vien tizla klibošana atvēlēta. Bija pietiekoši daudz redzēti šādi pavirši „pieremontēti” kaulu lauzēji. Mans brālēns uz mūžu palika klibotājos, pārdzīvoja atkārtotas operācijas, stieņu izņemšanas, bet tā arī pilnībā nekad neatlaba.

VAI VIEGLI BŪT KAUJAMAM JĒRAM?

Operācija būšot jāveic nekavējoties. Sajūta fatāla, kā kaujamam jēram. Likties vairs nav kur, par vēlu ir lūgt „nedaudz pagaidīt” vai cerēt, ka „gan jau viss tāpat nokārtosies”… Māsiņa aiztransportēja mani uz jauku dušas telpu un kārtīgi nomazgāja un sagatavoja lauzto kāju. Jutos kā pirms ieejas šķīstītavā un atcerējos filmu ainas ar gaismas tuneļiem, kas ved uz aizkapa valstību. Mocīja arī neziņa par gaidāmajām sāpēm un narkozi, un tālāko likteni…

Mani ātri „ierullēja” operāciju zālē un pārcēla uz „griežamā” galda. Arī tur bija ļaužu pilns: jaukas un jaunas māsiņas, kā arī pats solīdais dakteris Svensons – blonds, īstens „ārietis”, kaut kur līdzīgs aktierim Maksam fon Sīdovam (Max von Sydow). Viena no māsiņām, Sibilla, sāka ar mani aktīvi komunicēt. Nepavisam nejūtoties Apollonam rada, visai stipri kautrējos, ka visas šīs skaistās dāmas nu var apskatīt manus necilos plikumus un izbīlī sarāvušos „krāniņu”. Sibilla saprotoši piesedza manu rumpīti ar palagu, rūpīgi iztaujāja par slimību vēsturi un lietotiem medikamentiem un sāka tā gluži privāti tērzēt. Pār mani nāca apskaidrība, ka medmāsas nebūt nav apbūrusi mana neatvairāmā personība. Viņas vienkārši piekopa šādu metodi – nomierināt satraukto pacientu ar sarunām, kas ir pilnīgi nesaistītas ar konkrēto veselības problēmu. Jāatzīst, ka tas ir ļoti efektīvs paņēmiens, jo labestīgam vārdam un dzīvai ieinteresētībai medicīnā ir milzīgs spēks. Nereti ar pateicību to esmu izjutis arī mūsu mediķu praksē, lai arī sarunu stils varbūt atšķiras.

Pēc papļāpāšanas un omulīgiem jokiem blondīne Sibilla beidzot pajautāja, vai es gribētu iekārtoties tā, lai varētu sekot līdzi visai operācijas gaitai, vai arī vēlos to paturēt ārpus mana skatu lauka. Man šausmās gandrīz saslējās mati – viņi taisījās to visu darīt tikai ar lokālo anestēziju! Žēli pasūkstījos, ka es ne tikai neko negribu redzēt, bet pat apzināties savu esamību nevēlos. Vai tad nevarētu mani iemidzināt, jo nervi jau tā satraukti? Parasti līdzšinējās ārstnieciskajās gaitās Latvijas mediķi allaž centušies no vispārējās narkozes atrunāt, biedējot ar smagām paģirām, ar impotenci, ar dzīves ilguma samazinājumu utt. Un parasti tieši pārciesto sāpju dēļ šos lokāli „atsāpinātos” pasākumus īpaši vairs negribas atcerēties. Bet zviedri netielējās un saprotoši teica, ka nav problēmu un ka viss tikšot nokārtots nevainojami… Biju jau sagatavojies sejas maskai un prasīju, vai nevajag izņemt zobu protēzi, ka nenorijas… Bet viņi palūdza griezties uz sāniem, jo injekciju ievadīšot mugurkaulā. Ak dievs, būtu zinājis, nebūtu uzprasījies… Viss, ko kādreiz Latvijā tiku dzirdējis par šādām procedūrām – ka labāk esot nemaz nepiedzimt… Bet atkāpties vairs nebija kur. Embrija pozā guļot uz sāna, fatālā pazemībā gaidīju „nāvējošo” dūrienu. Tomēr adata izrādījās neticami smalka, un sajutu tikai tādu vārgu oda kodienu… Un tas tad bija arī viss. Man jāpieviļ tos, kas gaida pašas operācijas aprakstu. Es to nedz redzēju, nedz jutu…

SĀKAS ZVIEDRU ZIEMASSVĒTKI

Pamodos no rīta intensīvās terapijas palātā. Pretēji gaidītajām paģirām jutos kā jaunpiedzimis zīdainis, ar sterili skaidru galvu un saulainu prātu. Nekādu sāpju vai nepatīkamu sajūtu, tikai milzīgs miers un atvieglojums. Spriežot pēc visa, lieta bija nodarīta, un mana „puskāja” jau ieģipsēta. Uzradās kā kaķis murrājoša vecāka māsiņa, kas ar ultraskaņas palīdzību konstatēja, ka urīnpūslis ir pilns. Būšot jāpačurā, tikai refleksi narkozes dēļ esot bloķēti, un varot sanākt lietot katetru… Šādas ņemšanās iespējamība mani gauži nesajūsmināja. Piedāvājos izlīdzēties ar gravitācijas spēku un pieslējos sēdus uz gultas malas. Lai stimulētu urīnpūšļa noplūdi, māsiņa atgrieza krānu. Tekošas strūklas skaņas patiesi izraisīja vēlamo procesu un abpusēju, manu un māsiņas, apmierinātību.

Jānis Borgs slimnīcas palātā

Pēcpusdienā mani pārveda uz atsevišķu palātu. Tā bija gaiša, kādus 20m² liela telpa – vienam pašam. Automātiski grozāma, cilājama un ar pulti regulējama gulta, televizors, telefons – viss līdzinājās drīzāk dzīvojamai istabai, nevis slimnīcas palātai. Uz palodzes elektriskās Ziemassvētku svecītes, aiz plašā loga – apsnigušas egles. Pēc mūsu standartiem – īsts paaugstinātā komforta numurs, ko par samaksu atļaujas tikai „biezie” vai kur prestiža labad ievieto kādu smalkāku ārzemnieku. Sev par pārsteigumu vēlāk konstatēju, ka šeit nebūt neatrodos ārzemnieka vai izredzētā statusā, jo šajā nodaļā (un, domājams, arī visā slimnīcā) itin visi slimnieki ievietoti atsevišķās un plašās palātās!

Vakarā pie manis atbrauca draugi un ielika vāzē egles zaru ar īstām svecītēm. Pirmo reizi dzīvē Ziemassvētkus svinēju slimnīcā – ar cepeti un pudiņu, kafiju un vīnu, un pat Henesija konjaciņu (to nedaudz atļāva pat gādīgie mediķi). Savukārt Ziemassvētku rītā gaidīja mazs pārsteigums: slimnīca katram pacientam servēja īstu svētku maltīti – zviedru galdu uz ratiņiem, kurus kopā ar apsveikumiem pieripināja tieši pie gultas. Vesela virkne visādu tradicionālo zviedru gardumu nelielos trauciņos – gana sabalansēti no veselības viedokļa, turklāt ļoti aizkustinoši un sirsnīgi. Kaut standarta pasākums slimnieku gara uzturēšanai, tomēr – arī īsti kristīgs humānisms.

KARLSKŪGĀ VISS “KĀ PIE BALTAJIEM CILVĒKIEM”

Ārstēšanās gaitā uz piešķirtā ratiņkrēsla paguvu apbraukāt visu slimnīcu. Tā esot celta kaut kad pērnā gadsimta 60. gados, īsts skandināvu modernisma arhitektūras paraugs. Nedaudz izbrīnīja tas, ka viss izskatījās tik svaigs un sakopts, it kā celtne tikai vakar būtu pabeigta. Visur totāla sterilitāte, kārtība un perfekcija. Ne skrambiņas, ne atlobījušās krāsas, ne puteklīša. Labierīcību telpas, protams, tās tīrākās, kārtīgākās un smaržīgākās, neraugoties uz 40 ekspluatācijas gadiem un bez jebkādām atlaidēm provinces statusa dēļ. Šķiet, pat Stokholmā nevarētu būt nekas īpaši labāks. Bet attīstītās Rietumu zemēs tā jau pieņemts – gandrīz visās jomās nivelēt centra un perifēriju atšķirības. Šeit tas liecināja, pirmkārt, par augstiem ekspluatācijas standartiem, un, otrkārt, par adekvātu finansiālu segumu. Ne ar vienu no šiem aspektiem nevaram lepoties, kaut arī fragmentāri šur tur arī mūsu slimnīcas turas līmenī. Karlskūgas slimnīcā mani, kā šajā ziņā sevišķi jūtīgu cilvēku, iepriecināja arī absolūta dizaina klātesamība pilnīgi visos interjeros un mēbelēs. Izvēlēto mākslas objektu plejāde neatgādināja personāla brīvprātīgai aprūpei atstātu pabērnu. Arī tur jautās stingrs profesionāļu koordinēts tvēriens. Daudzviet interjeri bija iekārtoti ar saskanīgiem un vērienīgiem mākslas objektiem. Un nekur nekā otršķirīga, nekādu nejaušību un pašdarbības, par kaut kādām kiča izpausmēm nemaz nerunājot. Nekas neapvainoja aci un prātu; tie bija īsti estēta svētki. Slimnīcas ērtības, kafejnīcas, veikaliņi un kioski apvienojumā ar Zviedrijai kopumā raksturīgo sakoptību un kultivēto vidi, protams, atstāja iespaidu un radīja dziedniecisku efektu. Gan sienas, gan cilvēki izstaroja cieņu un labvēlību.

Slimnīcas sestajā stāvā atradās veco ļaužu un nespējnieku nodaļa jeb, kā varbūt varētu teikt – „nabagmāja”, ko gan mēle neceļas apgalvot. Te nekas ne mazākā sīkumā, izņemot gaiši zaļganos halātos tērpto aprūpes personālu, neatgādināja slimnīcu. Viss kā labā viesnīcā. Katram iemītniekam istaba – mini-dzīvoklis, kas pilnībā iekārtots ar viņu personīgo, no iepriekšējā dzīvokļa atvesto mantību, lai viss būtu kā mājās. Aiz logiem pavērās brīnišķīga panorāma uz mežiem klātajām tālēm. Vienīgā īpatnība – mūždien aizslēgtās ārdurvis. Ar Alcheimera slimību un citām vecuma kaitēm slimojošie vecīši varētu noklīst un vairs neatrast atceļu uz savām mūža nogales mājām. Tāpēc katra šāda vēlme pastaigāties ārpusē tika īstenota māsiņas pavadībā. Tomēr vecīši ik pa laikam kaut kādā veidā iemanījās izmukt savvaļā. Un tā kādu dienu arī savā palātā, atgriezies no kārtējās pabraukāšanās ar ratiņiem, ieraudzīju, ka tā jau „okupēta”. Tur klubkrēslā omulīgi sēdēja kāds večuks un cītīgi skatījās „manā” televizorā hokeju. Un zviedriski kaut ko dedzīgi komentēja, lai tak’ es arī viņam piebiedrojoties. Līdz ieradās māsiņa un draudzīgi, bet ar cieņu aizveda pustrako Pēršona kungu atpakaļ uz viņa paša ligzdiņu.

RECEPTE TERORISTIEM

Katru rītu pie manis ieradās pats dakteris Svensons, aprunājās, paknaibīja kreisās kājas īkšķi – vai vēl jutīgs un dzīvs? Nekas, viss būšot labi un jau pēc pusgada varēšot brīvi staigāt. Biju dziļi skeptisks, jo līdzīgi pacienti man jau bija stāstījuši, ka arī pēc tam pusgads paiešot uz kruķiem, ja vien nebūs papildu sarežģījumu. Un vēl notiekot atkārtota operācija, lai izņemtu visas šuves un skrūves. Par to bažīgi ieminējos Svensonam. Viņš nedaudz pabrīnījās – nu ja man tās tik ļoti traucēšot, tad varēšot arī izņemt, bet parasti viņi tās liekot mierā un atstājot kājā uz visiem laikiem. Raugos rentgenā: kāja pilna ar metālu – visādas naglas, stienīši, drātiņu tinumi, kniedītes – kopā kādas 7 – 9 detaļas. Viss esot no titāna. Nodomāju – ak, kā tagad mana pēda skanēs lidostu drošības kontrolēs… Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu ziņot, ka skan katra bikšturu kniede, taču ap kāju valda kapa klusums. Laikam jau teroristi nemaz nezina, ka bumbas un šaujamos vislabāk taisīt no titāna, jo metāla detektori uz to uzkrītoši nereaģē.

LABRĪT, BORGA KUNGS

Kopumā ik dienu ap mani rosījās kādas piecas māsiņas, katrai no kurām bija iedalīts savs pienākums. Un vēl divas med-kundzes, kas mācīja, kā pārvietoties ar kruķiem. Visām lieliska angļu valoda un izcili korekta attieksme un uzmanība pret slimnieku. Un vēl kāda Latvijā neredzēta īpatnība – katru rītu vecākā medmāsa (katru nedēļas dienu cita) nāca pie manis sarokoties un iepazīties. Tā no rīta atveru acis un redzu, kā palātā ienāk (gribētos teju teikt – ielido) „blonda eņģele” ar gaiši zilām acīm, sniedz maigu rociņu un maigi izdveš: „Labrīt, Borga kungs! Mani sauc Anna–Līsa, un šodien par jums rūpēšos es. Vai jums nav kādas īpašas vēlmes?” Bet Borga kungs, pienaino daiļavas rociņu gumzīdams, knapi jaudā atgūties – vai tik tas nav kāds sapnis vai zāļu izraisīta vīzija?

Cita gados vecāka „eņģele” Čerstina (senāk latviešiem bija līdzīgs vārds – Ķērsta) kādu rītu pienāk pie manas gultas – jātaisa šprice. Es, atcerēdamies savu padomju laiku pieredzi, kad tā duršana tika veikta ar visai pamatīgu cauruļveida izstrādājumu (kaut kas traks – brīvajā Latvijā vēl ne reizi nebiju špricējies, izņemot asinsanalīžu nodevas), baisās priekšnojautās iekrampējos gultas malā. Čerstina, to manīdama, brīnās – kas tad jums, Borga kungs, lēcies? Špricīte tak’ pavisam nesāpīga… Un patiesi – pilnīgi nejūtama, pat ods kož sāpīgāk. Kā tāds „pāķis” sakaunējos un pabrīnījos, cik tālu attīstījušās visādas jaunās tehnoloģijas un mikroadatas… Un tad jau visu pusgadu pats ar savām rokām katru dienu naski dūru savā vēdera krokā līdzi iedotās šprices.

Tablešu saujā, ko katru dienu bija jānorij, atradās arī lielisks līdzeklis, kas pilnīgi novērsa jebkādas pēcoperācijas sāpes. To lietoju vairākus mēnešus, iekams pārliecinājos, ka sāpes vairs nepiesakās. Kopumā šeit slimnīcā jebkādas sāpju bailes izrādījās gluži veltīgas, jo viss sāpīgākais bija jau aiz muguras kopš brīža, kad šoferis-feldšeris „iestatīja” pēdu. Man palika iespaids (pieļauju, ka varbūt maldīgs), ka zviedru un rietumu medicīnā kopumā tā ir principiāla nostāja – maksimāli pasargāt slimnieku no sāpēm. Turpretim mūsējie visai bieži šo problēmu neņem par pilnu un uz kaut ko dīvaini taupās. Tā, piemēram, pēc ārstniecības kūres beigām daļa no zviedru iedotajiem pretsāpju līdzekļiem man palika neizmantoti. Iegadījās, ka drauga sieva slēpojot lauza atslēgas kaulu. Arī apārstēta, lietoja kaut kādus medikamentus, bet naktīs aiz sāpēm tik un tā nevarēja gulēt. Iedevu pamēģināt savus pārpalikumus. Cilvēks aiz pateicības izplūda asarās – beidzot varējusi mierīgi iemigt. Hm, nodomāju, vai tiešām mūsējie neko nezina par tik efektīvu tablešu esamību? Vai atkal kaut kas uz slimnieka veselības rēķina tiek ietaupīts? Vai tad tā varētu būt milzīga problēma – iegādāties ārzemēs kārtīgus medikamentus? Kaut vai par skarbāku samaksu? Bizness taču arī būtu…

15 000 PRET 20

Karlskūgas slimnīcā sabiju veselu nedēļu. Ar milzīgām bažām gaidīju finālu, kad tiks pasniegts rēķins. Man nebija ne mazākās nojausmas, kā bez apdrošināšanas to varēšu kārtot. Vai uzkritīšu draugiem kā akmens slogs kaklā? Un kādu rītu manu nolemtības noskaņu „kas būs, tas būs…” pastiprināja daiļās Annas-Līsas maigais paziņojums – no jums par šo visu pienākas 15 000 dolāru (teju vairāk kā 1000 latu dienā!)! Tagad sapratu, ko gan īsti maksā zviedru komforts un labklājība. Ar viņu algām tā varbūt nemaz nav tik traģiska problēma, bet man kā austrumeiropietim sirds baisi ietrīsējās. Nu re – kāju saglāba, bet nu būs jāiet slīcināties… Sāku gudrot, kā izpārdošu visu mantu un varbūt „kaut kā-kaut kad” saskribināšu tos tūkstošus.

Bet tad ar cerības gaismu atsteidzās attapīgā virsmāsa Gunilla Lāršones jaunkundze: „Paga, paga – Borga kungs, man šķiet jūs tak’ esat Eiropas Savienībā?.. Tad jau jums citi rēķini… Tad jau par jums samaksās Zviedrija… Tur taču mums ir starpvalstu līgumi… Jums tikai jānokārto vajadzīgie papīri…” Tā jau bija priecīgāka ziņa, bet, pazīstot mūsu „atsaucīgo” birokrātijas aparātu, turklāt Ziemassvētku sezonā, pirms Jaunā gada, kad neviens neko par kaut kādiem darbiem un izziņām nevēlas ne dzirdēt, ne runāt, galīgi nesteidzos līksmot. Tomēr paklausīju zviedru ieteikumam sazināties un konsultēties ar Latvijas vēstniecību Stokholmā. Tur cilvēki izrādījās gana laipni (nu ja, tā viņi visi te Zviedrijā laipni uzvedas, nodomāju) un patiesi – sniedza gan labu padomu, gan konkrētus telefona numurus Rīgā. Mani nosūtīja uz nu jau vairs diemžēl neeksistējošo VOAVA (Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru), ko joka pēc iesaucu tā krieviskāk – par „Vovu”. Asti iespiedis kājstarpē, sazinājos ar „Vovu”. Negaidīti arī tur saņēmu itin zviedrisku laipnību un gluži neticamu atsaucību: „Jūs, Borga kungs, tikai ne par ko neuztraucieties! Mēs jums visu nokārtosim ar atpakaļejošu datumu, visi izdevumi tiks segti, un jūs vēl saņemsiet naudu par medicīniskiem izdevumiem (!). Jūs tikai iedodiet mums slimnīcas kontaktinformāciju.” Fortūna man beidzot uzsmaidīja, un viss sāka ripot uz saulainu atrisinājumu… Beigu beigās zviedri sākotnējo 15 000 dolāru vietā piestādīja tā saukto „solidaritātes rēķinu” – tikai 20 latu vērtībā! Dāvanā (un „apmaiņā” pret vairākām Latvijas šokolādes kastēm) uz atvadām no slimnīcas vēl saņēmu smalki un ergonomiski dizainētu kruķu pāri. Pirmo reizi dzīvē ar līksmību un tā dziļi personiski un tieši apzinājos, ka nebiju velti balsojis par iestāšanos Eiropas Savienībā. Re, kā atmaksājās – konkrēti un praktiski…!

SKOLA NEMAKSĀ NAUDU

Atceļš mājup ritēja jau uz easyJet spārniem un aprūpes paspārnē. Kādu mēnesi vaļojos pa gultu un izbaudīju mājas dzīves priekus. Jau februārī ģipsi varēja ņemt nost, un – atkal pārsteigums! – plānotais „kruķu periods” pilnīgi izpalika, jau sākot no pirmās dienas. Darbs bija izdarīts perfekti! Iesākumā tā lēnīgi, bet droši varēja staigāt, paļaujoties pašam uz saviem spēkiem, bet pēc pusgada – jau skriet un dejot. Pēda saauga ideāli, un par notikušo vairs liecina tikai divas nelielas griezuma līnijas ādā pie potītēm un, protams, nejūtama metāla sauja kaulos. Kā arī atmiņas par unikālo pieredzi zviedru aizkulisēs. Lai gods un slava dakterim Svensonam un Karlskūgas hospitālim!

Lielā vainas apziņa

„Jūs Latvijā gan laikam visus zviedrus pamatīgi ienīstat?”, ar šādu jautājumu jau pirmajā tikšanās reizē mani krietni apstulbināja jaunais kaimiņzemes paziņa Larss. „Mēs taču pēc Otrā pasaules kara izdevām krieviem jūsu leģionārus…”. Nu tagad sapratu ap ko lieta grozās, un uzreiz lāgoju zviedru draugu mierināt. Patiesi, neatceros, ka jebkad ar kādu savu tautieti šo kaimiņu nodevīgo nesmukumu būtu aplūkojis šādā vispārinātā nacionāla ienaida rakursā. Ja arī kāds kādreiz par to runāja, tad rādot ar nosodījuma pirkstu uz šīs zemes tālaika valdību. Turklāt visai maz ir to, kas vispār vēl atcerētos un cilātu šo veco pārestību, jo, iespējams, uz visu citu svešzemnieku daudzo  nodarījumu fona tā bija tikai tāda relatīvi neliela epizode. Un vispār – mūsdienās Latvijā ikvienam pietiek citu rūpju, lai nodarbotos ar vecu pārdzīvojumu cilāšanu. Tie gan neadekvāti nikni uzbango sakarā ar 16. martu vai 9. maiju, bet tur nu gan tieši zviedri nav nekādi iejaukti.  Bet Larss  turpināja aizdomīgi lūkoties man acīs – vai tik es viņam neizrādot viltus laipnību? Sapratu, ka šeit ir darīšana ar kaut kādu nacionālu vainas kompleksu, ko pie zviedriem dažādos veidos jau ne reizi vien biju manījis agrāk.

Tas rosina atcerēties tās dažādās spēcīgi izteiktās nacionālo raksturu atšķirības, kādas piemīt pat tik tuviem un mentāli it kā radniecīgiem kaimiņiem – latviešiem un zviedriem. Bet atšķirības ir, un tās ir ievērojamas. Piemēram, nekad neesmu saticis kādu latvieti, kuram attiecībā pret citām tautām būtu kāda īpaša vainas sajūta. Lai arī vēsturiskā skatījumā te varbūt varētu rast ne vienu vien tumšāku plankumu. Bet to lielākoties aizstāj izteikts „bārenīša” komplekss: tik daudzi citi mums pāri nodarījuši, visa pasaule pret mums sazvērējusies, visi citi vainīgi utt. Latvietis drīzāk uzsvērs to, ka ir nabadzīgākais visā Eiropā nekā citu faktu – ka, neraugoties uz visām krīzēm, joprojām piederam pie pasaules turīgāko tautu kluba, kaut arī atrodoties pašā tā astes galā. Latvietis vaimanās par dižķibeli, bet vienlaikus sūkstīsies, ka mašīnu visiem tik daudz saradies, ka nevar nekur lāga noparkot savu „kraisleri” vai BMW.

Bet atgriezīsimies pie zviedriem… Patiesi, zviedrs paudīs savu vainas apziņu: ja ne par latviešu leģionāriem (kuriem Zviedrijas karalis reiz personīgi atvainojās), tad atradīs ko citu. Daudzējādi tam pamatā ir gluži biedējošā zviedru labklājība, kas tos nostāda pārākus par daudziem citiem, un īpaši dramatisks kontrasts veidojas attiecībā pret tā sauktajām trešās pasaules valstīm. Lai arī zviedri nav apgrūtināti ar kaut kādu koloniāli-ekspluatatorisku pagātni, tomēr viņu dzīves standarta pārākums tiem nereti uzliek morālas dabas vainas apziņu. Tā gan daudzkārt kompensējas ar sakāpinātu atbalsta un palīdzības sniegšanas pienākuma sajūtu attiecībā uz attīstības zemēm. Tas zviedrus iezīmē pozitīvi – kā nereti morālās kategorijās domājošus un sociālu atbildību izjūtošus. Un ne tikai valstiskos mērogos, bet arī sadzīviski un ikdienišķi.

Visi āfrikāņi arī ir zviedri

Vidējam latvietim nereti parādās ja ne gluži ksenofobija, tad piesardzīga attieksme pret cittautiešiem gan – īpaši jau attiecība uz atnācējiem no trešās pasaules valstīm. Viesojoties Botnijas līča pilsētā Hernesandā (Härnösand), vēroju turienes meiču dedzīgo aizrautību ar somāliešu tumšādainajiem puišiem, kas nāca no tuvējās bēgļu nometnes un ar savu seksualitāti izkonkurēja vēl infantilos zviedru vienaudžus. (Jāpiezīmē, ka tā nav tāda latviska niekošanās Mucenieku bēgļu centra garā; zviedri savā zemē uzņem bēgļu tūkstošus, un tādu nometņu ir daudz). Un tā nebija nekāda paslepus pa krūmiem ņemšanās. Vakariņās  Olofa L. ģimenē pie dāsni klātā galda tiku iepazīstināts arī ar kautrīgu somālieti Musu, kurš bija solīdā kunga Olofa L. 17-gadīgās meitas, blondās skaistules Gunillas „boifrends”. Itin bērnišķīgais pārītis ātri pamielojās un, mīļi rociņās sadevušies, aizdevās uz jaunkundzes guļamistabu. Biju itin pārsteigts, uzzinot, ka Musa šeit nav vis atnācis vakarā  padraudzēties kā skolas biedrs, bet ir pieņemts ģimenē uz pastāvīgu dzīvi kā meitenes „civilvīrs”. Par lielajām kāzām gan vēl nekas netiekot runāts, jo, visticamāk, tā tik tāda aizraušanās, bet labi vien ir, ka viss norisinās mājās un vecāku acu priekšā. „Mēs te, Zviedrijā, par tādām lietām problēmas netaisām,” piebilda namamāte Sibilla. „Hm, nez kāda būtu latviešu reakcija šādā situācija?” pie sevis nodomāju.

Zviedrijā vairāk kā jebkur citu pasaulē vēroju visai izplatītu „modi” adoptēt bērnus no trešās pasaules zemēm, un šādās ģimenēs kopā ar mazajiem „svensoniem” itin omulīgi un pilnīgi līdztiesīgi rotaļās tumšādaini un iedzelteni bērniņi no Āfrikas, Āzija un Latīņamerikas, kuriem liktenis lēmis izkļūt no turienes posta un nonākt „zviedru paradīzē”. Man vienmēr patika vērot to skaisto ģimenisko saskaņu, kāda valdīja bijušā Zviedrijas vēstniecības Rīgā atašeja Matsa S. saimē kopā ar tajā pieņemtajiem bērniem, starp kuriem bija brīnišķīga meitenīte no Bolīvijas. Matss tolaik ilgstoši centās adoptēt arī vienu latvju sērdienīti Oskaru. Latvijas likumi šajā ziņā ir visai skarbi, un Matss tālab bija spiests pat oficiāli baznīcā apprecēties ar savu civilsievu Lindu, lai tikai atbilstu mūsu tiesiskajiem kanoniem un beidzot varētu pievienot savai labklājīgajai ģimenei arī mazo Oskaru. Diemžēl starp Latvijas turīgajiem nezinu itin nevienu, kurš būtu iežēlojies par tālo zemju pabērniem.

Caurmēra zviedrs ļoti sargās, lai kāds viņu neuzlūkotu par rasistu vai šovinistu, cenšoties stingri turēties politkorektuma rāmjos. Zviedru māksliniece Anna H. ir izbrīnīta par Latvijas pasē ierakstīto tautību. „Ak tā, jums te ir latvietis un krievs, un arī ebrejs…? Nē, ebreji – tā vispār nav tauta, tā ir tikai ticība… Visi jūdu ticībai piederīgie pie mums ir tādi paši zviedri kā kristieši…” Ebreju jautājumos viņi paliek teju tikpat „stīvi” kā daudzi ar Otrā pasaules kara un nacisma vainas kompleksu apveltītie vācieši. Politkorektums pirmajā vietā.

Mūsu Ļeņins un internacionālisms

Zviedru TV reportieris Anderss F., ar kuru kopā ceļoju pa Latviju,  kautrīgi noņem savas valsts karodziņu no automobiļa kronšteina, jo tā jau tāda konservatīvo zviedru nacionālistiska ieraža – ar karogiem izcelt savu patriotismu. Patriotismam esot fašisma piegarša, bet „mēs, kreisie, veidojam internacionālistisku sabiedrību”… Un atzīmē: „Re, pie kā nacionālisms noved – mums Stokholmā 90. gados arī uzradās kāds fašistoīds „lāzervīrs”, kas ar snaipera šauteni no kāda torņa medīja ne-āriešu rases pārstāvjus.” Tomēr, ar prāmi iebraucot kaut vai Stokholmas arhipelāgā, redzam desmitiem karogu un vimpeļu ar dzeltenu krustu uz zila fona, kas uzslieti pie mazajām sarkanajām šēru mājiņām. Un tas apliecina, ka kreisais viedoklis vēl nav gluži dominējošs zviedru sabiedrībā, lai arī sociāldemokrātu valdīšanas gadu desmiti ir atstājuši pamatīgu iespaidu uz zviedru domāšanu.

Kādā Zviedrijas ziemeļu universitātē lasīju lekciju ar video demonstrējumiem par Latvijas Atmodas tēmu. Lekcijas finālā – neatkarības atgūšanas ainas un Rīgas Ļeņina pieminekļa nojaukšanas skati. Priekšnesums beidzies, telpā iedegas gaisma, un es redzu, kā vairāki zviedri apraudājušies šņukst: „… par ko jūs Latvijā tā neieredzat mūsu (!!!) Ļeņinu…?” Fifān, kā no plaukta nokritis apstulbstu. Es te divas stundas runāju  un skaidroju, un viņiem nekas tā īsti nav pielecis. Un kā tas var būt, ka zviedri runā par „savu” Ļeņinu??!! Skaidrojums nāk vēlāk no mana paziņas Magnusa L., veca un rūdīta trockista, puses. Man esot jāsaprot, ka šeit, Ziemeļzviedrijā, esot iekoptas sarkanas un proletāriskas tradīcijas un ka viena liela daļa šejienes zviedru esot komunisti. Tā ka, ja gribi būt saprasts, vienmēr vajag noskaidrot, kam tu kādu informāciju komunicē. Un viņiem varot skaidrot, ko un cik gribi – no savas ticības tie neatkāpsies.

Katram savi Jāņi

Ir zviedriem arī tādas, iespējams, visiem ģermāņiem kopīgas iezīmes, kas latviešiem un, vēl jo vairāk, ar dvēseles plašumu apveltītajiem krieviem šķistu sūra knauzerība. Reiz aizdevos uz Zviedriju  Jāņus svinēt. Arī tur tos pamatīgi atzīmē, lai gan ne tuvu tādam vērienam kā Latvijā. Lai racionāli taupītu darba laiku, zviedri netaisa sev liekas brīvdienas, bet atzīmē midsommar tuvākajā izejamajā dienā, un nevis saskaņā ar astronomiskajām norisēm, kā to dāsni (un par darbu, kurš neesot zaķis, lieki neraizējoties) darām mēs. Pa dienu notiek skaista muzicēšana un tautas dejas zaļumos, augstu gaisā tiek slieta koši dekorēta krustveida kārts ar diviem vainagiem, ļaudis uzēd, iedzer kaut ko bezalkaholisku vai pat kādu alu. Bet pievakarē – blaukš!, un viss beidzies, un visi izklīst pa mājām. Cituviet, laukos, lielā lauku šķūnī tauta gan līksmoja ilgāk, nododoties deju priekiem līdz pusnaktij. Tur bija arī mielošanās, taču, man par lielu šoku, ikviens nāca pats ar savu groziņu, kura saturu nevis cēla kopgaldā vai kā citādi dalījās ar citiem, bet katrs, sevī ierāvies, klusi notiesāja. Jāpiebilst, ka manos kopīgam priekam atvestajos nēģos zviedri nolūkojās ar šausmām un pieklājīgi slēptu riebumu, un tikai kādi pāris drosminieki riskēja šos „čūskveida tārpus” nogaršot. Es gan mēģināju jautāt, kā tāda katram latvietim tuvas delikateses ignorance iespējama, dzīvojot pie vienas jūras, un atgādināju, ka viņiem pašiem tak ir tāds nelāgi smirdošais sūštrommings…

Daudzi zviedri ir svēti pārliecināti, ka viņu Midsommarfest ir unikāls, un nespēj pat lāga noticēt, ka vēl kāds cits pie Baltijas jūras (kaut kādiem latviešiem bezmaz tur Krievijā) svin ko līdzīgu, turklāt kā gada teju vislielākos svētkus. Latviešu lietās viedais vācu draugs Gerhards, kuram sieva zviedriete, šajā lietā uzņēmās starpniecību un uzaicināja mani uz Zviedriju prezentēt latvisko Līgo. Ozollapu vainagi, kurus biju atstiepis līdzi, dažu klātesošo vāciešu vaigos iededza izbrīna sārtumu, jo tie viņiem asociējās ar nacismu (!!!), kuriem ozols un tā lapas esot bijis spēka un vīrišķības simbols. Savukārt zviedri bija izmisumā par maniem centieniem iedegt kārtīgu Jāņu ugunskuru. Tas nu reiz esot tik ugunsbīstami, ka visa apkārtne (mājiņa pie ezera) nodegšot un ka negriboties aicināt uz dežūru ugunsdzēsējus… Kompromiss tika rasts – lai ir mazs ugunskuriņš, tikai līdzās jāstāv spainim ar ūdeni. Taču kad, dedzinot pērnā gada sauso vainagu, gaisā pacēlās dzirksteļu spiets, namamāte Čerstina gandrīz noģība un aši ķērās pie sirds zālēm, un viņas vīrs vēlāk saņēma brāzienu par tādas „bezatbildības” pieļaušanu. To, ka pie mums mastā tiek slieta vēl arī darvota ugunsmuca, man bija jāpierāda fotoattēlos. Jo tas vienkārši tā nevarot būt. Arī lekšana pāri ugunskuram tika uztverta kā afrikāniski šamaniska eksotika. Kopumā mani jaunie zviedru draugi manī saskatīja īstu pagānu un Līgo novitātes centās skaidrot ar „Austrumu dvēseles pirmatnējo dabiskumu”, ko viņi, skandināvi, te civilizācijā esot pazaudējuši. Jā, viņu vikingi jau ar’ kādreiz bijuši tikpat „mežonīgi”…

Helan Går

Lustēšanās reizēs ar dažu labu zviedru sanāk arī sadzert, arī ko stiprāku. Maniem paziņām patīk saņemt dāvanā šņabi, kas tur ir nežēlīgi dārgs. Tomēr vērojumi liecina, ka alkohola tolerance zviedriem ir visai zema. Kad es pēc pirmajiem simts gramiem vēl tikai sāku iesilt, daudzi (bet ne visi) mani zviedru paziņas jau pikēja pagaldē „bez izpletņa” un ar dumjiem jokiem uzskatāmi pierādīja Darvina teoriju par cilvēka izcelsmi no pērtiķa. Tas varbūt izskaidro kādreiz Zviedrijā gadu desmitiem eksistējušo sauso likumu. Šajā sakarā zviedriem vēl joprojām ir stingri noteikumi, kas varētu kalpot par labu paraugu Latvijai. Piemēram, valsts monopols uz alkohola tirdzniecību – Systembolaget. Reāla gādība par valsts un sabiedrības labklājību un veselību, nevis tukša pļāpāšana par to. Zviedri, saskandinot glāzes vai uzsaucot tostu Skål!, gluži kā mēs, lūkojas acīs, bet ar vienu atšķirību – viņi acīs lūkojas arī pēc izdzertā malka. Un, ja nesaņem pretskatu, sak – nu, vai nebija labais? (var tulkot arī tā – ā, tu vēl dzīvs?) – tad skaidrs, ka iedzeršanas partneris nav savējais, bet kāds svešinieks no tālienes. Taču galu beigās visu izlīdzina jautrā galda dziesma Helan Går… Katrā ziņā, zviedri mēdz būt visai lustīgi un atraktīvi “sadzeršanas” partneri.

Vēl atsevišķi varētu minēt arī citas zviedru īpatnības. Viņu nepārspējamais praktiskums jau ir globāli izdaudzināts un varbūt daudzējādā ziņā ir ļāvis šo zemi pārvērst par pasaules ideālu. Zviedri mēdz būt arī visai lēnīgi – ilgi domāt, pirms dot galīgo atbildi, un to noslēgt ar dziļdomīgu jasso… (skaidrs…). Valda arī priekšstats par „grūtsirdīgo” vai „skumjo zviedru”, ko varētu izskaidrot ar garajām ziemeļu naktīm un ziemas tumsas periodu, kas daudzus iedzen nebeidzamā melanholijā un kas vēsturiski, iespējams, ir kļuvis par vienu no zviedru alkoholisma iemesliem, ko vēlāk nācās apkarot ar sauso likumu.

Viņu gods – viņu zelts

Visjaukākā zviedru īpašība ir sakāpināts godīgums. Šajā zemē ilgus gadus nepazina zagšanu, un pat visai vērtīgas lietas varēja atstāt uz ielas un nākamajā dienā tās turpat arī atrast. Protams, šo idilli izjauca pērnā gadsimta 60. gados sākusies internacionalizācija, tad ieiešana Eiropas Savienībā un, visbeidzot, baltiešu pievienošanās tai. Jaunie zviedru kaimiņi šajā ziņā nav apgrūtināti ar morālām aizturēm un ātri iemācīja zviedrus domāt par drošības līdzekļiem, īpaši pilsētās. Tomēr šērās un mežos joprojām var atrast pietiekoši daudz mazu vasaras mājiņu, kas ir pilnas ar materiālajām vērtībām un gandrīz nemaz neapsargātas. Tālākos apvidos, piemēram, mazajos lauku miestos Zviedrijas ziemeļu pusē, kas atrodas tālu no lielajām pilsētām, ievēroju – ļaudis neko neslēdz ciet. Pat uz ilgāku laiku no mājām prom aizejot,  viss paliek vaļā, jo kas gan te varētu nākt un kaut ko iekārot. To neviens nekad nav piedzīvojis. Un vēl viens latvieti baisās trīsās iedzenošs paradums – elektrību atstāt ieslēgtu non-stop režīmā un visu mājokli pamatīgi izgaismot. Elektrība esot tik lēta, ka kustināt pirkstu slēdža darbināšanai neatmaksājoties.

Vērojot no malas, šķiet, ka zviedriem ir vesels godīgas un korektas uzvedības un krietna darba kodekss, kas latviešiem tādā veidā galīgi nav apgūts un kuru savā starpā viņi ļoti skrupulozi ievēro, un kas daudzveidīgi atvieglo sabiedrisko kopdzīvi. Tas gan nebūt nenozīmē, ka zviedru vidē nenotiktu visādas šmaukšanās vai nekrietnas rīcības, taču uz vispārējā pasaules fona zviedri varētu staigāt teju ar nimbu ap galvu. Gadās gan arī kādi nesmukumi. Piemēram, arodbiedrība, sargājot savu darba tirgu, pretēji ES noteikumiem pērn protestēja pret latviešu būvstrādniekiem. Bet tūdaļ atradās zviedru uzņēmēju grupas, kas Latvijas avīzēs publicēja vainas apziņas pilnus tekstus, kas liecināja arī par citādu viedokļu esamību. Vai arī dižķibeles pašā biezumā man no Zviedrijas ar „nokārtām ausīm” zvanīja vairāki draugi un paziņas, vēstot, cik nelāgi viņi jūtoties lielo zviedru banku rīcības dēļ, kas it kā iedzinusi Latviju parādu jūgā. Godīgi sakot, man tas pat nekad nebija ienācis prātā, jo vainu drīzāk saskatīju mūsu pašu valdošās kliķes bezatbildībā un alkatībā. Bet zviedri savā zemē par šo nodarījumu pārdzīvo: savā starpā diskutē, jūtas vainīgi, uztraucas, ko citi par viņiem padomās… Tas labi, ka vainīgais nu ir noskaidrots.