Allaž mīļš viesību pastāsts man ir par draudzēšanos ar Zviedrijas karali Kārli XVI Gustavu. Tad visi klausītāji parasti iepleš acis – sak, nevar būt, tas (proti, es) nu gan ir baigais vecis! Nenāc par tuvu… Var jau būt, ka patiesi kādu reizi esmu tāds. Tomēr ne tik lielā mērā, lai bolītu acis un izbrīnā sistu kopā ķepiņas. Kā nu tas reiz gadījās – tagad dalīšos arī ar jums.

“Titta mamma – vacker vovve!” (skat, māmiņ, kāds jauks vuvīts), Stokholmā Jānis Borgs dzird mazu meitēnu saucam, un viņā dzimst unikāla teorija par vikingu kultūru. Borgā pat ieklausījās 20 zviedru profesori, rūpīgi visu pierakstīdami un uzmanīgi klausīdamies.

Ziemassvētku priekšvakarā visi kopā aizdevāmies uz vietējo mazpilsētiņu Gulspongu (Gullspång) ciemos pie manas namamātes radiniekiem. Pēc jautras viesošanās jau vakara tumsā taisījāmies atceļam. Un tad, kāpjot pa namiņa 1,5 metrus augstajām āra kāpnēm, man gadījās dramatiska dižķibele. [..] Piezemējos turpat uz kāpnēm. „Mistera Centnera” kritienu amortizēja mīkstā sēžamvieta, bet asa iesāpēšanās kreisās kājas pēdas locītavā liecināja, ka laikam būšu guvis smagu izmežģījumu.[..] Noelsos, piecēlos sēdus, un manam skatam pavērās sirreālistiska aina – pēda palika guļam sāniski uz kreiso pusi, it kā tai vairs ar mani nebūtu nekā kopīga! Tā bija pilnīgi nolauzta un pie kājas turējās, tikai pateicoties cīpslām un ādai.

Mākslas zinātnieks Jānis Borgs ir apceļojis Skandināvijas zemju lielāko daļu. Taču viņa dzīves gaitas īpaši saistītas ar Zviedriju. Tur aizritēja daļa no bērnības, tur kopš pērnā gadsimta 90. gadiem viņam bijuši daudzi kopīgi biznesa un kultūras projekti, kā arī lasītas lekcijas Zviedrijas skolās un universitātēs. Zviedrijā dzīvo arī ļoti daudzi Jāņa Borga draugi, paziņas, sadarbības partneri un kolēģi. Laika gaitā uzkrājušies nebeidzami šīs zemes un tautas vērojumi, piedzīvojumi, salīdzinājumi, pārdomas, ar kurām viņš gan tagad, gan turpmāk dalīsies ar Ziemeļu stāstu lasītājiem.