Simons Drevsens Holmbergs , Dānijas Kultūras institūta direktors, foto: Imants Gross

DAUDZSOLOŠĀ SADARBĪBA

Latvijas kinostudijas aizvien biežāk izmanto Eiropas Savienības brīvā tirgus sniegtās iespējas, līdz ar to attīstās arī sadarbība ar citu valstu kinostudijām. Veiksmīgu sadarbības piemēru netrūkst. Šogad Latvijā viesojās kinozvaigznes no Indijas, jo šeit uzņēma Bollywood filmu „Aģents Vinods” (Agent Vinod). Slavenās Latvijas dokumentālo filmu režisores Ināras Kolmanes pirmā mākslas filma „Mona” ir Latvijas-Īslandes kopražojums, un abas iesaistītās kinostudijas turpinās sadarbību arī pēc šīs filmas uzņemšanas, jo jau nākamgad taps īslandiešu rakstnieka Bragi Olafsona (Bragi Olafsson) romāna „Vēstnieks” ekranizācija, kuras filmēšana notiks Rīgā. Pašlaik Rīgas Kinostudijā notiek vērienīgas dokumentālas filmas uzņemšana par kuģa „Titāniks” bojāeju, kas ir Latvijas-Lielbritānijas-Kanādas kopražojums. Abi lielie paviljoni ir pārvērsti par slavenā kuģa klājiem, kajītēm un mašīntelpām, savukārt 1.paviljonā ir izbūvēts īpašs baseins, kurā tiks filmētas okeāna ainas. Gata Šmita jaunā mākslas filma „Seržanta Lapiņa atgriešanās”, kas novembra beigās piedzīvoja pirmizrādi Latvijā, ir tapusi ar Zviedrijas kompānijas „Solid Entertainment” atbalstu. Ir tik daudz veiksmīgu sadarbības piemēru, ka visus apzināt un pieminēt vienā rakstā nebūtu iespējams, taču viena lieta ir skaidra – ārzemnieki augsti novērtē Latvijas piedāvātās priekšrocības.

Japānas projekta "Clouds Above the Slope" filmēšana Latvijā. foto: Film Angels Studio

LABAS VIETAS UN PROFESIONĀLI CIVĒKI

Kuri tad ir tie galvenie faktori, kas liek ārzemju kompānijām veidot filmas kopā ar latviešiem? Izpētot šo jautājumu, iezīmējas četri galvenie faktori – labas filmēšanas vietas, profesionāli un izglītoti darbinieki, finansiāli apsvērumi un Rīgas Filmu fonda sniegtais atbalsts.

Runājot par filmēšanas vietām, Latvija izceļas ar pievilcīgu daudzveidību, kas ļauj uzņemt visdažādākās ainas. Rīgas Kinostudijas lielie paviljoni ir viegli pārveidojami un pielāgojami klienta vajadzībām, bet netālu no Tukuma ir izveidota kino pilsētiņa Cinevillage, kur tika uzņemta filma „Rīgas sargi” un kas ir lieliski piemērota dažādu vēsturisku skatu uzņemšanai. Dažādās Latvijas pilis piedāvā interesantas iespējas, ko pierāda jau minētās kompānijas Zentropa lēmums uzņemt filmu tieši Rundāles pilī. Vēsturiskās pilsētas, piemēram, Kuldīga, vilina ar savu īpatnējo, seno arhitektūru. Latvijas daba īpaši neatšķiras no daudzām citām valstīm, tādēļ nav problēmu šeit uzņemt filmu, kuras darbība norit, piemēram, Zviedrijas mežos vai Dānijas laukos. Vēl viena priekšrocība ir salīdzinoši mazie attālumi – visas filmēšanas vietas valsts ietvaros ir ne vairāk kā pāris stundu attālumā no Rīgas.

Galvaspilsēta, savukārt, var kalpot visdažādākajām vajadzībām – ir centra rajoni, kas pēc savas arhitektūras līdzinās Francijai, Vācijai vai Itālijai; Āgenskalna labi saglabātās koka mājas ir perfekts fons, ja filmas darbība notiek senāku laiku pilsētvidē; padomju laikos izveidotajos mikrorajonos var uzņemt filmu, ja nepieciešamas nolaistas vai vienveidīgas ēkas vai ja vajag atdarināt kādu kriminogēnu Krievijas priekšpilsētu. (Pasaulslavenais aktieris Daniels Kreigs (Daniel Craig), kurš atveido Džeimsu Bondu, tieši šī iemesla dēļ kādreiz esot filmējies Rīgā – bija jāuzņem filma, kuras darbība risinās kādā Maskavas mikrorajonā, bet producentiem bija pārāk sarežģīti iegūt visas nepieciešamās filmēšanas atļaujas no Maskavas valdības, tāpēc izvēlējās filmu uzņemt Rīgā.) Vēl viena priekšrocība ir tāda, ka publika neatpazīst filmēšanas vietas Latvijā: „Ja mēs salīdzinām ar tādām valstīm kā Dienvidāfrika, Čehija un tamlīdzīgi, kur filmēšanas kompānijas jau vairākus gadus apkalpo ārzemju filmēšanas projektus, visas filmēšanas vietas jau vairākas reizes ir redzētas un paliek atpazīstamas. Latvija piedāvā lokācijas, kuras pasaules auditorijas nav redzējušas”, skaidro Baltic Pine Films direktors Sergejs Serpuhovs.

BRĪNUMI AR MAZIEM RESURSIEM

Padomju Savienības laikos Rīgas Kinostudija bija pazīstama visā PSRS – tika uzņemtas daudzas pilnmetrāžas filmas, kuras skatījās visā lielajā impērijā. Līdz ar neatkarības atgūšanu un tai sekojošiem juku laikiem sākās lejupslīde. Valstij nebija naudas, izplatīšanas tīkli bija jāizveido no jauna, mainījās visa ekonomiskā sistēma. Cenzūra vairs nepastāvēja, un finansiālas grūtības bija vienīgais šķērslis radošo ideju īstenošanai. Kinostudijas veltīja milzīgas pūles, lai Latvijas kino tomēr turpinātu pastāvēt. Cilvēki nekur nebija pazuduši – tie paši profesionālie un labi izglītotie darbinieki vienā vai otrā veidā joprojām nodarbojās ar audiovizuālajām mākslām. Viņu pulkam pievienojās arī jauni, talantīgi cilvēki, kuri savu izglītību guva nu jau brīvajā Latvijā.

Tieši Latvijas kinostudiju augstā darbu kvalitāte ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc ārzemnieki labprāt sadarbojas ar latviešiem. „Mēs vienmēr esam apbrīnojuši Baltijas valstu kino produkcijas kvalitāti. Mēs saprotam, ar cik nelieliem līdzekļiem tapušas šīs filmas, un, ja to ņem vērā, tās tik tiešām izskatās fantastiski.” Tā stāsta Tomijs Nieminens (Tomi Nieminen), lielā Somijas uzņēmuma Generator Post izpilddirektors. Līdzīgus atzinības vārdus teic arī daudzi citi ārzemju kino producenti, kuriem ir pieredze sadarbībā ar mūsu kinostudijām.

Japānas projekta "Clouds Above the Slope" filmēšana Latvijā. foto: Film Angels Studio

KOPRAŽOJUMI – LATVIEŠU KINO IZDZĪVOŠANAI

Lai cik liela nozīme būtu šajā rakstā minētajiem faktoriem, augstai profesionalitātei un lieliskai sadarbībai, jāatceras, ka šīs sadarbības pamatā tomēr ir savstarpējs izdevīgums. Darbaspēka izmaksas Latvijā ir zemākas nekā citviet, un Latvijas valsts nefinansē pašmāju kinostudijas tādā mērā, lai tās spētu pastāvēt un attīstīties bez piepelnīšanās no malas. Valsts atbalsts Latvijas kino nozarei ir viens no zemākajiem visā Eiropas Savienībā.

„Ņemot vērā Latvijas mazo tirgu un pagaidām nelielo valsts atbalstu Latvijas kino, tam, ka nāk iekšā ārvalstu producenti un nodarbina mūsu cilvēkus, ir milzīga nozīme, milzīga,” skaidro Nacionālā Kino centra direktore Ilze Gailīte-Holmberga, kas ir viens no galvenajiem Riga Meetings rīkotājiem. „Es domāju, ka nākamajos desmit gados mēs nevarēsim izdzīvot – mūsu studijas nevarēs izdzīvot – tikai no valsts atbalsta, jo tas ir neliels, un es nedomāju, ka tuvākajos gados tas palielināsies. Tātad šai biznesa kustībai ir jābūt,” viņa turpina. Kino centra aprēķini gan liecinot, ka katrs lats, ko valsts iegulda kino, piesaista vēl vienu latu. Taču vismaz pagaidām neizskatās, ka kāds no tā izdarītu secinājumus.

Rodas iespaids, ka atšķirībā no valsts Rīgas pašvaldība ir bijusi attapīgāka. Tā ir dibinājusi Rīgas Filmu fondu, kas ļauj ārvalstu producentiem, kuri uzņem kopražojumus sadarbībā ar kādu Latvijas kinostudiju, atgūt 7-15% no Latvijā iztērētās naudas. Lai arī šis atbalsts salīdzinājumā ar citām valstīm nav liels (Jaunzēlande šajā jomā ir līderi – tur valsts sedz līdz 45% filmas izmaksu, kas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc „Gredzenu pavēlnieka” triloģija tika uzņemta tieši tur), tas tomēr dod ārvalstu producentiem stimulu veidot sadarbību tieši ar Latvijas kinostudijām. Ja tam vēl pieskaita šejieniešu profesionalitāti un labās iemaņas, nav brīnums, ka kopražojumu skaits pieaug un ka mūsu valstī tiek uzņemtas arvien vērienīgākas filmas. Jāpiebilst, ka, ja filma ir vairāku ES valstu kopražojums, pastāv iespēja saņemt arī ES fondu naudu, kas dod papildus motivāciju sadarbībai.

PANĀKUMU FORMULA – PROFESIONALITĀTE, LABAS ATTIECĪBAS UN VEIKSME

Tomēr jāatzīst, ka veiksmīgas ilgtermiņa sadarbības nodrošināšanai ir nepieciešami ne tikai profesionāli cilvēki un finansiāls atbalsts. Kino ir joma, kurā sadarbība diezin vai būtu iespējama bez labām personiskām attiecībām. Tieši šo savstarpējo attiecību dibināšanas un uzturēšanas funkciju pilda Riga Meetings. Visi pasākuma dalībnieki uzsvēra, cik būtiski ir iepazīties vienam ar otru, pārrunāt aktuālus jautājumus un iespējamās sadarbības jomas, paužot cerību nākamgad atkal tikties Rīgā.

Viss liecina par to, ka Latvijas kinostudiju sadarbība ar Ziemeļvalstu kolēģiem attīstīsies arī turpmāk un ka tieši kino nozare varētu būt viena no jomām, ar ko nākotnē varēsim lepoties. Valerī Sondersa stāstīja par kādu nelielu Polijas firmu, kura veidoja filmas „Antikrists” specefektus. Viņa skaidroja, ka talants un potenciāls ir diezgan bieža parādība, taču reizēm ir vajadzīga arī sagadīšanās, lai šīs dotības tiktu atklātas. Neliela veiksmes deva bija tas, kas nodrošināja Polijas kompānijai atpazīstamību, kā arī spodrināja visas valsts tēlu. Atliek cerēt, ka dalība fon Trīra „Karaliskas dēkas” uzņemšanas procesā un citos līdzīgos projektos Latvijas vārdam ļaus iemirdzēties uzmanības saulē, savukārt Latvijas kino – piedzīvot jaunu uzplaukumu.

Kroņprincese Viktorija un Dāniels Vestlings

PRINCESES KĀZAS – GADA NOTIKUMS.

Par šo gadījumu atcerējos, kad šī gada 19. jūnijā Zviedrijas kroņprincese Viktorija precējās ar Dānielu Vestlingu (Daniel Westling). Jau mēnešiem iepriekš avīzes gari un plaši aprakstīja gatavošanos kāzām. Kurš dizaineris šūs princeses kleitu? Kādus ēdienus pasniegs svinīgajā kāzu maltītē? Kas tiks iekļauts viesu sarakstā? Jo tuvāk nāca kāzu diena, jo vairāk rakstu presē un jo lielāka interese. Kāzu dienā katrs sevi cienošs medijs norīkoja vismaz vienu žurnālistu, kas „blogoja” no kāzām tiešraidē. Pēc kāzām tika aplēsts, ka kroņprinceses kāzas ģenerēja ap 12 000 rakstu interneta medijos un ka aptuveni pusmiljons cilvēku pavadīja jaunlaulāto pāri, kad viņi pēc kāzām devās kortežā pa Stokholmas ielām. Turklāt 2,9 miljoni skatījās kāzu translāciju pa televizoru. Var droši teikt, ka daudzu zviedru acīs šis bija Gada Notikums.

Kā valstī, kuras pamatus izveidoja partija, kas vienmēr ir bijusi un joprojām ir pret monarhiju kā tādu, mūsdienās var pastāvēt monarhija, un kāpēc tāda lieta kā kroņprinceses kāzas izraisa tik milzīgu ažiotāžu? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, jāielūkojas Zviedrijas modernajā vēsturē.

Kopš 1932.gada sociāldemokrātu partija kopumā ir bijusi pie varas 65 gadus. Laika posmā no 1932. līdz 1991.gadam sociāldemokrāti opozīcijā pavadījuši nieka sešus gadus – no 1976. līdz 1982.gadam. Politologi, kā Zviedrijā pazīstamais profesors Tomijs Mellers (Tommy Möller), pamatoti runā par „sociāldemokrātijas hegemoniju”, un tieši sociāldemokrāti ir izveidojuši Zviedrijas gandrīz vai sociālistisko labklājības sistēmu. Sociāldemokrātu partijas programmā joprojām ir atrodama frāze „sociāldemokrātija strādās pie tā, lai likvidētu monarhijas mantošanas principu, to aizvietojot ar republiku”.

KĀ SOCIĀLDEMOKRĀTI NEPATRIECA KARALI

Kāpēc monarhija ir izdzīvojusi? Politiskā līmenī to var izskaidrot ar pragmatismu, kas sakņojas 20.gadsimta pirmajās desmitgadēs, kad notika cīņa par brīvām vēlēšanām un proporcionālu, demokrātisku vēlēšanu sistēmu. Konservatīvie, tostarp arī karalis, sākotnēji pretojās pārmaiņām, taču 1917.gadā, Pirmā pasaules kara notikumu iespaidā jutās spiesti piekāpties – konstitūcija tika grozīta, un nākamās vēlēšanas, kas notika 1921.gadā, bija pirmās, kurās drīkstēja piedalīties ikviens pilngadīgs zviedrs. Šajās vēlēšanās arī pirmo reizi darbojās princips, pēc kura visu cilvēku balsis bija vienlīdz vērtīgas.

Neapmierinātība ar monarhijas institūciju tolaik bija liela un visaptveroša. Kopš 19.gadsimta beigām līdz ar sociālistisku un liberālu ideālu izplatīšanos plašākā sabiedrībā bija notikusi cīņa par strādnieku tiesībām un demokrātiju. Industriālās revolūcijas rezultātā daudzi cilvēki bija devušies uz pilsētām, it īpaši Stokholmu, meklēt darbu, bet nepastāvēja nekādi likumi, kas viņus aizsargātu. Daudzi tika brutāli izmantoti, bieži vien strādāja divpadsmit vai vairāk stundu dienā, alga bija maza, bet nabadzība liela. Daudzu cilvēku acīs monarhija un karalis simbolizēja sociālo nevienlīdzību un strādnieku šķiras apspiešanu. Tā laika nemieri citās valstīs, piemēram, Oktobra revolūcija, arī noskaņoja lielu daļu tautas uz pārmaiņām.

Taču politiskā līmenī tika panākta tāda kā klusa vienošanās – lai jauno demokrātisko sistēmu atbalstītu arī konservatīvie spēki, pie varas nokļuvušie sociāldemokrāti un liberāļi piekrita saglabāt monarhiju.

Kā raksta Upsalas universitātes politoloģijas profesors Leifs Levīns (Leif Lewin): „Tas, ka Zviedrijā tika saglabāta monarhija, bija nozīmīgs faktors, lai labējie spēki būtu ieinteresēti atbalstīt jaunu, demokrātisku pārvaldības veidu laikā, kad fašisma plēsoņas aprija jaunās demokrātijas Eiropā. Labējie uzskatīja karali par likumīgas pārvaldības simbolu.”

Zviedrijas konstitucionālā demokrātija tās mūsdienu izpratnē bija nodibināta. Karalis pakāpeniski pārtapa no valsts vadītāja par valsts simbolu, formāli paturot atsevišķas politiskas funkcijas, ko noteica 1809.gadā pieņemtā Zviedrijas konstitūcija. Piemēram, pēc vēlēšanām karalis izraudzīja jauno premjeru, tāpat konstitūcija viņam ļāva atlaist valdību. Jāsaka, ka pēc 1917.gada karaļa ietekme praksē palika minimāla, un no karaļa puses nebija nekādu centienu atgūt zaudēto varu.

Laika gaitā diskusijas par monarhijas institūciju gan mēdza būt visai asas, piemēram, 1950. un 1960.gados. Šajā laikā arī viens no Zviedrijas populārākajiem rakstniekiem, Vilhelms Mūbergs (Vilhelm Moberg), izdeva grāmatu „Tāpēc esmu republikānis” („Därför är jag republikan”), kurā viņš asi kritizēja monarhiju. Šajā grāmatā autors apraksta monarhiju kā apspiešanas līdzekli, kas ir radies reliģiskas māņticības dēļ. Viņaprāt, monarhija kā valsts iekārta ir pretrunā ar vienlīdzības un demokrātijas principiem. Tomēr kā svarīgāko iemeslu atteikties no monarhijas Mūbergs min brīvu cilvēku necienīgo „pazemojošo efektu”, rakstot, ka monarhija rada pazemības un pakļautības sajūtu tautā, kas, savukārt, izraisa plaisu starp pilsoņiem. Politiķi gan aizvien pieturējās pie pragmatiskās rīcības, skaidrojot, ka ir jārisina svarīgāki jautājumi, nevis negatīvi jāietekmē valsts stabilitāte. Kad aizritēja 1960.gadi, kas Rietumeiropas vēsturē iezīmējās kā izteikti „kreisi” (daudzās valstīs notika plaši studentu protesti, daudzi pievērsās maoismam vai citām komunistiskām ideoloģijām), kritika lēnām norima un monarhijas popularitāte atkal sāka pieaugt.

Kad 1975.gadā stājās spēkā jaunā konstitūcija (kuras izstrādāšanā piedalījās visi politiskie spēki), monarhijas institūciju kārtējo reizi neaiztika, toties karali atbrīvoja no jebkādas politiskas ietekmes, atvēlot tam vien ceremoniāla rakstura pienākumus. Konstitūcija nosaka, ka karalis ir valsts galva. Tas atklāj pirmo parlamenta sēdi un vada īpašo konsīliju, ko sasauc, kad mainās valdība (konsīlija laikā karali iepazīstina ar jauno premjeru un ministriem). Karalis ir valsts bruņoto spēku virspavēlnieks, konsultatīvās Ārlietu padomes priekšsēdētājs, un viņa pienākumos ietilpst ārvalstu vēstnieku akreditēšana.

Gustavs V saņem ziedus

Kroņprincese Viktorija un Kroņprincis Gustavs 1880.gadā

Zviedrijas Karalis Gustavs V

.

.

.

KARALIS UN VIŅA ĢIMENE

Tagad pietiks par politisko vēsturi – atgriezīsimies pie tā, kāpēc valstī, kas ir uzcelta uz sociāldemokrātijas un vienlīdzības principiem, monarhija ir tik lielā cieņā? Kāpēc tauta atbalsta monarhiju kā tādu, un kāpēc joprojām tiek respektēts karaļa galms?

Lai arī pēdējo 15 gadu laikā atbalsts monarhijai ir mazinājies, tas joprojām ir ļoti liels: saskaņā ar dažādām aptaujām 55-70% zviedru atbalsta monarhiju un tikai aptuveni 15-25% ir pret to. Lielais atbalsts ir skaidrojams ar pagātni un tautas pašapziņu. Monarhija ir saikne starp Zviedrijas pagātni un mūsdienām, tā izceļ vairumu citu valstu starpā, kā arī veicina valsts atpazīstamību ārzemēs.

Populāra ir arī pati karaliskā ģimene, lai arī tās reitingi ir mazliet zemāki nekā monarhijas institūcijai kopumā. Karalis Kārlis XVI Gustavs nav nesasniedzams elks, tieši otrādi – daudzi zviedri viņu uzskata par savējo, par samērā vienkāršu cilvēku, ar kuru var identificēties. Viņa galvenās intereses ir daba, sports, medības un automašīnas – saprotami vaļasprieki, kas ir tuvi daudziem zviedriem. Viens mans paziņa reiz karali raksturoja sekojoši: „Viņš ir kā tāds labsirdīgs tēvocis, kas nejaucas tavās darīšanās, bet tomēr pieskata tavas gaitas un pasaka kādu uzmundrinošu vārdu, kad tas tik tiešām ir nepieciešams.” Tas bija īsi pēc cunami katastrofas, kad karalis, kura paša tēvs gāja bojā aviokatastrofā, izcēlās ar emocionālu runu, ko tauta uztvēra ļoti pozitīvi. Karalis darbojās kā dziedējošs un vienojošs spēks brīdī, kad Zviedrija sēroja un atradās šoka stāvoklī. Atcerēsimies, ka 2004.gada 26.decembrī Indijas okeānā notika zemestrīce, kas izraisīja milzīgu cunami vilni. Vilnis pārskaloja vairāku Āzijas valstu krastus, tostarp arī iecienītas tūristu atpūtas vietas. Rezultātā vairāki simti tūkstoši gāja bojā, no kuriem 543 bija zviedri.

Princese Madelēna, Karalis Kārlis Gustavs, Karaliene Silvija, Princis Kārlis Fīlips un Kroņrincese Viktorija

Karaliene Silvija, kuras tēvs ir vācietis, māte – brazīliete, pārvalda sešas valodas un vienmēr atstāj inteliģentu un zinošu, taču ne augstprātīgu iespaidu. Tāpat kā karalis, viņa interesējas par dabu, taču karalienes Silvijas īstā sirdslieta ir bērni. Silvija aktīvi darbojas vairākos fondos: viņa ir Karaļpāra kāzu fonda (Kungaparets Bröllopsfond) priekšsēdētāja un viena no Pasaules bērnības fonda (World Childhood Foundation) dibinātājām. Var teikt, ka Zviedrijai ir karaliene, kuras personība, par spīti tam, ka viņa nav dzimusi zviedriete, lieliski atbilst zviedru ideālam – Silvija ir inteliģenta un izglītota, taču ar to nelielās, un savu laiku un spējas velta tiem, kuriem dzīve piespēlējusi Melno Pēteri.

Karaļpārim ir trīs bērni. Vecākais bērns ir jau ievadā minētā kroņprincese Viktorija – inteliģenta un kārtīga, mācījusies Francijā un slavenajā Jēlas universitātē, izgājusi praksi ANO un Zviedrijas vēstniecībā ASV, kā arī beigusi Zviedrijas Ārlietu ministrijas diplomātu apmācības programmu. Kopš agra vecuma viņa ir tikusi gatavota – un pieaugušā vecumā pati gatavojusies – troņa pārņemšanai. Vidējais bērns, princis Kārlis Fīlips, ir klusākais un kautrīgākais no trijiem bērniem. Viņam, tāpat kā tēvam, patīk daba un automašīnas, un pēc izglītības viņš ir grafiskais dizaineris. Jaunākais bērns ir princese Madelēna, kura tiek uzskatīta par īstu skaistuli. Savos jaunības gados viņu bieži varēja redzēt Stokholmas populārākajos naktsklubos. Madelēnai ir bakalaura grāds mākslas zinātnēs, un šogad dzeltenā prese lielu uzmanību ir pievērsusi viņas attiecību pārtraukšanai ar ilggadējo draugu.

Zviedrijas iedzīvotāji visas šīs personas ir iemīļojuši. Varētu teikt, ka starp iedzīvotājiem un karaļa ģimeni pastāv savstarpēja cieņa, kas izveidojusies daudzu gadu laikā. Karaļa ģimene, kā jau visās monarhijās, ir preses zvaigznes – īpaši dzeltenā prese ļoti aktīvi seko visu ģimenes locekļu gaitām, publicē dažādas baumas un tenkas. Svarīgākās un nopietnākās ziņas iekļūst arī rīta laikrakstos. Tieši tā tas bija ar Viktorijas kāzām.

Kroņprincese ar savu vīru Dānielu Vestlingu ir kopā jau kopš 2002.gada. Kā visiem karaļa ģimenes pārstāvjiem pienākas, jau no sākta gala mediju veltītā uzmanība ir bijusi liela. It sevišķi attiecību sākumā interesi par pašu Vestlingu pastiprināja tas, ka viņš ir nācis no parastas vidusšķiras ģimenes. Savu karjeru viņš sāka kā personīgais treneris trenažieru zālē, pēcāk kļūstot par šīs pašas nozares uzņēmēju. Ilgus gadus tika jautāts – vai tiešām karalis pieņems tik „parastu” puisi? Vai karalim nebūs pretenzijas pret potenciālā znota pagātni un to, ka viņš nepieder „zilasiņu šķirai”?

“VAI VIKTORIJA DABŪS SAVU DĀNIELU?”

Nepārtrauktā preses uzmanība, protams, palīdz uzturēt (vai pat pastiprina) interesi par karaļa ģimeni. Laikā, kad sāka parādīties baumas par to, ka saderināšanās tomēr notikšot, pieauga arī tautas uzmanība. Pat tie, kuri ikdienā neseko līdzi karaļa ģimenes gaitām, sāka prātot – vai Viktorija dabūs savu Dānielu? Citi atkal cerēja un turēja īkšķus, un, kad 2009.gada 24.februārī pāris paziņoja par saderināšanos, Zviedrija sāka gatavoties kāzām. Vecāka gadagājuma cilvēki atcerējās pašreizējā karaļa kāzas, savukārt jaunāki vēlējās pieredzēt kaut ko tikpat grandiozu. Arī prese, protams, darīja savu.

Jāatzīmē, ka karaļnama publicitāte nebūt ne vienmēr ir bijusi pozitīva. Par piemēru var minēt karaļa izteikumus valsts vizītes laikā Brunejā, kad viņš diktatorisko sultanātu nosauca par „visatvērtāko valsti, ko var iedomāties”. Par to karalis izpelnījās asu kritiku. Daži pat paredzēja monarhijas beigas vai pauda viedokli, ka karalim būtu jāatkāpjas. Šī nebija ne pirmā, ne pēdējā reize, kad karaļģimenes pārstāvja izteikumi izpelnās publisku nosodījumu. Presē regulāri notiek viedokļu apmaiņa par monarhijas „būt vai nebūt”. Daži spēki monarhiju uzskata par antidemokrātisku un cīnās par republikas ieviešanu Zviedrijā. Monarhijas pretinieki bieži uzsver, ka karaļa galma uzturēšanai tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda. Viņiem noteikti nepatika ziņas, kas parādījās neilgi pēc kroņprinceses kāzām – mediju analītiķi bija aprēķinājuši, ka kāzu publicitātei tika iztērēts ap 200 miljoniem latu ekvivalenta summa, bet pašas kāzas izmaksāja vien 700 tūkstošus.

Vairākums zviedru tomēr monarhiju un karali uzskata par integrālām valsts sastāvdaļām. Esot ārzemēs, viņi lepojas ar savu valsts iekārtu – ar Zviedrijas Karalisti, kas ir Zviedrijas oficiālais nosaukums. Monarhija ir daļa no valsts vēstures. Ja kādam zviedram jautāsiet, ko tūristam būtu vērts apskatīt Stokholmā, starp pirmajiem atbilžu variantiem noteikti būs Karaliskā pils, kas atrodas Stokholmas Vecpilsētā. Turklāt karaļa ģimene pārstāv Zviedriju ārzemēs un spodrina valsts tēlu. Kad Viktorija precējās, no Stokholmas ziņoja ap 700 ārvalstu žurnālistu, un Vācijas raidstacija ZDF tiešraidē translēja visus ar kāzām saistītos notikumus.

Nevar izcelt vienu konkrētu iemeslu, kas ļauj monarhijai pastāvēt un tautas acīs to vērš tik populāru. Kā minēts iepriekš, te drīzāk mijiedarbojas vairāki faktori, kas ļāvuši monarhijai pastāvēt līdz mūsdienām un kas attaisno karaļnama pastāvēšanu vidusmēra Zviedrijas iedzīvotāja acīs.

Karalis Kārlis Gustavs XVI Neatkarības Dienā 2009.gadā

Karaliskās kāzas Stokholmā 2010.gadā

Laimīgais pāris - Dāniels un Viktorija

]]> http://www.ziemelustasti.lv/2010/07/29/karalis-un-stradnieks/feed/ 0 http://www.ziemelustasti.lv/2010/07/29/monarhijas-vesture-ziemelvalstis/ http://www.ziemelustasti.lv/2010/07/29/monarhijas-vesture-ziemelvalstis/#comments Thu, 29 Jul 2010 17:44:51 +0000 Andris Kangeris http://www.ziemelustasti.lv/?p=2269 "Ziemeļvalstīs monarhiskā iekārta ir pastāvējusi jau kopš senajiem laikiem. Mūsdienās šajās valstīs pastāv mantošanas monarhijas sistēma, taču katrā valstī tā tika ieviesta citā laikā – Norvēģijā tā pastāvēja jau no paša sākuma, Zviedrijā karalis Gustavs Vāsa troņa mantošanas kārtību ieviesa 1544. gadā, bet Dānijā tā tika ieviesta 1660. gadā, Frederika III valdīšanas laikā." Andris Kangeris sniedz īsu ieskatu Ziemeļvalastu monarhiju vēsturē.]]> Ziemeļvalstīs monarhiskā iekārta ir pastāvējusi jau kopš senajiem laikiem. Dānija tiek uzskatīta par pasaules otro senāko monarhiju – senāka ir tikai Japānas monarhija. Dānijas pirmais karalis bija Ongenduss, kurš tika pie varas 710. gadā. Pirmais Norvēģijas karalis, Hākons I, apvienoja valsti jau 872. gadā, bet Zviedrijas pirmais karalis bija Ēriks Uzvarētājs, kurš valdīja no 970. līdz 995. gadam.

Mūsdienās visās šajās valstīs pastāv mantošanas monarhijas sistēma, taču katrā valstī tā tika ieviesta citā laikā – Norvēģijā tā pastāvēja jau no paša sākuma, Zviedrijā karalis Gustavs Vāsa troņa mantošanas kārtību ieviesa 1544. gadā, bet Dānijā tā tika ieviesta 1660. gadā, Frederika III valdīšanas laikā. Pirms tam karali šajās valstīs ievēlēja, un lai arī praksē bieži vien tika izraudzīts karaļa vecākais dēls, šīs sistēmas rezultātā tomēr ne reizi vien izraisījās strīdi, kas pat noveda līdz bruņotām sadursmēm starp dažādām dižciltīgo frakcijām.

Svarīgs notikums Ziemeļvalstu monarhiju vēsturē bija Kalmāras Ūnija, kas tika dibināta 1397. gadā. Sarežģītā situācija dažādo Ziemeļvalstu karaliskajās dinastijās (piemēram, konflikts starp dižciltīgajiem un Zviedrijas karali, Meklenburgas Albertu), kā arī Hanzas ekspansīvā un agresīvā politika, lika pamatus Dānijas karalienes Margarētas I iecerei – apvienot visas Ziemeļvalstis zem viena karaļa. Par karali ievēlēja 15 gadus veco Pomerānijas Ēriku, bet vēsturnieki uzskata, ka, līdz viņas nāvei 1412. gadā, reālā Kalmāras Ūnijas valdniece bija karaliene Margarēta.

Kalmāras Ūnija neizrādījās īpaši dzīvotspējīga – zviedri bija neapmierināti ar Dānijas nepārtrauktajiem kariem ar Šlesvigu, Holšteinu, Meklenburgu un Pomerāniju, kā rezultātā cieta Zviedrijas dzelzs eksports. Neapmierinātība pārauga bruņotā konfliktā, kā rezultātā tika nomainīts karalis. Kalmāras Ūniju pēdējos septiņdesmit pastāvēšanas gadus raksturoja nepārtraukta cīņa par varu un pat kari starp Zviedriju un Dāniju. Ūnija beidza pastāvēt 1523. gadā, kad Zviedrijas aristokrātija ievēlēja Gustavu Vāsu par Zviedrijas karali.

No Kalmāras Ūnijas izjukšanas visvairāk cieta Norvēģija. Dānija un Zviedrija turpināja pastāvēt kā suverēnas monarhijas (kuras 19. gadsimta beigās pārtapa par konstitucionālām monarhijām un 20. gadsimta sākumā arī par demokrātiskām valstīm mūsdienu izpratnē), bet Norvēģija kļuva par Dānijas provinci. 1814. gadā Dānija, Ķīles mierizlīguma rezultātā, bija spiesta atdot Norvēģiju Zviedrijai. Norvēģijas parlaments pasludināja neatkarību, bet pēc īsa kara Norvēģija bija spiesta piekrist iekļauties Zviedrijas-Norvēģijas Ūnija. Pār Norvēģiju atkal valdīja svešs karalis – šoreiz zviedrs.

Savu neatkarību Norvēģija atguva 1905. gadā. Zviedrijas karalis atteicās ratificēt Norvēģijas parlamenta pieņemtos likumus, kas Norvēģijai ļautu izveidot savu konsulāro dienestu. Norvēģijas valdība atkāpās, bet bija neiespējami izveidot jaunu valdību, tāpēc tika uzskatīts, ka karalis vairs nav spējīgs pildīt savas funkcijas. Referendumā 99,95% norvēģu atbalstīja izstāšanos no ūnijas. Arī monarhijas nākotni izšķīra tauta – trīs mēnešus pēc tautas nobalsošanas par neatkarību, 79% norvēģu referendumā balsoja par monarhijas saglabāšanu. Par karali ievēlēja Dānijas princi Kārli, kurš pieņēma vārdu Hākons VII un kļuva par atjaunotās Norvēģijas pirmo karali.

Tāda ir Ziemeļvalstu monarhiju vēsture. Kā monarhija tajās funkcionē mūsdienās? Dānijā un Norvēģijā, atšķirībā no Zviedrijas (kur karalim ir tikai ceremoniāli uzdevumi), karalim ir jāratificē parlamentā pieņemtie likumi un jāpiedalās jaunu valdību izveidošanā. Mūsdienās gan arī Norvēģijā un Dānijā karalis nodarbojas praktiski tikai ar reprezentāciju un viņa politiskās funkcijas ir vairāk ceremoniāla rakstura. Kā piemēru var minēt, ka pēdējā reize, kad Dānijas karalis izmantoja savu politisko varu, bija 1920. gadā.

Visās Ziemeļvalstīs monarhija ir lielā cieņā un aptuveni 65-75% atbalsta monarhiju un karaliskās ģimenes izpelnās popzvaigznei vai pasaules līmeņa sportistam cienīgu preses uzmanību. Monarhija arī atgādina par pagātni, par valsts vēsturi, kā arī pārstāv valsti ārpus tās robežām – svarīgi faktori, kas liek caurmēra Ziemeļvalstu iemītniekam izjust zināmu pietāti pret monarhijas institūciju kā tādu, un kas ļauj monarhijai veiksmīgi un draudzīgi sadzīvot ar tautu arī mūsdienu izpratnes demokrātiskā valstī.

Ja runā par zviedriem un viņu īpašībām, kā pirmās noteikti tiks minētas pieticība, piesardzība un kautrība. Daudzi zviedri drīzāk paklusēs nekā pateiks lieku vārdu, it īpaši, ja šis vārds draud izraisīt viedokļu sadursmi. To apstiprina arī etnoloģijas doktors un grāmatas „Zviedri: Kādi mēs esam un kāpēc” autors (Svenskar: Hur vi är och varför) Jiliss Herlics (Gillis Herlitz), kurš intervijā interneta laikrakstam The Local skaidro, ka, ja aptaujā zviedrus par viņiem raksturīgajām īpašībām, starp atbildēm vienmēr būs sastopamas trīs īpašības – zviedri sevi uzskata par kautrīgiem, klusiem un garlaicīgiem.ziem

Jantelagen

Lai izprastu skandināvu un zviedru psihi, noteikti jāpārzina t.s. Jantes likums (Jantelagen). Jantes likumu noformulēja norvēģu rakstnieks Aksels Sandemūse (Aksel Sandemose) savā 1933. gadā izdotajā grāmatā „Bēglis šķērso savas takas” (En flykting korsar sitt spår). Grāmatā viņš ironiski apraksta izdomāto pilsētu Jante un tās 10 baušļus, katrs no kuriem liedz cilvēkam izcelties vai iedomāties, ka viņš jebkādā veidā ir labāks par kādu citu. Tā, piemēram, pirmais bauslis skan „Tev nebūs iedomāties, ka Tu kaut kas esi”, otrais – „Tev nebūs iedomāties, ka Tu esi tikpat labs kā mēs”, bet trešais – „Tev nebūs iedomāties, ka Tu esi gudrāks par mums”. Es domāju, ka jēga ir skaidra, tāpēc pārējos baušļus netulkošu, vien minēšu, ka vārds jantelagen jau sen ir iemājojis zviedru valodas leksikā.

Kā citu Jantes likuma praktisko izpausmi var minēt sekojošo – ja kāds zviedrs būs izdarījis labu darbu, viņš par to diez vai skaļi runās un noteikti nelielīsies. Ne jau tāpēc, ka gribētu savus panākumus slēpt vai ka nevēlētos, lai par viņu padomā labu, bet tāpēc, ka lielīšanās un sevis izcelšana ir pretrunā ar dziļi nostiprinātām zviedru tradīcijām. Herlics to skaidro šādi: „Zviedri domā, ka viņi ir labi, bet viņi to nedrīkst teikt. Zviedriem ir aizliegts lielīties un ir stingri aizliegts par sevi runāt vai domāt pārāk labu.”

Jantes likums, tātad, apzīmē šo zviedriem raksturīgo īpašību un uzvedību kopumu. Lai arī globalizācija, modernās tehnoloģijas, plašā imigrācija 1990. gados un mūsdienu uz individuālismu centrētā kultūra ir mazinājusi Jantes likuma ietekmi, Zviedrijas sabiedrības vērtības joprojām lielā mērā balstās uz šī likuma pamatprincipiem un tradīcijām

Jantes likuma iespaids nav vērtējams viennozīmīgi. Zviedrijas sociāldemokrātijas un labklājības sistēma lielā mērā ir gājusi roku rokā ar domu par vienlīdzību, par neizlekšanu ārpus rāmjiem, par klusu darbošanos sabiedrības labā, kā rezultātā Zviedrija tiek uzskatīta par vienu no pasaules līderiem tādās jomās kā dzimumu vienlīdzība, seksuālo minoritāšu tiesības, humanitārās palīdzības sniegšana, vides aizsardzība un cilvēktiesības. Jantes likuma aizstāvji likumu uzskata par neatņemamu demokrātijas sastāvdaļu, kas aizsargā sabiedrību pret pārmērīgu egoismu un augstprātību.

Jantes sods

Vienlaikus Jantes likuma ievērošana zināmā mērā nozīmē tiekšanos pēc vidusmēra, pēc viduvējības. Atceros vienu gadījumu. Kādas man pazīstamas latviešu ģimenes vecākā meita Ieva sāka mācīties zviedru skolā. Klases audzinātāja kā mājasdarbu uzdeva izlasīt kādas grāmatas vienu nodaļu. Ievai šī grāmata iepatikās, un viņa izlasīja visu vienā rāvienā. Kad audzinātāja nākamajā dienā bērniem prasīja, vai viņi ir izpildījuši uzdevumu, Ieva lepni teica, ka viņa ir ne vien izpildījusi uzdevumu, bet izlasījusi visu grāmatu! Kā reaģēja klases audzinātāja? Klases priekšā Ievu nobāra – ko viņa iedomājoties un vai viņa sevi uzskatot par pārāku? Ieva nebija ievērojusi Jantes likumu un tika par to sodīta.

Vēl viens piemērs Jantes likuma negatīvajai ietekmei ir t.s. pozitīvā diskriminācija augstskolās. Lai veicinātu sieviešu uzņemšanu prestižās studiju programmās ar lielu vīriešu īpatsvaru, tika pieņemts likums, kas noteica – tajos gadījumos, kad ir divi pretendenti ar vienādām atzīmēm, vietu piešķirs vismazāk pārstāvētā dzimuma pārstāvim. Rezultāts bija pretējs – daudzas sievietes netika uzņemtas, piemēram, ārstu vai psihologu programmās, jo uz ierobežoto vietu skaitu pretendēja daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu. 2009. gadā 95% pozitīvās diskriminācijas “cietēju” bija tieši sievietes, un vairākos tiesvedības procesos cietēji uzvarēja un saņēma kompensācijas. Tā rezultātā šī gada janvārī tika iesniegts likumprojekts, kas plāno izbeigt pozitīvo diskrimināciju augstskolās.

Tev ir daudz par ko lepoties

Protams, liberāļi un biznesmeņi regulāri atgādina par Jantes likuma, viņuprāt, negatīvo ietekmi ne tikai uz indivīdu, bet arī uz biznesa un inovāciju attīstību. Pirms vairākiem gadiem avīžu kioskos parādījās žurnāls „No Jantes pārvērties Varonī” (Från Jante till Hjälte), kas mudināja cilvēkus dzīvot pēc tādiem pamatprincipiem kā, piemēram, „Tev būs domāt, ka Tu esi lielisks”, „Tu zini daudz vairāk nekā daudzi citi” un „Tev ir daudz, par ko lepoties”. Protams, pēdējais šajā žurnālā publicētais bauslis bija „Tev nebūs dzīvot pēc Jantes likuma”…

Jantes likumam, nenoliedzami, ir savi trūkumi, bet vai no tā būtu jāatsakās vai jāmēģina izskaust tā izpausmes sabiedrībā? Tā kā Jantes likums izsaka zviedru rakstura īpatnības, to diez vai būs iespējams likvidēt vai vienkārši ignorēt, un, lai arī likuma kritiķi to atzīs nelabprāt, viņi, tāpat kā visi zviedri, ir uzauguši ar Jantes likumu un daudz ietekmējušies no tajā sludinātajām vērtībām. Diskusijas par šo likumu un tā negatīvo aspektu pieminēšana savā veidā apliecina, cik būtisks tas ir Zviedrijas sabiedrībai un zviedriem pašiem. Jebkuram cilvēkam, kuram ir ciešāka saskarsme ar zviedriem vai kurš plāno pārcelties uz Zviedriju, būtu jāapzinās šī likuma esamība un veids, kā tas ietekmē Zviedrijas iedzīvotājus un sabiedrību.

Atļaušos šo rakstu pabeigt ar kariķētu salīdzinājumu starp Zviedriju un Latviju – valsti, kuras sabiedrība pēc neatkarības atgūšanas tik tiešām ir dzīvojusi pavisam pretēji Jantes likumam. Pieņemsim, ka kāds projektu vadītājs ir sekmīgi realizējis projektu, kā rezultātā uzņēmums ir noslēdzis apjomīgu līgumu. Zviedru izcelsmes projektu vadītājs, visticamāk, savu nopelnu līguma noslēgšanā noliegs, skaidrojot: „Ko nu es! Mēs jau strādājām kā komanda – mans nopelns nav lielāks kā citu, es taču esmu tāda pati darba skudra kā visi pārējie”. Latvietis šajā situācijā drīzāk visiem, kas to grib dzirdēt (un diemžēl arī tiem, kas negrib) pārmērīgi sevi lielīs un stāstīs: „Ziniet, es šo projektu nu TĀ novadīju! Bez manis tur vispār nekas nebūtu bijis: komanda bija tāda „patizla”, nācās man pašam visu izdomāt un sabīdīt, un tikai, patecoties man, mēs pie šī līguma tikām”.

Es neuzskatu, ka kāda no šīm abām galējībām ir labs variants, bet, runājot par mūsu valsti – varbūt zināma deva Jantes likuma ir tieši tas, kas Latvijai šobrīd ir vajadzīgs, it īpaši politiķiem?