Vairāk nekā 60 gadu Zviedrijā pie varas ir bijuši sociāldemokrāti. Viņu partijas programmā joprojām varam lasīt: „Sociāldemokrātija strādās pie tā, lai likvidētu monarhijas mantošanas principu, to aizvietojot ar republiku”. Taču, atšķirībā no dažām citām valstīm, kur strādnieki, nākot pie varas, „gāž” karali vārda burtiskajā nozīmē, Zviedrijā monarhija dzīvo plecu pie pleca ar republiku. Tauta mīl karalisko ģimeni, tai pašā laikā baudot sociālos nodrošinājumus, kādus sniegt nav monarhijai raksturīgi. Kas tas īsti ir? Divkosība? Rotaļa? Perfekts mārketings vai pragmatiska politika?

“Ziemeļvalstīs monarhiskā iekārta ir pastāvējusi jau kopš senajiem laikiem. Mūsdienās šajās valstīs pastāv mantošanas monarhijas sistēma, taču katrā valstī tā tika ieviesta citā laikā – Norvēģijā tā pastāvēja jau no paša sākuma, Zviedrijā karalis Gustavs Vāsa troņa mantošanas kārtību ieviesa 1544. gadā, bet Dānijā tā tika ieviesta 1660. gadā, Frederika III valdīšanas laikā.” Andris Kangeris sniedz īsu ieskatu Ziemeļvalastu monarhiju vēsturē.

Ja runā par zviedriem un viņu īpašībām, kā pirmās noteikti tiks minētas pieticība, piesardzība un kautrība. Daudzi zviedri drīzāk paklusēs nekā pateiks lieku vārdu, it īpaši, ja šis vārds draud izraisīt viedokļu sadursmi. To apstiprina arī etnoloģijas doktors un grāmatas „Zviedri: Kādi mēs esam un kāpēc” autors (Svenskar: Hur vi är och varför) Jiliss Herlics (Gillis Herlitz), kurš intervijā interneta laikrakstam The Local skaidro, ka, ja aptaujā zviedrus par viņiem raksturīgajām īpašībām, starp atbildēm vienmēr būs sastopamas trīs īpašības – zviedri sevi uzskata par kautrīgiem, klusiem un garlaicīgiem.