Kūsamo ziemas glezniņas

Sākas ziemas zvejas laiks. Uz zemledus makšķerēšanu, murdu un tīklu likšanu oktobrī, vēl jāpagaida, jo pat mazie ezeri vēl nav pilnībā aizsaluši, toties ziemai nobarojušās sīgas un asarus lielākajos ezeros vēl var vilkt ar tīkliem un tiem pašiem murdiem. Gribas ziemas vidū makšķerēt tekošā ūdenī? Arī tas ir iespējams, jo taimiņiem, alatām, līdakām, asariem un sīgām bagātā, straujā Kitkas upe ziemā neaizsalst, un makšķerēt var, piemēram, no laipiņas pie Keiles (Käylä) krācēm. Šī dambjiem neierobežotā, nebagarētā upe, kas ir Somijai neraksturīgi, iztek no Kitkas ezera, kurā pavisam drīz varēs ledū izzāģēt āliņģus, lai ar zemledus tīkliem saķertu tur dzīvojošos Kitkas viedajos – repsīšus.

Nē, es neesmu vis ieslīgusi atmiņās par 1990.gadu sākuma naudiņām. Mazās lašu dzimtas zivtiņas, kuras somiski sauc par ‘muikku’, angliski – par ‘vendice’ un krieviski – par ‘хряпушка’, latviešu mēlē patiešām dēvē par repšiem, apgalvo lieliskā vairākvalodu Vides vārdnīca. Par Kitkas viedajiem tos sauc tādēļ, ka tie, raugi, nepeld vis uz Krieviju. Lai gan varētu, jo Kitkas ūdeņi ietek Pānajervi (Paanajärvi) ezerā un no turienes tālāk – Ziemeļu ledus okeāna Baltajā jūrā Krievijas pusē.

Šos kārumus vislabāk nogaršot, apviļātus rupji maltos rudzu miltos un apceptus sviestā. Pavisam maziņos – ar visām galvām, lielākos – atgalvotus un izķidātus. Repšu ķeramā sezona ir rudenī un ziemā, un tad tos var nopirkt arī vietējos veikalos. Pārējos gadalaikos jāiztiek ar saldētiem vai, vēlams, pašu konservētiem. Mani kaimiņi sīgu, asaru un repšu konservēšanu ir izkopuši līdz mākslai, un arī mēs, tikai pirms pāris gadiem uz Kūsamo (Kuusamo) pārcēlušies dienvidnieki, ik pa laikam tiekam pie gardas dāvanas.

ŪDENS AGREGĀTSTĀVOKĻI

Gluži visu taisnību sākumā minētais ziemeļu vecis neteica vis, jo ziemeļziemā darāmā netrūkst. Šis Somijas nokrišņiem bagātākais reģions Ziemeļaustrumsomijā pie Rukas kalna ir piemērots ne tikai aļņu, lāču, zaķu un ūdensputnu medībām, bet arī ūdens prieku baudīšanai visos tā agregātstāvokļos. Biežāk kā 200 dienas gadā, sākot ar oktobri un teju līdz Jāņiem, var šļūkt pa 30 slaloma trasēm Rukas kalnā un izslēpot ap 500 km pa iebrauktām slēpošanas trasēm. Pirmā Kūsamo trase šogad tika atklāta 10.oktobrī, Rukas trasi plānots atvērt 23.oktobrī – un abas var lietot bez maksas. Pagājušogad 245 dienas rekordgarā sezona beidzās tikai 13.jūnijā!

Var „putināties”, lielākā vai mazākā ātrumā braucot ar sniega motociklu. Var slidināties ar ledus kartingu. Var traukties ar kamanām un, padevīgi norijot vai lepni izspļaujot ziemeļbrieža plato nagu mestās sniega pikas, raudzīties acu priekšā ritmiski zibošajā ļipā. (Starp citu, ragi ziemā ir tikai ziemeļbriežu mātītēm, jo ziemeļbriežu tēviņi tos nomet pēc auru laika rudenī.)

Tāpat var ar grūtībām valdīt gavilējošu smaidu, ar abām rokām turoties līksmi rejošu haskiju vilktajā pajūgā. Vai izīrēt sniega kurpes un izmest kādu loku pa neskartajiem mežiem Oulankas nacionālajā parkā.

Mūsu ģimenes vismazākajiem locekļiem, kā arī daudziem no mūsu regulārajiem ciemiņiem ļoti patīk šis ziemas pārvietošanās veids, kam nepieciešams tieši tik tīrs un civilizācijas gandrīz neskarts (noblīvēts, bet nekādā gadījumā ne sālīts vai šķembām apkaisīts!) sniegs, kādu var atrast, piemēram, ceļā no mūsmājām pie kaimiņiem. Tās ir skrejkamanas (somiski ‘potkukelkka’) – ļoti ērts līdzeklis braukšanai stāvus vai, piemēram, pirkumu vai bērnu pārvadāšanai. Pieejami arī sporta varianti bez sēdeklīša!

NO JUMTA UZ EZERU

Sākot ar janvāra beigām, kad jau ir pietiekami sasnidzis, populāra kļūst slēpošana uz aizsalušiem ezeriem. Tas gan neizdodas katru gadu, jo, piemēram, pērn sasniga tik daudz, ka sniega svara dēļ ūdens no ledus apakšas bija iznācis ezera virspusē. Ne viens vien sniega motocikls iegrima ūdenī tik pamatīgi, ka ārā vilkšanai bija nepieciešamas vairākas stundas. Mans vīrs vairākas dienas kādu laiku pavadīja, balansējot uz mūsu mājas jumta – tikai nevis Rukas kalna gaismas apbrīnodams un pēc ziemeļblāzmas lūkodamies, bet gan vietām pusotra metra biezo sniega kārtu nost kārpīdams. Vairāki mūsu ģimenes mēģinājumi doties pavasarīgā pastaigā pa saules apspīdēto sērsnas ceļu uz tuvējā ezera beidzās ar iegrimšanu līdz viduklim mīkstā, birstošā sniegā…

Vēl skaistākus skatus par tiem, ko piedāvā mūsu mājas jumts, var redzēt tikai no Rukas kalna virsotnes vai no manis iecienītā skatu laukuma vārdā Kontainens (Konttainen). Tas atrodas uz apaļas, cietas klints, kas palikusi stāvam starp gadu miljonu gaitā nogludinātiem mīkstākajiem iežiem un mūsdienās atrodas aizsargājamā teritorijā. Lapin Kulta alus reklāmas cienīgi skati garantēti jebkādos laika apstākļos jebkurā diennakts laikā un visos gadalaikos!

UZ KALNA

Ziema ir gadalaiks, kad Rukas kalna slēpošanas trasēs dzirdamas daudzas jo daudzas valodas, kas mainās atkarībā no sezonas: ap Ziemassvētkiem un Lieldienām krievu, februārī un martā daudz pašu somu… „Krievu sezonas” laikā šeit var sastapt arī latviešus, kuriem papildus latviešu un angļu valodas zināšanām bieži vien pagātne mantojumā atstājusi arī labu krievu valodas prasmi. Tā kā īpaši pierobežas zonā cilvēku emocionālā atmiņā joprojām gruzd padomju partizānu izdedzinātie civiliedzīvotāju ciemi, latviešu slēpošanas instruktoriem krievu klientu netrūkst. Darbā ar krievu tūristiem šeit labprāt pieņem latviešus, jo pārsteidzoši reta ir parādība, ka blakus Krievijas robežai dzīvojošs soms runātu krieviski. Vēsturi šeit neaizmirst: vēl pirms pārdesmit gadiem treileri ar vācu numuriem nereti sastapa somus ar rokā izstieptām iededzinātām šķiltavām – kā atgādinājumu par vācu armijas izdedzināto Lapzemi Otrā pasaules kara beigās, kad tika šķirta vācu un somu militārā savienība.

Rukas kalnā -30°C grādu salā ar krievu klientiem strādā Ainārs, Dace, Arnis, Andis un Iveta. Pie bargajiem laika apstākļiem pieraduši jau pēc pirmajām dienām, kad ticis piemeklēts gana silts apģērbs un nosalušās ķermeņa daļas atlaidinātas kārtīgā somu pirtī. Kādu vakaru Ainārs ierodas mūsmājās pēc garas, aukstas darba dienas vēl gandarītāks nekā parasti. Izrādās, redzējis reti sastopamo sarkano ziemeļblāzmu. Pirms 12 stundu brauciena mašīnā uz Helsinkiem uz zupu ierodas visi latvieši, starojoši un sārtiem vaigiem.

Reiz ziemā ar meitu sēdējām kafejnīcā Oulankas Nacionālā parka Dabas centrā, kas var lepoties ar 70 000 apmeklētāju gadā, brīnišķīgu bibliotēku un kur ierīkota bērniem draudzīga izstāde un semināru zāle ar jauku dokumentālo filmu izlasi par dabu. Baudījām karstu kakao un Somijai raksturīgās taukos un cukurā vārtītās riņķveida maizītes, kad aiz lielajiem logiem no sniegputeņa iznira suņa vilktas cieši sapakotas ragavas, kurām sekoja daži cilvēki uz slēpēm. Pēkšņi atskārtu – viņi taču iet pa Lāča apgaitas taku! Dabas centra allaž draudzīgie darbinieki apstiprina, ka patiešām – taku izmanto arī ziemā. Noklausījos ar interesi, taču abas ar meitu nopriecājāmies, ka mums tikai takas gabals no Oulankas upes viena krasta līdz otram jānoiet. Nosalt gan paspējam tik un tā…

Apmēram 80 km garā un 270 km² lielā Lāča apgaita – populārākā pārgājienu taka Somijā, kas pirmo reizi tika iezīmēta 1956.gadā – ved gar Kiutakonges (Kiutaköngäs) un Jireves (Jyrävä) ūdenskritumiem, kas tiek uzskatīti par vieniem no skaistākajiem Somijā, un pāri Rukas un Valtavāras (Valtavaara) kalniem. Ziemas vidū tiek uzturēta 26 km gara ziemas taka – pa sniega motocikla iebraukto daļu ērtāk gan slēpot, gan čāpot ar sniega kurpēm. Ir nācies braukt uz takas beigu posmu pēc draugiem-ekstrēmistiem, kuru mašīna palikusi stāvvietā takas sākuma punktā. Pateicībā allaž dabūjam stāstus par dabas skaistumu – un ciemiņus, kuriem mirdz acis.

Lāča apgaitu Kūsamo un Sallas teritorijā veic apmēram 15 000 cilvēki gadā – no tiem lielākā daļa gan vasarā. Pirmos mēnešus pēc pārcelšanās uz Kūsamo dzīvojām Oulankas Nacionālā parka viducī Oulu universitātes Tūles (Thule) institūta pētniecības stacijā. Satikām holandiešu puisi, kurš Lāča ziemas apgaitu mēroja viens pats, gaidību pēdējās nedēļās esošo sievu atstājis Tropiskajā spa centrā netālu no Kūsamo pilsētas centra. Vairākkārt esam izlīdzējuši, izsaucot taksometru „lāčiniekiem”, kuru plāni bija mainījušies un kuriem negribējās iet apmēram 10 km līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai…

KRISTĪNE

Sārti vaigi, zilas acis, šķiltin šķīla valodiņu – tā ir Kūsamo pastāvīgi dzīvojošo latviešu kopienas krāšņākā puse Kristīne. Otra puse esmu es. „Mīļā, šodien pie tevis nevarēšu iebraukt. Man jāsteidz pakaļ salūzušam sniega mocim un tā vietā jāaizved vesels. Varbūt atceļā iebraukšu pie jums brokastīs, ja būsiet jau pamodušies!”

Stāsta pati Kristīne:

- Tā nu ir sanācis, ka liktenis mani atvedis uz Ruku, kas ir viens no Somijas populārākajiem ziemas atpūtas kūrortiem. Protams, šī vieta ir skaista jebkurā gadalaikā, bet ziemā tā ir gluži apburoša – kā sniegota pasaku valstība!

Pati esmu liela ziemas sporta veidu mīļotāja un brīvos brīžus cenšos izmantot galvenokārt slēpošanai – gan traucoties slalomā pa Rukas nogāzēm, gan arī braucot ar distanču slēpēm. Mani jau no paša sākuma patīkami pārsteidza fakts, ka Rukā un Kūsamo apkārtnē ir lieliskas, īpaši iekoptas distanču slēpošanas trases, kur pat daudzviet nomaļi meža kilometri ir apgaismoti. Jebkurš slēpošanas cienītājs te var justies teju kā ziemas paradīzē!

Tomēr man sirdij vistuvākā nodarbe ir izbraucieni ar sniega motocikliem. Tās emocijas nevar vārdiem aprakstīt, kad brauc cauri dziļi piesnigušiem mežiem vai piestāj pakalnu virsotnēs, no kurām paveras pilnīgi neaptverams skats uz aizsalušajiem ezeriem un sniegotajām tālēm. Es no tiesas katru reizi sajūtos kā mazs bērns, kas nokļuvis pasaku valstībā! Katra reize, kad braucu zem sniegā salīkušajiem koku zariem, ir kā no jauna atklāts brīnums, un sirds burtiski kūst laimē. Tādos brīžos man liekas netaisnīgi, ka tikai man ir dota iespēja šo pasaku mirkli baudīt. Tāpēc mana ģimene un draugi Latvijā jau sen ir apraduši ar maniem regulārajiem aicinājumiem „atrast beidzot laiku ziemas brīvdienām”.

Sniega motocikli ir ne tikai mana sirdslieta, bet vienlaikus arī neliels ģimenes bizness. Manas darba dienas galvenokārt paiet, rūpējoties par klientiem – sagaidot tos Kūsamo lidostā un rīkojot safari izbraucienus. Nereti pati dodos līdzi kā gide – īpaši latviešu, angļu vai krievu valodā runājošām grupām. Mūsu klienti vairumā gadījumu izvēlas 5-7 un pat vairāk dienu ilgus safari braucienus, līdz ar ko man pašai nereti ir nācies pat nakts vidū vest klientu bagāžu vai ar treileri nogādāt sniega motociklus vairāku simtu kilometru attālumā. Taču jebkāds nogurums un grūtības tiek atlīdzinātas ar uzviju, redzot laimīgus un apmierinātus klientus atgriežamies no safari.

KAFIJA UN DESIŅAS

Mūsu ģimenes iecienītais dabas centrs „Lāča ķepa” Oulankas nacionālā parka vidū Oulankas upes krastā somu skolēnu slēpošanas brīvdienās janvārī un februārī rīko Pavasara svētkus, kuros neiztrūkstoši piedāvā kotā (sāmu jurtā, kas taisīta no kārtīm un ādām, vai tās mūsdienīgākā versijā no brezenta un ar dūmu caurumu griestos) īstā kannā uz ugunskura vārītu kafiju, kā arī mūsdienu somu āra pasākumos neiztrūkstošās desiņas ar sinepēm. Svētku programmā ietilpst arī sniega bluķu veidošana un krāsošana, kas jo sevišķi patīk mūsu ģimenes mazākajiem locekļiem.

Kafiju un desiņas var pašrocīgi vārīt un cept arī aptuveni kilometru nostāk, raugoties uz Kiutakonges iespaidīgi krāčaino ūdenskritumu ar sarkanīgām klinšu sienām un bagātīgiem ledus un lāsteku veidojumiem. Malka uz muguras jānes nebūs – par to visos nacionālajos parkos rūpējas Meža dienests. „Mežinieki” rūpējas arī par to, lai daļa dabas taku (26 km no februāra līdz aprīlim) taptu izbrauktas arī ziemā un lai iecienītākie posmi tiktu nokaisīti ar šķembām un granti. Sāls un smiltis, raugi, Somijā praktiski netiek lietotas pat pilsētās, jo ir dabai kaitīgas.

ZIEMEĻU NAKTIS

Visgaišākās gada naktis šeit, pie Polārā loka, taču ir vasarā, vai ne? Nekā nebija! Visgaišākās tās ir ziemas vidū – pilnmēness laikā, kad koki ietinušies biezā, baltā mētelītī, kuru par ‘tykky’ sniegu sauc. Parasti tās ir novērojamas janvāra beigās un februāra sākumā, kad meža pastaigām nav vajadzīgs pat lukturis! Ja vēl paveicas un debesīs redzama ziemeļblāzma, tad pasakainas sajūtas garantētas.

Nobeigumā piedāvāju Kitkas viedā kokteiļa recepti: Ielej krietnu šļuku labi atdzesēta šņabja (ziemeļu sajūtas radīšanai glāzes var paturēt sniegā vai saldētavā), iesprauž vienu sālītu, kaltētu repsīti un dzer. Drosmīgākie sālītā repsīša vietā var ņemt svaigu zivteli. Ziemeļpriekā!