Ziemeļu stāsti : Sociāldemokrātijas nākotne

Neba nu Latvija sociāldemokrātu noraidīšanā ir bijusi kāds izņēmums. Visā Eiropā atbalsts sociāldemokrātu partijām no 33% 1950.gados ir pakāpeniski nokrities līdz pēdējās desmitgades 26,6 %. Krīze šo tendenci nebūt nav mazinājusi. Un arī tādās tradicionālās labklājības valstīs kā Zviedrija, Dānija un Somija sociāldemokrāti ir zaudējuši savas kādreiz tik stiprās pozīcijas.

foto: Lena Dahlström

ATJAUNOTNES VIETĀ – SAKĀVE

Daudzi kā pēdējo naglu sociāldemokrātijas zārkā uztvēra tieši Zviedrijas Sociāldemokrātiskās partijas apkaunojošo sakāvi Riksdāga vēlēšanās šī gada 19.septembrī, kur tā ieguva tikai 30,1 % vēlētāju balsu. Turklāt šīs bija jau otrās zaudētās vēlēšanas pēc kārtas – kaut kas neiedomājams! Latvijas kontekstā trešdaļas vēlētāju atbalsts būtu pat ļoti labs rezultāts. Taču, raugoties Zviedrijas sociāldemokrātu vēsturē, var ātri saprast milzīgo atšķirību. Laika posmā starp 1936. un 1991.gadu par sociāldemokrātiem visās vēlēšanās balsoja vairāk nekā 42 % balsstiesīgo. Vairākas reizes vēlētāju atbalsts sasniedza gandrīz 50 %. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka pēdējo vēlēšanu rezultāts tika uztverts kā katastrofa. Lūk, kā žurnāla „Ordfront” pēcvēlēšanu numurā žurnālists Kents Verne apraksta noskaņojumu vēlēšanu dienas vakarā: „Līdz ar vēlētāju aptauju rezultātiem iestājās klusums. Blāvu acu skatieni milzīgo ekrānu virzienā. Piesardzīga sarkanvīna malkošana. Tikai pēc vairākām stundām, kad pulkstenis rādīja pāri pusnaktij, partijas vadītāja uzdrošinājās parādīties cilvēkos un kāpa uz skatuves. Viņa, kas bija iecerējusi atjaunot partiju un iegūt varu, vadīt [sociāldemokrātijas] kustību un tautu „iespēju zemes” virzienā… Tā vietā viņa visu ekipāžu bija iestūrējusi dziļā grāvī.”

Viņa, Mona Salīna (Mona Sahlin) – pirmā sieviete sociāldemokrātu partijas vadītāja krēslā – apjukušajiem atbalstītājiem paziņoja: „Mums šajās vēlēšanās ir klājies slikti, patiešām ļoti slikti. Mums neizdevās atgūt to uzticību, kuru zaudējām iepriekšējās vēlēšanās. Es to uztveru ar vislielāko nopietnību.” Drīz pēc vēlēšanām tika izveidota krīzes grupa, kas strādā pie partijas atjaunošanas stratēģijas. Mona Salīna pat ir izteikusi aicinājumu partijas valdes locekļiem piedāvāt savus krēslus jauniem kandidātiem.

Skaidrs ir tas, ka partijai, lai tā nekļūtu vēl vājāka un vispār izdzīvotu, būs jāveic ārkārtīgi plašas reformas.

TREŠAIS CEĻŠ VED PA LABI

Taču jau tagad ir iespējams izprast vismaz dažus sociāldemokrātu neveiksmes iemeslus. Partija jau kopš 1980.gadiem bija kļuvusi krietni vien „labējāka”. Vēlētāji labi zina, ka sociāldemokrāti ir atbalstījuši gan valsts uzņēmumu privatizāciju, gan finanšu tirgu liberalizāciju. Tāpat arī partija vairs nevarēja cerēt uz lielu arodbiedrību atbalstu. Kādreiz Zviedrijas ekonomika balstījās uz rūpniecību, tagad arvien plašāks kļūst pakalpojumu sektors – un šīs sfēras darbiniekus arodbiedrības nav spējušas piesaistīt lielos apmēros. Treškārt, sociāldemokrāti pamazām bija kļuvuši no valsts „būvētājiem”, no tās pārveidojošā spēka par vēlētāju medniekiem. Tā vietā, lai pārliecinātu savu elektorātu, sociāldemokrāti Zviedrijā sekoja Lielbritānijas premjera Tonija Blēra popularizētajam „trešajam ceļam”. Pakļaušanās globalizācijai, mazāki valsts sektora izdevumi, dinamisks ekonomikas pieaugums, elastīgs darba tirgus, atbalsts uzņēmējdarbībai, labklājības sistēmas apcirpšana, lielāka indivīda atbildība – tādi bija „jauno” sociāldemokrātu vadmotīvi 1990.gadu beigās.

Problēma ir tāda, ka šis vidusmēra vēlētājs ir, maigi izsakoties, svārstīgs.

Rezultātā Sociāldemokrātu partija arvien vairāk sāka koncentrēties uz vidusmēra vēlētājiem. Tātad uz to grupu, kura ir kaut kur pa vidu starp labēji noskaņotiem turīgajiem cilvēkiem un kreisi noskaņoto strādnieku šķiru. Problēma ir tāda, ka šis vidusmēra vēlētājs ir, maigi izsakoties, svārstīgs. Saņemot dažādus sociālos labumus, viņa domāšana nosveras uz kreiso pusi. Bet, ieraugot nodokļu apjomu savā algas lapiņā, viņš ir gatavs pārdot dvēseli labējām partijām. Un tieši šo cilvēku balsis ieguva labējie, paziņojot, ka iestāsies par šādu vienkāršo ļautiņu interesēm. 2006.gada vēlēšanās lielākā zviedru labējā partija „Moderāti” (tulk.no zviedru val. – „mērenie”) sevi nosauca par „jauno strādnieku partiju”. Un vēl pēc četriem gadiem šis nosaukums skanēja vēl spēcīgāk – tagad „Moderāti” bija „vienīgā strādnieku partija”. Nu, ja vienīgā, tad vienīgā, secināja vidusmēra vēlētājs. Un sociāldemokrāti vēlēšanās palika ar garu degunu. Vai „Moderāti” tiešām bija kļuvuši kreisāki? Nē. Kā norādījusi ekonomiskās vēstures pētniece Jennija Andersone, sociāldemokrātu centriskās tendences ir pavirzījušas visu politisko spektru labējā virzienā.

Lars Ohly, Mona Sahlin un Peter Eriksson, foto: Fredrik Hjerling

SOLIDARITĀTE GLOBALIZĀCIJAS PLAŠUMOS

Protams, partija un ideoloģija nav gluži viens un tas pats. Zviedrijas Sociāldemokrātiskā partija, tāpat kā tās līdzgaitnieces Eiropā, pēdējo 20 gadu laikā ir krietni attālinājusies no saviem klasiskajiem ideāliem. Viens no 10 ietekmīgākajiem sabiedriskās domas veidotājiem, sociāldemokrātu žurnālists Jērans Greiders (Göran Greider), jau pirms sešiem gadiem rakstīja sekojošas rindas: „Lai gan es neesmu apturējis savu pasīvo dalību partijā, es esmu… jo man tas ir jādara manas profesijas dēļ – es esmu sociāldemokrātiska laikraksta galvenais redaktors, un man ir jābūt attieksmei… savos rakstos deklarējis, ka tagad pilnīgi noteikti vairs neuzskatu sevi par lojālu sociāldemokrātu valdībai. Tāpat arī ne tām sociāldemokrātiskajām idejām, kuras var atrast neapšaubāmi sociāli liberalizētajā partijas programmā.” Taču pat liberāli noskaņotie kritiķi atzīst, ka zināms pieprasījums pēc sociāldemokrātu idejām būs vienmēr. Šeit ir vērts atcerēties Franču revolūcijas saukļus – „liberté, égalité, fraternité” jeb „brīvība, līdztiesība, brālība”. Parīzes revolucionāri toreiz, 1789. gadā, nemaz neapjauta, cik milzīgās sabiedrības pārmaiņās viņi ir ierauti. 19.gadsimtā iedzīvotāju skaita pieaugums, industrializācija un urbanizācija radīja pilnīgi jaunus kolektīvus – pirmkārt jau plašu strādnieku šķiru. Revolūcijas saukļi jaunās situācijas ietekmē pamazām izvērtās par ko stipri nopietnāku. Brīvība kļuva par liberālisma pamatideju, bet līdztiesība – par sociālistu domātāju atspēriena punktu. Savukārt brālība jeb solidaritāte iemiesojās nācijas idejā un visbeidzot arī nacionālā valstī kā sabiedrības kolektīvā.

Runas par internacionālismu tā arī nav spējušas materializēties pietiekamā apjomā, bet sociāldemokrātijas bastiona – nacionālas valsts – sienas drūp un grīļojas.

Šķiet, šajā „fraternité” transformācijā arī slēpjas sociāldemokrātijas krīzes cēlonis. Nacionālas valsts ideja nu jau vairākas desmitgades pamazām zaudē savu nozīmīgo lomu, atkāpjoties globalizācijas un kapitāla ietekmē. Jā, arī Eiropas Savienība šajā ziņā ir kļuvusi par ļoti cietu riekstu jau krietni apdauzītajiem sociāldemokrātijas zobiem… Runas par internacionālismu tā arī nav spējušas materializēties pietiekamā apjomā, bet sociāldemokrātijas bastiona – nacionālas valsts – sienas drūp un grīļojas. Vai sociāldemokrātija spēs no šīs situācijas izlauzties un atrast jaunus solidaritātes apvāršņus? Laikraksta „Dagens Arena” komentētājs Ēriks Sundstrēms (Eric Sundström) vaicā: „Vai diskusijas būs plašas un relevantas, vai arī tās polarizēs sociāldemokrātijas galēji marginālie spēki? Vai diskusijas notiks aiz slēgtām durvīm, vai arī partija iesaistīs tautas kustības, pētniekus, rakstniekus un citas balsis no ārpuses? Vai diskusijas būs nacionālas, vai arī partija iesaistīs Eiropas sociāldemokrātu draugus, kuri saskaras ar līdzīgām problēmām?”

Greiders savā jaunākajā grāmatā „Ir jābūt kādai izejai no šīs sabiedrības” („Det måste finnas en väg ut ur det här samhället”) secina, ka periods no 1979. līdz 2009.gadam radīja ieilgušu pauzi sistēmkritiskajā domāšanā. Viņš vairs tā īsti netic sociāldemokrātiskajām un kreisajām partijām, taču cer, ka jaunu sociāldemokrātijas uzplaukumu var radīt tautas kustības. Tieši tām piemītot spēja atrast spraugas reālpolitikas mūrī. Tuvākie gadi parādīs, vai viņam ir taisnība, vai arī Zviedrijas sociāldemokrātu neveiksmes ir neizbēgama starptautiska tendence, kas novedīs pie sociāldemokrātiskās ideoloģijas kapa.