 |
 29
29
2010
| Kad Somijā pirms gadiem septiņiem kādam stāstīju par pēcnācēja gaidāmo ierašanos, starp apsveikumiem un jautājumiem bieži dzirdēju ziņkārīgu piezīmi - nez kāda šogad būs Mātes paka? Toreiz nebija jausmas, par ko viņi runā. Toties tagad pati pieķeru sevi „tantiski” jautājam saviem gaidošajiem draugiem: nez kāda tad tev šogad būs tā Mātes paka? |
 29
29
2010
| Karogiem plīvot, lielveikals aicina tevi ienirt pārtikas produktu pārpilnībā, līdzi ņemot pēc iespējas lielākus iepirkumu ratiņus. Plauktos tevi gaida īsti internacionāla kārdinoša, krāsainos un spīdīgos papīros un tarbiņās sapakota bagātība, kuru veikalnieki rūpēs par tavu maciņu papūlējušies sagādāt tieši tajā pasaules malā, kur šo produktu radīšana izmaksā vismazāk. [...] Lai lauztu barjeru starp vietējiem labumiem un mūslaiku virtuves izpratni, latviešu pavāri, sekojot skandināvu priekšzīmei, radīja „Mūsdienu Latvijas virtuves” manifestu. Kas tas ir, un kāds no tā labums? |
29
29
2010
| Septembra sākumā Rīgā norisinājās kārtējais nepieradinātās mūzikas festivāls „Skaņu mežs”, uz kuru sabrauca mākslinieki no visas pasaules, lai rūcinātu, dūcinātu, pīkstinātu un grabinātu, radot mūziku, kuru vairums no mums dēvē vienkārši par troksni. Mākslinieku vidū bija arī modernās mākslas apvienības Fylkingen pārstāvji no Zviedrijas. Apvienība, kas radusies turpat vai pirms 80 gadiem, liek aizdomāties – ja šī mūzika būtu tikai „pliks troksnis”, vai tiešām ļaudis to turpinātu spēlēt? Šajā rakstā viens no „Skaņu meža” „tēviem” Viestarts Gailītis iedziļinās mūzikā bez izteikta ritma un melodijas. |
 29
29
2010
| Pēc sarunas ar zviedru skaņu māksliniekiem no Fylkingen, nevarēju rimties. Mani nomocīja jautājums, kāda velna pēc cilvēki iedarbina trīs ģeneratorus un pusstundu klausās sinosoidālās skaņās? Kā tas iespējams, ka estētisks baudījums rodas no trokšņiem, kurus vieglāk sadzirdēt ar kuņģi, aknām, ar visu skeletu, nekā ar ausīm, jo tās sen jau aizkritušas. Un kas, pie velna, ir nemuzikalitāte? |
