Dzīvei zustu garša, ja tajā reizēm negadītos kāda ķibele. Daudz kas atkarīgs no tā, cik traģiski mēs šīs ķibeles uztveram, jo vismaz puse no problēmu asuma ir tikai mūsu galvās un iedomās… Mācību par to, kā „defektu pārvērst par efektu”, pirms dažiem gadiem guvu kādā Zviedrijas apmeklējuma laikā. Zviedru draugi bija uzaicinājuši mani uz Ziemassvētku brīvdienām savā meža vasarnīcā pie Vēnerna (Vänern) ezera Vermlandes (Värmland) lēnī, kas atrodas Zviedrijas dienvidu daļā. Šī „vasarnīca” tomēr bija pamatīgi sagatavota pilnvērtīgai dzīvošanai arī skarbā ziemā.

Tālākā vēstījuma kontekstā jāpiezīmē, ka biju ieradies „uz vieglu roku”: bez kādas lielākas bagāžas, un, galvenais, arī bez jebkādas ceļojuma apdrošināšanas. Kā jau kopš padomju laikiem bija ierasts braukt uz Igauniju vai Lietuvu. Un attiecībā uz citkārt tik ļoti tālajām un nopietnajām ārzemēm – Zviedriju – še iedarbojās, tā sakot, „ES sindroms”.

DIŽĶIBELE

Ziemassvētku priekšvakarā visi kopā aizdevāmies uz vietējo mazpilsētiņu Gulspongu (Gullspång) ciemos pie manas namamātes radiniekiem. Pēc jautras viesošanās jau vakara tumsā taisījāmies atceļam. Un tad, kāpjot pa namiņa 1,5 metrus augstajām āra kāpnēm, man gadījās dramatiska dižķibele. Mitrais laiks bija padarījis kāpņu cementu visai slidenu, un piedevām ceļā pagadījās kaut kāds niecīgs kukurznītis – no tādiem, kas gāž lielu vezumu. Pie roktura neturējos un vienā sekundē atrados brīvā lidojumā. Piezemējos turpat uz kāpnēm. „Mistera Centnera” kritienu amortizēja mīkstā sēžamvieta, bet asa iesāpēšanās kreisās kājas pēdas locītavā liecināja, ka laikam būšu guvis smagu izmežģījumu. Tā tik vēl trūka – sabojāt Ziemassvētkus, nodomāju, nemaz vēl nenojaušot, ka problēma izrādīsies daudz monumentālāka. Noelsos, piecēlos sēdus, un manam skatam pavērās sirreālistiska aina – pēda palika guļam sāniski uz kreiso pusi, it kā tai vairs ar mani nebūtu nekā kopīga! Tā bija pilnīgi nolauzta un pie kājas turējās, tikai pateicoties cīpslām un ādai.

Skaidrs – tūdaļ tika izsaukta ātrā palīdzība. Biju domājis, ka smidzinošā lietus dēļ būs pacietīgi jāguļ vismaz kāda stunda, iekams no kaut kurienes šajā nomaļajā miestā tā uzradīsies. Vēroju draugu pārbiedētās sejas. Viņi bažījās, vai tik neesmu lauzis mugurkaulu, bet nama saimnieks acīmredzot vēl kreņķējās, ka nu var sanākt arī kaut kāda juridiski–finansiāla atbildība par „slidkalniņa” savlaicīgu nenosmiltēšanu. Lai viņus kaut cik nomierinātu, sāku plēst visādus jociņus, kas, no malas raugoties, domājams, izklausījās dīvaini un visai neadekvāti.

ZVIEDRU NLO

Pa to laiku pēkšņi kā no debesīm uzradās un man līdzās piemanevrēja ātrās palīdzības auto. Lāga nepagāja ne 15 minūtes! Pārsteigts vēroju ultramoderno un neparasti sterilo, spīdīgi lakoto minibusiņu, kas mirguļoja ar desmitiem visādu spožu uguntiņu kā tāda Ziemassvētku eglīte un ļoti atgādināja fantastikas filmās redzētu NLO. Zaļo cilvēciņu vietā no tā izkāpa ārste vai medmāsa – visnotaļ iespaidīga izskata sieviete ar izteiksmīgi izboztu bisti. Savukārt viņas asistents, NLO šoferis, vienlaicīgi izrādījās arī labi trenēts feldšeris. Māsiņa uzreiz ievadīja manā ciskā kārtīgu narkozes devu – laikam morfiju – , kas mazināja šoku, remdēja pieklusušās sāpes un pēc mirkļa uzdzina milzīgu jautrības cunami. Nez kāpēc vēl jo vairāk uzskatīju, ka mans pienākums tagad ir klātesošos visādi uzjautrināt un smīdināt. Bet šā kā tā, draugu sejas līdzinājās skābētiem gurķiem. Tikām šoferis lietpratīgi iegrozīja nolauzto pēdu tās oriģinālajā pozīcijā un veikli to nofiksēja ar šinu. Iesākumā pat raizējos – vells, ko tāds „taksists” tur ņemas, ka neiemontē manu pēdu vēl ačgārni! Jāsaka, ka šī pēdas iegrozīšanas procedūra izrādījās visai sāpīga, tā ka nācās izdvest pat skaļu stenējienu un uz brīdi zaudēt nepamatoto humora izjūtu. Tajā brīdī sapratu, ka ar mani darbojas lietpratējs…

Nu sākās brauciens uz kādu 70 km attālo rajona pilsētu Karlskūgu (Karlskoga), kas pēc sava lieluma līdzinās, teiksim, mūsu Bauskai vai Tukumam. Taču šķietami attālais brauciens pilnīgi izkusa saistošās sarunās ar pievilcīgo medmāsu (vai ārsti? – tā arī nenoskaidroju…). Tērgājām angliski, un viņa likās neviltoti ieinteresēta manas privātās dzīves sīkumos. Saruna ieguva aizvien intīmāku raksturu – par sievām, bērniem, mīļākajām (-ajiem)… Katrā ziņā vairs neko no aktuālajām problēmām un garās braukšanas nemanīju. Nepatīkamā kārtā un, man par lielu nožēlu, tērgāšana bija strauji jāpārtrauc, jo pēkšņi izrādījās, ka esam jau klāt Karlskūgā un tās slimnīcā.

SVENSONS IERADĀS PUSNAKTĪ

Bija jau nakts, tā ap vienpadsmitiem. Ratiņus ar manu ķermeni ātri iestūma kādā gaišā priekštelpā, kur uzreiz saradās vesels bars norūpējušo – kādi pieci cilvēki no slimnīcas personāla, kā arī manu draugu pāris, kuri bija atbraukuši līdzi. Jutos kā tāds uz pannas gatavojams ēdiens, ko tagad aptekā vesela pavāru komanda. Notika kaut kāda reģistrācija, dokumentu noskaidrošana, drēbju novilkšana. Uzradās eksotiski melnīgsnējs jauns dakteris – marokānis vai tunisietis, gluži nepamatoti pie sevis nodomāju – vārdā Ahmeds. Acīmredzot, musulmanis būdams, Ziemassvētkos solidāri aizstāja kristiešu mediķus. Viņš tagad mani aprūpēšot un arī operēšot. Par šādu ideju uzreiz satraucās mani zviedru draugi un kategoriski noteica, ka nekādā gadījuma Ahmeds te neko nedarīšot un ka manu kāju sakārtot varot tikai viens īsts svensons. Nekad nebiju ievērojis savos draugos nekādas rasisma pazīmes, bet laikam jau šajā ziņā, runājot par austrumu iebraucēju darba kvalitāti, viņiem kaut kāds pamats bažām būs bijis. Es, savukārt, apmulsumā ļāvos likteņa varai, un man arī Ahmeds būtu bijis gana labs.

Ķirurgu Svensonu nācās iztraucēt no mājas miera un pusnaktī atsaukt uz slimnīcu manas miesas labošanai. Un pēc stundas viņš arī bija klāt. Kamēr gulēju, gaidot rentgena rezultātus, varēju mierīgi pārdomāt visu negaidīto situāciju, kas tik pēkšņi bija uzvēlusies virsū. Tādi Ziemassvētki manā dzīvē vēl nebija gadījušies. It kā galēji bēdīgs notikums, tomēr katrai medaļai ir divas puses. Kad un kur vēl man rastos tik unikāla iespēja palūkoties uz šādu zviedru privātās dzīves aspektu – būt par pacientu viņu slimnīcā? Sapratu, ka šim notikumam ir milzīga izzinošā vērtība, ko man caur nelaimi laimējies iegūt. Nebija šaubu, ka te var sagaidīt visai lielas kvalitatīvas atšķirības iepretī mūsu daudzcietušajai medicīnas aprūpei. Protams, būtu pavisam nekorekti veikt kādu tiešu salīdzinājumu. Viena lieta ir bagātā un sociāli nodrošinātā Zviedrija ar visu savu ekonomisko varenību, pavisam cita – kā to skaidro mūsu mediji – nabadzīgākā starp bagātajiem (vai bagātākā starp nabadzīgajām) Latvija. Tomēr bez naudas būšanām vēl pastāv arī cilvēciskā attieksme. Nez kā gan mēs izskatāmies šajā ziņā? Jo labestība jau naudu neprasa… Pagaidām zviedri ar savu entuziasmu izskatījās pārāki. Lai arī negribētos brāķēt mūsu mīļos dakterīšus, kas dzīvē tik daudz līdzējuši, tomēr ir nācies pieredzēt arī ne mazumu vienaldzības un rupjības.

Rentgens sniedza neiepriecinošu atbildi – trauma sarežģīta, lauztas esot visas trīs (!!!) potītes, un pēda patiesi esot atdalījusies. Mani pārsteidza jaunatklātais fakts. Bija jānodzīvo līdz pensijas gadiem, lai pēkšņi uzzinātu, ka esot nevis divas potītes, kā biju apguvis gan empīriskā, gan akadēmiskā ceļā, bet gan trīs. Uzvirmoja grūsni – šķērna dūša: iedomājos savu dzīvi uz mūžu nolēmēta invalīda lomā – ne vairs paskriet, ne padejot, vien tizla klibošana atvēlēta. Bija pietiekoši daudz redzēti šādi pavirši „pieremontēti” kaulu lauzēji. Mans brālēns uz mūžu palika klibotājos, pārdzīvoja atkārtotas operācijas, stieņu izņemšanas, bet tā arī pilnībā nekad neatlaba.

VAI VIEGLI BŪT KAUJAMAM JĒRAM?

Operācija būšot jāveic nekavējoties. Sajūta fatāla, kā kaujamam jēram. Likties vairs nav kur, par vēlu ir lūgt „nedaudz pagaidīt” vai cerēt, ka „gan jau viss tāpat nokārtosies”… Māsiņa aiztransportēja mani uz jauku dušas telpu un kārtīgi nomazgāja un sagatavoja lauzto kāju. Jutos kā pirms ieejas šķīstītavā un atcerējos filmu ainas ar gaismas tuneļiem, kas ved uz aizkapa valstību. Mocīja arī neziņa par gaidāmajām sāpēm un narkozi, un tālāko likteni…

Mani ātri „ierullēja” operāciju zālē un pārcēla uz „griežamā” galda. Arī tur bija ļaužu pilns: jaukas un jaunas māsiņas, kā arī pats solīdais dakteris Svensons – blonds, īstens „ārietis”, kaut kur līdzīgs aktierim Maksam fon Sīdovam (Max von Sydow). Viena no māsiņām, Sibilla, sāka ar mani aktīvi komunicēt. Nepavisam nejūtoties Apollonam rada, visai stipri kautrējos, ka visas šīs skaistās dāmas nu var apskatīt manus necilos plikumus un izbīlī sarāvušos „krāniņu”. Sibilla saprotoši piesedza manu rumpīti ar palagu, rūpīgi iztaujāja par slimību vēsturi un lietotiem medikamentiem un sāka tā gluži privāti tērzēt. Pār mani nāca apskaidrība, ka medmāsas nebūt nav apbūrusi mana neatvairāmā personība. Viņas vienkārši piekopa šādu metodi – nomierināt satraukto pacientu ar sarunām, kas ir pilnīgi nesaistītas ar konkrēto veselības problēmu. Jāatzīst, ka tas ir ļoti efektīvs paņēmiens, jo labestīgam vārdam un dzīvai ieinteresētībai medicīnā ir milzīgs spēks. Nereti ar pateicību to esmu izjutis arī mūsu mediķu praksē, lai arī sarunu stils varbūt atšķiras.

Pēc papļāpāšanas un omulīgiem jokiem blondīne Sibilla beidzot pajautāja, vai es gribētu iekārtoties tā, lai varētu sekot līdzi visai operācijas gaitai, vai arī vēlos to paturēt ārpus mana skatu lauka. Man šausmās gandrīz saslējās mati – viņi taisījās to visu darīt tikai ar lokālo anestēziju! Žēli pasūkstījos, ka es ne tikai neko negribu redzēt, bet pat apzināties savu esamību nevēlos. Vai tad nevarētu mani iemidzināt, jo nervi jau tā satraukti? Parasti līdzšinējās ārstnieciskajās gaitās Latvijas mediķi allaž centušies no vispārējās narkozes atrunāt, biedējot ar smagām paģirām, ar impotenci, ar dzīves ilguma samazinājumu utt. Un parasti tieši pārciesto sāpju dēļ šos lokāli „atsāpinātos” pasākumus īpaši vairs negribas atcerēties. Bet zviedri netielējās un saprotoši teica, ka nav problēmu un ka viss tikšot nokārtots nevainojami… Biju jau sagatavojies sejas maskai un prasīju, vai nevajag izņemt zobu protēzi, ka nenorijas… Bet viņi palūdza griezties uz sāniem, jo injekciju ievadīšot mugurkaulā. Ak dievs, būtu zinājis, nebūtu uzprasījies… Viss, ko kādreiz Latvijā tiku dzirdējis par šādām procedūrām – ka labāk esot nemaz nepiedzimt… Bet atkāpties vairs nebija kur. Embrija pozā guļot uz sāna, fatālā pazemībā gaidīju „nāvējošo” dūrienu. Tomēr adata izrādījās neticami smalka, un sajutu tikai tādu vārgu oda kodienu… Un tas tad bija arī viss. Man jāpieviļ tos, kas gaida pašas operācijas aprakstu. Es to nedz redzēju, nedz jutu…

SĀKAS ZVIEDRU ZIEMASSVĒTKI

Pamodos no rīta intensīvās terapijas palātā. Pretēji gaidītajām paģirām jutos kā jaunpiedzimis zīdainis, ar sterili skaidru galvu un saulainu prātu. Nekādu sāpju vai nepatīkamu sajūtu, tikai milzīgs miers un atvieglojums. Spriežot pēc visa, lieta bija nodarīta, un mana „puskāja” jau ieģipsēta. Uzradās kā kaķis murrājoša vecāka māsiņa, kas ar ultraskaņas palīdzību konstatēja, ka urīnpūslis ir pilns. Būšot jāpačurā, tikai refleksi narkozes dēļ esot bloķēti, un varot sanākt lietot katetru… Šādas ņemšanās iespējamība mani gauži nesajūsmināja. Piedāvājos izlīdzēties ar gravitācijas spēku un pieslējos sēdus uz gultas malas. Lai stimulētu urīnpūšļa noplūdi, māsiņa atgrieza krānu. Tekošas strūklas skaņas patiesi izraisīja vēlamo procesu un abpusēju, manu un māsiņas, apmierinātību.

Jānis Borgs slimnīcas palātā

Pēcpusdienā mani pārveda uz atsevišķu palātu. Tā bija gaiša, kādus 20m² liela telpa – vienam pašam. Automātiski grozāma, cilājama un ar pulti regulējama gulta, televizors, telefons – viss līdzinājās drīzāk dzīvojamai istabai, nevis slimnīcas palātai. Uz palodzes elektriskās Ziemassvētku svecītes, aiz plašā loga – apsnigušas egles. Pēc mūsu standartiem – īsts paaugstinātā komforta numurs, ko par samaksu atļaujas tikai „biezie” vai kur prestiža labad ievieto kādu smalkāku ārzemnieku. Sev par pārsteigumu vēlāk konstatēju, ka šeit nebūt neatrodos ārzemnieka vai izredzētā statusā, jo šajā nodaļā (un, domājams, arī visā slimnīcā) itin visi slimnieki ievietoti atsevišķās un plašās palātās!

Vakarā pie manis atbrauca draugi un ielika vāzē egles zaru ar īstām svecītēm. Pirmo reizi dzīvē Ziemassvētkus svinēju slimnīcā – ar cepeti un pudiņu, kafiju un vīnu, un pat Henesija konjaciņu (to nedaudz atļāva pat gādīgie mediķi). Savukārt Ziemassvētku rītā gaidīja mazs pārsteigums: slimnīca katram pacientam servēja īstu svētku maltīti – zviedru galdu uz ratiņiem, kurus kopā ar apsveikumiem pieripināja tieši pie gultas. Vesela virkne visādu tradicionālo zviedru gardumu nelielos trauciņos – gana sabalansēti no veselības viedokļa, turklāt ļoti aizkustinoši un sirsnīgi. Kaut standarta pasākums slimnieku gara uzturēšanai, tomēr – arī īsti kristīgs humānisms.

KARLSKŪGĀ VISS “KĀ PIE BALTAJIEM CILVĒKIEM”

Ārstēšanās gaitā uz piešķirtā ratiņkrēsla paguvu apbraukāt visu slimnīcu. Tā esot celta kaut kad pērnā gadsimta 60. gados, īsts skandināvu modernisma arhitektūras paraugs. Nedaudz izbrīnīja tas, ka viss izskatījās tik svaigs un sakopts, it kā celtne tikai vakar būtu pabeigta. Visur totāla sterilitāte, kārtība un perfekcija. Ne skrambiņas, ne atlobījušās krāsas, ne puteklīša. Labierīcību telpas, protams, tās tīrākās, kārtīgākās un smaržīgākās, neraugoties uz 40 ekspluatācijas gadiem un bez jebkādām atlaidēm provinces statusa dēļ. Šķiet, pat Stokholmā nevarētu būt nekas īpaši labāks. Bet attīstītās Rietumu zemēs tā jau pieņemts – gandrīz visās jomās nivelēt centra un perifēriju atšķirības. Šeit tas liecināja, pirmkārt, par augstiem ekspluatācijas standartiem, un, otrkārt, par adekvātu finansiālu segumu. Ne ar vienu no šiem aspektiem nevaram lepoties, kaut arī fragmentāri šur tur arī mūsu slimnīcas turas līmenī. Karlskūgas slimnīcā mani, kā šajā ziņā sevišķi jūtīgu cilvēku, iepriecināja arī absolūta dizaina klātesamība pilnīgi visos interjeros un mēbelēs. Izvēlēto mākslas objektu plejāde neatgādināja personāla brīvprātīgai aprūpei atstātu pabērnu. Arī tur jautās stingrs profesionāļu koordinēts tvēriens. Daudzviet interjeri bija iekārtoti ar saskanīgiem un vērienīgiem mākslas objektiem. Un nekur nekā otršķirīga, nekādu nejaušību un pašdarbības, par kaut kādām kiča izpausmēm nemaz nerunājot. Nekas neapvainoja aci un prātu; tie bija īsti estēta svētki. Slimnīcas ērtības, kafejnīcas, veikaliņi un kioski apvienojumā ar Zviedrijai kopumā raksturīgo sakoptību un kultivēto vidi, protams, atstāja iespaidu un radīja dziedniecisku efektu. Gan sienas, gan cilvēki izstaroja cieņu un labvēlību.

Slimnīcas sestajā stāvā atradās veco ļaužu un nespējnieku nodaļa jeb, kā varbūt varētu teikt – „nabagmāja”, ko gan mēle neceļas apgalvot. Te nekas ne mazākā sīkumā, izņemot gaiši zaļganos halātos tērpto aprūpes personālu, neatgādināja slimnīcu. Viss kā labā viesnīcā. Katram iemītniekam istaba – mini-dzīvoklis, kas pilnībā iekārtots ar viņu personīgo, no iepriekšējā dzīvokļa atvesto mantību, lai viss būtu kā mājās. Aiz logiem pavērās brīnišķīga panorāma uz mežiem klātajām tālēm. Vienīgā īpatnība – mūždien aizslēgtās ārdurvis. Ar Alcheimera slimību un citām vecuma kaitēm slimojošie vecīši varētu noklīst un vairs neatrast atceļu uz savām mūža nogales mājām. Tāpēc katra šāda vēlme pastaigāties ārpusē tika īstenota māsiņas pavadībā. Tomēr vecīši ik pa laikam kaut kādā veidā iemanījās izmukt savvaļā. Un tā kādu dienu arī savā palātā, atgriezies no kārtējās pabraukāšanās ar ratiņiem, ieraudzīju, ka tā jau „okupēta”. Tur klubkrēslā omulīgi sēdēja kāds večuks un cītīgi skatījās „manā” televizorā hokeju. Un zviedriski kaut ko dedzīgi komentēja, lai tak’ es arī viņam piebiedrojoties. Līdz ieradās māsiņa un draudzīgi, bet ar cieņu aizveda pustrako Pēršona kungu atpakaļ uz viņa paša ligzdiņu.

RECEPTE TERORISTIEM

Katru rītu pie manis ieradās pats dakteris Svensons, aprunājās, paknaibīja kreisās kājas īkšķi – vai vēl jutīgs un dzīvs? Nekas, viss būšot labi un jau pēc pusgada varēšot brīvi staigāt. Biju dziļi skeptisks, jo līdzīgi pacienti man jau bija stāstījuši, ka arī pēc tam pusgads paiešot uz kruķiem, ja vien nebūs papildu sarežģījumu. Un vēl notiekot atkārtota operācija, lai izņemtu visas šuves un skrūves. Par to bažīgi ieminējos Svensonam. Viņš nedaudz pabrīnījās – nu ja man tās tik ļoti traucēšot, tad varēšot arī izņemt, bet parasti viņi tās liekot mierā un atstājot kājā uz visiem laikiem. Raugos rentgenā: kāja pilna ar metālu – visādas naglas, stienīši, drātiņu tinumi, kniedītes – kopā kādas 7 – 9 detaļas. Viss esot no titāna. Nodomāju – ak, kā tagad mana pēda skanēs lidostu drošības kontrolēs… Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu ziņot, ka skan katra bikšturu kniede, taču ap kāju valda kapa klusums. Laikam jau teroristi nemaz nezina, ka bumbas un šaujamos vislabāk taisīt no titāna, jo metāla detektori uz to uzkrītoši nereaģē.

LABRĪT, BORGA KUNGS

Kopumā ik dienu ap mani rosījās kādas piecas māsiņas, katrai no kurām bija iedalīts savs pienākums. Un vēl divas med-kundzes, kas mācīja, kā pārvietoties ar kruķiem. Visām lieliska angļu valoda un izcili korekta attieksme un uzmanība pret slimnieku. Un vēl kāda Latvijā neredzēta īpatnība – katru rītu vecākā medmāsa (katru nedēļas dienu cita) nāca pie manis sarokoties un iepazīties. Tā no rīta atveru acis un redzu, kā palātā ienāk (gribētos teju teikt – ielido) „blonda eņģele” ar gaiši zilām acīm, sniedz maigu rociņu un maigi izdveš: „Labrīt, Borga kungs! Mani sauc Anna–Līsa, un šodien par jums rūpēšos es. Vai jums nav kādas īpašas vēlmes?” Bet Borga kungs, pienaino daiļavas rociņu gumzīdams, knapi jaudā atgūties – vai tik tas nav kāds sapnis vai zāļu izraisīta vīzija?

Cita gados vecāka „eņģele” Čerstina (senāk latviešiem bija līdzīgs vārds – Ķērsta) kādu rītu pienāk pie manas gultas – jātaisa šprice. Es, atcerēdamies savu padomju laiku pieredzi, kad tā duršana tika veikta ar visai pamatīgu cauruļveida izstrādājumu (kaut kas traks – brīvajā Latvijā vēl ne reizi nebiju špricējies, izņemot asinsanalīžu nodevas), baisās priekšnojautās iekrampējos gultas malā. Čerstina, to manīdama, brīnās – kas tad jums, Borga kungs, lēcies? Špricīte tak’ pavisam nesāpīga… Un patiesi – pilnīgi nejūtama, pat ods kož sāpīgāk. Kā tāds „pāķis” sakaunējos un pabrīnījos, cik tālu attīstījušās visādas jaunās tehnoloģijas un mikroadatas… Un tad jau visu pusgadu pats ar savām rokām katru dienu naski dūru savā vēdera krokā līdzi iedotās šprices.

Tablešu saujā, ko katru dienu bija jānorij, atradās arī lielisks līdzeklis, kas pilnīgi novērsa jebkādas pēcoperācijas sāpes. To lietoju vairākus mēnešus, iekams pārliecinājos, ka sāpes vairs nepiesakās. Kopumā šeit slimnīcā jebkādas sāpju bailes izrādījās gluži veltīgas, jo viss sāpīgākais bija jau aiz muguras kopš brīža, kad šoferis-feldšeris „iestatīja” pēdu. Man palika iespaids (pieļauju, ka varbūt maldīgs), ka zviedru un rietumu medicīnā kopumā tā ir principiāla nostāja – maksimāli pasargāt slimnieku no sāpēm. Turpretim mūsējie visai bieži šo problēmu neņem par pilnu un uz kaut ko dīvaini taupās. Tā, piemēram, pēc ārstniecības kūres beigām daļa no zviedru iedotajiem pretsāpju līdzekļiem man palika neizmantoti. Iegadījās, ka drauga sieva slēpojot lauza atslēgas kaulu. Arī apārstēta, lietoja kaut kādus medikamentus, bet naktīs aiz sāpēm tik un tā nevarēja gulēt. Iedevu pamēģināt savus pārpalikumus. Cilvēks aiz pateicības izplūda asarās – beidzot varējusi mierīgi iemigt. Hm, nodomāju, vai tiešām mūsējie neko nezina par tik efektīvu tablešu esamību? Vai atkal kaut kas uz slimnieka veselības rēķina tiek ietaupīts? Vai tad tā varētu būt milzīga problēma – iegādāties ārzemēs kārtīgus medikamentus? Kaut vai par skarbāku samaksu? Bizness taču arī būtu…

15 000 PRET 20

Karlskūgas slimnīcā sabiju veselu nedēļu. Ar milzīgām bažām gaidīju finālu, kad tiks pasniegts rēķins. Man nebija ne mazākās nojausmas, kā bez apdrošināšanas to varēšu kārtot. Vai uzkritīšu draugiem kā akmens slogs kaklā? Un kādu rītu manu nolemtības noskaņu „kas būs, tas būs…” pastiprināja daiļās Annas-Līsas maigais paziņojums – no jums par šo visu pienākas 15 000 dolāru (teju vairāk kā 1000 latu dienā!)! Tagad sapratu, ko gan īsti maksā zviedru komforts un labklājība. Ar viņu algām tā varbūt nemaz nav tik traģiska problēma, bet man kā austrumeiropietim sirds baisi ietrīsējās. Nu re – kāju saglāba, bet nu būs jāiet slīcināties… Sāku gudrot, kā izpārdošu visu mantu un varbūt „kaut kā-kaut kad” saskribināšu tos tūkstošus.

Bet tad ar cerības gaismu atsteidzās attapīgā virsmāsa Gunilla Lāršones jaunkundze: „Paga, paga – Borga kungs, man šķiet jūs tak’ esat Eiropas Savienībā?.. Tad jau jums citi rēķini… Tad jau par jums samaksās Zviedrija… Tur taču mums ir starpvalstu līgumi… Jums tikai jānokārto vajadzīgie papīri…” Tā jau bija priecīgāka ziņa, bet, pazīstot mūsu „atsaucīgo” birokrātijas aparātu, turklāt Ziemassvētku sezonā, pirms Jaunā gada, kad neviens neko par kaut kādiem darbiem un izziņām nevēlas ne dzirdēt, ne runāt, galīgi nesteidzos līksmot. Tomēr paklausīju zviedru ieteikumam sazināties un konsultēties ar Latvijas vēstniecību Stokholmā. Tur cilvēki izrādījās gana laipni (nu ja, tā viņi visi te Zviedrijā laipni uzvedas, nodomāju) un patiesi – sniedza gan labu padomu, gan konkrētus telefona numurus Rīgā. Mani nosūtīja uz nu jau vairs diemžēl neeksistējošo VOAVA (Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru), ko joka pēc iesaucu tā krieviskāk – par „Vovu”. Asti iespiedis kājstarpē, sazinājos ar „Vovu”. Negaidīti arī tur saņēmu itin zviedrisku laipnību un gluži neticamu atsaucību: „Jūs, Borga kungs, tikai ne par ko neuztraucieties! Mēs jums visu nokārtosim ar atpakaļejošu datumu, visi izdevumi tiks segti, un jūs vēl saņemsiet naudu par medicīniskiem izdevumiem (!). Jūs tikai iedodiet mums slimnīcas kontaktinformāciju.” Fortūna man beidzot uzsmaidīja, un viss sāka ripot uz saulainu atrisinājumu… Beigu beigās zviedri sākotnējo 15 000 dolāru vietā piestādīja tā saukto „solidaritātes rēķinu” – tikai 20 latu vērtībā! Dāvanā (un „apmaiņā” pret vairākām Latvijas šokolādes kastēm) uz atvadām no slimnīcas vēl saņēmu smalki un ergonomiski dizainētu kruķu pāri. Pirmo reizi dzīvē ar līksmību un tā dziļi personiski un tieši apzinājos, ka nebiju velti balsojis par iestāšanos Eiropas Savienībā. Re, kā atmaksājās – konkrēti un praktiski…!

SKOLA NEMAKSĀ NAUDU

Atceļš mājup ritēja jau uz easyJet spārniem un aprūpes paspārnē. Kādu mēnesi vaļojos pa gultu un izbaudīju mājas dzīves priekus. Jau februārī ģipsi varēja ņemt nost, un – atkal pārsteigums! – plānotais „kruķu periods” pilnīgi izpalika, jau sākot no pirmās dienas. Darbs bija izdarīts perfekti! Iesākumā tā lēnīgi, bet droši varēja staigāt, paļaujoties pašam uz saviem spēkiem, bet pēc pusgada – jau skriet un dejot. Pēda saauga ideāli, un par notikušo vairs liecina tikai divas nelielas griezuma līnijas ādā pie potītēm un, protams, nejūtama metāla sauja kaulos. Kā arī atmiņas par unikālo pieredzi zviedru aizkulisēs. Lai gods un slava dakterim Svensonam un Karlskūgas hospitālim!