Strādājot pie stāsta par slaveno zviedru foto kameru Hasselblad …

Kritiķi atzīst, ka šī ir pirmā grāmata par arhitektūru, par kuru, viņiem to lasot metro, interesi izrādījuši arī blakussēdētāji un slepus pār plecu lūkojušies Yes Is More lappusēs. [..] Tipiska grāmata par arhitektūru ir respektabla izskata skaistu bilžu albums ar sausiem ēku kompozīcijas, materiālu un vidi aprakstošiem tekstiem. Šos izdevumus reti kurš lasa. Uz šī fona radīt grāmatu par arhitektūru, kas būtu interesanta ne tikai arhitektiem, patiešām ir izaicinājums.

Katras pašvaldības vai valsts sapnis ir kāds tās turīgs pilsonis, kurš uzdāvinātu nozīmīgu sabiedrisku ēku, tādējādi uzņemoties daļu raižu uz saviem pleciem. Dāvinātam zirgam mutē neskatās – atdodot viena pilsoņa ziņā visas rūpes, nozīmē arī atteikties no daļas tiesību uz to. Tieši tāds stāsts ir par Dānijas Nacionālās operas ēku un tās dāvinātāju Maersk mantinieku Arnoldu Majersku Makkinniju Mēleru (Arnold Maersk Mc-Kinney Møller).

Latvijas Arhitektu savienības organizētā ikgadējā Latvijas labākās arhitektūras skate un Gada balvu pasniegšana, neraugoties uz 15 gadu ilgajām tradīcijām, arvien tiek uzlabota, lai pēc iespējas objektīvāk un profesionālāk mēģinātu izvērtēt pēdējos divos gados tapušo arhitektūru. Šī gada kardinālākais jaunums ir atteikšanās no pieteiktās arhitektūras sadalījuma nominācijās, vienus vērtēšanas kritērijus piemērojot dažādas funkcionālās programmas, tipoloģijas un citādi atšķirīgu būvju un projektu vērtēšanai.

2010. gada maijā starptautiskā žūrija četru cilvēku sastāvā brauca pa Latviju, lai vērtētu 24 arhitektūras abjektus, kas tapuši pēdējo divu gadu laikā. Grupu vadīja un koordinēja arhitekts Mārtiņš Pīlēns, ar kura laipnu palīdzību Ziemeļu Stāsti varēja ielūkoties žūrijas darba procesā.

Ziemassvētku priekšvakarā visi kopā aizdevāmies uz vietējo mazpilsētiņu Gulspongu (Gullspång) ciemos pie manas namamātes radiniekiem. Pēc jautras viesošanās jau vakara tumsā taisījāmies atceļam. Un tad, kāpjot pa namiņa 1,5 metrus augstajām āra kāpnēm, man gadījās dramatiska dižķibele. [..] Piezemējos turpat uz kāpnēm. „Mistera Centnera” kritienu amortizēja mīkstā sēžamvieta, bet asa iesāpēšanās kreisās kājas pēdas locītavā liecināja, ka laikam būšu guvis smagu izmežģījumu.[..] Noelsos, piecēlos sēdus, un manam skatam pavērās sirreālistiska aina – pēda palika guļam sāniski uz kreiso pusi, it kā tai vairs ar mani nebūtu nekā kopīga! Tā bija pilnīgi nolauzta un pie kājas turējās, tikai pateicoties cīpslām un ādai.