Ziemeļvalstis – 1000 gadu no kristīšanās līdz “atkristīšanai”

Kristīgā ticība Ziemeļvalstīs ienāca agrāk, bet nostiprinājās apmēram tajā pašā laikā, kad Latvijas teritorijā parādījās pirmie kristietības vēstneši un krustneši. Pirmie ticības nesēji ienāca Skandināvijā no Ziemeļvācijas jau 9. gadsimtā, taču viņu centieni izplatīt savu ticību starp „pagāniem” un pagānu karaļiem nebija sevišķi veiksmīgi. Tā saucamā Ziemeļu pirmskristīgā ticība bija dziļi iesakņojusies dāņu, zviedru, norvēģu un somu pirmatnējās ciltīs, un tie nelabprāt atmeta savas tradīcijas.

No sākuma kristiešiem no tagadējās Vācijas, Hamburgas un Brēmenes diacēzes izdevās Skandināvijas teritorijā vietām uzcelt kādu baznīcu vai klosteri, taču to ietekme uz iedzīvotājiem bija ierobežota.  “Pagānu” svētvietas turpināja darboties paralēli ar kristiešu misionāru daļēji veiksmīgiem centieniem pievērst skandināvu ciltis jaunajai ticībai. Baltu ciltīm raksturīgi gadījumi, kad savu ar ūdeni saņemto kristietību turpat upē nomazgāja, kad tas sāka apnikt, gadījās itin bieži.

Zviedrijas karalis vienojas ar pagāniem

Pirmos centienus pievērst Zviedriju kristietībai 830. gadā esot veicis garīdznieks Ansgars no Vācijas. Viņa uzcelto baznīcu senā zviedru cilšu galvaspilsētā Birkā vietējie ignorēja. Simts gadus vēlāk Hamburgas arhibīskaps Unni atkal neveiksmīgi centās izplatīt kristietību pie zviedriem. Aptuveni tai pašā laikā Zviedrijas teritoriju apmeklēja arī misionāri no Anglijas, kuriem veicās nedaudz labāk. Kad Zviedrijas troni 990. gados mantoja pirmais kristītais karalis, Ūlofs Šētkonungs (Olof Skötkonung), viņam izdevās nodibināt pāris diacēzes ap 1000. gadu, tostarp noslēdzot vienošanos ar vecā „pagānu” kulta sekotājiem par abu ticību savstarpējo toleranci. Visas Zviedrijas arhidiecēzi Upsalā izdevās nodibināt tikai 1164. gadā pēc toreizējā katoļu pāvesta iniciatīvas.

Dāņi kristījās, bet nemaksāja.

Arī Dānijas kristīšana notika lēnam un fragmentāri, lai gan dāņiem bija plašāki kontakti ar pārējās Eiropas kristiešiem laikā starp 9. un 11. gadsimtu. Dāņu vikingi, kas kolonizēja daļu no Anglijas un slēdza laulības ar vietējiem kristīgajiem, pamazām izplatīja šo ticību arī savu ģimenes un cilts locekļu vidū Dānijā. Tomēr Dāniju par kristīgu zemi var uzskatīt tikai, sākot ar 11. gadsimtu, kad tajā valdīja karalis Kanuts (Knuts) IV, vēlāk dēvēts par Svēto Kanutu. Par svēto viņš kļuva tolaik visai ierastā kārtā, proti, pēc savas mocekļa nāves 1086. gadā, kad viņu nogalināja baznīca saistībā ar dižciltīgo un tautas sacelšanos pret dažādām ar baznīcu saistītām nodevām. Dāņi varbūt arī skaitījās kristīti, bet nelabprāt par to maksāja. Tā ir parādība, ko sastopam daudz jaunākos laikos Skandināvijas vēsturē, taču bez dumpjiem un zilu asiņu izliešanas. Kanuta iecelšana par svēto 1188. gadā tiek uzskatīta par kristīgās ticības uzvaras apliecinājumu un tās nepārprotamu nostiprināšanos.

Norvēģu karalis izdzen pagānismu ar uguni

Norvēģijā kristīgā ticība ienāca samērā skarbā ceļā. Vairāki kristīti karaļi centās jauno ticību uzspiest ar varu, liekot nopostīt vecās jeb „pagānu” ticības svētvietas. Par kristietības nostiprinātāju 10. gadsimta beigās varētu saukt karali Ūlafu (Olaf), kurš pārgāja kristietībā pēc sirošanas Anglijā. Arī Ūlafs „pagānismu” apkaroja ar uguni un zobenu, nopostot svētvietas, spīdzinot un nogalinot vecās ticības priesterus. Cits Ūlafs, kas valdīja 11. gadsimta sākumā, tika pie svētā statusa kā tālaika Norvēģijas aizbildnis, kļūstot par Svēto Ūlafu. Tomēr pagāja vairāk nekā simts gadu, iekams Romas pāvests Norvēģijā nodibināja diacēzi 1154. gadā.

Somu Pērkodievs

Pirms teju 1000 gadiem arī Somijā bija „pagānu cilšu” apdzīvota teritorija. Somi ticēja dažādām dievībām, tostarp debesu un pērkona dievam Ukko. Pētījumos minēts, ka šai dievībai bijušas kopīgas īpašības ar senlatviešu un senbaltu Pērkonu un Pērkūnas.

Pirmie kristieši Somijas teritorijā esot ienākuši no Austrumiem ap 11. gadsimtu. Vēlāk Somijā valdīja zviedru karaļi, un kristīgo baznīcu pēc toreizējās Zviedrijas katoļu baznīcas hierarhijas noteikumiem pārvaldīja Turku diacēze. Kristīgās ticības ienākšana Somijā noritējusi mierīgi un lēnām, bez tāda mēroga represijām un konfliktiem, kādus pieredzēja Skandināvija Baltijas jūras Rietumos.

Gustavs Vāsa necieš katoļus

Lielās pārmaiņas kristīgajā pasaulē, ko 16. gadsimtā aizsāka Mārtiņš Luters, visai strauji skāra Skandināvijas valstis. Luterāņu reformācija, pateicoties mūkam Hansam Tausenam (Hans Tausen), izplatījās Dānijā. Formāli katoļticīgais monarhs tai nepretojās, kas savukārt iedrošināja tautu sacelties pret klosteriem un katoļu baznīcu. Tā kā Dānija tobrīd pārvaldīja Zviedrijas dienvidus un Norvēģiju, karaļa Kristiana III (Christian III) atbalsts reformācijai pasteidzināja luterticības izplatību arī kaimiņvalstīs. Gandrīz vienlaicīgi reformācija nostiprinājās

arī Zviedrijā, kur karalis Gustavs Vāsa sastrīdējās ar pāvestu par Zviedrijas arhibīskapa kandidatūru. Karalis sadarbojās ar brāļiem garīdzniekiem Olausu (Olaus) un Laurenciusu (Laurentius) Petri un pat piekrita katoļu tekstu publicēšanas aizliegumiem un citiem katoļu baznīcas darbības ierobežojumimem. Viņa valdīšanas laikā Jaunā Derība tika izdota zviedru valodā. Gustavu Vāsu faktiski var uzskatīt par Zviedrijas luteriskās valsts baznīcas dibinātāju.

Ar Zviedrijas pāreju luterticībā arī mainījās Somijas oficiālā ticība. Varētu sacīt, ka 16. gadsimta gaitā visās toreiz politiski savstarpēji saistītās Ziemeļvalstis pārgāja reformētajā jeb luterticībā un to iedzīvotāji pakāpeniski tika pārliecināti (ar Jaunās derības un citu baznīcas tekstu publicēšanu tautu valodās) un brīžiem piespiesti pieņemt jauno, reformēto ticību. Visās Ziemeļvalstīs luteriskā baznīca kļuva par valsts baznīcu, vienīgi Somijā, kur arī atzina cariskās Krievijas kundzības laikā izplatījusies pareizticība.

Atkristītie?

Šobrīd visās Ziemeļvalstīs pēc oficiālās statistikas dominē luterticība, kas vienlaikus ir (vai vismaz nesen vēl bija) arī valsts baznīca, kas joprojām saņem nodokļu maksātāju atbalstu. Par luterāņiem un Dānijas luterāņu baznīcai piederošiem sevi uzskata 81.5% dāņu, taču dievkalpojumus apmeklē tikai daži nieka procenti. Līdzīga aina paveras Zviedrijā, kur luterticīgi ir 72.9% iedzīvotāju, taču uz baznīcu iet retais. Zviedrijas likumdošanā, kas saistīta ar oficiālo valsts reliģiju, pēdējos gadu desmitos ir tikušas veiktas izmaiņas. Pastāv pilnīga ticības brīvība: luterāņu vecākiem dzimuši bērni vairs netiek automātiski pierakstīti pie luterticīgiem, bet tikai pēc viņu kristīšanas baznīcā. Savukārt Zviedrijas baznīcas nodokļu ieņēmumus izmaksā arī citām konfesijām, bet, izstājoties no Zviedru baznīcas, var pārtraukt maksāt arī baznīcas nodokli.

Norvēģijā 80.7% iedzīvotāju pieder luterāņu baznīcai, bet dievkalpojumus apmeklē tika 3%. Somijā 79% iedzīvotāju ir luterāņi, bet vairums apmeklē dievkalpojumus tikai dažos svētkos – Ziemassvētkos vai Lieldienās – un vēl ierodas tikai uz kāzām, kristībām vai bērēm.

Cits jautājums ir, vai draudzēs reģistrēto statistika atspoguļo iedzīvotāju reālo dievticību. Piemēram, kāda aptauja Somijā liecina, ka apmēram puse valsts iedzīvotāju lūdzot Dievu vismaz reizi mēnesī. Tas esot augstākais rādītājs visās Ziemeļvalstīs. Savukārt pētījumi liecina, ka dāņi ir pasaules trešie lielāki bezdievji, ar ateistu (Dievam neticošo) un agnostiķu (dievticības jautājumā neizlēmīgo) skaitu, kas svārstās starp 43 un 80%. Cita aptauja liecina, ka tikai 31% dāņu tic konkrētam Dievam, kamēr lielākais vairums paļaujas uz kādu nedefinētu garīgu virzītājspēku vai dzīvības garu.

Zviedrijā Dievam ticošo ir tikai 23% – tikpat daudz, cik neticīgo jeb ateistu. Pa vidu ir cilvēki, kas tic kaut kādiem garīgiem spēkiem, taču ne pietiekami, lai pieslietos kādai reliģiskai konfesijai. Tomēr visās Skandināvijas valstīs ir novērojams tā saukto „brīvo baznīcu” (frikyrkor) skaita pieaugums. Parasti tās saistītas ar protestantu konfesijām, kas piedāvā emocionālākus rituālus vai „skaidras un vienkāršas” atbildes uz dzīves jautājumiem (ar noslieci uz fundamentālismu). Tomēr šīs konfesijas galvenokārt pārdala to nelielo skandināvu skaitu, kuriem ir svarīga aktīva reliģiskā dzīve ar piedalīšanos dievkalpojumos, lūgšanu sapulcēs u.tml.

Pat ja baznīcā gājēju skaits ir niecīgs, visās Ziemeļvalstīs baznīca turpina papildināt labklājības un sociālās valsts funkcijas, strādājot ar jauniešiem, iebraucējiem un bēgļiem, kā arī rūpējoties par sociāli neaizsargātiem un izstumtiem sabiedrības elementiem. Kā zināms, Pestīšanas armijas darbību Latvijā atjaunoja Zviedrijas Pestīšanas armija.

Vispesimistiskākais, kas ir dzirdēts no Ziemeļvalstu organizēto reliģiju puses – ka reģions, kurā kristīgā ticība ienāca grūti, lēnām, caur politiskām intrigām un dažkārt arī represijām un asinsizliešanu, tagad faktiski tiek „atkristīts”. Zviedri pat ir sākuši sevi dēvēt par „atkristījušos tautu” („avkristnat folk”). Tomēr tas nenozīmē, ka Zviedrijā un citās Ziemeļvalstīs izsīkst vai tiek noniecinātas tās vērtības, kuras parasti asociē ar kristīgo ticību – cieņa pret cilvēku kā unikālu indivīdu, līdzcietība un iecietība. Zviedrijā un citās Ziemeļvalstīs šīs vērtības tiek augsti godātas arī bez baznīcas un Dieva autoritātes.