Karikatūru krīze – kā tā attīstījās

Nāves draudi dāņu karikatūristiem, vēstniecību dedzināšana un vairāk nekā 150 bojāgājušie vardarbīgās demonstrācijās. Divpadsmit pravieša Muhameda zīmējumi dāņu laikrakstā 2006.gadā izraisīja konfliktu starp islāma pasauli un Eiropu. Divi pētnieciskās žurnālistikas pārstāvji no laikraksta Jyllands-Posten, kurā pirmoreiz tika publicēti zīmējumi, savā grāmatā “Provoen og Profeten” („Provokators un pravietis“) atklāj dramatisko stāstu, kas slēpjas aiz šiem notikumiem. Tāpat viņi skaidro, kurš patiesībā uzkurināja šo karikatūru krīzi. Lūk, fragmenti no grāmatas, kas Dānijā tika publicēta 2006.gada maijā.

Kādā vasaras vakarā…

…. 2005.gada jūnijā dāņu bērnu grāmatu autors Kāre Blūtgens (Kåre Bluitgen) kopā ar seniem draugiem, politikas kreisā spārna piekritējiem, piedalījās viesībās kādā vienkāršā Frederiksbergas villā Kopenhāgenas pievārtē. Tur Kāre Blūtgens satika žurnālistu no Dānijas ziņu aģentūras Ritzau. Pie alus kausa Blūtgens izstāstīja, ka gatavojas rakstīt bērnu grāmatu par pravieša Muhameda dzīvi, bet viņam esot grūti atrast mākslinieku, kas gribētu grāmatu ilustrēt. Trīs ilustratori jau bija atteikušies, baidoties no islāmistu vardarbības un atmaksas. Žurnālists šajā situācijā saskatīja labu materiālu rakstam un jau pēc kāda laika atkal sazinājās ar bērnu grāmatu autoru, kurš tostarp mākslinieku jau bija atradis. Tomēr arī šis mākslinieks, baidoties par savu drošību, uzstāja, ka vēlas palikt anonīms.

„Es zinu, ka ir smieklīgi pakļauties šāda veida fanātismam, bet man ir bail tikt atpazītam uz ielas un piekautam vai būt gatavam uz vēl ko ļaunāku,“ sekojošajā intervijā skaidroja ilustrētājs.

Aģentūras Ritzau ziņa „Dāņu mākslinieki baidās kritizēt islāmu“ sasniedza Dānijas ziņu nodaļas piektdien, 14.septembrī plkst. 4 no rīta. Ilustratoru bailes citu iemeslu starpā tika saistītas arī ar holandiešu filmu režisora Teo van Goga (Theo van Gogh) slepkavību, kā arī vardarbīgo uzbrukumu Kopenhāgenas universitātes lektoram pēc tam, kad viņš saviem studentiem bija skaļi priekšā lasījis Korānu. Raksts Dānijas medijos izraisīja skaļas debates par pašcenzūru un bailēm konfrontēt islāmu. Nacionālās autoru asociācijas priekšsēdētājs brīdināja, ka notiekošais liecina par izteikšanās brīvības ierobežojumiem. Kāds kristiešu laikraksts savukārt iedrošināja ilustratorus izrādīt pilsonisku drosmi: „Ļauj savai rakstāmspalvai vaļu,“ laikraksts rakstīja redakcijas slejā.

Pēc neilga laika…

…  šīs publiskās debates tika pārrunātas Jyllands-Posten redakcijas sapulcē; tas ir dienas laikraksts ar lielāko tirāžu Dānijā. Pirmdien, 16.septembrī, žurnālistu grupa sprieda, kā labāk uzrakstīt par notiekošo. Kādam no žurnālistiem bija šāda ideja: „Varbūt uzrakstām visiem Ilustratoru savienības biedriem un ierosinām uzzīmēt Muhamedu?“
Dažiem kolēģiem šī ideja šķita oriģināls risinājums, lai saprastu, vai tā ir pašcenzūras problēma, vai nē. Toties citi uzskatīja, ka tas būtu nevajadzīgs uzbrukums Dānijas musulmaņu reliģiskajai pārliecībai. Šī ideja tika prezentēta vienam no laikraksta galvenajiem redaktoriem un kultūras nodaļas redaktoram Flemingam Rosem (Flemming Rose). Tajā pašā vakarā, pieminot iepriekšējās dienas sarunas, Rose vērsās pie apmēram 40 Ilustratoru savienības biedriem. Savu vēstuli viņš beidza ar vārdiem:

„Dienas laikraksts Jyllands-Posten iestājas par vārda brīvību. Šī iemesla dēļ mēs gribētu jūs aicināt uzzīmēt Muhamedu tādu, kā jūs viņu saskatāt.“

Asociācijas sastāvā bija 25 aktīvi biedri, no kuriem trīs – laikraksta paša ilustratori. Divpadsmit mākslinieki izaicinājumu zīmēt Muhamedu pieņēma, un katrs radīja ļoti atšķirīgu interpretāciju. Daži ilustratori savu sarkastisko dzēlienu vērsa pret Blūtgenu pašu, jo viņiem šķita, ka Blūtgens šo visu izraisījis, lai veicinātu publicitāti savai grāmatai.Vēl kāds nezīmēja pravieti vispār, tikai izmantoja skolēna vārdā Muhameds tēlu un uz tāfeles uzrakstīja: „Jyllands-Posten redaktori ir reakcionāru provocētāju kompānija.“

Viens no Jyllands-Posten ilustratoriem, Kurts Vestergards (Kurt Westergaard), ātri nofokusēja savas domas uz faktu, ka islāma fundamentālisti uzkurina pašnāvnieku-spridzinātāju reliģiskos uzskatus, kuri spridzina sevi Muhameda vārdā. Vestergards pats uzauga 1940.gados fundamentālu kristiešu sabiedrībā, un īsteni ticīgie kristieši bieži vien pie rīta kafijas bija ķiķinājuši, skatoties laikrakstā Jyllands-Posten viņa zīmējumus par Jēzu. Tagad Vestergards uzzīmēja pravieti ar spridzekli turbānā. Viņaprāt, zīmējums nebija vērsts pret islāmu kopumā; tas tika mērķēts tikai uz islāma ekstrēmistiem, kuri sagūstījuši reliģiju kā ķīlnieci asiņainās teroristiskās darbībās.

Turpmākajās dienās…

… laikraksta redaktori dabūja dzirdēt arī par citiem gadījumiem, kad kultūras dzīvē bija notikusi pašcenzūra ar mērķi nekonfrontēt islāmu: Teita muzejs Londonā, baidoties no musulmaņu negatīvās reakcijas, noņēma mākslinieka Džona Latema (John Latham) darbu. Muzejs Gotenburgā, Zviedrijā, reiz rīkojās tāpat. Tulks, kurš iztulkoja holandiešu-somāliešu izcelsmes islāma kritiķes Ayaan Hirsi Ali grāmatu, uzstāja, lai viņa vārds netiktu publicēts. Pazīstams dāņu komiķis kādā intervijā teica, ka baidās uzstāties ar provokatīvu satīru par islāmu. Tāpat redakcijas darbinieki ievēroja, ka Dānijas imāms Mahmoud Fouad al-Barazi, kuram bija cieša saikne ar lielāko islāma kustību Vidējos Austrumos, Musulmaņu brālību, pieprasīja, lai Dānijas premjerministrs Anders Fogs Rasmusens (Anders Fogh Rasmussen) uzstātu, ka prese nedrīkst izturēties ar necieņu pret reliģijām.

Flemingam Rosem šķita, ka tas viss nostiprināja plānotā projekta pamatus. Tā kā Rose bija nostrādājis savu laiku kā korespondents Maskavā komunistu laikos, viņš juta spēcīgu naidīgumu pret jebkādu vārda brīvības ierobežojumu. Galvenais redaktors Karstens Juste (Carsten Juste) par notiekošo bija mazāk pārliecināts, bet nolēma nestāties ceļā. Viņš uzskatīja, ka zīmējumi neradīs nekādu ļaunumu; ka tie pilnībā atbilst dāņu satīras tradīcijai. 2005.gada 30.septembrī laikraksta Jyllands-Posten kultūras sadaļā tika nodrukāti 12 zīmējumi. Tos pavadīja Fleminga Roses raksts, kurā viņš izskaidroja karikatūru sērijas tapšanas gaitu un piebilda:

„Daži musulmaņi atsakās no modernas, sekulāras sabiedrības. Viņi pieprasa īpašu izturēšanos, kad uzstāj, lai pret viņu reliģiskajām jūtām būtu kāda īpaša attieksme. Šāda nostāja ir nesavienojama ar laicīgu demokrātiju un izteiksmes brīvību, kur tev jābūt gatavam pieņemt aizskārumu, izzobošanu un izsmieklu. To ne vienmēr ir patīkami un jauki piedzīvot, un tas nenozīmē, ka par katru cenu ir jātaisa joki par reliģiskiem principiem, taču šajā kontakstā šiem apsvērumiem ir pakārtota loma.“ Jyllands-Posten redakcijā gaidas par notikušā sekām bija dažādas. Daži paredzēja apjomīgas debates, jo islāmisti Dānijā bija saņēmuši „ārstēšanu demokrātijā ar elektrošoka metodi“. Savukārt redaktors Juste un citi nedomāja, ka publikācijai būs liela nozīme. Tūlītējā reakcija arī bija visai ierobežota. Vairāki musulmaņu veikalu īpašnieku atteicās pārdot laikakstu, sakot, ka viņuprāt zīmējumi ir tīša provokācija.

Taču ārpus mediju redzesloka Dānijas musulmaņu lokā radās spraigas diskusijas. Tikai daži cilvēki bija redzējuši laikrakstu un diezgan ievērojams skaits prominentu musulmaņu nedomāja, ka bija jēga protestēt – vai nu tāpēc, ka zīmējumi viņus neuztrauca, vai arī tāpēc, ka viņi baidījās: ar vardarbīgiem protestiem dāņu musulmaņi varētu nopelnīt negatīvu publicitāti. Dānijas slavenākais imāms, Ahmed Abu Laban no Palestīnas, kuram arī ir saikne ar Musulmaņu brālību, dažās konfidenciālās sarunās izteicās, ka viņš bija gatavs karikatūras ignorēt.

Citi imāmi absolūti nepiekrita. Viņuprāt apvainojums bija tik nopietns, ka bija nepieciešama mācība, sods. Tajā pat laikā viņi nopietni kritizēja tos musulmaņus, kuri nepiekrita šai pozīcijai. Viņiem tika pārmests lojalitātes trūkums un tas, ka viņi neaizstāvot pravieti.

Visskaļākie šīs pozīcijas aizstāvji, kuri pārliecināja dāņu musulmaņus protestēt, bija saistīti ar mošeju Ārhusā; to vadīja fundamentālistu organizācija Vienlīdzība un brālība. Šī grupa jau iepriekš bija nonākusi dāņu mediju uzmanības centrā – saistībā ar sakariem ar ekstrēmistiem, ieskaitot dāņu ieslodzīto Gvantanamo Slimane Hadj Abderrahmane, kā arī Abu Rached el-Halabi no Sīrijas, kuru Spānijas policija turēja aizdomās par teroristu organizētajiem sprādzieniem Madridē.

Mošejā…

… kopā sanāca pieci imāmi, tostarp Raed Hlayhel, lai dalītos savās dusmās un izstrādātu cīņas plānu. Viņi jau no senākiem laikiem bija nikni uz Jyllands-Posten, jo laikrakstā bijušas kritiskas publikācijas par viņu darbībām. Laikraksts bija nopublicējis Piektdienas lūgšanu, kurā Saūdi Arābijas pilsētas Medīnas universitātē šariata likumus apguvušais palestīnietis Raed Hlayhel pieprasīja, lai sievietes būtu nosegtas no galvas līdz kājām arī tad, ja ir kopā ar citām sievietēm, un izteicās, ka „sievietes var būt Sātana instrumenti pret vīriešiem“.

Tajā reizē Raed Hlayhel izcīnīja iekšējo cīņu par varu, lai varētu noteikt pasākumu kopējo stratēģiju. Jau divas dienas pēc publicētajiem zīmējumiem viņš 10 islāmistu organizācijām noorganizēja ārkārtas tikšanos Kopenhāgenā. Šajā sanāksmē viņu ievēlēja par vadītāju komitejai, kuras uzdevums bija aizstāvēt pravieša godu. Dalībnieki vienojās par 19 punktu cīņas plānu.

Vissvarīgākie punkti paredzēja, ka imāmi un viņu atbalstītāji sūdzēsies Dānijas valdībai, un ka musulmaņu vēstniecībām tiks iesniegtas petīcijas, lai tās pievērstos šim gadījumam. Tiks rakstītas vēstules islāma garīdzniekiem visā pasaulē, notiks sazināšanās ar ietekmīgo Al-Azhar Universitāti Kairā un reliģiskajiem līderiem Mekā. Tāpat Vidējo Austrumu vadošajiem medijiem, ieskaitot satelītstaciju Al Jazeera, lūgs publiskot informāciju par apkaunojošajiem zīmējumiem.

Tajā pat laikā viņi bombardēs laikrakstu ar īsziņām, e-pastiem un telefona zvaniem, viņi mošejās vāks parakstus, organizēs masu protestus Kopenhāgenā un izpētīs iespēju sūdzēt laikrakstu tiesā. Tāpat viņi neformāli pārrunāja, kā panākt lai islāma pasaule organizētu dāņu produktu boikotu.

Imāmi ātri sāka plānu ieviest dzīvē; viņi organizēja visiespaidīgāko musulmaņu protestu Dānijas vēsturē. „Mēs nevienam nedraudam, bet ja tu zini, kas notika Holandē, un vēl aizvien drukā karikatūras, – tas vienkārši ir muļķīgi,“ teica Raed Hlayhel, atsaucoties uz Teo van Goga slepkavību. Citi draudi bija vājāk slēpti. Pirmie izskanēja no 17 gadus veca musulmaņa, kurš piezvanīja uz laikrakstu un paziņoja, ka viņam ir visu ilustratoru vārdi un adreses, un ka pirmais mirs 14 dienu laikā. Divas dienas vēlāk viņš tika arestēts. Vēl pēc nedēļas divi ilustratori saņēma tik nopietnus draudus, ka policija viņiem ieteica slēpties.

Šo pirmo divu…

… nedēļu laikā dāņu mediji lielā mērā ignorēja notikušo. Situāciju mainīja 14.oktobra demonstrācija Kopenhāgenas centrālajā rātslaukumā, kurā ap 3000 cilvēku piedalījās musulmaņu Piektdienas vakara lūgšanā. Tā parādīja, ka imāmi spēj mobilizēt musulmaņus apjomīgiem protestiem. Turklāt tie imāmi, kuri sākumā bija vilcinājušies ar protestiem, tagad bija spiesti kampaņai pievienoties, – lai saglabātu savu varas pozīciju.

Vairāki musulmaņi intervijās apgalvoja, ka viņus ne īpaši aizvainoja zākājošais zīmējumu saturs, bet viņiem radās sajūta, ka viņu kultūra un reliģija kopumā Dānijā netika respektēta un ka zīmējumu parādīšanās bija simbolisks gadījums, kas viņus saliedēja. Kad 24.oktobrī imāmi e-pastā aktīvajiem biedriem apkopoja kampaņas rezultātus, viņi atzīmēja, ka visi 19 punkti lielākoties ir izpildīti. Trūka tikai protesta demonstrācijas rātslaukumā, kur viņi dedzinātu savas pases.

Īpaša veiksme bija imāmu spiediens uz musulmaņu vēstniekiem, kurus aicināja iestāties pret „šausmīgo noziegumu“. Ēģiptes vēstniece Mona Omar Attia izrādījās sevišķi atsaucīga. Viņa uzņēmās iniciatīvu rakstīt vēstuli premjeministram Andersam Fogam Rasmusenam, kurā vēstnieki žēlojās par „notiekošo apmelošanas kampaņu“, kas vērsta pret islāmu un musulmaņiem Dānijā.

Viņi aicināja valdību „pamatojoties uz valsts likumiem, saukt pie atbildības iesaistītās personas“ un „spert nepieciešamos soļus“, lai izvairītos no islāma apmelošanas. Tāpat, ņemot vērā šī gadījuma „jutīgo dabu“, viņi lūdza nekavējošu tikšanos.

Savā atbildē premjers Anders Fogs Rasmusens paskaidroja izteikšanās brīvības principus un ar zaimošanu saistīto likumdošanu Dānijā. Taču viņš nekomentēja vēstnieku lūgumu satikties, jo viņaprāt vēstnieku prasība iestāties pret presi radīja nepareizu pamatu diskusijai.

Šāds solis ļoti sarūgtināja vēstniekus un viņu valdības islāma pasaulē. Vēlāk tas kļuva par nopietnu argumentu pret dāņu premjerministru vērstajā kritikā. Viņam pārmeta, ka, vairāk ieklausoties vēstnieku protestos, viņš būtu varējis izvairīties no sekojošā konflikta. Savukārt citi uzteica Rasmusenu par to, ka viņš neļāva sevi iebiedēt Vidējo Austrumu „totalitārajiem režīmiem“.

Ēģiptes reakcija…

…uz premjerministra atbildi bija jo īpaši asa. Ēģiptiešu aizkaitinājuma pamats meklējams jau iepriekš, jo viņuprāt Fogs Rasmusens bija pārspīlējis savu lomu kā tuvs ASV sabiedrotais, kā arī 2005.gada pavasara vizītes dēļ, kad viņš bija lūdzis tikšanos ar Ēģiptes opozicionārajiem spēkiem. Kaira uzskatīja, ka dāņi vēlas ēģiptiešiem mācīt demokrātiju. Hosni Mubarak režīma laikā tas nebija populāri. Gadījumu ar zīmējumiem tādējādi varēja izmantot, lai nosūtītu atbildes vēstījumu: arī mēs varam sagādāt grūtības; neizturies pret mums rupji.

Ēģiptes valdībai bija vēl kāds motīvs: 2005.gada novembrī notikušo vēlēšanu laikā islāmisti no Musulmaņu brālības izdarīja spiedienu, un valdībai bija akūta nepieciešamība sevi attēlot kā simpātisku reliģiskajiem uzskatiem. Valsts kontrolēto mediju atbalstīti, novembrī un decembrī ēģiptieši veiksmīgi padarīja dāņu laikraksta apvainojumu par populāru tēmu un parādīja valdību kā islāmu uzraugošu sargsuni.

Tāpat Ēģiptes ārlietu ministrs Ahmed Aboul Gheit mēģināja izmantot savu ietekmi, lai šo notikumu izceltu starptautiskā līmenī. Viņam izdevās pārliecināt iesaistīties gan ANO, gan Arābu līgu un Islāma konferences organizāciju (The Organization of the Islamic Conference). „Mūsu mērķis ir panākt, lai tiktu saņemta atvainošanās, lai šādai rīcībai pienāktu gals un lai Eiropai tas būtu stimuls izlabot savu attieksmi,“ Gheit teica aģentūrai Reuters 15.novembrī. Islāma konferences organizācijai (IKO) un Arābu līgai bija skaidrs, kas jādara. Gadiem ilgi šīs divas organizācijas bija darbojušās, lai starptautiski aizliegtu aizskart reliģijas kopumā un jo īpaši islāmu. Tās centās to panākt ar dažādām metodēm, tostarp arī ar ANO rezolūciju palīdzību – rezolūciju, kurām ES valstis konsekventi pretojās, jo bažījās par iespējamiem vārda brīvības ierobežojumiem. Vārda brīvības versija, kuras pieņemšanu vēlējās IKO dalībvalstis, atrodama 1990.gadā pieņemtajā Kairas Cilvēktiesību deklarācijā: „Katram būs tiesības brīvi paust savu viedokli tā, lai tas nav pretrunā ar šariata principiem.“ Mērķis bija panākt, lai islāma likums definētu izteiksmes brīvības robežas.

Lūkojoties no IKO dalībvalstu skatu punkta, plašu protesta vilni par Muhameda zīmējumiem varēja izmantot, lai izdarītu spiedienu uz ES valsīm un liktu tām pieņemt rezolūciju, kā arī noteikt stingrāku likumdošanu par zaimošanu Eiropā. Tieši tā notika 2006.gada pavasarī, kad IKO nāca klajā ar vēl citām prasībām juridiskam nosodījumam: „Situācija ir tik kritiska, ka bez juridiskām saistībām mēs nespēsim regulēt krīzi. Mēs nevaram samierināties ar vienkāršām deklarācijām,“ paziņoja IKO ģenerālsekretārs Ekmeleddin Ihsanoglu.
Eiropas aizliegums aizskart islāma svētos simbolus kļuva par miera cenu.

Pirms kāda laika, …

… 2005.gada rudenī, Ēģiptes vēstniecība Kopenhāgenā noslēdza savienību ar Raed Hlayhel, Ahmed Abu Laban un citiem imāmiem, kuri vadīja protestus Dānijā. Vēstnieks imāmiem palīdzēja organizēt delegāciju braucienus uz Ēģipti, Libānu un Sīriju, kur imāmus gaidīja ietekmīgu politiķu un reliģisku līderu auditorija, kā arī prominenti mediji.

Bagāžā imāmiem bija kaudze ar mapēm, kurās atradās materiāli ar viņu saskatītajiem pārkāpumiem. Taču viņi neaprobežojās tikai ar laikrakstā Jyllands-Posten nodrukātajiem zīmējumiem. Tāpat viņi rādīja ļoti izteiksmīgus attēlus, kas acīmredzot bija anonīmi sūtīti dāņu musulmaņiem: pravietis kā pedofīlas orientācijas, ragains velns. Pravietis ar cūkas šņukuru un ausīm. Un pravietis seksuāla sakara laikā ar suni. Viena daļa Vidējo Austrumu mediju nenošķīra šīs divu attēlu kategorijas. Tie vienkārši ziņoja, ka dāņu laikraksti Muhamedu bija attēlojuši kā cūku. Kā atbalss pēc delegācijas vizītes izplatījās daudz greizas informācijas – piemēram, ka bijuši 120 zīmējumi un ka Dānijas valdība tos esot atbalstījusi.

Neatkarīgi no tā, kurš galu galā bija atbildīgs par šīm kļūdām, un vai tās bija tīši domātas vai nē, nav šaubu, ka imāmu brauciens palīdzēja uzkurināt kaislības Vidējos Austrumos.

Ēģiptes ārlietu ministrs Gheit arī parūpējās, lai mape ar strīdīgajiem materiāliem decembrī tiktu izplatīta IKO samitā Mekā. Tur ar rezolūciju zīmējumi tika netieši nosodīti, bet valsts un valdības līderi koridoros aktīvi pārrunāja šo gadījumu. Nu jau bija aizdedzināts deglis procesiem, kas janvārī eksplodēs. Dānijas valdība zināja, ka konfrontē ar spēcīgu opozicionāru aliansi – no Musulmaņu brālības islāmistiem līdz laicīgiem, bet totalitāriem Vidējo Austrumu režīmiem. Tajā pat laikā gan valdība, gan Jyllands-Posten sāka sajust arvien pieaugošo spiedienu savās mājās Dānijā. Pirmajās nedēļās politiķu un viedokļu veidotāju starpā lielākoties valdīja vienprātība: skaidri un gaiši jānoraida musulmaņu prasība gan par Jyllands-Posten atvainošanos, gan valdības iejaukšanos, noliekot laikrakstu pie vietas. Novembrī veikts pētījums tāpat parādīja, ka 57 procenti dāņu uzskatīja zīmējumu publicēšanu par „pareizu“ soli, bet 31 procents – par „nepareizu“.

Taču laikrakstam Jyllands-Posten izvirzītā kritika pakāpeniski kļuva aizvien asāka. Piemēram, laikraksts tika apsūdzēts tīšā uzbrukumā musulmaņiem un viņu apsmiešanā, kā arī tam pārmeta, ka zīmējumu publicēšana bijusi rasistiska rīcība. Viena daļa kreisā spārna intelektuāļu sākotnēji bija aizstāvējuši laikraksta tiesības publicēt zīmējumus, taču atbalsts pakāpeniski zuda, jo šī situācija tika izmantota politiskiem uzbrukumiem liberālajam premjerministram. Andres Fogs Rasmusens palika pie savas nostājas, ka, izrādot cieņu pret cilvēku reliģiskajiem uzskatiem, nevajadzētu nonākt situācijā, kurā „mēs nosakām ierobežojumus preses iespējām nodarboties ar kritiku, humoru un satīru“.

Janvāra sākumā…

… izskatījās, ka krīze būs pāri. No Ēģiptes valdības tika saņemti signāli, kas liecināja par samierināšanos. Pēc vēlēšanām tai vairs nebija nepieciešamības sevi pozicionēt tā, kā līdz šim. Taču tas izrādījās tikai klusums pirms vētras. Citiem aktoriem bija izteikti spēcīgas intereses atmodināt lielākus protestus zīmējumu sakarā. Pirmie uzstājās valsts kontrolētie imāmi Saūda Arābijā. 10.janvārī Svētajā pilsētā Mekā viņi svinēja Eid al-Adha un atzīmēja ikgadējā svētceļojuma beigas. Sprediķa laikā imāma Abdul Rahman Alsidi rīcībā bija pasaulē lielākā musulmaņu auditorija: divi miljoni cilvēku viņu uzklausīja Mekā. Vēl 100 miljoni viņam sekoja tiešās TV pārraidēs, ko nodrošināja arābu satelītkanāli.

Abdul Rahman Alsidi runā viņi dzirdēja, ka islāms un pravietis saņem uzbrukumus no mediju puses. Nepieminot ne Dāniju, ne Jyllands-Posten, viņš iedrošināja musulmaņus pretoties tam, ko viņš nosauca par „tīšu kampaņu pret pravieti Muhamedu“. Analītiķiem ir vairākas versijas par Saūdi Arābijas motīviem: fundamentālisti, kuru vidū redzamākais ir Al Qaeda līderis Osama bin Ladens, pastāvīgi kritizē valdošo karalisko ģimeni par korupciju un pagrimumu, kā arī ne-islāmisko dzīvesstilu. Šī iemesla dēļ režīms varētu izmantot tādu „nevainīgu“ situāciju kā, piemēram, Muhameda zīmējumus Dānijā, lai veicinātu par sevi īstena pravieša aizstāvja tēla veidošanos. Tajā pat laikā arī novirzītu uzmanību no fakta, ka cilvēku masu drošība ikgadējā svētceļojuma laikā atkal izrādījusies nepietiekama: pirms dažām dienām kādā incidentā 362 svētceļnieki gājuši bojā. Saūdi Arābija neliedza zīmējumu parādīšanos medijos, arī mošejās, kur tie bija iemīļota tēma Piektdienas lūgšanu laikā, kā arī lielveikalos, kuri atbalstīja dāņu produktu aizliegumu.

Tajā laikā uz skatuves parādījās arī 79 gadus vecais sludinātājs no Kataras: Ēģiptē dzimušais Yusuf al-Qaradawi ir viens no pasaulē ietekmīgākajiem reliģiskajiem līderiem. Jaunībā viņš bija aktīvs dalībnieks Musulmaņu brālības cīņā pret bijušo karaļa varu Ēģiptē, un pirms pārcelšanās uz Kataru četras reizes bijis cietumā. Šodien daudzi viņu uzskata par brālības neoficiālo garīgo līderi.

Savā bāzes vietā Katarā viņš ir nodrošinājies ar vairākiem nozīmīgiem musulmaņu ietekmes kanāliem gan islāma valstīs, gan Eiropā: viņam ir sava programma Al Jazeera kanālā, internetā – pašam savs ziņu portāls IslamOnline. Tāpat viņš nodibinājis divas organizācijas, kuras pats arī vada: Fatwa un tā pētniecības Eiropas Padomi (European Council for Fatwa and Research) un Musulmaņu zinātnieku starptautisko savienību (International Union of Muslim Scholars).

Tieši pēdējā organizācija piedāvāja platformu, kurā sākties Yusuf al-Qaradawi cīņai pret Muhameda zīmējumiem.

Savā sestdienas, 21.janvāra, deklarācijā viņš draudēja, ka mudinās visas pasaules musulmaņus boikotēt Dāniju un Norvēģiju – ja vien abu valstu valdības neuzsāks „apņēmīgas“ darbības pret mediju uzbrukumu pravietim. Norvēģijai draudi tika tāpēc, ka neliels kristiešu laikraksts Magazinet janvāra sākumā bija paŗpublicējis Jyllands-Posten karikatūru lappusi kopā ar kultūras redaktora Fleminga Roses tekstu. Tāpat avīze bija sagatavojusi savus rakstus arī par norvēģu ilustratoru pašcenzūru, lai neizraisītu musulmaņu dusmas.

Deklarācija bija domāta kā pēdējais brīdinājums. Ja netiks izpildītas al-Qaradawi prasības kontrolēt medijus, viņš vērs vaļā slūžas.

Kad ES ārlietu ministri…

… 30.janvārī tikās Briselē, atbalsts Dānijai bija pavisam kūtrs. Daži ārlietu ministri uzskatīja, ka Dānija bija palaidusi garām iespēju pati atrisināt konfliktu. Luksemburgas ārlietu ministrs Jean Asselborn skaidri un gaiši pauda savu viedokli, ka šī „ ir vairāk Dānijas nekā Eiropas problēma“. Austrijas ārlietu ministre Ursula Plassnik savu kritiku par Muhameda zīmējumiem pauda, sakot, ka „vārdi un darbi, kas agresīvā veidā noniecina reliģiju, ir jānosoda“. Tajā nedēļā no notikuma distancējās arī daži ES komisāri.

Arī ASV neizveidoja kopēju fronti ar Dāniju. Dienas laikā trīs dažādi runātāji no ASV Valsts departamenta situāciju raksturoja ar tādiem vārdiem kā „nepieņemami“, „uzbrūkoši“ un „aizskaroši“. Viens no viņiem, Kērtiss Kūpers (Kurtis Cooper) gāja pat tik tālu, ka Reuters savu rakstu nosauca: „Karikatūru strīdā ASV aizstāv musulmaņus“. Tas, ka Dānija šai situācijā palika relatīvi viena pati, bija galvenais iemesls, kāpēc tika pieļauts, ka skandāls par pravieša zīmējumiem kļūst aizvien lielāks. Jeruzālemes galvenais muftijs Ekrima Sabri intervijā apgalvoja: „Dānija ir viegls mērķis. Maza valsts, kurai nav nozīmīgas vērtības arābu valstu acīs. Tāpēc neviens neuztraucas par to, ka protesti turpinās.“ Valdot šādai atmosfērai, atkal sabiedrībā parādījās Yusuf al-Qaradawi, kurš musulmaņus visā pasaulē mudināja cīnīties:

„Padarīsim piektdienu, 3.februāri, par dienu, kurā musulmaņi visā pasaulē protestēs pret apvainojošajām kampaņām pret Allāhu un viņa pravieti Muhamedu (lai miers ar viņu),“ skanēja viņa uzsaukums, ko pārraidīja Musulmaņu zinātnieku starptautiskā savienība. Al-Qaradawi ziņu aģentūra IslamOnline piektdienu, 3.februāri, paziņoja par „dusmu dienu“.

Un Al-Qaradawi uzsaukums tika sadzirdēts: Muhameda zīmējumi bija Piektdienas lūgšanu tēma visā pasaulē – no tādām Eiropas lielpilsētām kā Liona un Londona līdz musulmaņu valstīm kā Sudāna, Pakistāna un Indonēzija. Vismaz 13 valstīs Piektdienas lūgšanai sekoja demonstrācijas pret zīmējumiem. Imāmi aicināja pasaules ticīgos musulmaņus paust savas dusmas, boikotējot tās valstis, kuras bija publicējušas zīmējumus.

No valdošās retorikas, jo īpaši Piektdienas lūgšanām, bija skaidrs, ka „dusmu dienu“ daudzi uzskata par iespēju sanākt kopā un nodibināt ummu – islāmistu reliģisko nāciju, kas principā apvienotu visus pasaules musulmaņus, neatkarīgi no viņu tautības un islāmiskās ticības. Karikatūras bija radījušas kopīgu pamatu, vienotu lietu, par kuru spēja vienoties visi musulmaņi; kurā tas, ka viņi ir musulmaņi, ir svarīgāk, nekā tas, ka viņi ir šiīti, sunnīti vai Indonēzijas, Turcijas vai Francijas pilsoņi: aizstāvēt pravieti!

Savā Piektdienas lūgšanā Katarā Yusuf al-Qaradawi teica: „Visai nācijai ir jābūt niknai un jāsaceļas, lai izrādītu savas dusmas. Dusmām ir jābūt. Mēs neesam ēzeļu nācija. Mēs esam lauvu nācija.“ Arī Rijādas imāms šeihs Badr bin Nader al-Mashari savā uzrunā, ko izplatīja islāmistu interneta lapas, vērsās pie pasaules musulmaņiem: „Brāļi, tas ir karš pret islāmu! Ķerieties pie saviem zobeniem! Miljardiem musulmaņu: kur ir jūsu ieroči? Jūsu ienaidnieki ar kājām mīda pravieti. Sacelieties!“

Piektdienas…

… vakara lūgšanu laikā retorika kļuva vēl asāka, daudzviet, tostarp Libānā un Londonā notika demonstrācijas. Indonēzijas galvaspilsētā Džakartā piektdien pirmo reizi demonstrāciju dalībnieki uzbruka Dānijas vēstniecībai. Dzirkstele salmos bija palaista, un dāņu imāmi uguni vēl uzkurināja: iepriekšējā pirmdienā Mahmoud Fouad al-Barazi, kurš 2005.gada septembrī bija pieprasījis, lai mediji kļūtu draudzīgāki pret islāmu, tagad TV kanālam Al Jazeera sniedza nepatiesu informāciju – it kā dāņu ekstrēmisti būtu plānojuši sadedzināt Korānu Kopenhāgenas rātslaukumā.

Mērenāk noskaņotie imāmi gan turpmākās nedēļas laikā mēģināja notušēt baumas, arābu medijos uzsverot, ka tās ir tikai baumas, kuras nevajadzētu ņemt vērā. Taču sestdienas, 4.februāra, rītā uzreiz pēc „dusmu dienas“ mediji atkal pievērsās situācijai. Šoreiz tas bija interneta portāls IslamOnline, ko kontrolēja al-Qaradawi. Ārhusas imāms Raed Hlayhel, kurš iniciēja dažādas protesta akcijas un bija visstingrāko uzskatu pārstāvis, ziņoja, ka dāņu rasisti demonstrācijas laikā Hillerodas pilsētā uz ziemeļiem no Kopenhāgenas gatavojoties dedzināt Korānu.

„Ja šie ekstrēmisti sadedzinās Korānu, sāksies elle,“ Raed Hlayhel teica. Tajā sestdienā demonstrācijas Sīrijas galvaspilsētā Damaskā beidzās ar uzbrukumiem Dānijas un Norvēģijas vēstniecībām, kuras pēc tam aizdedzināja. Aculiecinieki vēlāk ziņoja, ka sākotnēji relatīvi mierīgie demonstrācijas dalībnieki satrakojās pēc tam, kad bija saņēmuši mobilās īsziņas par plānoto Korāna dedzināšanu Dānijā.

Nākamajā dienā, svētdien, 5.februārī, demonstrācijas dalībnieki aizdedzināja Dānijas vēstniecību Beirūtā, Libānā. Savukārt pirmdien dāņu misijai Irānas galvaspilsētā Teherānā uzbruka ar ugunsbumbām. Kopš tā brīža pasaulē sākās protestu vilnis. Arī citas Eiropas valstis saņēma draudus un uzbrukumus, jo saniknotie demonstranti bija dzirdējuši, ka Francijas un Vācijas laikraksti februāra sākumā bija izvēlējušies publicēt vai nu Jyllands-Posten zīmējumus vai paši uzzīmējuši jaunus. Demonstrācijas un konflikti, ko izraisīja protesti pret Muhameda zīmējumiem, kopumā paņēma 150 cilvēku dzīvības. Bailēs no uzbrukuma Dānija bija spiesta atsaukt savus diplomātus no piecām valstīm. Tādās valstīs kā Indonēzija, Afganistāna, Jemena, Sīrija un Palestīnas pašpārvaldes teritorija Dānijas pilsoņi saņēma draudus dzīvībai, tāpēc no tām evakuējās.

Martā un Aprīlī…

…demonstrācijas beidzās, diplomāti atgriezās savās vietās, un atslāba arī dāņu produktu boikots. Dzīve atgriezās normālās sliedēs – visiem, izņemot 12 ilustratorus. Viņu ikdiena nav tāda, kā bija iepriekš. Viņi turpina dzīvot policijas uzraudzībā un ir spiesti saglabāt savu anonimitāti, kas dažiem no viņiem apgrūtina iztikas pelnīšanu. Dāņu policija izmeklē vairāk nekā 150 gadījumus, kad viņiem izteikti nāves draudi. Un izskatās, ka draudiem no ārvalstu ekstrēmistiem nav gala.

Aprīļa beigās Al Qaeda līderis Osama bin Ladens pieprasīja, lai ilustratori tiktu viņiem izdoti, un tādējādi viņus varētu sodīt islāma tiesa. Tāpat starptautiskajā presē ir bijušas neskaitāmas reportāžas par desantniekiem ( vai korekts tulkojums?) no Afganistānas un Pakistānas, kuri devušies ceļā, lai māksliniekus nogalinātu. Ir pilnīgi skaidrs, ka vislielākie zaudētāji šajā vērtību cīņā ir 12 ilustratori. Karikatūras izraisīja cīņu ar spēcīgiem spēkiem abās frontes pusēs: liberālo rietumu sekulārismu vienā un dogmatisko islāmu otrā.

Konflikts parādīja, ka nav iespējams atrast patiesu kompromisu starp islāmistu prasībām nekad neaizskart pravieti, un rietumu tradīciju, kas nosaka, ka nav tādas reliģiskās dogmas, ko nedrīkstētu kritizēt. Rezultātā iespējams tikai „vai nu – vai“ scenārijs. Galu galā karikatūru krīze ir politiska cīņa. Tā beidzās ar trīs ceturtdaļu zaudējumiem islāmistiem: viņu prasības pēc bezierunu atvainošanos netika izpildītas, kā arī viņi nesaņēma garantijas nesodītam islāma simbolu aizskārumam nākotnē.

Taču viena ceturtdaļa uzvaras viņiem ir: visi, kuri nevēlas mirt, nākotnē īpaši rūpīgi pārdomās, kā skart tik jutīgu tēmu kā islāms, – jo viņi ir pieredzējuši, cik vardarbīgi var attīstīties situācija. Tomēr šis bija tikai cīņas pirmais raunds. Tuvākajos gados sagaidāmas līdzīgas cīņas par vērtībām. Iespējams, tās nebūs tik vardarbīgas. Bet tikpat iespējams, ka tām būs vēl lielāki apmēri.

No angļu valodas tulkojusi Elīna Stengrēvica