No Rušdi līdz Vestergordam

Es, kurš senās dienās vicināju pildspalvas zobenu Rušdi dēļ, tagad neesmu gatavs – tā man palaikam saka – ne pirkstu pakustināt Kurta Vestergorda labā.

Kurš gan šajā valstī neaizstāv Kurta Vestergorda vārda brīvību? Tā ir ikviena cilvēka vārda brīvība. Tomēr es saskatu atšķirības starp Vestergordu un Rušdi. „Sātaniskās vārsmas” bija nevis pasūtījuma darbs, bet gan atbrīvojoši humoristiska zaimošana pret svētum svēto pravieti, kura nākusi no bezbailīga un dzīvību apliecinoša rakstnieka spalvas. Rušdi romāns ir tabu un dogmu – tostarp sieviešu apspiestības – demonstrējums.

Vestergorda karikatūru, kas zīmē islāmu un teroru, bija pasūtījusi un apmaksājusi avīze, lai to izmantotu vienā no savām kampaņām.

Vienīgais kopsaucējs, kas rodams starp „Sātaniskajām vārsmām” un avīzes „Jyllands-Posten” pirmo Muhameda karikatūru, iemiesojas to abu nepārprotamajās tiesībās tapt publicētām. Avīzes tiesības nodrukāt karikatūru – ja tā ņemam, tad jebkādu karikatūru – ir tieši tādas pašas kā Rušdi un viņa apgāda tiesības izdot romānu.

Abi divi – rakstnieks un karikatūrists – ir zemisku nāves draudu/slepkavības mēģinājumu objekti, viņi abi ir mākslinieki, kuriem apdraudēta dzīvība.

Īsumā, viņi abi personiski atrodas vienādi šausmīgā situācijā, un viņiem ir tiesības uz vienādi efektīvu aizsardzību un mūsu līdzcietību. Un tad, ja vien pastāv kaut kas līdzīgs karikatūristu PEN klubam, nebūtu nekā dabiskāka kā piemērotā brīdī sarīkot solidaritātes demonstrāciju ar lozungu: „Mēs visi esam kurti vestergordi!”

Reiz notika tā

Reiz 1992. gadā, kad Dānijā viesojās Rušdi un valsti stūrēja Pols Šliters un Ufe Ellemans-Jensens, jaunais reliģiskais apdraudējums vārda brīvībai, maigi izsakoties, nebija nekas tāds, kam valdība pievērstu savu uzmanību. Līdz Berlīnes mūra krišanai gan nekādā veidā netika slāpētas apsūdzības pret Padomju Savienību par to, ka tā pārkāpj vienu un otru brīvību, un tās visas bija caurcaurēm pamatotas. Problēmas nākt klajā ar viennozīmīgiem paziņojumiem drīzāk bija kreisā spārna politiķiem.

Vārda brīvība tika nolaupīta un izmantota par ieroci pavisam citā cīņā, proti, kā liesmotais zobens kampaņā, kas pašos pamatos ir vērsta pret mazākuma kultūru.

Taču tad, kad padomju lappuse pasaules vēsturē bija pāršķirta, mūsu valdību piemeklēja visizsmalcinātākais piesardzīgums. Irānas garīdzniecība bija pasludinājusi tā dēvēto fatvu/nāves spriedumu britu-indiešu rakstniekam (1989. gadā). Tas turklāt bija kas vairāk, nekā PSRS gadījumā, kur disidentus „tikai” nosūtīja uz nometnēm vai eksportēja uz Rietumiem. Starptautiskā rakstnieku sabiedrība vai apstulba no šādas izrīcības.

Bet – nē! Dānijas valdībai pēkšņi mute bija ciet. Dānijas PEN klubs uzņēma pie sevis Salmanu Rušdi ne vien tādēļ, lai ļautu viņam izvēdināties un viņu uzmundrinātu, bet arī tādēļ, lai ar savu rīcību izliktu vispārējai apskatei despotisku režīmu. Valdība nocietinātu ģīmi skatījās uz otru pusi vai izlikās, it kā fatvas skartā rakstnieka nemaz nebūtu – lai uzturētu savu „kluso diplomātiju”. Pēc dažām nedēļām Norvēģijas kultūras ministrs uzņēma Rušdi Oslo.

Jā, tas bija TOREIZ. Tagad? Tagad parlamenta mītnē Kristiansborgā nevar ne pagriezties, lai neuzdurtos vārda brīvībai.

Dānijas Tautas partija un to atbalstošās valdības partijas krīt vai no kājām nost, lai nosargātu vārda brīvību, šķindinot zobenu un vairogu. Un bijušais premjerministrs Anderss Fogs Rasmusens nesen jo cieši spieda pie krūtīm Ajanu Hirsi Ali.

1989. gadā pamazām prātu izkūkojošajam Glistrupam un jaunajai stingrā kursa piekritējai Piai Kērsgordai, protams, bija darba pilnas rokas, karojot vienam pret otru, bet es neatminos, ka jel vienam no viņiem būtu bijis kas bilstams sakarā ar drastisko veidu, kādā ājatollas grasījās uzkundzēties pasaules literatūrai. Bilstamais parādījās tikai pēc tam, kad „muhamedāņu” pulks kļuva kuplāks.

Un tad nu vārda brīvība izvērtās par aktuālu tēmu. It kā visai valstij būtu uzlikts uzpurnis. It kā mēs nerunātu vairāk kā jebkad, jo sevišķi par islāmu. Vārda brīvība tika nolaupīta un izmantota par ieroci jau pavisam citā cīņā, proti, kā liesmotais zobens kampaņā, kas pašos pamatos ir vērsta pret mazākuma kultūru, kas ir nostiprinājusies Dānijā, un aizstāvībā kam tādam, ko pie vajadzības uzpumpē zem nosaukuma „dāņu vērtības”. Šai sakarā ievērības cienīgs simbols ir kaut vai Kurta Vestergorda uzstāšanās Dānijas Tautas partijas kongresā.

Pelnīta alga

Vēl vienu patvaļīgas piesavināšanās izpausmi, kurai par upuri mūsu dienās ir kritusi vārda brīvība, pārstāv avīzes „Jyllands-Posten” kultūras redaktors. Ideoloģiskajā presē Flemmings Rose tiek uzskatīts par viskvēlāko aizstāvi tai „naidīgajai runai” (hate speech), ko sabiedrība uzņem ar aizvien pieaugošu labpatiku. Pēc Muhameda karikatūrām viņš, kā jau zināms, gribēja publicēt antisemītiskas karikatūras – kad nu reiz sācis – saskaņā ar devīzi: „Un kas gan tur slikts?!” Nodoms bija nevis parādīt, ka antisemītisms ir slikts – kas palaikam var šķist loģiska žurnālistiskā funkcija –, bet gan nodemonstrēt, ka neierobežotā pieeja tam, lai publicētu jebko, pati par sevi ir absolūta morāla kvalitāte – neraugoties uz mērķi.

Tai dienā, kad neviens žurnālists nebūs sev uzmetis nevienu pašu ierobežojošu saiti un visi būs apguvuši, ka nekas nav svēts, izņemot presi, Rose būs gandarīts, jo tad saskaņā ar viņa filosofisko uzskatu dzims taisnīgāka un laimīgāka pasaule. Tad beidzot būs nodrošināts cilvēces progress. Padomju Savienībā pavadītajā laikā Rose iepazina ne vien cenzūru, bet arī devīzi: „Mērķis attaisno līdzekļus”.

Manā skatījumā tā ir slima, lai neteiktu – perversa vīzija.

Kopš Rušdi laikiem ir iezīmējusies būtiska kultūrkritikas līnija, kas attiecas uz jautājumu par vārda brīvību, – tā, ko sauc par kultūrrelatīvismu, proti, politkorektais respekts pret tautībām un kolektīvajām identitātēm kā autonomiem un savstarpēji līdzvērtīgiem lielumiem. Vislabāk šo parādību es varu ilustrēt, atsaucot atmiņā kādu pēcpusdienu, šķiet, ap 2000. gadu, kad Kopenhāgenā viesojās nigēriešu rakstnieks Uols Sojinka (Wole Soyinka).
Niansētam redzesleņķim un diferencētam skatījumam vairs nav vietas. Tāds jēdziens kā ”dialogs” ir padarīts par izsmieklu, nopulgots un nozākāts.
Uols Sojinka tikko bija aizvadījis turneju pa ASV universitātēm un vairākās situācijās brīnījies par to izteikto nepatiku, kāda pret Rušdi valdījusi jaunu politiski aktīvu pasniedzēju vidū. Rušdi esot izturējies pret islāmu kā imperiālists, zaimotājs un goda un cieņas aizskārējs! Pēc jauno amerikāņu domām, viņš esot iedomājies, ka atbrīvotajai, sekulārajai „kultūra”, kuru viņš, atkritējs, sludinot, vispār esot jebkādas vārda tiesības attiecībā pret reliģiju, no kuras viņš nācis. Viņš esot saņēmis pelnītu algu.

Kulturālisma vēsturiskās saknes IR meklējamas antiimperiālismā un rietumnieciskajā paškritikā. Būdama postmoderna metode, piemēram, antropoloģijas ietvaros, tā ir bijusi produktīva, uzsverot, kā kultūra un identitāte allaž top noteiktos vēsturiskos un politiskos apstākļos.

Savs racionālais grauds ir arī kultūrrelatīvisma apgalvojumā, ka cilvēktiesības – nospriegotas līdz maksimumam vai pat bezkaunīgā kārtā – ir iejūgtas tajos universālisma ratos, ar kuriem Bušs devās savos profilaktiskajos karos. Tomēr kultūrrelatīvisms ir pilnīgi bezspēcīgs attiecībā pret cilvēktiesībām un indivīda aizsardzību pret grupu.

Politkorektums ir lamuvārds, kurā nosauc to, kas lielā mērā ir attaisnojams ar minoritātes aizstāvēšanu pret rasismu un diskrimināciju, taču universālās vārda brīvības lieta ir tā pirmais upuris. Piemēram, savā feministiskajā paveidā tas ir bijis apkaunojoši atturīgs, kritizējot sievietēm naidīgos apstākļus musulmaņu pasaulē (piemēram, goda slepkavības), „lai vēl vairāk neuzkurinātu naidu pret svešiniekiem”.

Daudz nometņu, neviena politiķa

Vārdu sakot, jautājumā PAR vārda brīvību es esmu vienisprātis ar jaunajiem stingrās līnijas ieturētājiem, kad viņi kritizē kultūrrelatīvisma pozīciju. Un kad viņi noraida tiklab izglītības, kā cilvēktiesību projektu.

Cilvēks VAR būt tās skolas piekritējs, kura uzskata, ka islāmiskā pasaule vai atsevišķas tās daļas (jo tas diezin vai attiecināms uz Āzijā esošo daļu) rīkojas aiz izmisuma, ka citi ir aizsteigušies tai priekšā. Vai arī var ticēt tam, ka mūs ar visiem nagiem un matiem pamazām aprij pārspēks, kas sadējis savus dzeguzes mazuļus mūsu, eiropiešu, ligzdās.

Tomēr neatkarīgi no tā, kuram uzskatam pieslienamies, mums ir problēma. Un tā ir tāda, ka reliģija pieprasa savu tiesu tādā apmērā, kāds mums pat sapņos nebija rādījies, kamēr galvenais ienaidnieks bija ateiskā Padomju Savienība.

Šajā kontekstā mēs redzam, kā viegli provocējamas bailes no svešiniekiem tiek izmantotas politiski, panākot tādas sabiedrības fundamentu nobīdes, kas var kļūt pilnībā neprognozējamas. Tomēr es domāju, ka vislabāko iespējamo nākotni nevar bruģēt ne krusta karš, ne arī naivs atturīgums. Domāšana nometņu kategorijās, cilvēku iedalīšana gļēvuļos un varoņos ir pats lielākais šķērslis. Dialogs nav smieklīgs, bet tas, nenoliedzami, ir riskants.

Turpretī, nocietinoties savās ciešajās ierindās un ļaujot, lai tevi cildina paša cīņu biedri, nav nekāda riska.

Niansētam redzesleņķim un diferencētam skatījumam vairs nav vietas. Tāds jēdziens kā ”dialogs” ir padarīts par izsmieklu, nopulgots un nozākāts. Dialogs tiek pasludināts par gļēvuļu centieniem glābt savu ādu – kas atsauc prātā Minhenes vienošanos ar Hitleru 1938. gadā un tās izlīgstošo politiku. Tomēr jaunie vārda brīvības krustneši – un tas ir simptomātiski – pat neveido kontaktus ar musulmaņu pasaules esošajiem disidentiem vai kritizētājiem, kuri jau kopš Rušdi lietas laikiem, uzņemdamies lielu personisko risku, ir likuši uz spēles savu galvu, lai panāktu sīkāku un lielāku progresu.
Kad pie viņiem ir viesojies marokāņu rakstnieks Tahars Bens Dželuns? Par saviem iekšzemes un ārzemju sarunu biedriem burtiskās vārda brīvības bruņinieki vienmēr izvēlas tādus cilvēkus kā vācu komentētājs Henriks Broders un holandiešu politiķis Gērts Vilderss – tādus, kuri ietur tikpat stingru kursu kā viņi paši. Pasakiet, kas ir jūsu draugi, un es pateikšu… Kad 90. gadu pirmajā pusē PEN sasauca arābu-dāņu konferenci par aizu, kas izveidojusies starp ”mums” un ’viņiem”, tajā piedalījās dažādu nometņu pārstāvji, bet neviens pats politiķis.

Nogaidot kļūdas

Beidzamo gadu politiskais klimats daudzos cilvēkos, to skaitā šo rindu autorā, ir radījis divējādas izjūtas – no vienas puses, kā allaž, par pašsaprotamu uzskatot neatkāpšanos no runas brīvības universālā principa, un no otras puses, norobežojoties no tās runas brīvības aizstāvības, ar kādu uzstājas tās jaunie atbalstītāji, jo tā – drīzāk savā kaislīgumā, nekā sašutumā – vairāk izskatās pēc uzbrukuma, nevis aizstāvības.

Tādā vienlaikus sarežģītā un strupceļā nonākušā situācijā kā pašreizējā, nav cita ceļa, kā vien mēģināt pārbīdīt elementus, sajaukt tos kopā un radīt kustību. Cik man zināms, publicēšanas brīvības biedrībai nav nekā cita, ar ko lepoties, kā vien inde.

Kas attiecas uz PEN klubu, man palicis prātā, kā mēs reiz panācām, ka izraēlieši un palestīnieši sēž pie viena galda, kas līdz tam bija bijis neiespējami. Varbūt tas arī neatrisināja nevienu konfliktu, tomēr dialogam ir arī citi, pieticīgāki mērķi – piemēram, tas, lai civilajām sabiedrībām izveidotos zināma saskarsme un – varbūt – lai tiktu iesēta pirmā savstarpējās sapratnes sēkla.

Nebūt nav gļēvi meklēt vai izdomāt nepretenciozus brīvos forumus, kuros var cits citu „uztaustīt” un sarunāties un kuros kaut kas notiek. Tas ir visādā ziņā nepieciešams. Ja to nedara, pašam var būt prieks tikai nogaidot, kad nu pretinieks pieļaus nākamo kļūdu – lai tad gavilētu un sajustu pašapliecinājumu, kad būs noticis nelabojamais.

No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe