Sociāldemokrāti ir zaudējuši – lai dzīvo sociāldemokrāti!

Kad 2006. gada parlamenta vēlēšanās Zviedrijā uzvarēja labējo partiju alianse, kāds zviedru paziņa man atsūtīja žēlabainu e-pastu par to, cik tas esot briesmīgi. “Pēc rezultātu izziņošanas es pat apraudājos,” atklāti atzina šis cilvēks. Viņš nebija Sociāldemokrātu partijas ierindas biedrs, tomēr tik slikts rezultāts vēlēšanās (34,99 % – zemākais uzticības rādītājs kopš 1914. gada) viņu šokēja.

Un ne viņu vienīgo – kā nekā, 20. gadsimts Zviedrijā pagāja zem sociāldemokrātu zīmes, un opozīcijā šī partija atradās tikai 13 gadus. Sociāldemokrātu kontrolētas (un nereti arī pavisam bez citu partiju līdzdalības veidotas) valdības mūsu ziemeļu kaimiņzemi pārvaldīja no 1930. gadu sākuma līdz 1970. gadu otrajai pusei, teju visus 1980. gadus un līdz pat 1991. gadam, kā arī no 1994. gada līdz 2006. gadam. Skaidrs, ka lūzumi šādā stabilā politiskā tradīcijā netiek uztverti viennozīmīgi – labā vai sliktā nozīmē, taču tie izraisa šoku.

Copycat jeb politiskā reinkarnācija

Taču vai zaudētās vēlēšanas nozīmē sociāldemokrātijas nāvi Zviedrijā? Stipri šaubos, un tam pamatā ir tieši labējo spēku uzvara. Ironiski ir tas, ka labējo koalīcijas galvenā partija, moderāti, 2006. gada vēlēšanu kampaņā sevi pieteica kā “jauno darbaļaužu partiju”. Šī stratēģija – pārņemt pretinieka zīmolu (par darbaļaužu partijām tradicionāli sevi sauc sociāldemokrāti un kreisā spārna partijas) – pierāda, ka gadu gaitā izveidotā pamatstruktūra jeb Zviedrijas sabiedrību saliedējošais skelets ir nepieciešams arī labējām partijām.

Arodbiedrības – panākumu atslēga

Par to, ka neviens no labējo partiju alianses pat ar mazo pirkstiņu negrasās ķerties klāt sociāldemokrātiskās ideoloģijas pamatnostādnēm (līdztiesībai, demokrātijai, solidaritātei, tautas varai utml.), varēja nešaubīties. Taču tad, kad 2008. gada pavasarī Zviedrijas labējā valdība aizstāvēja arodbiedrības tiesvedībā pret Latvijas uzņēmumu Laval, pat pieredzējuši skandināvu politikas komentētāji neizpratnē vaicāja – kā tad tā, vai tad labējām partijām nebūtu jāaizstāv uzņēmēju pozīcijas? Strādnieku intereses taču vienmēr bijušas kreisā spārna sirdslieta! Kāpēc gan labējās partijas izvēlējās nostāties it kā svešo pusē? Šķiet, Zviedrijas valdība tajā brīdī vienkārši saprata, ka ar arodbiedrībām jokot nedrīkst. Tās ir jāpiecieš ar visiem viņu streikiem, blokādēm un demonstrācijām, lai cik nekonsekventi tas varētu šķist, ņemot vērā labējā spārna politiķu bieži vien paštaisno brīvā tirgus slavināšanu.

Tieši ciešā saistība ar arodbiedrībām sociāldemokrātiem palīdzēja gadiem ilgi noturēties pie varas, un tā ir vēsturiska mācība arī visiem pārējiem politiskajiem spēkiem Zviedrijā. Jau pašos pirmsākumos, 19. gadsimta beigās, Zviedrijas Sociāldemokrātu partija un Zviedrijas arodbiedrību jumta organizācija LO izveidojās par darbaļaužu kustības “diviem balstiem”, attiecīgi nodrošinot politisko un arodbiedrību atbalstu.

No revolūcijas līdz reformām

Sociāldemokrātu partijas un arodbiedrību vienotība vismaz šķietami veidoja sprādzienbīstamu maisījumu. Viens no partijas aktīvistiem, Hinke Bergegrēns, pirmajā partijas kongresā atklāti atbalstīja politiskās slepkavības, jo “šādi atentāti sēs bailes valdošajā sabiedrībā”. Viņš aicināja savus cīņubiedrus: “Mums ir jāuzņem naids kā pretinde, lai mēs būtu gatavi jebkurai vardarbībai.” 1908. gadā Zviedrija tik tiešām piedzīvoja iespaidīgāko politisko atentātu valsts vēsturē – zviedru strādnieki Malmes ostā saspridzināja kuģi ar britu streiklaužiem. Taču līdz Pirmā pasaules kara beigām sociāldemokrāti iztīrīja savas rindas no radikāļiem – anarhistiem un komunistiem. To skaitā no partijas padzina jau minēto Hinki Bergegrēnu ar viņa domubiedriem. Tāpat no jauna tika izveidota Sociāldemokrātu jauniešu savienība, jo iepriekšējā bija izrādījusies pārāk revolucionāra. Turpmāk sociāldemokrāti strikti pieturējās pie idejas, ka sabiedrība un valsts ir jāmaina nevis revolūcijas, bet pakāpenisku reformu ceļā.

Pie varas sociāldemokrātiem noturēties neapšaubāmi palīdzēja pragmatisks atturīgums visdažādākajos jautājumos. Piemēram, sociāldemokrāti nevis atklāti uzbruka kapitālismam, bet pieņēma tirgus ekonomikas modeli. Taču ne jau neiegrožotu brīvo tirgu, bet gan diezgan stingri no valsts puses regulētu. Tas ir funkcionāls sociālisms, kurā valstij nav tik svarīgi būt formālai noteiktu uzņēmumu īpašniecei. Vienlīdzīgāku līdzekļu un resursu sadali tikpat labi var panākt ar politisku tirgus regulāciju, nodokļiem, arodbiedrību un patērētāju ietekmi. Var strīdēties par to, cik lielā mērā sociāldemokrātiskais projekts Zviedrijā ir patiešām izdevies un cik daudz ir panākts, taču stabilitāte ir patiešām apbrīnas vērta.

Kreisie draugi

Par politisko stabilitāti sociāldemokrāti gan ir lielu pateicību parādā arī Kreisajai partijai (bijusī Komunistu partija). Kreisajiem teju nekad (ak, kāds pārsteigums!) nav izdevies vienoties ar labējām partijām, lai arī viņi ne vienmēr piekrīt sociāldemokrātiem. Tas, savukārt, ir ļāvis sociāldemokrātiem veidot mazākuma valdības, taču uzvesties kā vairākuma valdības priekšniekiem. 1990. gadu beigās šī konstrukcija gan saļodzījās, jo Kreisās partijas lomu politiskajās spēlēs pārņēma Zaļā partija, kura nekautrējās “flirtēt” arī ar labējām partijām.

Taču šīs izmaiņas, tāpat kā labējo citplanētiešu* nākšana pie varas iepriekšējās vēlēšanās, ir tikai kosmētiskas izmaiņas zviedru politiskā ķermeņa ādas pašā virskārtā. Mugurkauls atrodas joprojām turpat, kur tas bija leģendārā Ulofa Palmes laikā. Šoruden zviedri atkal dosies pie vēlēšanu urnām, un varam saderēt, ka kampaņas galvenie saukļi būs jau ierastie: “Vård, skola, omsorg!” (latviski pārfrāzējot: “Veselības aprūpe, skola, sociālā palīdzība!”)

Daži pamācoši secinājumi

Ko no Zviedrijas sociāldemokrātiem varētu mācīties viņu ideoloģiskie līdzgaitnieki citās valstīs? Pirmkārt, mērenību un konsensusa principa spēku, kas daudzkārt ļauj panākt daudz vairāk nekā demonstratīvi revolucionārie saukļi. Otrkārt, stratēģisko sadarbību ar kreisajiem spēkiem, tajā pašā laikā ieturot distanci no viņu pārlieku radikālajām idejām. (Latvijas gadījumā runa gan diez vai  varētu būt par kreiso radikālismu tradicionālā izpratnē, drīzāk par kreisā bloka prokremliskajām tieksmēm, taču princips paliek tas pats). Treškārt – jāuzmanās no partijām, kurām nav skaidras politiskās piederības vai vismaz noslieces uz kreiso vai labējo spārnu.

* Kreisi noskaņoti kritiķi labējo aliansi “Alliansen” reizēm mēdz saukt par “Aliensen” (no angļu val. “alien”) jeb “citplanētiešiem”, tādā veidā pielīdzinot labējos spēkus sava veida politiskiem marsiešiem, kuri ieradušies, lai iznīcinātu Zviedrijas labklājības valsti.