Jantes likums jeb zviedru ieaudzinātā pazemība

Ja runā par zviedriem un viņu īpašībām, kā pirmās noteikti tiks minētas pieticība, piesardzība un kautrība. Daudzi zviedri drīzāk paklusēs nekā pateiks lieku vārdu, it īpaši, ja šis vārds draud izraisīt viedokļu sadursmi. To apstiprina arī etnoloģijas doktors un grāmatas „Zviedri: Kādi mēs esam un kāpēc” autors (Svenskar: Hur vi är och varför) Jiliss Herlics (Gillis Herlitz), kurš intervijā interneta laikrakstam The Local skaidro, ka, ja aptaujā zviedrus par viņiem raksturīgajām īpašībām, starp atbildēm vienmēr būs sastopamas trīs īpašības – zviedri sevi uzskata par kautrīgiem, klusiem un garlaicīgiem.ziem

Jantelagen

Lai izprastu skandināvu un zviedru psihi, noteikti jāpārzina t.s. Jantes likums (Jantelagen). Jantes likumu noformulēja norvēģu rakstnieks Aksels Sandemūse (Aksel Sandemose) savā 1933. gadā izdotajā grāmatā „Bēglis šķērso savas takas” (En flykting korsar sitt spår). Grāmatā viņš ironiski apraksta izdomāto pilsētu Jante un tās 10 baušļus, katrs no kuriem liedz cilvēkam izcelties vai iedomāties, ka viņš jebkādā veidā ir labāks par kādu citu. Tā, piemēram, pirmais bauslis skan „Tev nebūs iedomāties, ka Tu kaut kas esi”, otrais – „Tev nebūs iedomāties, ka Tu esi tikpat labs kā mēs”, bet trešais – „Tev nebūs iedomāties, ka Tu esi gudrāks par mums”. Es domāju, ka jēga ir skaidra, tāpēc pārējos baušļus netulkošu, vien minēšu, ka vārds jantelagen jau sen ir iemājojis zviedru valodas leksikā.

Kā citu Jantes likuma praktisko izpausmi var minēt sekojošo – ja kāds zviedrs būs izdarījis labu darbu, viņš par to diez vai skaļi runās un noteikti nelielīsies. Ne jau tāpēc, ka gribētu savus panākumus slēpt vai ka nevēlētos, lai par viņu padomā labu, bet tāpēc, ka lielīšanās un sevis izcelšana ir pretrunā ar dziļi nostiprinātām zviedru tradīcijām. Herlics to skaidro šādi: „Zviedri domā, ka viņi ir labi, bet viņi to nedrīkst teikt. Zviedriem ir aizliegts lielīties un ir stingri aizliegts par sevi runāt vai domāt pārāk labu.”

Jantes likums, tātad, apzīmē šo zviedriem raksturīgo īpašību un uzvedību kopumu. Lai arī globalizācija, modernās tehnoloģijas, plašā imigrācija 1990. gados un mūsdienu uz individuālismu centrētā kultūra ir mazinājusi Jantes likuma ietekmi, Zviedrijas sabiedrības vērtības joprojām lielā mērā balstās uz šī likuma pamatprincipiem un tradīcijām

Jantes likuma iespaids nav vērtējams viennozīmīgi. Zviedrijas sociāldemokrātijas un labklājības sistēma lielā mērā ir gājusi roku rokā ar domu par vienlīdzību, par neizlekšanu ārpus rāmjiem, par klusu darbošanos sabiedrības labā, kā rezultātā Zviedrija tiek uzskatīta par vienu no pasaules līderiem tādās jomās kā dzimumu vienlīdzība, seksuālo minoritāšu tiesības, humanitārās palīdzības sniegšana, vides aizsardzība un cilvēktiesības. Jantes likuma aizstāvji likumu uzskata par neatņemamu demokrātijas sastāvdaļu, kas aizsargā sabiedrību pret pārmērīgu egoismu un augstprātību.

Jantes sods

Vienlaikus Jantes likuma ievērošana zināmā mērā nozīmē tiekšanos pēc vidusmēra, pēc viduvējības. Atceros vienu gadījumu. Kādas man pazīstamas latviešu ģimenes vecākā meita Ieva sāka mācīties zviedru skolā. Klases audzinātāja kā mājasdarbu uzdeva izlasīt kādas grāmatas vienu nodaļu. Ievai šī grāmata iepatikās, un viņa izlasīja visu vienā rāvienā. Kad audzinātāja nākamajā dienā bērniem prasīja, vai viņi ir izpildījuši uzdevumu, Ieva lepni teica, ka viņa ir ne vien izpildījusi uzdevumu, bet izlasījusi visu grāmatu! Kā reaģēja klases audzinātāja? Klases priekšā Ievu nobāra – ko viņa iedomājoties un vai viņa sevi uzskatot par pārāku? Ieva nebija ievērojusi Jantes likumu un tika par to sodīta.

Vēl viens piemērs Jantes likuma negatīvajai ietekmei ir t.s. pozitīvā diskriminācija augstskolās. Lai veicinātu sieviešu uzņemšanu prestižās studiju programmās ar lielu vīriešu īpatsvaru, tika pieņemts likums, kas noteica – tajos gadījumos, kad ir divi pretendenti ar vienādām atzīmēm, vietu piešķirs vismazāk pārstāvētā dzimuma pārstāvim. Rezultāts bija pretējs – daudzas sievietes netika uzņemtas, piemēram, ārstu vai psihologu programmās, jo uz ierobežoto vietu skaitu pretendēja daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu. 2009. gadā 95% pozitīvās diskriminācijas “cietēju” bija tieši sievietes, un vairākos tiesvedības procesos cietēji uzvarēja un saņēma kompensācijas. Tā rezultātā šī gada janvārī tika iesniegts likumprojekts, kas plāno izbeigt pozitīvo diskrimināciju augstskolās.

Tev ir daudz par ko lepoties

Protams, liberāļi un biznesmeņi regulāri atgādina par Jantes likuma, viņuprāt, negatīvo ietekmi ne tikai uz indivīdu, bet arī uz biznesa un inovāciju attīstību. Pirms vairākiem gadiem avīžu kioskos parādījās žurnāls „No Jantes pārvērties Varonī” (Från Jante till Hjälte), kas mudināja cilvēkus dzīvot pēc tādiem pamatprincipiem kā, piemēram, „Tev būs domāt, ka Tu esi lielisks”, „Tu zini daudz vairāk nekā daudzi citi” un „Tev ir daudz, par ko lepoties”. Protams, pēdējais šajā žurnālā publicētais bauslis bija „Tev nebūs dzīvot pēc Jantes likuma”…

Jantes likumam, nenoliedzami, ir savi trūkumi, bet vai no tā būtu jāatsakās vai jāmēģina izskaust tā izpausmes sabiedrībā? Tā kā Jantes likums izsaka zviedru rakstura īpatnības, to diez vai būs iespējams likvidēt vai vienkārši ignorēt, un, lai arī likuma kritiķi to atzīs nelabprāt, viņi, tāpat kā visi zviedri, ir uzauguši ar Jantes likumu un daudz ietekmējušies no tajā sludinātajām vērtībām. Diskusijas par šo likumu un tā negatīvo aspektu pieminēšana savā veidā apliecina, cik būtisks tas ir Zviedrijas sabiedrībai un zviedriem pašiem. Jebkuram cilvēkam, kuram ir ciešāka saskarsme ar zviedriem vai kurš plāno pārcelties uz Zviedriju, būtu jāapzinās šī likuma esamība un veids, kā tas ietekmē Zviedrijas iedzīvotājus un sabiedrību.

Atļaušos šo rakstu pabeigt ar kariķētu salīdzinājumu starp Zviedriju un Latviju – valsti, kuras sabiedrība pēc neatkarības atgūšanas tik tiešām ir dzīvojusi pavisam pretēji Jantes likumam. Pieņemsim, ka kāds projektu vadītājs ir sekmīgi realizējis projektu, kā rezultātā uzņēmums ir noslēdzis apjomīgu līgumu. Zviedru izcelsmes projektu vadītājs, visticamāk, savu nopelnu līguma noslēgšanā noliegs, skaidrojot: „Ko nu es! Mēs jau strādājām kā komanda – mans nopelns nav lielāks kā citu, es taču esmu tāda pati darba skudra kā visi pārējie”. Latvietis šajā situācijā drīzāk visiem, kas to grib dzirdēt (un diemžēl arī tiem, kas negrib) pārmērīgi sevi lielīs un stāstīs: „Ziniet, es šo projektu nu TĀ novadīju! Bez manis tur vispār nekas nebūtu bijis: komanda bija tāda „patizla”, nācās man pašam visu izdomāt un sabīdīt, un tikai, patecoties man, mēs pie šī līguma tikām”.

Es neuzskatu, ka kāda no šīm abām galējībām ir labs variants, bet, runājot par mūsu valsti – varbūt zināma deva Jantes likuma ir tieši tas, kas Latvijai šobrīd ir vajadzīgs, it īpaši politiķiem?