Pastaiga pa Bergenu aizved līdz īstajam darbam

Ekonomiskā depresija Latvijā patlaban ir galvenais iemesls, kādēļ Latvijas iedzīvotāji emigrē un meklē darbu ārzemēs, tostarp Ziemeļvalstīs. Taču tur vairāk sekmēsies tiem, kas vēlas sevi izglītot un attīstīties noteiktā laukā un nozarē. Par savu turpat jau desmit gadus ilgo darba pieredzi Norvēģijā stāsta Gunta Veņģe.

Arī latvietes Guntas Veņģes ceļš uz darbu Norvēģijā sākās, ekonomisku apsvērumu vadīts, jo mācīšanās iecerētajā Lielbritānijā izrādījās par dārgu. Otrs izšķirošs pavērsiens bija pastaiga pa „liktenīgo” skvēru Bergenas pilsētā, kas noveda līdz tagadējai darbavietai nevalstiskā cilvēktiesību organizācijā – nodibinājumā Rafto Foundation. Bet pirms tam bija starpposmi un raiba darba un sadzīves pieredze ziemeļu kaimiņvalstī, uz kuru arīdzan aizceļo latviešu darba meklētāji, taču ar mazāku publicitāti nekā Īrijā vai Lielbritānijā.

Pagājušā gadu desmita sākumā Gunta uz ārzemēm lukojās izglītības, nevis darba dēļ. Nule kā pabeigusi Latvijas Kultūras akadēmiju, viņa vēlējās izglītoties pavisam citā nozarē – starptautisku konfliktu risināšanā. Iespējas mācīties Bredfordas universitātē Lielbritānijā izrādījās pārāk dārgas.

„Norvēģijā nav jāmaksā par pašām studijām, kā tas ir jādara, piemēram, Latvijā vai Anglijā, lai gan ar studijām un dzīvošanu saistītās izmaksas ir augstas. Ar ģimenes un kāda privāta labvēļa atbalstu man izdevās dabūt sākuma aizņēmumu, lai varētu noformēt uzturēšanās atļauju Norvēģijā un uzsākt studijas sociālo zinātņu fakultātē,” atceras Gunta, kura 2002. gadā iestājās Bergenas Universitātē.

Nevēlēdamās ņemt studenta kredītu no Norvēģijas Valsts kases, Gunta izmantoja studenta tiesības strādāt algotu darbu līdz pat 20 stundām nedēļā. Darbi bijuši dažādi: „Strādāju par personisko asistentu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, par biļešu pārdevēju Bergenas Starptautiskajā kultūras festivālā, par gidu Edvarda Grīga muzejā, par tulku Bergenas pašvaldības sadarbības projektos ar Latviju, vadīju seminārus politikas teorijā bakalaura grāda studentiem un 2007.gadā strādāju pie projektiem saistībā ar Edvarda Grīga 100-gades atzīmēšanu.”

Tomēr līdz pirmā darba atrašanai pagāja trīs mēneši, kuru laikā, kā izsakās Gunta, bijuši brīži, kad jutusi izmisumu attiecībā uz savu finansiālo stāvokli un pat domājusi visam atmest ar roku un atgriezties Latvijā. Taču tad būtu bijis jāmeklē jauns darbs, un ar Latvijas līmeņa algu būtu pagājuši vairāki gadi, līdz varētu nosegt uzkrātos parādus. Tikai Latvijā palikušās mammas Regīnas morālais atbalsts atturējis Guntu no sava izvēlētā ceļa pamešanas.

Procedūra ir kļuvusi daudz vienkāršāka, darba atļauju var saņemt reizē ar uzturēšanās atļauju uz vienādu laika posmu.

Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) darba atļauju formalitāšu kārtošana Norvēģijā ir mainījusies, jo Norvēģija, būdama Eiropas Ekonomiskās zonas locekle, ievēro visas ES direktīvas. „Procedūra ir kļuvusi daudz vienkāršāka, darba atļauju var saņemt reizē ar uzturēšanās atļauju uz vienādu laika posmu,” saka Gunta. Tomēr visām formalitātēm Gunta lauzās cauri pati.

Norvēģijā palīdzību var saņemt ikviens atbraucējs, tikai jāzina, kam to jautāt. Drošākais ir griezties policijas iecirknī vai imigrācijas dienestā un noskaidrot savas tiesības un pienākumus konkrētajā valstī. Tikpat labi to visu var iepriekš atrast internetā.

Valoda

Tomēr, lai iegūtu labu darbu Norvēģijā, svarīgāka par formalitāšu kārtošanu ir valoda. „Norvēģi atplaukst, ja ārzemnieks prot norvēģu valodu,” uzsver Gunta, kura, ierodoties Bergenā, jau spēja sarunāties vietējo ļaužu valodā. Darba devēji ārzemniekus šķiro pēc valodas prasmes – labākas izredzes ir nesenam ieceļotājam, kas brīvi runā un raksta norvēģiski, nekā ārzemniekam, kas ilgi dzīvojis valstī, bet nav izmantojis iespēju labā līmenī apgūt valsts valodu.

Liktenīgais skvērs

Par pavērsienu Guntas darba dzīvē kļuva pastaiga Bergenā, kas vedusi gar „Cilvēktiesību laukumu” (Menneskerettighetenes plass), kur atrodas viņas tagadējā darbavieta. Kā rakstīts kādā norvēģu interneta vietnes aprakstā par Guntu un viņas darbu, latviete nevienā no pasaules pilsētām, kurās ceļojusi, nebija redzējusi skvēru vai ielu ar tādu nosaukumu – Menneskerettighetenes plass 1. Šī adrese izrādījusies arī cilvēktiesību NVO Rafto Foundation biroja mājvieta. Gunta tur strādā algotu darbu kopš 2008. gada, veicot plašu darba uzdevumu klāstu, bet pirms tam organizācijā darbojusies kā brīvprātīgā. Šobrīd viņas pienākumos ietilpst projektu vadība un koordinēšana, projektu loģistikas darbs, darbs ar brīvprātīgajiem, kas iesaistīti Rafto projektos, darbs pie organizācijas un projektu budžeta, izdevumu kontrole, grāmatvedība, darbs pie mājaslapas www.rafto.no

Citas „pastaigas” Guntai izrādījušās mazāk liktenīgas, taču vairāk apgaismojošas par Bergenas ikdienu. Tā, piemēram, meklējot dzīvokli, viņa atklāja, ka Bergenas sabiedriskais transports nav salīdzināms ar Rīgu vai Oslo. Nokļuvusi apskatīt kādu potenciālu mājokli priekšpilsētā, Gunta konstatējusi, ka nākamais autobuss atpakaļ uz centru kursēs tikai pēc pusotras stundas. Par laimi, bija vasara un lielāku ceļa gabalu varēja noiet kājām, pārdomājot savu izvēli dzīvot un strādāt šajā pilsētā.

Priekšstats par latviešiem

Iestāšanās ES, kas Latvijas pilsoņiem atviegloja darba atļauju kārtošanu, vienlaikus arī nedaudz pasliktināja latviešu tēlu. Norvēģijā samērā netraucēti iebrauca lielāks skaits jauno ES dalībvalstu pilsoņu, kā rezultātā pieauga ar šiem ieceļotājiem saistītā noziedzība. Nelīdzēja arī norvēģu mediju laipošana starp precīzas informācijas sniegšanu un izvairīšanos no nacionālu stereotipu radīšanas, kad tie rakstīja par „baltiešu” vai „Austrumeiropas” cilvēku pastrādātajiem pārkāpumiem.

Norvēģu attieksme pret latviešiem esot pozitīva, jo abu tautu mentalitātes esot līdzīgas.

Gunta par šādiem rakstiem dusmojās: „Tas būtu tas pats, ja Latvijā visus ‘ziemeļniekus’ nodēvētu par noziedzniekiem.” Tomēr norvēģu attieksme pret latviešiem esot pozitīva, jo abu tautu mentalitātes esot līdzīgas. Ieceļotājiem no citām valstīm, kultūrām un reliģiskām kopienām ir dažkārt grūti pielāgoties dzīvei Norvēģijā.

„Mūs, latviešus, kopumā uzskata par strādīgiem cilvēkiem. Turklāt norvēģi, kas pabijuši Rīgā, tur jūtas kā mājās. Priekšā ir Dressmann, Cubus un citi norvēģu zīmoli,” stāsta Gunta. Norvēģijā ir arī neliela latviešu kopiena, galvenokārt Oslo, un Gunta iespēju robežās satiekas ar citiem latviešiem un pat palīdzējusi organizēt Latvijas valsts 90 gadu svinības.

Ir ieceļotāji, kas dažādu apsvērumu dēļ distancējas no savas nacionālās kopienas, lai pilnībā integrētos norvēģu sabiedrībā, apgūstot valodu un pārņemot vietējās paražas. Tomēr Gunta uzskata, ka latviešiem Norvēģijā turēties kopā ir svarīgi.

„Ļoti bieži saņemu e-pasta vēstules no latviešiem, kas plāno pārcelties uz Norvēģiju vai no kādas citas pilsētas uz Bergenu, vai kas jau dzīvo Bergenā un īsti nezina, kā un ko darīt, kur griezties, kur meklēt kādu palīdzību,” raksta Gunta.

Zināt, ko vēlies

Pati Gunta ieradās Norvēģija ar samērā skaidru mērķi, zinot, ko grib mācīties un ko grib darīt tālākajā dzīvē. Viņas interese par darbu konfliktu risināšanas sfērā radās, apmeklējot „miera nometni” Vācijā un studentu festivālu Trondheimā, Norvēģijā. Viņas līdzšinējā darba prakse kā personiskajam asistentam, muzeja darbiniekam un Grīga simtgades svinību organizēšanā nostiprināja māku kontaktēties ar norvēģiem un iejusties norvēģu sabiedrībā, bet tulkošanas darbi sadarbības projektos ar Latviju deva iespēju likt lietā dzimtās valodas zināšanas.

Arī Rafto Foundation Gunta kādu laiku strādāja brīvprātīgi, pierādot savas spējas veikt dažādus uzdevumus un kā atlīdzinājumu par darbu gūstot vērtīgu pieredzi.

Ne visiem, kas vēlas strādāt Ziemeļvalstīs, noder tieši šis modelis, bet parasti jārēķinās, ka ceļš uz iecerēto vai izsapņoto darbu var būt garš un līkumains.

Cik ilgi Gunta Veņģe pati ir iecerējusi palikt Norvēģijā? Šķiet, ka Guntai algots darbs ir sava veida tālākā izglītība, jo, gūstot lielāku pieredzi cilvēktiesību un starptautisku vai iekšpolitisku konfliktu risināšanā, viņa sevi redz kā vidutāju, kas ar savu padomu un zināšanām var censties risināt kādu no pasaules ieilgušajiem vai potenciālajiem konfliktiem: „Ja aicinājums strādāt šajā jomā būs joprojām aktuāls nakamajā desmitgadē, tad, iespējams, mans ceļš vedīs uz Rietumsahāru, Mjanmu (Birmu), Eritreju, Kongo Demokrātisko Republiku vai uz Turciju risināt kurdu jautājumu, vai uz Ziemeļkaukāzu.”