Ko īsti domāja Arnolds Švarcenegers, kad Kopenhāgenas klimata konferencē teica: „…jebkura kustība sākas no ierindas cilvēkiem. Kad viņi vienosies, valdība reaģēs. Ja nebūs spiediena no iedzīvotājiem, valdība neko nedarīs”? Vai to, ka valdības ir sabiedrības marionetes, kas, “kamēr saimnieks neskatās, laizās ap krējuma podu”? Vai arī to, ka ļaudīm ir laiks mainīties, mainīt savu ikdienu un savus paradumus?
Foto: Gert Vincent
Lai arī kas būtu slavenākā gubernatora prātā, iespējams, ka Klimata konfrences izgāšanās īstais iemesls ir nevis politiskās spēles, bet gan attīstīto valstu iezīvotāju patērēšanas kāre. Tirgotāju aprindās mēdz lietot vārdu salikumu “ātras aprites preces”, un atliek vien minēt, vai ātra ir vienīgi preču izlietošana, vai tomēr būtiskāka ir naudas un peļņas aprite. Tāpat skaidrs, ka preču apriti balsta iepakojumu industrijas un loģistikas tīkls, kas nebūt un ne vienmēr pretendē uz vidi saudzējošu attieksmi.
Viens no klasiskiem un pēdējā laikā daudz aprunātiem patērēšanas piemēriem ir apģērbs. Lai mēs varētu tērpties moderni, ražotājs kādā Ķīnas kalnu ielejā atver rūpnīcai līdzīgu baraku virkni, kurā strādā tūkstošiem strādnieku, daļai no kuriem nav pat pases. Viņi ir dzimuši, pārkāpjot Ķīnas „viena ģimene – viens bērns” politiku, tāpēc uzaug slēpjoties un mūžu pavada, strādājot un ēdot vienuviet. Ražošanā tiek izmantotas kaitīgas vielas, to skaitā indīgi pesticīdi un ārkārtīgi daudz ūdens. Stāsta, ka viens džinsu pāris “apēdot” tikpat daudz ūdens, cik cilvēkam nepieciešams gada laikā. Ja kaut vienam no mums, Eiropas patērētājiem, vajadzētu “salikt” savus apavus ar pašu rokām, mēs izvēlētos staigāt basām kājām. Diez vai kāds būtu gatavs visu dienu pavadīt ražotnē kopā ar simtiem citu strādnieku, elpojot līmes tvaikus un šķiedru putekļus.
Jaunus vidējās klases auto mēs iegādājamies par tādu pašu cenu kā 10 gadus vecu „Jaguāru”. Taču atšķirība ir tā, ka „Jaguārs” pat tādā vecumā ir kvalitatīvāks nekā Korejā ražotie Hyundai, Chevrolet u.c. Ekonomika, kas ir balstīta uz naudas aprites ātrumu, var izdzīvot tikai tad, ja mēs pērkam preces regulāri – vēlams, vairākas reizes dienā. Lai mēs izmetam vecās un iegādājamies jaunas. Ikviens mobilo telefonu servisa meistars jums neslēps, ka vairums mobilo telefonu pilda savas funkcijas tieši divus gadus. Pēc tam tie apgrūtina savu īpašnieku ar dažādām “vecuma kaitēm” tik ilgi, kamēr cilvēkam zūd pacietība un viņs izdara to, ko ražotājs gaida visvairāk – iegādājas jaunu telefonu.
Patēriņa kults un vienreiz lietojamas preces, kas mūsdienās apņem dzīves telpu, īslaicīgi nodrošina komfortablu sadzīvi un ir kļuvuši par standartu daudzviet pasaulē. Rūpnieciski attīstītās valstīs grūti atrast pretargumentu tādam jēdzienam kā „peļņa”, kas ir brīvā tirgus virzītājspēks.
Labklājības formula
Kas īsti nosaka valsts iedzīvotāju labklājību? Subsahāras Āfrikas valstīs par bagātu vadoni tikai priecājas, jo viņš pārstāv savus sekotājus. Un nav tik svarīgi, kas pieder valsts iedzīvotājiem. Kaut kas tāds ir absolūti neiedomājams Dānijā, kur bagātāks cilvēks mēdz pat slēpt savu mājokli un apstādīt ar kokiem, lai no ceļa puses to nevar redzēt.
Mēs esam pieraduši savu labklajību mērīt pēc iekšzemes kopprodukta jeb IKP. Citiem vārdiem – jo vairāk pelna iedzīvotāji un jo vairāk viņi piedalās nacionālā produkta patēriņā, jo labklājīgāka ir viņu dzīve. Tomēr šādas patēriņa iespējas tikpat labi varētu būt „kārtējā pagale” patērētāju sabiedrības ugunskurā, kas izraisa aizvien lielāku darvas resursu izmantošanu un, attiecīgi, klimata pārmaiņas globālā mērogā.
To, ka dzīves kvalitātes uzlabošanai nepietiek ar IKP pieaugumu, rāda Labklājības indeksa mērījumi ko veic Londonas Legatum institūts. Tie ietver 9 sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai svarīgas nozares: personisko brīvību, valsts pārvaldi, drošību un aizsardzību, ekonomikas pamatus, uzņēmējdarbību un inovācijas, demokrātisku institūciju attīstību, cilvēkresursu kapitālu, izglītību, kā arī veselību. Pagājušā gada oktobra beigās publiskotajā Labklājības indeksa galvgalī atradās visas Ziemeļvalstis, savā lokā iekļaujot vien Šveici (2.vieta): Somija (1.), Zviedrija (3.), Dānija (4.), Norvēģija (5.). Savukārt Latvija palika 37. vietā…
Ekoloģija kā preču zīme.
Vienīgais veids, kā „iedēstīt” ļaužu prātos zaļo domāšanu, ir pārvērst ekoloģiju par zīmolu, par patēriņa preci. To ātri saprot ikviens, kurš cenšas ieiet tirgū ar ekoloģisku krēslu, matu želeju vai automobili. Eko-dzīvesveids vienkārši ir jāreklamē tāpat kā Coca Cola vai veļas pulveris. Jāražo krekliņi ar uzrakstu“dzīvot zaļi ir lētāk”, lai gan patiesībā dzīvot zaļi ir dārgi. Vismaz šobrīd. Zaļās tehnoloģijas līdzinās dārgam mobilajam telefonam. Ražotājs zina, ka vienīgais veids, kā iepludināt tirgū jaunas tehnoloģijas, ir pārdot tās tiem, kuriem galva sagriežas pie katra jauna megabaita vai megapikseļa. Un kas zina – varbūt tādas valstis kā Lielbritānija, Vācija un, protams, Ziemeļvalstis ir šie “tehnofrīki”, kas spēs radīt, attiecīgi pielāgot un, galvenais, samazināt cenas jaunajām, no CO2 izmešiem brīvajām tehnoloģijām.
Ingrīda Peldekse, Guntars Graiksts
