No sarunas ar Valdi Bisteru, LR Vides ministrijas Klimata politikas un tehnoloģiju departamenta direktoru, kurš Latvijas delegācijas sastāvā strādāja Klimata konferencē Kopenhāgenā 2009.gada decembrī.
Kāpēc pasaule nebija gatava COP15?
Tas, ko Kopenhāgena gribēja un kas līdz galam neizdevās, bija panākt kaut kādu vienošanos ar valstīm, kas nekad un nekur nav uzņēmušās nekādas saistības. Piemēram, Ķīnai, Indijai, Brazīlijai – šīm valsīm ir dažādi vides mehānismi, kas tiek realizēti, bet Kopenhāgenas konference bija mēginājums panākt to, ka visi kopā kaut ko apņemtos. Taču šī sarežgītā politiskā inženierija nebija pārāk veiksmīga. Manuprāt, Dānijas prezidentūra pārvērtēja valstu vadītāju lomu, kas pēdējā brīdī it kā varētu daudz ko izšķirt. Man šķiet, ka tās bija zināmas ilūzijas par to, ka var līdzīgi kā Eiropadomē politiski pieņemt svarīgus lēmumus, jo globāli tas vienkārši ir pareizi. Īsti nenostrādāja pāreja no ekspertu līmeņa uz politisko. Palika politiska deklarācija “Kopenhāgenas vienošanās”(Copenhagen Accord), kas iezīmē apņemšanos, bet bez saistībām.
Kas notiek tālāk?
Attīstītajām valstīm līdz 2010. gada janvārim bija jāiesniedz versijas par to, ko tās apņemas darīt un ko ieguldīt klimata pārmaiņu samazināšanas pasākumos. Un tie priekšlikumi, kas tiktāl ir iesniegti, izskatās diezgan cienīgi. Tie attiecas uz aptuveni 80% no visām globālām enerģētikas emisijām – tas jau ir nopietns pieteikums. Kaut gan bija vismaz piecas valstis, tajā skaitā Ķīna, kas iesniedza tādus priekšlikumus, kas nav saistīti ar “Kopenhāgenas vienošanos”. Tālākais process būs redzams nākamajā konfrencē, kas šī gada beigās norisināsies Meksikā.
Izskatās, ka ātrums, ar kādu tiek pieņemti tik lieli lēmumi sarežgītajā ANO sistēmā, ir ļoti grūti paredzams. Pašreiz tiek spriests, ka ir vajadzīgi citi formāti: G20, visāda veida lielo ekonomiku forumi vai, piemēram, G77.
Kopenhāgena parādīja, ka ar tik sarežģītu procesu vienas sanāksmes laikā tikt galā nav iespējams.
Kādas ir valstu ekonomiskās un politiskās intereses?
Tas viss balstās uz konkurences jautājumiem. Eiropas Savienība ir gatava uzņemties ambiciozus mērķus, parādīt kopīgu virzienu plānā, kas izstrādāts līdz 2020. gadam ar iespēju pagarināt pārejas periodu līdz 2030. gadam, ja vien arī pārējās valstis tam piekristu. Amerika, šķiet, ir nolēmusi nedarīt neko, kamēr soli pretim nebūs spērusi Ķīna. Tā ir ļoti nopietna ekonomiska spēle. Tas nosacījums, ko izvirza Japāna, ir ļoti atkarīgs no tā, ko izvēlēsies Amerika. Savukārt Kanāda vispār skatās tikai uz Ameriku… Austrālija pašreiz turas mazliet nostāk.
Ir vajadzīgi samērāmi nosacījumi. Lai cementa nozare Eiropā vai Amerikā ir samērojama ar cementa nozari Ķīnā, lai nenotiktu oglekļa pārplūde jeb tā saucamā pārrobežu investīciju pārplūde uz turieni, kur ir mazākas prasības. Bet ir vēl viena interesanta lieta: Amerika un Krievija Kopenhāgenā runāja, ka klimata pārmaiņu politika ir nepieciešama viņu ekonomikām. Varbūt tā ir tāda zināma manipulēšana? Krievijai jau patīk spēlēt dažādas spēles vienlaicīgi. Taču skaidrs ir tas, ka klimata pārmaiņu politika nosaka fosilās ekonomikas norietu. Tie, kas spēs mainīties, būs konkurētspējīgāki.
Pirms pašas konfrences klīda stāsti par nopludinātiem dokumentiem, kas it kā norādot uz zinātnieku negodīgu manipulēsanu ar informāciju, pārspīlējot izmešu ietekmi uz temperatūras paaugstināšanos.
Jā, tādas ziņas bija. Es arī par to esmu informēts tikai no preses. Zinu tikai, ka pašreiz Anglijā zinātnisko aprindu līmenī ir izveidotas nopietnas komisijas, kas veiks zinātnisku ekspertīzi, pētīs šos nopludinātos e-pastus un dokumentus. Tas tiek uztverts ļoti nopietni.
Kāpēc dāņiem šķita, ka viņi iees vēsturē ar vēl nebijušu vienošanos?
Ziemeļvalstīm ir labi attīstīta atjaunojamo energoresursu izmantošanas tehnoloģijas. Dānijai ir liels vēja enerģijas īpatsvars, Zviedrija ir spēcīga biomasas izmantošanā, tāpat Somija. Viņiem ir savs starta kapitāls, labi attīstīts augsts labklājības līmenis, kas ļauj sabiedrībai vieglāk pieņemt dārgākus risinājumus. Viņi ir daudz atvērtāki. Līdz ar to viņi var kalpot par paraugu pasaulei. Mums [šajā jomā] ir bagāts vēsturisks mantojums, bet paspert vēl tos dažus soļus uz priekšu mums ir ļoti grūti…
Latvijā mēs dzīvojam tā, it kā nekādu klimata izmaiņu nebūtu…
Latvija no tā distancējas. Tas liekas kaut kas nesaistīts ar mums. Mēs esam trešie Eiropā „zaļās” elektrības ražošanā un otrie – biomasas producēšanā. Ledāju kušana, vētras Atlantijas okeānā vai Dienvideiropas izdegšana – no mums tas viss liekas diezgan tālu esam. Un, ja cilvēks gaida autobusa pieturā un viņam salst, viņš domā: nekas jau daudz nenotiek, viss ir kārtībā -ziema!
Vispār šis ir interesants jautājums. Mūsu emisijas veido mazāk nekā 0,1% no visiem pasaules izmešiem. Mēs esam kaut kur tajā mazajā galā, un varētu domāt – ja mēs kaut ko darīsim, vai klimatam tiešām kļūs labāk? Bet, ja līdzīgi (ne)rīkosies visi miljoni „mazo emitēju”, tad tāpat nonāksim pie negatīva iznākuma.
Tas, ka mēs esam tik “zaļi”, šajā spēlē mums nāk par sliktu?
Protams. Zināmā mērā – par sliktu. Mēs nevaram tā iet uz priekšu kā, piemēram, Polija, kur 94% visas elektrības ražo no oglēm. Mēs ražojam 50% no HES – nulle emisiju; 30% tiek importēti – arī nulle emisiju; 20 – 30% tiek iegūti koģenerācijā ar pasaules modernāko tehnoloģiju palīdzību. Lūk, kur mēs esam salīdzinājumā ar ukraiņiem, poļiem un rumāņiem.
Mums tas ir izaicinājums – parādīt, ka jomas, kurās mēs varam investēt, ir saistītas ar strukturālām izmaiņām, kas ilgtermiņā nodrošina emisiju nepalielināšanu vai pat pilnīgu novēršanu.
Šīs problēmas risināšanā būtu vajadzīga lielāka piederības sajūta. Klimata pārmaiņas apvienojumā ar šībrīža ekonomisko krīzi rada jaunus izaicinājumus. Krīze ir īstais laiks, lai kaut ko mainītu – resursu patēriņā, fosilās ekonomikas darbībā – principā pagrieztu šīs lietas citā virzienā un radītu jaunu ekonomiku. Tādu ekonomiku, kas balstās uz oglekļa emisijas reducējošām investīcijām.
